sestdiena, 2010. gada 16. oktobris
Smieklīgi, bet no rīta noķeram to pašu taksistu, kas mūs atveda iepriekšējā vakarā un fiksi vien esam pie Gangas, gar kuras svētajiem augšteces krastiem tad arī izvietojusies visa Rišikeša, kas slavena ar saviem ašramiem, jogijiem, tempļiem, svētceļniekiem un superseno vēsturi, kuras dažas no svaigākajām lapām aizsākuši The Beatles. Sešdesmitajos gados Bītli Rišikešā pavadīja diezgan labu laiku un būtībā viss Baltais albums vismaz sākotnēji ir tapis tieši šeit, vienā no Riškešas ašramiem. Arī mēs vēl neesam atmetuši domu par kādu laiciņu ašramā, kas ir tāda kā klostera tipa jogas un meditācijas nometne. Visu rīta cēlienu pavadam meklēdami “īsto” ašramu, nonākam pie fanāta kalnos, apskatam gringo ašramu, kas orientēts uz jaunāko pensionāru paaudzi, citu gringo ašramu, kas orientēts uz mazāk maksātspējīgiem jaunākās paaudzes tūristiem, tad ieslīdam vēl askētiskākā uz vietējiem orientētā ašramā, kas šķiet daudz maz pieņemams, vien viņi remontē savas labākās istabas un mums var piedāvāt tikai īstākās celles, un visbeidzot nospriežam, ka ašrams nav priekš mums, labāk palikt viesnīcā un aiziet uz kādām jogas nodarbībām mazākā iestādījumā.
Atrodam gan viesnīcu, gan jogas centru, kas trenē profesionālus jogas skolotājus. Jau nākamajā rītā dodamies uzsākt mūsu jogas gaitas, kas sākas astoņos. Kaut kā jau sākumā man izveidojas konflikts ar skolotāju, kurš mēģina iestāstīt kā mans ķermenis jūtas labāk un kā viņš labāk atpūšas... Nu zini, es jau nu zinu vislabāk, kas manam rumpim patīk. Divarpus stundu garumā saprotu, ka joga viņam nepatīk. Tiesa gan nevar noliegt, ka tie vingrinājumi var būt visai noderīgi un veselīgi, bet tās lietas jādara pamazām, nevar taču sagaidīt, ka es pēc stundas ilgas nodarbības stāvēšu uz galvas vai balansēšu uz rokām visu savu masu, kas salocījusies piecos līkumos, kaut gan Laurai un Alem tas izdodas. Diena paiet diez gan veikli, jo pilsētā, kas šķiet dzīvo uz tūrismu un svētceļniekiem vien ir pa pilno ar visādiem nepāliešu, tibetiešu, indiešu veikaliem, interesantām grāmatnīcām un restorāniem. Tā kā esam vīlušies jogas skolā un diez ko nefanojam par tūristiskuma priekšrocībām, sākam jau plānot nākošo gājienu, vien sanāk nedaudz piebremzēt, jo Laura nejūtas diez ko labi.
Par spīti cerībām, ka tas ir tikai kārtējais karija-baktēriju uzbrukums un no rīta viss jau atkal būs labi, termometra stabiņš negrib krist zem 39.5 C ar visu paracetamola palīdzību. Divas dienas virs 39 nav joks, un meklējam padomu pie ārsta, kurš saka, ka jāuztaisa asins analīzes, jo simptomi nav pārāk viennozīmīgi. Paiet laiks cīņā ar indiešu med-birokrātiju, kuru mēs diez ko negribam zaudēt un sākam cīņu ar baktēriju (galvenais aizdomās turamais) vēl pirms rezultātiem. Nav īsti skaidrs, kas bija ar Lauru noticis, bet antibiotikas šķiet nostrādāja un temperatūra nokrīt uz 35 jau nākamajā dienā, kas gan nenozīmē, ka esam gatavi sēsties vilcienā, lai atvadītos no Riškešas. Paliekam šeit vēl dažas dienas un beigās izrādās, ka paskrējusi nedēļa.
Kopumā Rišikeša nav slikta vieta, kur pavadīt laiku, ja tāda netrūkst, it sevišķi, ja tevi interesē visādas hindu, jogas, tantras, numeroloģijas u.tt. lietas. Ziemeļu daļa gan ir pārblīvēta ar tūristiem paredzētiem iestādījumiem, bet līdzsvaru var atrast dienvidu kvartālos, kur Rišikeša pārtop par visparastāko Indijas pilsētu, ar tirgu, saldumu veikaliem, ielas ēstuvēm, kurpniekiem, aptiekām un traģisku satiksmi. Dienviddaļā mana daudz mazāk tūristu, kuri šķiet meklē mājas prom no mājām un lielāko daļu sava laika pavada ap Lakšmandžulas tiltu, sēdēdami vācu maiznīcās, kuru saturs diez ko neatbilst nosaukumam, lielākoties nav tur ne vāciešu, ne maiznīcu (visas maizītes tiek ceptas kaut kur citur) un ap galdiņiem sēž tumsnēji jaunieši, kas savā starpā sazinās jidišā un uzkož pa kādam falafel.
trešdiena, 2010. gada 13. oktobris
Happy birthday
piektdiena, 2010. gada 8. oktobris
Rāma Nāma Satahē
Manukarnika gats (templis) atrodas Gangas krastā, lai līdz tam nokļūtu jāsēžas laivā vai jāmaldās pa vecās Varanasī labirintiem. Varanasī ir pati vecākā pilsēta pasaulē, kas nepārtraukti eksistējusi nu jau vairāk kā četrus gadu tūkstošus un ne velti tā ir viena no vissvētākajām vietām hinduisma piekritēju vidū. Manukarnikas apkaimes ieliņas, kas veido jau pieminēto labirintu ir ne platākas kā trīs metri, kas ir gana, lai tur izmainītos n-tie gājēji, nesēji, bēru gājieni, motociklisti, svētās govis, kas šeit ir kuplā skaitā, un visādi citi indiešu sadzīves dalībnieki. Lai arī ieliņas ir šauras un gana netīras, netrūkst šeit nekāda veida tirgoņu, vienīgi zīda un rotu veikali noslēpušies no nemitīgās miroņu plūsmas, kuru it jauki var vērot sēžot uz viena soliņa ar kādu mūžīgo beteli kožļājošo indieti un dzerot aukstu lassi no māla trauciņa, kurš pēc tam tiek izmests turpat renstelē, kas kalpo gan kā notekūdeņu kanāls, gan miskaste, gan sile govīm, kazām un suņiem, gan publiskā tualete. Līdzīgs liktenis kā māla podiņus, no kuriem tiek dzerta tēja vai lassi, piemeklē arī no koku lapām izgatavotos trauciņus, kuros tiek pasniegti visi gardie ielas ēdieni, par kuru lieliem apjūsmotājiem esam kļuvuši. Arī vietējie ēd ļoti daudz ielas ēdienus, tomēr tur ir savas likumsakarības, ar kurām mēs vēl neesam tikuši skaidrībā, proti, ne katrs ēdiens ir pieejams, katrā diennakts stundā, no rītiem topā ir vieni ēdieni, tad parādās citi, bet vakara repertuārā jau vairs nav atrodami rīta našķi, kurus nomainījuši citi gardumi. Indieši ēd bieži, bet ne pārāk daudz, kas neizbrīna, jo ir diezgan karsts un pilns vēders ari šajā sakarā nepalīdz. Porcijas ir maziņas, bet apmierina ēstgribu uz pāris stundām un laba samosu vieta nekad nav pārāk tālu, lidz ar to nav vajadzības ņemt piecas porcijas, lai panāktu eiropeiskiem standartiem atbilstošu pārēšanos. Kas nedaudz pārsteidz ēdināšanas iestādēs, jo sevišķi ielas ēstuvēs - 99% no ēdājiem ir vīrieši. Un tipiskais indiešu vecis nekur nekustās pēc savām vakariņām bez kārtīgas beteles devas, godīgi sakot, viņš nekustās vispār bez beteles devas. Ne par velti visas rensteles un māju sienas ir sarkanas, jo veči šeit spļaudās ne pa jokam. Pie sarkanām beteles šaltīm vēl var pierast, bet kaut kā negribas pieņemt to, ka neskaitāmi veikalnieki neuzkata par vajadzīgu izspļaut savu kožļājamo pirms sākt sarunu ar tevi, un vārdi “What you want?” no pārpilnas mutes, raidīti griestu virzienā (jāatgāž galvai lai nelīst ārā siekalas) neskan diez ko iedrošinoši.
