Esam autoostā pus stundu pirms paredzamās autobusa atnākšanas, ar nelielu nokavēšanos atnāk veseli divi atobusi, bet tā kā mūsu ķīniešu valodas zināšanas nav uzlabojušās ne par mata tiesu (te visi runā tibetiešu valodā), nevaram salasīt uz kurieni tad īsti katrs autobuss dodas, savukārt šoferi nav pārāk pretimnākoši un, it kā runādami ar tukšu vietu, saka, ka autobuss neiet uz Manigango, ko esam izvēlējušies par savu nākamo peturas punktu. Tā nu paiet pāris stundas līdz saprotam, ka nekāda autobusa nebūs (īstais autobuss ar nejauko šoferi jau ir prom) un varam doties atpakaļ uz viesnīcu vai... stopēt uz Manigango. Nolemjam, ka jāmēģina stopēt. Pat bez rokas pacelšanas piestāj traktors ar vietējiem, kuri gatavi mūs aizvizināt kaut tikai pārsimts metrus, forši, bet mēs gatavojamies uz pārsimts kilometriem, tāpēc cenšamies dabūt kādu nopietnāku braucamo. Dažs piestāj, bet nebrauc tik tālu, cits piestāj kaut brauc pretējā virzienā... vienkārši parunāties, kas diez ko neiznāk, jo mēs nerunājam tibetiešu valodā, viens stāda mums priekšā visai komerciālu plānu nopelnīt uz mūsu pārvadāšanas rēķina, līdz piestāj fūre, kas ir gatava mūs vest līdz Manigongo. Šoferu komandā ir divi tibetieši, kas nerunā angliski, bet liekas laipni, atrāda savas ģimenes bildes un liek noprast, ka ir DalaiLamas atbalstītāji. Uz Lhasu dodas divas fūres, kādēļ arī mums nākas nedaudz uzgaidīt, kad otrai mašīnai pārsprāgst ritenis, bet tā nav problēma, jo apkārtne ir skaista un mēs īpaši nesteidzamies. Kad šķērsojam augstāko kalnu pāreju, šoferis pa fūres logu kaisa lapiņas apdrukātas ar mantrām, un izskatās, ka viņš nav pirmais, kas šādi grib nodrošināt sveiku galā tikšanu. Tā kā fūres nav ātrākais kalnu transporta līdzeklis un esam cēlušies samērā agri, abi klanamies un cīnamies ar miegu, līdz izdomājam labu uzmanības treniņu, sākam ar acīm ķerstīt gar šoseju tusējošās augstkalnu peles, kas ir milzīgas un pūkainas, līdz arī Manigango ir klāt. 
Lai arī Tibetā ir pieņemts par ceļu nostopētās mašīnas šoferim atstāt kādu naudiņu, mūsējie galīgi negrib pieņemt nekādu atlīdzību. Četras ielas, pāris tūkstoši iedzīvotāji, daudz suņu un jaku, kas klīst savā vaļā, bet pilsētai ir savs šarms. Iečekojamies viesnīcā, kurā izrādās dzīvo vēl viens ārzemnieks, šveiciešu veloceļotājs, kas rīta cēlienu pavadjis mīdamies pa sniegiem, un dodamies pastaigā pa miestu. Negaidīti satiekam divus angliski runājošus mūkus, ar vienu no kuriem iepazināmies Ganzi. Atlikusī vakara daļa tiek pavadīta tējas namā patērējot milzum daudz zaļās jasmīnu tējas. Apspriežam ar mūkiem visādas svarīgas tēmas un sarunājam, ka rīt dosimies apciemot vietējo klosteri, kurā rezidē viens no mūsu jaunajiem draugiem, un ja nelīs lietus vai nesnigs sniegs, aizbrauksim arī uz to kalnu ezeru, kas patiesībā bija iemesls, lai piestātu šajā pilsētelē.Otrais rīts Manigango sākas tā pavēlāk, jo gulēt iet nav sanācis pārāk agri. Izskatās, ka viss vietējais policijas iecirkinis savas dienas un naktis vada tieši mūsu viesnīcā, spēlē kārtis, skatās teļļuku, uzrauj pa biljarda partijai, dzer ķīniešu šņabi un skaļi uzvedās, kas ne pārāk iet kopā ar citu iemītnieku vēlmi labi izgulēties. Dodamies brokastu vietas meklējumos, bet satiekam vienu no vakarvakara mūkiem, kurš aizved mūs uz samērā jauku un riktīgi vietēju iestādījumu tibetiešu gaumē. Ēdiens ir ok, un galdiņš mums ir ierādīts pašā virtuvē pie plīts, vienīgi beigās nerodas pārliecība, ka vietējie maksā tik pat cik prasa no mums. Negrasamies skaitīt santīmus, bet citi projekti ir mūsu draugam un viņa taksičomam, kuri pa visu varu mēģina mūs pārliecināt, ka nu ir īstais brīdis (ārā ir apmācies) doties uz padsmit km attālo kalnu ezeru. Kad tiek nosaukta cena, par kuru taksists “ikdienā vadā tūristus”, nospriežam, ka ar šo kompāniju diez vai ielaidīsimies vēl kādās darīšanās un pieklājīgi biznesmeņus atšujam, ķeroties pie otras plāna daļas – došanās uz vietējo klosteri. Uzrāpjamies kalnā, klosteris ir smukā vietā un liekas gana interesants. Rāpjamies vēl augstāk kalnā, kas nenākas pārāk viegli, ik pa pārdesmit metriem jātaisa pauzīte, jo trūkst elpas. Tomēr skats no augšas ir riktīgi smuks, varētu pat pasēdēt ilgāk, ja pāri kalniem nesāktu velties lietus mākoņi, kuri fiksi vien ir klāt un dzen mūs atpakaļ uz pilsētu. Vakarā laiks noskaidrojas un piesēžam saulītē uz augļu alu (attāls alus radinieks, kas garšo pēc limpenes), te arī satiekam mūsu īstos Manigango draugus. Pirmais uzrodas suns, kurš pēc pāris maizes kumosiem negrib no mums vairs škirties, bet otrais draugs ir krietni lielāks, vietējais ielu karalis - jaks.
Vispār jaki ir diez gan bailīgi, uztaisīt bildi, iepozējot ar vienu, nemaz nav tik viegli, bet Laurai izdodas iegūt ragainā uzticību, iedodot pāris tās pašas svaigās maizes kumosus. Kad maize ir cauri, jaks pat iesākumā negrib īsti iet prom, bet ar mums ir bišku savādāk, esam nobrieduši pamest Manigongo un doties tālāk jau rīt agri no rīta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru