Manigango pamest nav tik viegli kā varētu iedomāties, bet mirklī, kad gandrīz jau esam gatavi piekrist vietējā busiņa ne pārāk lētajam piedāvājumam, nostopējam citu cauri braucošu busiņu, kas bez liekas kaulēšanās ir gatavs mūs vest uz Serxsu par cenu, kas šķiet pieņemama. Brauciens vis nesanāk tik vienkāršs, kā tas būtu, ja mēs brauktu ar autobusu, un jau pēc kādiem 50km piestājam Dzongchen uz brokastīm, kas ievelkas diez gan ilgas, jo tibetieši no busiņa brokasto vismaz stundu. Kad brokastis ieturētas, nedodamies vis tālāk uz Serxsu, bet gan augstāk kalnā uz tibetiešiem ļoti nozīmīgo Dzongchen klosteri. Izskatās, ka vietējie ir kaut ko baigi nogrēkojušies vai šī vieta ir patiesi svēta viņu acīs.
Iesākumā, ar baltām šallēm ap kaklu, visi trīs tibetieši dodas iekšā pirmajā templī, mums, protams, nākas uzgaidīt ārpusē, kur var labi novērot cik patiesībā svarīga ir šī vieta. Esam nonākuši kādus piecus kilometrus garā ledāja veidotā ielejā, kuru no trim pusēm ieskauj kalni, pa vidu tek upe un viena no nogāzēm ir apbūvēta ar tempļiem un mūku mitekļiem, pie tam pa ceļu, kas ved uz ielejas dziļako galu, plūst diez gan daudz svētceļnieku, kurus apdzen mūki uz močiem. Kad mūsu komanda ir tikusi galā ar pirmo templi, busiņš ripo uz tālāko, ielejas pašā galā esošo klosteri, kurš izskatās ir galvenais svētceļnieku mērķis. Veči, protams, tūlīt dodas uz templi, mēs arī nolemjam pastaigat apkārt. Ap templi sapulcējušies diez gan daudz mūku un izskatās, ka esam ieradušies tieši lūgšanu laikā. Eju tempļa virzienā, kad no malas mani atkal sveicina kāds mūks, pieklājīgi atņemu sveicienu un dodos tālāk, bet mūks mani sauc un pielicis tempu nāk tuvāk, kad tikai pamanu, ka visi pārējie ir piecēlušies kājās. Šķiet ka darīšana mums tagad ar klostera vadītāju, kurš izrādas perfekti runā angliski un labprāt uzsāk sarunu. Sākumā dēļ jocigās cepurītes nepamanu, bet vēlāk attopos, ka runāju ar to pašu lamu, kura fotogrāfija rotā ne mazums tibetiešu mašīnu salonus, kafejnīcu sienas un pat kaklā karamus kuloniņus. Mūks ir nenormāli pozitīvs, visu uztver ar humoriņu, un piedāvā pat iet kopā ar mūkiem dziedāt mantras, saka, ka visu var fočēt, un ja ko vajag viss viņiem šeit ir, bet viņš pats atrodams savā birojā. Apskatam mūkus, kas dzied mantras, bet pārējā mūsu brigāde jau dodas prom, kādēļ arī mēs ilgāk klosterī uzturēties nevaram. Projām ejot vēlreiz satiekam lamu, vietējie krīt ceļos, un lama dod šiem svetību pieskārdamies galvai, bet ar mums vēl pārspriež dažus jautājumus kas skar patiesības dziļāko būtību, šķiroties vien nosaka, ka mums būtu jāatbrauc atpakaļ un jāpaliek šeit uz bišku ilgāku laiku. Sen nebijām satikuši tik pozitīvi lādētu cilvēku.
Ar mūsu busa budistiem turpat netālu no klostera piestājam pļavā uz nelielu pikniku, šie mūs cienā ar jasmīnu alu, pēc kura iztukšošanas piestājam tik pie vēl viena tempļa un laižam tālāk. Tālākais ceļš, kā jau ierasts Tibetā, vijas caur jaku ganībām, kalniem un lejām, gar upēm un maziem ciematiņiem, tomēr skaistumu izbaudīt diez ko neizdodas, jo sēžot aizmugurējā beņķī var just katru bedri un asfalta vilni, kuru musu buss pārvar, ta nu paiet vēl kādas trīs vai četras stundas un esam galā. Galva sāp kā traka, gan ne no augstuma (4100mvjl), bet nenormālās kratīšanās, šofera mīļākā tibetiešu saundtreka pavadījumā. Paliekam klostera viesnīcā, kurā apmeties arī vācu džeks, kurš studē Čengdu, attiecīgi viņš kļūst par mūsu tulku uz visu vakaru, kuru nosēžam viesnīcas restorānā ar jau minēto vācieti un pārīti no Izraēlas. Jāpiebilst, ka viesnīcā ir divu tipu numuriņi, kas nebūtu nekas īpašs, bet īpašas ir tualetes, kuras tad arī nosaka cenu un ir galvenā atšķirība starp Ls 1.60 un Ls 2.40 istabām. Dārgajām istabām tualete ir viena uz visām, tipiskais ķīniešu caurums grīdā, kas nepārsteidz, bet lētajam galam atviegloties jādodas kādus 100 metrus ārā no viesnīcas, jāšķērso dubļains ceļš, grāvis, jāatrod strīpainas plēves būdiņa lauka vidū un jābalansē uz dēļiem, kuri pasargā no brīvā kritiena ar mīkstu piezemēšanos. Tā kā pilsētas galvenā atrakcija ir klosteris, nospriežam, ka ar pus dienu pietiks un plānojam savu laiku tā, lai ar pusdienlaika busu varētu doties tālāk uz Jušu. Nokavējam rīta ceremoniju, bet par spīti ne pārāk jaukajam laikam, pievienojamies svētceļniekiem un izejam koru jeb apli ap klosteri. Kā jau ierasts Tibetā, klosteris ir nogāzē, kādēļ skats no takas ir samērā jauks, var papētīt ko dara mūki, kā sokas citiem gājējiem un pabrīnīties par to cik gan daudz var būt bezsaimnieka suņu, kuri šķiet kalnu ir riktīgi iecienījuši, ik pa brīdim sarīkojot kārtīgu izkaušanos.
Vietējie suņus pa lielam ignorē, vienīgi tad, ja nākas trāpīties kāda kautiņa tiešā tuvumā kā jauns, tā vecs tibetietis bruņojas ar akmeņiem. Kad esam tikuši galā ar klostera apstaigāšanu, sākam gaidīt autobusu vienlaicīgi mēģinot nostopēt tās dažas mašīnas, kas brauc ārā no pilsētas. Galīgi negaidīti, bet satiekam to pašu šveiciešu veloceļotāju, kas bija apmeties mūsu viesnīcā Manigango, nieka 300km atpakaļ. Nedaudz sanāk aprunāties. Izrādās viņš pa Āziju minas jau 14 mēnešus no vietas un vēl neparedz, kad varētu doties atpakaļ uz Šveici. Šķiet vien, ka viņam nenākas viegli, jo tibetiešu suņi šo diez ko necieš (nav ko brīnīties, iespējams riteni iepriekš nav redzējuši) un pēdējo dienu lietus ceļu padarījis par diez gan nepatīkamu dubļainu putru. Par ceļu stāvokli nākas pārliecināties uz savas ādas, jo busiņš kuru sarunājam tikšanai uz Jušu šķērso tādas dubļu vannas, kuras manuprāt izbraucamas tikai ar tanku vai normālu džipu. Pa ceļam redzam ne mazums smago, kas nogrimuši pļavās, cenšoties apbraukt dullākos dubļu posmus, vienā no tādiem iestidzis arī džips pilns ar mūkiem, kuri nu metuši nost savus virsējos apmetņus, līdz ceļiem dubļos cīnās ar stihiju. Par laimi pusceļā sākas asfalts un pavisam drīz jau esam Jušū, kas ir krietni lielāka, nekā bijām iztēlojušies. Tā nu esam nonākuši Qinghai, jau sestajā Ķīnas provincē pēdējo nedēļu laikā.
Iesākumā, ar baltām šallēm ap kaklu, visi trīs tibetieši dodas iekšā pirmajā templī, mums, protams, nākas uzgaidīt ārpusē, kur var labi novērot cik patiesībā svarīga ir šī vieta. Esam nonākuši kādus piecus kilometrus garā ledāja veidotā ielejā, kuru no trim pusēm ieskauj kalni, pa vidu tek upe un viena no nogāzēm ir apbūvēta ar tempļiem un mūku mitekļiem, pie tam pa ceļu, kas ved uz ielejas dziļako galu, plūst diez gan daudz svētceļnieku, kurus apdzen mūki uz močiem. Kad mūsu komanda ir tikusi galā ar pirmo templi, busiņš ripo uz tālāko, ielejas pašā galā esošo klosteri, kurš izskatās ir galvenais svētceļnieku mērķis. Veči, protams, tūlīt dodas uz templi, mēs arī nolemjam pastaigat apkārt. Ap templi sapulcējušies diez gan daudz mūku un izskatās, ka esam ieradušies tieši lūgšanu laikā. Eju tempļa virzienā, kad no malas mani atkal sveicina kāds mūks, pieklājīgi atņemu sveicienu un dodos tālāk, bet mūks mani sauc un pielicis tempu nāk tuvāk, kad tikai pamanu, ka visi pārējie ir piecēlušies kājās. Šķiet ka darīšana mums tagad ar klostera vadītāju, kurš izrādas perfekti runā angliski un labprāt uzsāk sarunu. Sākumā dēļ jocigās cepurītes nepamanu, bet vēlāk attopos, ka runāju ar to pašu lamu, kura fotogrāfija rotā ne mazums tibetiešu mašīnu salonus, kafejnīcu sienas un pat kaklā karamus kuloniņus. Mūks ir nenormāli pozitīvs, visu uztver ar humoriņu, un piedāvā pat iet kopā ar mūkiem dziedāt mantras, saka, ka visu var fočēt, un ja ko vajag viss viņiem šeit ir, bet viņš pats atrodams savā birojā. Apskatam mūkus, kas dzied mantras, bet pārējā mūsu brigāde jau dodas prom, kādēļ arī mēs ilgāk klosterī uzturēties nevaram. Projām ejot vēlreiz satiekam lamu, vietējie krīt ceļos, un lama dod šiem svetību pieskārdamies galvai, bet ar mums vēl pārspriež dažus jautājumus kas skar patiesības dziļāko būtību, šķiroties vien nosaka, ka mums būtu jāatbrauc atpakaļ un jāpaliek šeit uz bišku ilgāku laiku. Sen nebijām satikuši tik pozitīvi lādētu cilvēku. 
Ar mūsu busa budistiem turpat netālu no klostera piestājam pļavā uz nelielu pikniku, šie mūs cienā ar jasmīnu alu, pēc kura iztukšošanas piestājam tik pie vēl viena tempļa un laižam tālāk. Tālākais ceļš, kā jau ierasts Tibetā, vijas caur jaku ganībām, kalniem un lejām, gar upēm un maziem ciematiņiem, tomēr skaistumu izbaudīt diez ko neizdodas, jo sēžot aizmugurējā beņķī var just katru bedri un asfalta vilni, kuru musu buss pārvar, ta nu paiet vēl kādas trīs vai četras stundas un esam galā. Galva sāp kā traka, gan ne no augstuma (4100mvjl), bet nenormālās kratīšanās, šofera mīļākā tibetiešu saundtreka pavadījumā. Paliekam klostera viesnīcā, kurā apmeties arī vācu džeks, kurš studē Čengdu, attiecīgi viņš kļūst par mūsu tulku uz visu vakaru, kuru nosēžam viesnīcas restorānā ar jau minēto vācieti un pārīti no Izraēlas. Jāpiebilst, ka viesnīcā ir divu tipu numuriņi, kas nebūtu nekas īpašs, bet īpašas ir tualetes, kuras tad arī nosaka cenu un ir galvenā atšķirība starp Ls 1.60 un Ls 2.40 istabām. Dārgajām istabām tualete ir viena uz visām, tipiskais ķīniešu caurums grīdā, kas nepārsteidz, bet lētajam galam atviegloties jādodas kādus 100 metrus ārā no viesnīcas, jāšķērso dubļains ceļš, grāvis, jāatrod strīpainas plēves būdiņa lauka vidū un jābalansē uz dēļiem, kuri pasargā no brīvā kritiena ar mīkstu piezemēšanos. Tā kā pilsētas galvenā atrakcija ir klosteris, nospriežam, ka ar pus dienu pietiks un plānojam savu laiku tā, lai ar pusdienlaika busu varētu doties tālāk uz Jušu. Nokavējam rīta ceremoniju, bet par spīti ne pārāk jaukajam laikam, pievienojamies svētceļniekiem un izejam koru jeb apli ap klosteri. Kā jau ierasts Tibetā, klosteris ir nogāzē, kādēļ skats no takas ir samērā jauks, var papētīt ko dara mūki, kā sokas citiem gājējiem un pabrīnīties par to cik gan daudz var būt bezsaimnieka suņu, kuri šķiet kalnu ir riktīgi iecienījuši, ik pa brīdim sarīkojot kārtīgu izkaušanos. 
Vietējie suņus pa lielam ignorē, vienīgi tad, ja nākas trāpīties kāda kautiņa tiešā tuvumā kā jauns, tā vecs tibetietis bruņojas ar akmeņiem. Kad esam tikuši galā ar klostera apstaigāšanu, sākam gaidīt autobusu vienlaicīgi mēģinot nostopēt tās dažas mašīnas, kas brauc ārā no pilsētas. Galīgi negaidīti, bet satiekam to pašu šveiciešu veloceļotāju, kas bija apmeties mūsu viesnīcā Manigango, nieka 300km atpakaļ. Nedaudz sanāk aprunāties. Izrādās viņš pa Āziju minas jau 14 mēnešus no vietas un vēl neparedz, kad varētu doties atpakaļ uz Šveici. Šķiet vien, ka viņam nenākas viegli, jo tibetiešu suņi šo diez ko necieš (nav ko brīnīties, iespējams riteni iepriekš nav redzējuši) un pēdējo dienu lietus ceļu padarījis par diez gan nepatīkamu dubļainu putru. Par ceļu stāvokli nākas pārliecināties uz savas ādas, jo busiņš kuru sarunājam tikšanai uz Jušu šķērso tādas dubļu vannas, kuras manuprāt izbraucamas tikai ar tanku vai normālu džipu. Pa ceļam redzam ne mazums smago, kas nogrimuši pļavās, cenšoties apbraukt dullākos dubļu posmus, vienā no tādiem iestidzis arī džips pilns ar mūkiem, kuri nu metuši nost savus virsējos apmetņus, līdz ceļiem dubļos cīnās ar stihiju. Par laimi pusceļā sākas asfalts un pavisam drīz jau esam Jušū, kas ir krietni lielāka, nekā bijām iztēlojušies. Tā nu esam nonākuši Qinghai, jau sestajā Ķīnas provincē pēdējo nedēļu laikā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru