Atvadamies no cūkām, kas Šangrilā brīvi tusē pa ielām, vēl paķeram pa kādai tvaicētas kukurūzas vālītei un sēžamies iekšā busā.
Izskatās, ka šis būs mūsu pirmais īstais augstkalnu pārbrauciens, īstā vietējo busā. Esam nedaudz nobažījušies, jo iepriekšējās dienas ir lijis un esam jau vienu uz sāniem apgāzušos autobusu redzējuši, bažas pastiprina tas, ka ceļš bieži vien ved virs 4000mvjl un šoferis pēc izbraukšanas no autenes teritorijas uzņem vēl bariņu extra pasažieru, kas sasēžas pa vidu starp beņķiem, bonusā visam autobusam tiek uzkrāmēts vēl viens stāvs ar visādu stafu, kuru vietējiem jānogādā no viena miesta uz otru. Šoferis nekautrējās no atļautā ātruma pārsniegšanas, bet par laimi drīz vien asfalts beidzas un ceļš brīžiem pārvēršas par riktīgu dubļu putru, tā ka neko fiksi nepaskriesi. Vēl ik pa brīdim tiek remontēts ceļš, buldozers un rullis novāc nesenākos nogruvumus un smagie tos ieber dubļainākajos posmos, kuros mēdz iestrēgt pa kādam smagajam. Galīgi nav brīnums, ka ceļā starp Šangrilā un Xiangcheng jāpavada deviņas, desmit stundas.
Par laimi skati apkārt ir gana iespaidīgi un pusceļā ir iespēja uzēst karstas pusdienas pie tibetieša virtuves plīts. Kopumā brauciens ir ok, ja neskaita, ka šoferis pa vēlu pamanīja vienu pretim braucošu vieglo un izvairoties nedaudz ielika busa pakaļu klintī, kas nebija iemesls pat lai piestātu paskatīties uz švīkām. Xiangcheng nonākam vēlā pēcpusdienā un sākam mūsu piedzīvojumus ar naktsmājas meklējumiem, tā kā pilsēta ir maza un nekas tāds dižs viņā nav meklējams, nekādas tūrisma plūsmas te nav, vienīgie nakšņotāji ir tie, kas piestāj tranzītā, gluži kā mēs, attiecīgi viesnīcu kvalitāte nav pat salīdzināma ar tām superlieliskajām vietām, kur esam nakšņojuši līdz šim, galu galā, jāpaliek tikai viena nakts, kāpēc diži nepārdzīvojam sakarīgas tualetes (pat pēc ķīniešu standartiem) trūkumu. Kamēr Laura tusējas pa dušu, es dodos uz klosteri, kas ir pārsimts metrus augstāk kalnā virs pilsētas, kas jau tā ir 3600mvjl. Tieku galā un vēl pirms iešanas iekšā spriežu, ka kāpiens bija to vērts, jo augšā viss ir kluss un visa ieleja ir kaut kur lejā pie kājām. Klosterī šķiet neviens angliski nerunā un tā nu ar pirkstu valodu sazinoties mani pa pirmo stāvu izvadā pavecs mūks, kurš laikam nojauš, ka es maz ko saprotu no viņa valodas, un dod man ziņu, ka šis ies vakariņās, bet es varu izpētīt augšējos stāvus uz savu roku. Vo tas ir iespaidīgi! Tibetiešu budisms manāmi atšķiras no tā, ko praktizē DA Āzijā, tāpat atšķiras vēriens ar kādu ierīkots klosteris, kaut vai nenormāli greznie rotājumi, griezumi, izmēri...
Izradās, ka augšējos stāvos neviena nav, un pa pustumsiņu tieku līdz pat jumtam, no kura skats uz ieleju ir vēl iespaidīgāks. Vispār kaut kas laikam ir tajā viņu klostera vietas izvēlē, jo augšā ir tāds miers, ka var it vienkārši saprast, kā viņi nonāk līdz visām tām gudrajām atziņām. Atgriežoties pilsētā bišku paliek skumji, jo acīmredzami uzskatāma tā atšķirība kāda būtu pilsēta, ja ķīnieši nebūtu šo teritoriju okupējuši. Viss tikai progresam, tiek būvētas bloķenes un tālumā jau ielikti pamati kārtīga hesa dambim...
Izskatās, ka šis būs mūsu pirmais īstais augstkalnu pārbrauciens, īstā vietējo busā. Esam nedaudz nobažījušies, jo iepriekšējās dienas ir lijis un esam jau vienu uz sāniem apgāzušos autobusu redzējuši, bažas pastiprina tas, ka ceļš bieži vien ved virs 4000mvjl un šoferis pēc izbraukšanas no autenes teritorijas uzņem vēl bariņu extra pasažieru, kas sasēžas pa vidu starp beņķiem, bonusā visam autobusam tiek uzkrāmēts vēl viens stāvs ar visādu stafu, kuru vietējiem jānogādā no viena miesta uz otru. Šoferis nekautrējās no atļautā ātruma pārsniegšanas, bet par laimi drīz vien asfalts beidzas un ceļš brīžiem pārvēršas par riktīgu dubļu putru, tā ka neko fiksi nepaskriesi. Vēl ik pa brīdim tiek remontēts ceļš, buldozers un rullis novāc nesenākos nogruvumus un smagie tos ieber dubļainākajos posmos, kuros mēdz iestrēgt pa kādam smagajam. Galīgi nav brīnums, ka ceļā starp Šangrilā un Xiangcheng jāpavada deviņas, desmit stundas. 
Par laimi skati apkārt ir gana iespaidīgi un pusceļā ir iespēja uzēst karstas pusdienas pie tibetieša virtuves plīts. Kopumā brauciens ir ok, ja neskaita, ka šoferis pa vēlu pamanīja vienu pretim braucošu vieglo un izvairoties nedaudz ielika busa pakaļu klintī, kas nebija iemesls pat lai piestātu paskatīties uz švīkām. Xiangcheng nonākam vēlā pēcpusdienā un sākam mūsu piedzīvojumus ar naktsmājas meklējumiem, tā kā pilsēta ir maza un nekas tāds dižs viņā nav meklējams, nekādas tūrisma plūsmas te nav, vienīgie nakšņotāji ir tie, kas piestāj tranzītā, gluži kā mēs, attiecīgi viesnīcu kvalitāte nav pat salīdzināma ar tām superlieliskajām vietām, kur esam nakšņojuši līdz šim, galu galā, jāpaliek tikai viena nakts, kāpēc diži nepārdzīvojam sakarīgas tualetes (pat pēc ķīniešu standartiem) trūkumu. Kamēr Laura tusējas pa dušu, es dodos uz klosteri, kas ir pārsimts metrus augstāk kalnā virs pilsētas, kas jau tā ir 3600mvjl. Tieku galā un vēl pirms iešanas iekšā spriežu, ka kāpiens bija to vērts, jo augšā viss ir kluss un visa ieleja ir kaut kur lejā pie kājām. Klosterī šķiet neviens angliski nerunā un tā nu ar pirkstu valodu sazinoties mani pa pirmo stāvu izvadā pavecs mūks, kurš laikam nojauš, ka es maz ko saprotu no viņa valodas, un dod man ziņu, ka šis ies vakariņās, bet es varu izpētīt augšējos stāvus uz savu roku. Vo tas ir iespaidīgi! Tibetiešu budisms manāmi atšķiras no tā, ko praktizē DA Āzijā, tāpat atšķiras vēriens ar kādu ierīkots klosteris, kaut vai nenormāli greznie rotājumi, griezumi, izmēri... 
Izradās, ka augšējos stāvos neviena nav, un pa pustumsiņu tieku līdz pat jumtam, no kura skats uz ieleju ir vēl iespaidīgāks. Vispār kaut kas laikam ir tajā viņu klostera vietas izvēlē, jo augšā ir tāds miers, ka var it vienkārši saprast, kā viņi nonāk līdz visām tām gudrajām atziņām. Atgriežoties pilsētā bišku paliek skumji, jo acīmredzami uzskatāma tā atšķirība kāda būtu pilsēta, ja ķīnieši nebūtu šo teritoriju okupējuši. Viss tikai progresam, tiek būvētas bloķenes un tālumā jau ielikti pamati kārtīga hesa dambim...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru