Xian ir viens no topa galamērķiem lielākajai daļai tūristu un daļai ceļotāju. Senā galvaspilsēta un terakotas armija, liekas, ka jābūt baigi labai vietai. Ierodamies riktīgā karstumā, bet par laimi hosteli nav diži jāmeklē, bezmaksas taksis uz visai populāru vietu mūs izved cauri visai “vecpilsētai”, kurā veci ir tikai daži velosipēdi. Ķīnā par vecpilsētām var aizmirst, tas ka apkārt vēsturiskajam centram ir no jauna uzbūvēts vecais muris saturu diži nemaina, visādas komunisma triecienceltnes totāli nomāc retās mājeles, kurām ir kaut pāris gadsimtus sena vēsture.
Protams, visa centrā XiAn ir Zvanu tornis, kas kalpojis pilsētnieku drošībai u.tml. vajadzībām izsenis. Nepārņem gan pārliecība, ka arī tas nav no jauna uzcelts pirms pāris gadiem ar domu pievilināt vairāk tūristu pūļus, kādēļ nemaksājam ieeju un netaisamies spaidīties kopā ar vietējo tūristu baru, tā vietā par naudu, kuru esam “ieekonomējuši” neapmeklējot torni, izdomājam pamieloties vietējā musulmaņu kvartālā. Atkal sanāk bišku vilties, jo musulmaņu kvartāls ir gājis pa tūrisma taciņu un lielākoties piedāvā visādus suvenīrus un tipa ķīnai raksturīgos izstrādājumus. Ēdinātāji lielākoties piedāvā gandrīz nemainīgu ēdienkarti – ļumīgās nūdeles, caurspīdīgās nūdeles, resnās nūdeles, treknās pankūkas ar lociņiem, aukstos nūdeļu klucīšus... ik pa laikam uzpeld kaut kādi saldie, bet tie Ķīnā nav diez ko baudāmi, jo gandrīz vienmēr satur pupiņas. Vispār pupiņas un zirņi viņiem ir saldais ēdiens, kuru mums gan nesaprast. Vēl švakāk saprast var viņu desiņas... arī var likt plauktā pie zirņiem, visām klāt cukuriņš. Finālā atrodam visai oriģinālu vietu, kurā tiekam pie ļoooti garšīga plova. Vēl pablandamies pa centru, atrodam normālu lielveikalu, un pirmā diena XiAn ir cauri. Vakarā, kad ejam pēc viesnīcas uzsauktajiem aliņiem, satiekam pazīstamus cilvēkus no Litang laikiem, uzspēlējam biljardu un uz auss, nemaz nenojaušot, ka no rīta nāksies mainīt viesnīcu. Izrādās viņiem ir baigi daudz rezervāciju un mums vietas vairs neatrodas, kas ne pārāk satrauc, jo sarunājam vēl lētāku dīlu blakus viesnīcā, kurai ielas otrā pusē dabūnams auksts aliņš (ne parāk bieža parādība Ķīnā) par 20 santīmiem. Šī ir arī diena, kad dodamies apskatīt terakotas armiju. Gandrīz stundas braucienā ārpus pilsētas nonākam baigajā “parkā”, kurā iestādīti arī īsti KOKI (ļoti labs iemesls fotografēties, vismaz priekš ķīniešiem).
Biļetes uz armiju nav nemaz tik lētas (7ls), bet nedaudz piestrādājot ar nazi un flomīti, mēs pagarinam savu studentu apliecību derīguma termiņu un dodamies iekšā pa pus cenu. Trīs bedrēs ir n-tie māla karavīri. Trešā un otrā bedre nav diez ko iespaidīgas, bet pirmā ir ok, tiesa gan ne tik aizraujoša kā National Geographic filmas viņu padara, bet redzēts ir, nofočēts ir, ķeksi var pielikt un var braukt atpakaļ uz centru. Rīt dodamies ar nakts vilcienu uz Pekinu.
Protams, visa centrā XiAn ir Zvanu tornis, kas kalpojis pilsētnieku drošībai u.tml. vajadzībām izsenis. Nepārņem gan pārliecība, ka arī tas nav no jauna uzcelts pirms pāris gadiem ar domu pievilināt vairāk tūristu pūļus, kādēļ nemaksājam ieeju un netaisamies spaidīties kopā ar vietējo tūristu baru, tā vietā par naudu, kuru esam “ieekonomējuši” neapmeklējot torni, izdomājam pamieloties vietējā musulmaņu kvartālā. Atkal sanāk bišku vilties, jo musulmaņu kvartāls ir gājis pa tūrisma taciņu un lielākoties piedāvā visādus suvenīrus un tipa ķīnai raksturīgos izstrādājumus. Ēdinātāji lielākoties piedāvā gandrīz nemainīgu ēdienkarti – ļumīgās nūdeles, caurspīdīgās nūdeles, resnās nūdeles, treknās pankūkas ar lociņiem, aukstos nūdeļu klucīšus... ik pa laikam uzpeld kaut kādi saldie, bet tie Ķīnā nav diez ko baudāmi, jo gandrīz vienmēr satur pupiņas. Vispār pupiņas un zirņi viņiem ir saldais ēdiens, kuru mums gan nesaprast. Vēl švakāk saprast var viņu desiņas... arī var likt plauktā pie zirņiem, visām klāt cukuriņš. Finālā atrodam visai oriģinālu vietu, kurā tiekam pie ļoooti garšīga plova. Vēl pablandamies pa centru, atrodam normālu lielveikalu, un pirmā diena XiAn ir cauri. Vakarā, kad ejam pēc viesnīcas uzsauktajiem aliņiem, satiekam pazīstamus cilvēkus no Litang laikiem, uzspēlējam biljardu un uz auss, nemaz nenojaušot, ka no rīta nāksies mainīt viesnīcu. Izrādās viņiem ir baigi daudz rezervāciju un mums vietas vairs neatrodas, kas ne pārāk satrauc, jo sarunājam vēl lētāku dīlu blakus viesnīcā, kurai ielas otrā pusē dabūnams auksts aliņš (ne parāk bieža parādība Ķīnā) par 20 santīmiem. Šī ir arī diena, kad dodamies apskatīt terakotas armiju. Gandrīz stundas braucienā ārpus pilsētas nonākam baigajā “parkā”, kurā iestādīti arī īsti KOKI (ļoti labs iemesls fotografēties, vismaz priekš ķīniešiem). 
Biļetes uz armiju nav nemaz tik lētas (7ls), bet nedaudz piestrādājot ar nazi un flomīti, mēs pagarinam savu studentu apliecību derīguma termiņu un dodamies iekšā pa pus cenu. Trīs bedrēs ir n-tie māla karavīri. Trešā un otrā bedre nav diez ko iespaidīgas, bet pirmā ir ok, tiesa gan ne tik aizraujoša kā National Geographic filmas viņu padara, bet redzēts ir, nofočēts ir, ķeksi var pielikt un var braukt atpakaļ uz centru. Rīt dodamies ar nakts vilcienu uz Pekinu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru