Ķīnas bildes

Pekinas pīle

Ķīnas galvaspilsēta, protams, sākas tāpat kā visas citas pilsētas Ķīnā, atrašanās vietas noteikšana kartē, tad pareizā transporta atrašana uz “centru”, tad pareizās viesnīcas atrašana, tomēr šodien mums iet visai vienkārši un raiti. Nepaiet ne trīs stundas, kad esam iečekojušies visai smalkā viesnīcā pašā centrā pie tam par pavisam jauku cenu, kas jauka gan kļūst tikai pēc neliela, bet precīzi tēmēta kaulēšanās raundiņa. Tā kā esam spļāviena attālumā no Tianmjen laukuma, Pekinas apskati sākam tur.. Baigie pūļi, bet 99% no pūļotājiem ir paši vietējie. Viss tiek kontrolēts, uz laukuma tu netiksi neizlaižot somu caur rentgenu, kas gan nebūtu nekas īpašs, tāda pati sistēma darbojas visās autoostās, stacijās, metro un jebkur citur, kur mēdz apgrozīties lielāki cilvēku bari. Bet laukumam pa perimetru stāv ievērojams skaits maskētu un nemaskētu policistu, arī starp tūristiem klaiņo visāda mēroga kārtības sargi, ik pa brīdim pāri laukumam maršē pa kādai policjas vienībai, un to visu novēro n-tās drošības kameras. Izskatās, ka ķīniešiem ir par ko bīties pat pēc 20 gadiem, kas pagājuši kopš slaktiņa šajā pat laukumā. Baigi grūti pateikt vai lielā daļa no šodienas apmeklētājiem vispār nojauš kaut ko par tik seniem notikumiem. Skatu uz ne pārāk pozitīvām emocijām lādētu vietiņu vēl drūmāku padara dūmaka, kas pilnībā sedz pilsētu tā, ka nav pat jausmas kurā virzienā saule meklējama, nemaz nerunājot par kaut kādu ainavu, kas beidzas jau pēc metriem 100. Sireāls skats, n-tie sarkanie karogi dūmakā un ķīniešu tehnofīli ar mobilajiem un fočikiem viens otru fotografē visādās ultradīvainās pozās, kas kā likums ir iestudētas un netiek mainītas uz pāris sekundēm. Daudz senākus notikumus par Tianmjen laukumu piedzivojusi aizligtā pilsēta, kas sākas turpat iepretim. Viens no gidiem teica, ka visa apskatīšanai vajag vismaz piecas stundas, droši vien ka tā arī ir, jo piļu komplekss ir milzīgs un iespaidīgs, ko labāk apjaušam tikai, kad esam iekšā. Atkal izmantojam savas “studentu apliecības” un tiekam pie 70% atlaides. Visa apskatīšanai nemaz npieiek spēka, metam mieru jau pēc kādām trim stundām. Nejauši iekuļamies arī ielas ēstuvēm veltītā alejā, diemžēl pēc tam, kad esam jau labi paēduši. Nāksies atgriezties cituvakar, jo kas gan spēj pretototies “deep fried” simtkājim, čūskai, auna lepnumam, jūras zvaigznēm un visādiem tradicionālākiem uzkožamajiem. Atpakaļ uz viesnīcu dodamies ne pa pašiem tradicionālākajiem tūristu celiņiem un tikai tad saprotam, kas ir tas, ko Pekina jau no paša sākum atgādina. Kameras, kas modri vēro pašas mazākās ieliņas visai nožēlojamos nabadzīgo kvartālu nostūrīšos, gribot negribot atsauc atmiņā Džordža Orvela “1984”. Tā teikt “Big Brother is Watching You!” Un nav jābrīnās, ka Ķīnas ekonomika plaukst pat pasaulē valdošās recesijas apstākļos, jo te vienmēr atradīsies tūkstoši, kas būs laimīgi strādāt par vēl zemākām algām elpojot to draņķi, ko šeit sauc par gaisu! Olimpiskās spēles ir cauri un skursteņu atvaļinājums ir beidzies!