Pirmo īsto dienu Varanasī pavadam uz atslābuma viļņa, neko daudz nedaram, atrodam interneta salonu, noskaidrojam, kurās ēstuvēs ir vislabākie piedāvājumi, vēl paskatamies uz dažiem degošiem ķermeņiem un izdzeram daudzus litrus ūdens, kas gandrīz tik pat ātri kā izdzerts izsvīst uz pieres. Sēžam uz balkona un skatamies uz līķu straumi, uzspēlējam šahu. Varanasī ir vispiemērotākā vieta miršanai, ja tu esi īsts hinduists, daudz cilvēku ierodas šeit pavadīt savas pēdējās dienas, vēl vairāk cilvēku ierodas jau stīvā formātā uz kremācju Manukarnikā - jaunajā elektriskajā krematorijā, kas ir videi draudzīgāka, vai kādā no mazākajām kremēšanas vietām Gangas krastos, kas ir nedaudz lētāka opcija par slaveno Manukarniku. Starpcitu, līdzīgi kā rietumu pasaulē, arī šeit eksistē visai ienesīgā “apbedīšanas industrija”, pirmkārt jau nestuvju un līķu izrotātāji, tad nesēji un visbeidzot lielie biznesmeņi malkas tirgoņi, kas tirgo gan skaliņus un skaidas, gan ekskluzīvo sandalkoku, kas ir katra mirēja sapnis. Ja tu nespēj tikt pie sandalkoka vai kāda cita koka, tava opcija ir vienkārši tikt iemestam Gangā, kuru dažs arī izmanto (tā runā, paši neesam redzējuši). Ja tu esi jaunāks par 12 vai stavoklī, arī tad tev nav cerības uz kremāciju – pa taisno upē, tomēr tas neattur n-tos svētceļniekus no peldes svētajā upē, kura nu jau ir tik svētīgi piesārņota, ka ūdenī vairs nav atrodams skābeklis un pieļaujamo 50 “slikto baktēriju” uz 100ml ūdens vietā, šeit dzīvo 1 500 000 baktērijas. Peldētāju un upmalas dzīves apskate ir rītdienas plānā, bet šodien vēl pa kādai samosai un pie miera.
otrdiena, 2010. gada 5. oktobris
Varanasi
Pats vilciens nav diez ko pārsteidzošs, nedaudz mazāk kopts kā tas, ar kuru ieradāmies no Kalkutas, bet nav arī pilnīgs grausts, tā ka ieņemam vietas un ejam gulēt. Ir diez gan karsts, jo esam atgriezušies lejā un vilciens ir riktīgi skaļš, bet kaut kā izdodas nogulēt līdz pat deviņiem, tiesa gan ar nelieliem pārtraukumiem, par kuriem jāpateicas virtuves vagona personālam, kas mani modina septiņos, tad astoņos, lai noskaidrotu manas domas pusdienu sakarā.
Pa ceļam milzīgs līdzenums ar n-tajiem rīsa laukiem un maziem ciemateļiem, kas no malas izskatās baisi nabadzīgi, un laikam jau par to nav jābrīnās, jo braucam cauri pašai nabadzīgākajai no Indijas provincēm, Bihārai. Ik pa brīdim manam govis, kas cenšas izspiest minidīķīšus no krastiem, salīdušas ūdenī, cieši viena pie otras un meditē pusdienas karstumā. Pat lielākās pilsētās visas sienas nolipinātas ar govju “pankūkām”, kas acīmredzot tiek žāvētas, lai pēc tam izmantotu kurināšanā. Un, protams, atkritumu kaudzes, kas lielākajos miestos ir turpat starp vilciena sliedēm un vietējo mājām. Arī brauciena laikā tukšās ūdens pudeles un ēdiena pārpalikumi lido pa logu laukā visu laiku. Lieki piebilst, ka atkritumu urna vilcienā nav.
