Dienvidu puslode

Tūlīt jau būs nedēļa kā esam Jaunzēlandē! Iet mums kaut kā klusi un mierīgi, sākumā gaidījām Austrālijas vīzu, tagad gaidam rītdienu, kad varēsim iesniegt pieteikumu uzturēšanās atļaujas pagarinājumam, cerams, ka tad vēl nebūs jāgaida, kamēr viņi mums tādu iedos, jo tā jau ir sanācis stulbi, ka mums tas pagarinājums jāprasa. Lielāko daļu laika vadam pa Kraistčērču, kas šķiet ir otrā lielākā, ja ne pati lielākā dienvidu salas pilsēta. Vispār JZ dzīvo 4 miljoni iedzīvotāju, trīs mazākajā ziemeļu salā, viens dienvidu salā, līdz ar ko nav jābrīnās, ka Kraistčērča nedaudz atgādina pilsētu no vesterna – pārsvarā divstāvu ēkas, kas sakārtotas regulāros kvadrātiņkvartālos, biš tāda provinciāla aura, kas nemaz nav slikta. Pilsētu gandrīz no visām pusēm ieskauj kalni un okeāns. Komplektā ar nu jau radīto ainiņu nāk vērā ņemama tīrība un jaunzēlandieši, kas pagaidām liekas nenormāli laipni, izpalīdzīgi un laimīgi par to, ka viņiem ir iespēja šeit dzīvot. Tikko ierodoties lidostā rodas iespaids, ka visi ir norūpējušies par mūsu somām, kas līdz mums atceļoja tikai divas dienas vēlāk, norūpējušies par to, kur paliksim, tajā pat laikā ar smaidu sejā stāsta par visām tām vietām, kuras Jaunzēlandē mums noteikti jāapskata. Ar pilsētas apskati pirmajā dienā ne pārāk mums iet, jo t-kreklos ir pavēsi un arī laika starpība uzdzen bišķi besīti. Otrajā dienā apskatam visādu superhailaitus, kurus reklamē informācijas centrā sadabūtie bukleti un brošūras, atliekam mākslas centru uz citu dienu, bet ievērtējam botāniskā dārza parku un vecākās pilsētas daļas arhitektūru, kas kaut kādā mērā ir baigi angliskā, nav jau arī nekāds brīnums. Tomēr ir lietas, kas jaunzēlandiešus atšķir no britiem, urlu trūkums un valoda... seven – siven, eleven – iliven, best – beast, smieklīgi reizēm, it seviški par to best un beast! Tā kā nedēļas nogalē uz Austrālijas vīzu negaidam, un dodamies uz Kraistčērčas nomali Samneru, kas atrodas pie paša okeāna, tajā pat laikā spļāviena attālumā no kalniem. Sestdienā ievērtējam pašu Samneru, bet svētdienā dodamies pārgājienā, kas izvēršas garāks nekā sākotnēji esam plānojuši. Kalnainā ainava ar okeānu un pilsētu apakšā ir baigi iespaidīgā, satiekam arī aitas un kalnu riteņbraucējus, kas šeit ir absolūti traki, ja salīdzina ar tiem naivajiem ripinātājiem, kas atrodami pie mums. Pirmdiena pienāk ar mākslas centra apskati un Austrālijas vīzu e-pastā. Mākslas centrs ir visai jauks iestādījums, bet visjaukākais ir, tas, ka ik viens var iet un mākslu baudīt pa velti kad un cik vien vēlās, foršs koncepts. Šodien esam sakārtojuši visus papīrus smukā kaudzītē, lai rīt jau no paša rīta steigtu viņus iesniegt migrācijas birojā, cerot uz to, ka mūsu “jautājumu” izskatīs jau iesniegšanas dienā, citādi var nākties pagaidīt pāris nedēļas (bez pases). Darba atļauju gan nolēmām prasīt Otago provincē, jo pēc informācijas ievākšanas šķiet, ka tā ir drošāk, bet nu par papīru lietām varam pastāstīt vēlāk, tagad gaidam rītu un jaunas ziņas.

Terminal

Parasti jau mēs neko daudz neizplūstam detaļās saistībā ar lidostām un lidojumiem, bet jau Bangkokas lidosta sagādāja mums nelielu stresiņu, kuru ir vērts pieminēt kaut vai tādēļ, lai kāds no mūsu “kļūdām” varētu mācīties. Patiesībā pie vainas nav Bangkokas lidosta bet JetStar Airlines, kas mūs paķer uz izbrīnu atsakot reģistrāciju lidojumam. Izrādās JetStar sistēma ir sajūgta kopā ar Jaunzēlandes imigrācijas biroju, kurš savukārt ir pietiekoši bargs, lai neielaistu valstī visādus kadrus bez biļetes uz mājām vai vismaz citu valsti. Esam spiesti pāris stundas pirms sēšanās lidmašīnā iegādāties nākošo biļeti – no Jaunzēlandes. Pēc piedzīvojumiem ar “viegli” uzskrūvētām interneta cenām un dīvainiem kompjiem lidostas interneta kafejnīcā tiekam pie biļetēm no Jaunzēlandes uz Austrāliju. Tātad mums ir biļetes no Auklandas uz Melburnu februāra vidū, kas bija lētākais variants trīs mēnešu periodā (mēs varam uzturēties NZ trīs mēnešus bez vīzas), bet drīz vien sāk jau mākt bažas par to divreiz maksāšanu skopuļu izpildījumā. Zēlandiešu robežsargi mums mierīgi var paprasīt kaut kādu apliecinājumu tam, ka spēsim sevi uzturēt visu savu uzturēšanās laiku NZ bez strādāšanas, savukārt tā summa, kas skaitās pietiekama mums nav īsti zināma, dažādi avoti nāk klajā ar dažādiem cipariem.* Laikam visprātīgāk būtu bijis nopirkt biļeti pēc pāris nedēļām un pēc tam nokancelēt, kas nav ne dārgi, ne sarežģiti, ja esi izvēlējies Virgin Blue vai Virgin Pacific, bet nu lai, izlietu ūdeni nesasmelsi. Drīz vien pienāk mirklis, kad mums ir jāčekojas iekšā otrajam lidojumam, no Melburnas uz Kraistčērču, un šoreiz stresiņš sanāk vēl nopietnāks kā Bangkokā. Atkal mūs negrib ielaist lidmašīnā tā paša iemesla dēļ kā Bangkokā, paziņojot, ka biļete uz Austrāliju nav derīga, ja mums nav Austrālijas vīzas. Protams, sekojam līdzi Latvijas ziņu denestiem un lasam ceļotājiem paredzēto informāciju LR Ārlietu ministrijas mājas lapā, kas skaidri pasaka, ka Latvijai ar Austrāliju ir bezvīzu režīms, piebilstot, ka pirms ierašanās ķenguru zemē jāreģistrējas migrācijas sistēmā, ko gan neesam izdarījuši, jo tas neattiecas uz tranzītu, un ilgāk par pāris stundām šajā valstī plānojam pavadīt tikai pēc Jaunzēlandes apmeklējuma. Nenolaižam rokas un mēģinam pārliecināt Džetstāra dāmas, ka viņas prasa no mums vīzu, kuru mums nevajag, viss nonāk līdz tam, ka tiek celti kājās gan Austrālijas, gan Jaunzēlandes migrācijas dienesti. Austrāļi paliek pie tā, ka nekāds bezvīzu režīms neeksistē, bet zēlandieši pie tā, ka bez AUS vīzas mēs savu biļeti atpakaļ uz Austrāliju varam izmantot iekuriem, savukārt Džetstārs bez emocijām no lidmašīnas izkrāmē mūsu somas. Liekas, ka viss jau ir galā, un tālākais mūsu ceļojums izklausīsies pēc filmas “Lidosta” scenārija, vēl tikai aizskrienu līdz internetam, kur nočekoju Austrālijas Ārlietu ministrijas lapu, kas paskaidro, ka Latvija ir iekļauta valstu sarakstā, kuru pilsoņiem vīzas tiek izsniegtas vienkāršotā kārtā izmantojot elektronisko pieteikumu sistēmu, ko visu kopumā LR ĀM uzskata par bezvīzu režīmu. Ar jauno informāciju vēl aiznesos līdz Džetstāram, kuri jau lidmašīnā ir sasēdināšanu visus pārējos lidot gribētājus. Atkal tiek celti kājās abi migrācijas dienesti un uzspīd veiksme, ķenguri negrib mūs atstāt savā lidostā, jo to elektronisko reģistrāciju var veikt tikai no kompja, kas ir ārpus Austrālijas, bet kivi noprot, ka situācija nav tik traģiska ar mūsu izredzēm atgriezties Austrālijā kā tas sākotnēji izklausījies.. Oklenda paziņo, ka lai atļauj mums braukt, bet viņi vēl padomās kā atrisināt mūsu jautājumu! Jūtamies nedaudz vainīgi, ka pārējiem pasažieriem ir sanācis pus stundu gaidīt, priecīgi, ka esam uz klāja, bet vēl nedaudz raustamies no tā, kas mūs sagaida Kraistčērčā, jo kā viens no risinājumiem tiek minēts – iegādāsieties jaunas biļetes uz kādu valsti, uz kuru varat doties bez vīzas, bet pa taisno tas nav lēti un galīgi nav mūsu plānos. Pēc trīs stundām esam pie migrācijas dienesta lodziņa Kraistčērčā... Smaidīga meitene apjautājas kā ar mūsu atpakaļ ceļa biļetēm, parādam rezervāciju un manā pasē iespiežas zīmogs “Trīs mēnešu uzturēšanās atļauja”, tomēr vēl pirms zīmodziņa Lauras pasē, mūs pārķer lidostas migrācijas dienesta boss, kuram ir uzdevums, satiekot divus latviešus sazināties ar Oklendu. Oklendu sazināt pusnaktī nav viegli un kādas piecpadsmit minūtes runājamies ar smaidīgo meiteni par Jaunzēlandes jaukumiem. Visbeidzot tiek saņemti vadoši norādījumi – abiem latviešiem dot atļauju tikai uz vienu mēnesi, kura laikā varam sakārtot savu AUS vīzu jautājumu un doties uz kādu migrācijas dienesta reģionālo biroju pēc uzturēšanās atļaujas pagarinājuma. Dziļa nopūta, zīmogs Lauras pasē, vēl divi zīmogi manējā (“Atļauja anulēta, izsniegta kļūdas pēc” un “Viena mēneša uzturēšanās atļauja”) un esam Jaunzēlandē.... bez somām! Ārā ir kādi dažpadsmit grādi, esam t-kreklos un ideja par braukšanu nosalt uz pilsētu nevilina, paliekam lidostā... tāda lūk uvertīra!

Supersala Lipe!

Koh Lipe esot Taizemes Maldivu salu variācija. Mēs gan neesam bijuši Maldivu salās, bet izklausās labi, kādēļ esam nolēmuši tieši uz Lipes pavadīt pēdējās dienas pirms atgriešanās Bangkokā, kur arī beigsies mūsu ciemošanās DA Āzijā, nu vismaz šoreiz. Braucot uz Lipi nākas piekrist gidā rakstītajam par Dienvidtaizemes ūdenstransporta cenām, kas ir salīdzinoši diez gan augstas, tomēr pusotru stundu tuvojoties galamērķim arvien vairāk šķiet, ka teiciens par Maldivām arī varētu izrādīties patiess. No laivu piestātnes ar ūdens taksi (mazāka laiva ar iesauku “long tail”) nokļūstam saulrieta pludmalē. Izklausās daudzsološi, bet mēs ne dēļ nosaukuma vai rieta uz turieni dodamies, bet gan uz izskalvēto Zivjsaimniecības departamentu, kurā esot labas istabas par labām cenām. Sanāk nedaudz aplauzties, jo departamentā noris visādi remontdarbi, kas šķiet neiet kopā ar scenāriju Mierīgi atpūsties, līdz nonākam blakus esošajā kūrortā ar izteiksmīgu nosaukumu “Porn Resort”. Pornovieta piedāvā labu cenu un saulrieta pludmale šķiet galīgi klusa, kas mums der, vienīgi neizdodas noskaidrot neko sakarā ar iestādijuma nosaukumu. (Vēlāk gan tiekam pie izskaidrojuma tik dīvainam nosaukumam – Porn ir pavisam normāls vietējā džeka vārds, bet par Taizemiešu vārdiem jau var rakstīt disertāciju, uz Lipes satiekam arī meiteni, kuru sauc Tuk Tuk, bet viņas tēvs lepni piebilst: “Gluži kā mototakšus”). Iemitinamies savā bambusa bungālītī un laižam izpētīt salu, kas pa lielam sadalās četrās daļās, Sunset beach, Sunrise beach, Bundhaya beach un salas iekškiene. Aizejam pirmajā vakarā vien līdz Saullēkta pludmalei, jo arī līdz tai nokļūšana nezinātājam iešļūcenēs nav no vieglākajiem uzdevumiem... Pirmais iespaids ir šokējošs, sākam jau kalt plānu par tikšanu atpakaļ uz Koh Tao, visas pludmales ir pilnas ar atkritumiem un paismuma laikā superdzidrajā ūdenī peld ne tikai visādas krāsainas zivteles bet arī plastmasas maisiņi un visādu citu iepakojuma sugu pārstāvji. Pēc vakariņām jau pasūtam biļeti uz pirmās laivas krasta virzienā, bet sagadīšanās pēc satiekam kanādieti, kam pieder niršanas bode lakus slavenajam Porn Resort. Tā nu tiekam pie izskaidrojuma, ka atkritumus sarūpējusi vētra, kas bišķi paplosījusies pirms mūsu ierašanās, saklausamies stāstus par niršanu, Lipi pirms desmit gadiem un Kanādas dabu, līdz beidzot nospriežam, ka nebūs jau tik traki, lai veselu dienu pavadītu ceļā uz citu salu, kur jau esam bijuši.
Un nav jau arī tik traki, nākamajā dienā kārtīgi izguļamies, aizejam līdz Bundhajas pludmalei, kurā ūdens ir neaprakstāmi dzidrs un tieši tik zaļganzils kā rāda Martini vai Malibu reklāmās, nu varbūt vēl dzidrāks. Izpētam visus pārējos (divus) salas ceļus (mašīnas viņiem nav, tikai rolleri) un tā pa lielam arī pienāk vakars. Nākošais rīts pienāk ar apņemšanos “centrā” nopirkt beachball inventāru, ko arī veiksmīgi apvienojam ar brokastu ekspedīiju pa vietējām ēdināšanas iestādēm, kurās ēdienkartes diemžēl sola vienu un to pašu, bet mēs vēl nealkstam pēc baigās dažādības, jo rīsu zupa ar zivi brokastīs ir tieši tas kas vajadzīgs. Sauļojamies, peldamies un bumbojamies līdz pienāk arī otrās... vai trešās dienas vakars. nākamo dienu pilnībā veltam snorklingam, un kopumā nopeldam vairākus kilometrus, ieraugam vairākas zivis, kuras neesam iepriekš vēl manījuši, satiekm raju, kuru sakaitināt galīgi neizdodas, tāpat kā neizdodas uzpūtināt to uzpūtīgo adatzivi, noķeram vienu zivi, ar kuru tiek pabarotas mūsu senas draudznes garās zivis (angliski garfish, bet izskatās arī garas), jā nu skats, kur garās zivis uzbrūk miljonam mazo zivju ir riktīgi iespaidīgs, Jānim izdodas aizpeldēt līdz kaimiņu salai, bet tā kā neviens uz tās nedzīvo nav zināms kā to salu sauc... nu vispārībā, feina diena. Pēdējo dienu uz salas atkal veltam iedegumam un grāmatām.... Beigās šķiet ka ir pat sajukušas dienas un datumi, bet kaut kā tomēr saorganizējamies un tiekam pie biļetes uz kontinentu. Tā nu sakravājamies (neko diži gan nav jākravājas, jo turam mantas sakravātas lai pasargātos no iknakts peļu invāzijas, kuras rezultātā tomēr esam zaudējuši divus Lauras apģērba gabalus, gandrīz trešdaļu no mūsu ziepēm, bet esam ieguvuši nelielu caurumu Jāņa zvejniekbiksēs) un drīz jau esam uz ātrumlaivas, tad uz cietzemes, tad autobusā uz Bangkoku, kur nu jau esam nokļuvuši lai izbaudītu pēdējās divas dienas Taizemē.

Koh Mook!

Uz Koh Mook tiekam nogādāti ar laivu, no kuras līdzīgi kā Railay jālec ārā vēl jūrā un tālāk brienot. Tā kā ierodamies tikai četratā, mēs un divi zviedri, kuri jau ir rezervējuši bungālīti pirms ierašanās, pievēršam nedalītu galvenā “kūrorta” uzmanību, taču pēc cenu un piedāvājumu apzināšanas, pieņemam lēmumu palikt diez gan ekstravagantā vietā ar nosaukumu “Mookies”. Mookies pieder austrālietim Braienam, kurš ir sacēlis teltis starp gumijkokiem, pievilcis labiekārtotajām teltīm elektrību, uzbūvējis dušas, noorganizējis bāru un kafūzi un nu jau piecus gadus ir patstāvīgs sava bāra klients un ģimenes biznesa organizētājs. Vispār jau par Braienu un Mookies varētu uzrakstīt tik pat daudz kā par pašu salu, jo pusmūža džeks nu jau 12 gadus nav bijis Astrālijā un izskatās slīgst depresijā, kuru cenšas apkarot ar sava bāra saturu, tomēr pretī stājas vienmuļa dzīve zem gumijkokiem un arvien sarūkošais klientu skaits. Tomēr ideja sacelt teltis gumijkoku plantācijā ir oriģināla, visām teltīm pāri uzceltas tādas kā nojumītes, iekšā ielikts normāls matracis, ir ventilators, galds un galda lampa, tā ka sūdzēties nav par ko. Starpcitu, gumijas iegūšana ap teltīm joprojām notiek un ap diviem naktī ieodas tecinātāji ar ogļraču lampām uz pieres, lai no rīta varētu savākt trauciņus pilnus ar kaučuku. Gumijas bizness uz salas ir topā jo par kilogramu ar jēlgumiju var dabūt gandrīz latu, bet kilogramam vajag tikai trīs vai četrus gumijkokus. Nu labi, atkāpāmies jau no tēmas... Pēc ierašanās “iečekojamies” pie Braiena, kā pirmie latvieši iestādījuma vēsturē tiekam pie dzērieniem uz saimnieka rēķina un atstājam autogrāfus uz bāra letes, bet jau saulei rietot ejam uzmest aci apkārtnej. Nākošo dienu veltam saviem augļiem un iedegumam, kurš jau sācis palikt raibs, tā pus dienu nogulšņājam pa pludmali, kas par spīti visam kūrortam un popularitātei ir pustukša. Pēcpusdienā ejam uz pāris km attālo musulmaņu zvejnieku ciematu. Galā nonākam pirms tumsas iestāšanās, bet nemana nekur muedzinu aicinām uz vakara lūgšanos, šķiet ka tā musulmaņu lieta te tiek uztverta biš' liberālāk kā dažās tuvējo austrumu zemēs. Atpakaļ nākot ieslīdam vientuļā kafūzī kalna galā (kas nepavisam nav dīvaini arī kafūzis ir gumijkoku audzē) un ieturam vakariņas, kuru gaitā iepazīstamies ar īpaqšnieci, saimnieci un viesmīli vienā personā Sorng. Sorng ir tik pat dīvaina (ļoti pozitīvā nozīmē) kā viņas vārds, kurš taizemiešu valodā nozīmē “divi”. Izrādās pirms divdesmit astoņiem gadiem Bangkokā dzimušajai meitenei mamma iedevusi tādu vārdu, jo viņai ir vecāks brālis vārdā Viens un jaunāka māsa Trīs. Divi (sauksim viņu latviski) ir baigā biznesmene, kura ļoti labi saprot, divas lietas “santīmu nekrāsi – pie lata netiksi” un ja nemācēsi angliski, arī pie santīma tikt būs grūti. Tā nu palīdzam Divi praktizēt angļu valodu, kas ir riktīgi smieklīgs pasākums. Tā nu izrunājam visvisādus taizemiešu un falangu (taizemiešu žargonā – baltais jeb eiropietis) dzīves aspektus līdz nonākam pie ēdieniem, kas ir mūsu draudzenes iecienīta tēma, te nu viņa runā un runā apjūsmojot visādus gardumus, līdz beigās neiztur spriedzi un atnes ananāsu, kuru pa visiem apēdam. Vakars jau galīgi vēls un mums jādodas uz telti, bet sarunājam, ka būsim nākamajā vakarā atpakaļ, lai tik iepērk kokosriekstus un kādu zivi. Plāns nākamajai dienai ar skaidrs, no rīta mēģinam rāpties apkārt salai, kas nav diez ko grūti, bet nav arī diez ko iespaidīgi, tā nu ap pusdienlaiku esam jau atpakaļ un domājam jau ķerties pie kajaka airiem ceļā uz alu, kurā var ieairēties tikai no jūras, bet mūs aptur lietus, kam komplektā atnācis arī vējš ar viļņiem. Atliek vien nopeldēties ūdenī, kas nu šķiet siltāks vēl kā vannā. Kad lietus bišķi pierimis un pienācis laiks vakariņām, atkal dodamies pie Divi, kura nav aizmirsusi par kokosriekstu un zivīm, tā nu tiekam pie labu labām vakariņām, kas arī ir pēdējās uz Ko Mook, salas kuru vairs par mežonīgu nenosauksi, bet arī par pārtūristiskotu viņu saukt ir par agru. Vēl pēdējo pārsteigumu mums sagādā rīta laika apstākļi, kas spiež mūs braukt uz krastu laivā, kam caurs jumts. Tur arī pirmo reizi manām musulmaņus, kas patiesi izskatās pēc musulmaņiem.. Vienu laikam pārāk smalki gribu izpētīt, tā nu tieku pie konfektes kas šķiet domāta kā draudzības simbols, nu vai kaut kā tā... Konfekti atdodu Laurai un dodamies uz Trang, no kurienes jāsteidz vēl tālāk uz Dienvidiem, lai savām acīm apskatītu megadzidros Koh Lipe ūdeņus.

Railay superpludmale!

Iespējams,viena no pasaules visskaistākajām pludmalēm- Railay!!!

Esam jau Taizemes Rietumu krastā un pirmā pietura mums ir Railay pludmale, kurā nav ne mašīnu, ne motociklu (lai gan tā nav sala) un šeit var nokļūt vienīgi ar laivu. Iepriekš bijām dzirdējuši un lasījuši, ka šī vieta ir superskaista un arī mūsu ceļvedī Railay ieņem pirmo vietu pludmaļu topā, piebilstot, ka šī varētu būt viena no pasaules skaistākajām pludmalēm. Hmmmm.... ar ko lai sāk?! Pēc 45 minūšu brauciena ar laivu mēs tiekam izsēdināti kādus 100 metrus no krasta, no laivas lecam ūdenī iekšā, uzliekam somas uz muguras un lēnām mēģinām tikt līdz krastam, jo zeme ir diezgan durekļaina un neko nevar redzēt, kur liec kāju, ūdens diezgan duļķains. Kad tiekam krastā, mēģinam sev iestāstīt, ka viss skaistums varbūt ir otrā krastā (Railay ir uz tādas kā pussalas vai raga), jāsameklē vispirms tik kāds bungalo! Kad tas izdarīts, ātri dodamies uz otru krastu, kur jābūt īstajām pludmalēm. Protams, katram ir sava izpratne par to, kas ir skaists... Mums Railay liekas vienkārši briesmīga vieta, ne jau tikai tādēļ, ka visur sacelti (un joprojām tiek celti) hoteļi, pilns ar tūrisma aģentūrām, bāriem, kas atrodas dubļainas jūras krastā, iespējams, tādēļ, ka viss ir tik ļoti saspiests, jo vieta ir tik maza, arī pludmales ir tik maziņas un tūristu tik daudz un mēs neredzam neko īpašu. OK, dodamies izspēlēt pēdējo trumpi! Kad Koh Tao snorkelējām ar haizivīm, gids mums pastāsīja par pludmali, kas ir daudz krutāka par Railay un ir turpat netālu, tad nu dodamies uz turieni. Gribam nākamajā dienā doties prom, tādēļ laika nav daudz, jo mums vēl pēcpusdienā jāuzkāpj view pointā un jāpaskata lagūna, kas noslēpusies klintīs. Kad pēc stundas, ko pavadījām rāpkoties augšā un lejā nonākam izslavētajā Tonsai (laikam tā to otru pludmali sauca) nākas noskurināties vēlreiz, jo šeit smalkās viesnīcas un viesu namus ir aizstājuši samērā primitīvi “bungālīši”, kurus pa lielam apdzīvo lētā gala meklētāji, kas ir pa slinku pameklēt arī kaut ko skaistu, jo pludmale te ir pilnīgi parasta un ne pārāk kāds arī rūpējas par atkritumiem starp tuvējām palmām. Tā nu pēc pāris minūšu ilgas atpūtas pauzes mērojam ceļu atpakaļ, šoreiz gan ieslēdzam ātrāku režīmu, jo pirms tumsas vēl jāuzrāpjas klintī palūrēt uz visu no augšas. Klints, kas ir raga pašā galā ir samērā augsta un lai tajā tiktu augšā nākas pielikt nelielu piepūli katram muskulītim, šur tur palīgā nāk virve, bet kopumā kāpšana nav tik sarežģīta kā bijām gaidījuši (iepriekš satikām divas vācietes, kas ceļu turp/atpakaļ pieveica divās stundās un šķiet tur arī iztērēja visu savu enerģiju), diez gan veikli esam augšā kaut arī nesen lijušais lietus ir padarījis visu biš' slidenu, paskatamies uz kūrortu un “iespējams visskaistāko pludmali uz pasaules” no kādu 50 metru augstuma.. foršs skats. Bet tā kā esam bijuši diez gan ātri, nolemjam, ka līdz tumsai varētu vēl apskatīt to lagūnu, kas ir kaut kas līdzīgs izdzisuša vulkāna krāterim, sākumā ceļš uz leju ir samērā vienkāršs, jo ar slidenumu palīdz galā tikt virve, tomēr pēc tam, kad sāk jau krēslot un jāsāk pārvarēt visādas vertikāles ar pārkarēm, nolemjam doties atpakaļ, kaut arī lagūna jau labi manāma. Beigās esam pārsteigti, ka visa rāpšanās mums nav aizņēmusi pat stundu un saulei rietot vēl atsvaidzinamies diez gan siltajā Indijas okeānā. Tā nu arī diena būtu beigusies, ja mēs nebūtu izdomājuši ieslīdēt vienā no vietējiem lokāliem, kurā par godu īpašnieka (viena no) dzimšanas dienai sarīkots koncerts, tiek piedāvāts bezmaksas BBQ un paredzēts pat taiboksa mačs. Koncerts izvēršas pa visam sakarīgs, ir arī BBQ, bet par boksu tiek pieņemts lēmums “citreiz”, tā nu gulēt dodamies tikai pēc diviem, kad esam apsveikuši gaviļnieku un diez gan manāmi izretinājuši bāra piedāvājumu. No rīta pa ierasto taciņu līdz laivām, ar laivu uz Krabi, tur ar takšveidīgu pikapu uz auteni, no autenes uz Trang..... no Trang uz Koh Mook, kas ir sala tajā pašā rietumu piekrastē, bet līdz tam vēl iepērkam augļus, tajā skaitā dzelteno arbūzu un augļu keksu, kurus visus grasāmies tiesāt pārtraukumos starp peldēm, saules vannām un citāda veida neizdarībām uz salas.

Vjetnamas bildes

Lielaa zive

Pēc vienas dienas Bangkokā esam jau tālākā ceļā uz dienvidiem. Par pirmo pieturas punktu izvēlamies Koh Tao un nopērkam kombinēto autobusa – prāmja biļeti. Izrādās, ka autobuss ir viens priekš visiem braukt gribētājiem, neatkarīgi no tā vai gribi nokļūt Koh Tao, Koh Samui, Krabi, Phuketā vai vēl kaut kur dienvidu virzienā, tā nu pēc diviem naktī kā vienīgie pasažieri ar galamērķi Koh Tao tiekam izsēdināti kaut kādā miestā šosejas malā ar tekstu, ka mūs šeit pēc 15 minūtēm savāks vietējais busiņš un aizvedīs līdz ostai. Paiet 20 minūtes un sākam jau nedaudz nervozēt, jo ir dzirdēti stāsti par apčakarētiem tūristiem, kuri grib lētākas biļetes, līdz ar ko tiek tikai pusceļā, bet tad no citiem autobusiem tiek izsēdināti vēl vairāki cilvēki, kas liek bišķi nomierināties, tomēr pēc vēl 15 minūtēm atbraukušais busiņš savāc visus... izņemot mūs, paziņojot, ka mūs pārvadā cita firma. Finālā pēc vairāk ka stundas nīkšanas atbrauc busiņš un aizved mūs uz lielāku pilsētu, kurā ir firmas galvenais ofiss, tad nu tur pavadam vēl pāris stundas un visbeidzot ap septiņiem esam ostā, no kuras dodamies finiša taisnē uz Koh Tao. Tā nu esam nomainījuši skatuves iekārtojumu no mazpilsētas Kambodžā uz mazsalu Taizemē....
Šodien man plānā bija darīt neko, bet tajā pašā laikā gribēju izpētīt, uz kuru salu, lai tālāk dodamies, uzrakstīt dažas pastkartes, apstrādāt bildes, uzrakstīt ko blogam. Pamodos jau pirms astoņiem, kad Jānis izmisīgi sāka meklēt savu fishing tour biļeti, uz kuru šodien viņam paredzēts doties. Viss beidzās laimīgi un tā nu es gaidu viņu mājās ar lielo lomu vakariņām. Pēc brokastīm sāku pļāpāt ar Markusu no Austrijas, kurš pastāsta ko no kuras Taizemes salas sagaidtī, viņš gan šeit ir atpūtā pēc biznesa darīšanam, bet.... 4 gadus atpakaļ arī viņš ir gadu ceļojis. Tā vien liekas, ka ceļo visi, jo uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tos cilvēkus, ko esam satikuši, kas ceļo mazāk kā pāris mēnešus. Nu jau ir plkst. trīs un es sāku ķerties pie sava plāna. Jau trešo dienu esam uz Koh tao jeb bruņurupuču salas. Aprakstos šī sala salīdzināta ar paradīzi, jā, jau ierodoties nevar nepamanīt dzidro zilganzaļo ūdeni, palmas... Mēs izvēlamies nobāzēties salas Austrumu piekrastē, kas nav tik apdzīvota un kurā ir labas snorkelēšanas iespējas. Tiekam pie mājiņas piecus metrus no jūras zem kokosriekstu palmām, no kurām ik pa laikam nokrīt un sašķīst kāds auglis un ātri dodamies pēc snorkelēšanas inventāra. Ūdens ir ļoti, ļoti silts, zivis gan bijām cerējuši ieraudzīt vairāk un krāsainākas, tā arī pavadām visu pēcpusdienu. Šeit jau paliek tumšs pēc sešiem, bet mēs vēl gribam aiziet līdz salas ”centram” iekost vakariņas, nopirkt kādus augļus un dzērienus nākamajai dienai, jo mūsu apdzivotajā teritorijā veikalu nav. Kartē izskatās viss vienkārši, spriežot pēc mēroga kādi trīs, četri kilometri, sākam iet, mums piebiedrojas divi suņi no viesu mājas, ceļs ved tikai augšup un tā kādu pirmo pusstundu. Vienā brīdī saprotam, ka šis nav tas ceļš pa kuru atbraucām, izskatās, ka šo ceļu neviens nav izmantojis labu laiciņu, bet iet atpakaļ un kāpt lejā negribas, beigās atrodam taku un cerēdami, ka šī taka izvedīs uz pareizā ceļa, kāpjam tālāk kalnā. Mums paveicās un pēc vēl pusstundas esam jau salas centrālajā daļā. Jāpiebilst, ka ceļi ir ne tikai stāvi, bet arī vienkārši šausmīgi izskaloti, atpakaļ ar taksi 4km braucām pusstundu, pie tam ne katrs taksis te ved, uz Tanote līci (kur mēs esam apmetušies) ved tikai 4x4 džipi. Nākamajā dienā izīrējam kajaku un dodamies uz labākajām snorkelēšanas vietām, tā ar snorklēšanas pauzēm apskatam gandrīz pusi no salas krasta un atpakaļ tiekam tikai neilgi pirms saulrieta ar sarkanām mugurām un noguruši. Tālāk Jānis par lielajām zivīm un makšķerēšanu = )))))
Kamēr Laura atpūtina savu pārcepināto muguru es dodos copēt, astoņos no rīta mani savāc džips un aizved uz ostu, no kuras tiek pacelts enkurs copes laivai, uz kuras ir divi krievi, zviedrs un es, nu labi ir vēl kapteinis un copes guru, kurš maina ēsmu tiem, kas paši to nevar izdarīt. Aizbraucam kādas stundas attālumā no salas, kuru joprojām tālumā redz, un sākam vilināt lielo lomu apmēram 50 metru dziļumā. Svaigais kalmārs ir ļoti iecienīts gardums dzelmes iemītnieku vidū, un fiksi vien esmu ticis pie grupera un sarkanās zivs (vietējie zivis lielākoties tā ari sauc.. dzeltenā, zilā, sarkanā, strīpainā, pumpainā, kuprainā, plakanā.. u.tml.), abas aptuveni 300 g, kad pēc piecirtiena seko pamatīgs rāviens un spoles tirkšķis. Pavisam drīz aukla sāk iet uz beigām, bet par laimi arī TAS, kas zem ūdens paliek mierīgāks, tā nu nākamās 15 minūtes nodarbojos ar lēnu pacelšanu un pietīšanu strauji nolaižot, tomēr izskatās, ka zivij plānos nav vis nākt ārā un cīņa turpinās vēl dramatiskāka. Pārējie copmaņi pēc kapteiņa komandas savas makšķeres jau ir izvilkuši un tā nu es riņķoju apkārt laivai, sekodams zivij, līdz tā izdomā pielietot stratēģiju “zem laivas”. Kapteinim ir risinājums arī šai situācijai un arī viņš dodas zem laivas, lai neļautu auklai kaut kur ieķerties, bet īpaši seklāk par 30 metriem dabūt cīkstoni neizdodas, vēl pēc desmit minūtēm esmu zaudējis kādus 20 metrus par labu zivij, un notiek lūzuma punkts cīņā, tiek salauzts mans pirksta resnuma okeāna copes kāts, kas diez ko neietekmē cīņu, bet tad zivs aptin auklu ap kaut kādu klinti un punkts tiek pielikts gan pusmilimetrīgajai auklai, gan cīņai. Tā nu var tikai minēt kas tas bija un cik liels tas bija, bet pēc vietējo specu aplēsēm, vismaz 20 kg un visticamāk haizivs.. mani gan viņu aplēses ne pārāk priecē, jo zivs ir jūrā nevis uz klāja. Tā nu turpinam vilkt visādus krāsainos 300 – 500 g brīnumus, pamainam vietas un kaut kas lielāks paņem arī krieva ēsmu, tomēr Vitālijs no Novosibirskas nav diez ko pacietīgs kausētājs un jau pēc piecām minūtēm pārrauj auklu, kurai pēcāk velta tautiskus vārdus un met copi pie miera atvērdams līdzi paķerto viskija pudeli, kas saulē nu ir gana uzsilusi. Tā nu diena iet uz beigām bez lieliem lomiem, kad notiek neticamais un mēs piedzīvojam to dēļ kā daudzi vispār ierodas šajā salā, pāris metru attālumā no mūsu laivas riktīgi tuvu ūdens virsmai nopeld milzīga (īstenībā neliela, bet vienalga kādus 5m gara) vaļhaizivs, fīlings baigais un škrobe, ka nav līdzi snorkla, varētu ielekt un papeldēties ar tādu milzeni, kurš ēd tikai planktonu un neiebilst pret kompāniju. Vēl pa ceļam manām lidojošas zivis, kas točna lido, nevis planē vai tālu lec, vēl redzam haizivju tusiņu (tikai spuras an var redzēt) un pēcpusdienā esam atpakaļ krastā. Vēl iepērku vēsus dzērienus un prasu tūrfirmai, lai ved mani atpakaļ uz Tanote, kā tieku pie vietējā mototakša. Ar skūteri pa izskalotu zeminieku 45 grādu leņķa stāvumā, samērā ekstrēmi, bet visekstrēmākais mirklis pienāk, kad draivers uz ceļa pamana beigtu zivi, skūters apstājas, bet netiek izslēgts, un šis skrien pētīt zivi, bet es palieku sēžam līdz mirklim, kad aparāts sāk turpināt savu ceļu lejup pa kalnu uz savu roku, ķeros pie stūres un bremzēm un kaut kā izdodas novaldīt to rolleri, bet diez gan sāpīgi apdedzinu pret izpūtēju kāju, kuru tagad rotā pelēcīgi sarkans pleķis. Vakarā nedaram neko, vienīgi pirms tumsas līcī pamanu pusbeigtas haizivs (drīzāk aizivs mazuļa) spuru un cenšos atriebties par dienas neveiksmēm, bet bez rezultātiem. Ejot vakariņās gan restorānā aizrunāju kādus svaigus kalmāriņus rītdienas copei “uz savu roku”!
Nākošā diena kā jau ierasts paiet zem snorklēšanas un zivju zīmes, pasnorklējam un pie reizes noskatam labākās copes vietas, bet diez ko ar copēšanu nesokas, jo akmeņainajā jūras dibenā āķi trūkst viens pēc otra, kas nav tā vērts. Nolemjam, ka labāk doties vakara šarklēšanā, jo zem ūdens haizivis vēl redzējuši neesam, domāts darīts un stundu pavadam peldoties pa līcīti, kurā haizivis nāk tīrīties pēc dienas darbiem, pāris haizivis tiešām manām un ar vienu izdodas pat kopā papeldēt kādas piecas minūtes, tomēr diez gan tramīgas zivtiņas, ja salīdzina ar visiem raibajiem jūras brīnumiem. Tā nu arī beidzas mūsu piedzīvojumi pa Koh Tao, jo jau nākošajā rītā dodamies atpakaļ uz kontinentu!