Ar traktoru pa tuneli

Kiwi pakošana pa vakariem kaut kā mums neiet, jo ne katru vakaru ir ko pakot. Laikam nav tā labākā raža šogad! Tā nu mums ir vēl vairāk brīvā laika. Vienu vakaru pēc pastaigas gar jūru piestājam kaimiņu kiwi pakotavā apjautāties par darba iespējām, un izrādās esam pareizajā laikā, pareizajā vietā, jau nākamajā rītā varam ķerties pie darba. Jālasa kiwi! Vēl viena lieta, ko blakus traktora vadīšanas prasmei varēsim rakstīt savos CV!

Visi skarbie kiwi profiņi ir diez gan nelaimīgi, jo jālasa zeltītais kiwi. Mums tas neko neizsaka, jo nav jau ar ko salīdzināt, un tā kā negatavojamies uz sprinta lasīšanu, nav mums nekādu iebildumu pret saudzīgu pieeju, kas esot nenormāli svarīga zeltīto ogu gadījumā. Dārzs liekas diez gan jauks, brokastīs tiek pievesta kafija, silti cīsiņi mīklā un menedžeris nodod mums ziņu no saimnieka, kas esot sajūsmā par mūsu pielasīto kastu kvalitāti. Pēcpusdienā pārejam uz zaļajiem (klasiskajiem), izdodas palielināt tempu, bet tik un tā netiekam līdzi komandām ar pieredzi, kas gan īpaši nesatrauc, jo diena ar to arī beidzas. 

Visa lasīšana ir diez gan interesanta, jo kiwi aug tādos kā kokos, kas nav augstāki par diviem metriem. No divu metru augstuma uz abām pusēm liecas stīgas, veidojot divus “tuneļus”. “Tuneļa” sienas ir darba lauks, pa kuru cīnīties. Kad soma ir pielasīta, kiwi izberam kastē, kad piekabe ar četrām kastēm pilna, dzenam traktoru no rindas ārā, un ķeramies pie nākošā. Lasīt kiwi, protams, var ikviens, bet optimāli tev jābūt ne garākam par 1.75 metriem, ar stiprām kājām, muguru, pleciem, rokām u.tt.. Pilna kiwi soma ir pa vidu starp 30 un 40kg, pilna kiwi kaste ir aptuveni 400kg, pilna piekabe ir 4 kastes. Pie šādiem aprēķiniem nonākam, jo trīs dienas pamatīgi līst un darīt neko prātīgu nesanāk. Laura tiek iekomandēta pakotavā, kas esot diez gan OK, ja jāsalīdzina ar iepriekšējo, bet man ir laiks eksperimentēt virtuvē, lasīt grāmatas un izglītoties. Vēl pāris dienas paiet kamēr dārzs pažūst un traktori var puslīdz stabili kursēt pa rindām. Notiek nelielas izmaiņas virknējumos, un pēc lietus lasam četratā, mūsu bandā ir čehs Jans, kas lasa riktīgi ātri un vietējais Džeisons, kas lasa… gandrīz nelasa. Laura un Džeisons drīz vien atgriežas pakotavā, bet ar Janu sarīkojam ātrumlasīšanu, gandrīz izdodas pārspēt dārza absolūto rekordu, tomēr nākas apstāties pie 16 tonnām (8 katrs), jo blakus komandas spicākais vecis tiek hospitalizēts pēc visai stulbas sadursmes ar koku un diena beidzas ātrāk kā plānots. Nākamajā rītā uz ātrumlasīšanu nevelk, bet nav jau arī kur skriet, nolasam pārpalikumus, un sezona ir cauri. Vienīgi Laura vēl cīnas pa pakotavu, bet arī tas nav uz ilgu laiku.

Kiwi ir oga, kurai šo vārdu pagājušā gadsimta piecdesmitajos deva jaunzēlandieši. Mārketinga speciālisti ar šādu triku cerēja iekarot Amerikas tirgu, acīmredzot, triks izdevās veiksmīgs, jo ogas īsto nosaukumu reti kurš vairs atceras. Angliski oriģinālais nosaukums skanēja Chinese Gooseberry, latviski Ķīniešu Ērkšķoga. Autortiesības uz zeltītās un sarkanās ķīniešu ērkšķogas genomu pieder Jaunzēlandiešu kiwi eksportētāju apvienībai!

Kiwi oga

Ir rudens, bet tā kā esam pavirzījušies kādu gabaliņu ziemeļu virzienā, joprojām ir silts un saulains. Šobrīd esam Motuekā, kur pagājušo sezonu mocījāmies ar ābolu lasīšanu un apsolījām sev, ka vairs nekad nelasīsim šos augļus. Nekad nesaki nekad! Plāns doties uz Motueku bija jau sen, jo gribējām apciemot Klēru un Kregu, pie kuriem palikām visu pagājušo ābolu sezonu. Tā nu esam atkal šeit un... lasam ābolus, bet šoreiz tas ir pavisam citādi, jo mēs nestrādājam, mēs palīdzam = ))) un āboli ir lieli un daudz un var lasīt visu pēc kārtas!!! Ideāli!!! Bet tā kā ābolu ir tikai palīdzēšana, esam atraduši vakara darbu kivi pakošanas centrā. Tā nu darbadienās četras stundas atlasam labākos kivi eksportēšanai.

Adios Roxburgh

Roksburgā pēdējās dienas paiet krāmējot un pakojot tās mantas, kas mums saradušās kopš pārcelšanās uz šejieni, un to nav maz. Esam patiesi priecīgi, ka varam doties prom, tomēr šo patikamo sajūtu atkal nedaudz patraucē mūsu priekšniece, ar kuru mums ir jāiet vakariņās (dažreiz vienkārši esam pārāk pieklājīgi, un citi cilvēki pārāk nepieklājigi = )))).  Tā nu ar grūtībām saspiežam visu (arī Ali un Katiu) mašīnā un esam gatavi atkal doties ceļā. Diemžēl pirmajā dienā līst un pirmā pietura - Jaunzēlandes augstākā virsotne - Kuka kalns izpaliek. Tā nu dodamies uz Kraistčērču, kur relaksēti pavadam 2dienas un paspējam nobaudit vēl kādu no Ales garšīgajiem ēdieniem. Mūsu draugi jau pēc paris dienām uzsāk 6 mēnešu tūri pa Āziju,  tādēļ pēdējās dienas pavadam karstajos avotos, pie jūras un makšķerējot, kur izdodas pazaudēt mašinas atslēgas (vēlāk arī atrast) un piedzīvot vēl šādus tādus kuriozus = )))