Galā nonākam ar nelielu kavēšanos, ceļā esam pavadījuši divdesmit stundas. Muglai Srai stacija nav diez ko lliela, bet pirmā lieta, ko pamanam, tā ir vienkārši pilna ar žurkām. Žurkas dzīvo visur, un diez ko nebaidās no cilvēkiem, dažas ēd kaut kādu maizi, dažas vienkārši izvedušas pastaigā savu jauno paaudzi, citas skraidelē riņķī, un nevienam tas neliekas dīvaini, izņemot mums, uz dažām sekundēm. Diez gan veikli tiekam pie braucamā uz 18km attālo Varanasī, nākas gan nedaudz pakaulēties un paspēlēt teātri, bet tiekam galā un uzņemam kursu uz Manakarnikas templi, kura apkaimē it kā ir pāris pieņemamas naktsmītnes. Izmaldamies pa visādiem labirintiem, bet beigās atrodam ļoti labu viesnīcu, izdodas arī labi nokaulēt cenu, un pēc dušas esam gatavi doties vakariņās. Izdomāju dvieli izkārt uz jumta, no kura paveras skats uz pašu templi. Izrādās Manakarnikas templis ir kremēšanas templis, un katru dienu tur tiek sadedzināti 100-200 hinduisti no visas Indijas. Aizejam paskatīties tuvumā, diez gan iespaidīgi, ko gan nevar teikt par iespējām paēst vēlākā vakara stundā. Šeit ēšana sākas pēcpusdienā un ir cauri jau kādos septiņos vakarā, tā ka dzīves ritms jāpakārto šim faktam. Varanasi mūsu iela ir tāds kā lielceļš uz viņsauli, ik pa dažām minūtēm aiziet kāds ziediem izrotāts mirušais tempļa virzienā, un atpakaļ neatnāk, un tā dienu no dienas, par ko mums būs iespēja pārliecināties, tā kā domājam šeit palikt vairākas dienas.
piektdiena, 2010. gada 1. oktobris
Tā kā Kalimpong pavadīsim divas dienas (streiks būšot tikai vienu dienu), un te nav pārāk daudz lietu un vietu, kuras mēs gribētu apskatīt, tad plānojam savu laiku visai relaksēti, pat relaksētāk kā parasti. Atklājam, ka Kalimpong gatavo diez gan pieņemamas kvalitātes sieru, vēl te ir atsevišķas diez gan labas kafejnīcas, kas tirgo indiešu saldumus, kuri ir tiešām garšīgi, bet pietiekoši saldi, lai apstātos pēc pāris nelieliem kumosiņiem. Vēl aizejam uz papīra fabriku, kur, izmantojot vēsturiskas metodes, no kāda vietējā krūma celulozes tiek gatavots lielisks papīrs. Šī papīra ražošanas tradīcija aizsākusies pirms daudziem gadsimtiem budistu klosteros, un pašu svarīgāko manuskriptu oriģināli rakstīti tieši uz šāda papīra. Kalimpong apkārtne slavena arī ar saviem dārziem, kur sēklu un sīpolu eksporta vajadzībām tiek audzēti dažādi krāšņumaugi un ziedi, tomēr šobrīd maz kas zied, kādēļ uz dārziem doties lielas jēgas nav.
Joprojām eksperimentējam ar indiešu virtuvi un gaidam, kad beigsies Siliguri streiks, kas paildzinājis mūsu vizīti Kalimpong, un varbut nemaz nav arī tik slikti šeit uzturēties pāris dienas, šeit nav neviena tūrista, pilsēta ir diez gan dabiska un pat interesanta.