Otrā diena Pekinā ne ar ko īpašu neizceļas, ja neskaita faktu, ka Laura pēc ilgāka pārtraukuma atkal savus matus uzticējusi profesionālam frizierim. Esam apguvuši tuvāko apkaimi, tikuši pie iecienītākajiem restorāniem un “šašlika tirgoņiem”, pat aptveram kā kur var nokļūt ar metro. Trešā diena ir dikti svarīga, jo dodamies uz Ķīnas mūri. Mūris kā zināms ir milzīgs, bet visi tūristu tūkstoši dodas uz viņu paskatīties tikai kādās pāris vietās, tā kā teorētiski vajadzētu būt arī vietām, kur var nokļūt, izmantojot sabiedrisko transportu, un izbaudīt puslīdz mierīgu atmosfēru. Tāda vieta ir nonākusi arī mūsu radaros, ir pat skaidrs kā tikt līdz turienei, vienīgi teorija, kā jau ierasts šādos gadījumos, ar praksi kopā ne pārāk druadzīgi kopā turas..... Jau septiņos no rīta esam nonākuši vajadzīgajā autoostā, pirmais posms “metro” mums grūtības nesagādā, otrais posms “autobuss uz Huairou” arī nav pārāk liels izaicinājums, bet trešais, pats būtiskākais posms “minibuss uz Huanghuačeng” nav no vieglajiem. Tiklīdz izkāpjam no autobusa nonākam taksistu ielenkumā, kas nedaudz atgādina Ēģipti vai Sīriju, tikai ar atšķirību, ka neviens nerunā pat ne biškucīt angliski un ar kaulēšanos viņiem ne pārāk iet.. Kad pacietība un spēja smaidīt sāk iet uz beigām, esam gatavi maksāt četras reizes lielāku summu par to, kādai teorētiski tai vajadzētu būt, bet taksisti grib apmēram 8 reizes vairāk, kādēļ sūtam viņus........... un mainam lokācijas vietu. Kaut kā paspīd un tiekam pie taksistes, kas gatava mūs vest tos 50km par mūsu piedāvāto ciparu. “Ceļā” pavadītas gandrīz piecas stundas, bet esam klāt... Uz mūra rotājas liels uzraksts, ka šī vēsturiskās celtnes daļa nav atvērta tūristu apskatei, par ko gan neliecina pāris autobusi pie vietējā kafūža. Mēs izvēlamies doties rietumu virzienā, jo tur kāpiens izskatās krietni grūtāks, kas like cerēt uz mazāk tūristiem. Vēl viena vilšanās, mūsu studentu apliecības šeit nekādas atlaides nesarūpē, jo kasiere no visiem, liela vai maza, prasa 16 santīmus. Skaidrs, ka biļešu tirgošana nav pavisam legāla, bet spriežam, ka tas varētu mūs paglābt, ja nu kāds piesienas par atrašanos publikai slēgtā mūra daļā, tomēr, nekādas lapiņas apmaiņā pret naudiņām nesaņemam. Nospriežam, ka tas ir vietējo superbizness, katram ciema iedzīvotājam ir iespēja reizi mēnesī iejusties kasiera lomā un papildināt ģimenes budžetu par dažām jēnām. Kāpiens tiešām ir stāvs, bet drīz jau esam uz mūra, kas ir tiešām iespaidīgs, bet baisi stāvs. Ķīnieši viņu būvējuši tieši pa kalna kori tā, ka pastaiga ir vai nu Augšā, vai Lejā, pie tam šeit viņš nav tik plats, kā rāda filmās un ne visur ir tās smukās cakotās maliņas, kuras attur no krišanas lejā, ja paslīd kāja. Nevar arī teikt, ka mēs esam vienīgie mūra apbrīnotāji šajā posmiņā, jo satiekam kopumā vēl kādus 10 cilvēkus, bet laikam jau to nesalīdzināsi ar leģendārajiem suvenīru veikaliem, mūziķiem un gidu mafiju, kas visi raksturo populārākās mūra apskates vietas. Bonusā stāvajiem kāpieniem, kas brīžiem liekas iet pa taisno debesīs, cepina saulīte, kuru pēdējās pāris dienas neesam redzējuši, tā nu ūdens krājumus “izsmeļam” jau pirmajā kilometrā. Pēc kādiem diviem kilometriem, no kurienes itin labi var pārredzēt maršrutu nākošo piecu kilometru garumā saprotam, ka arī mūris ir “feikais”, kā jau viss Ķīnā. Drīz vien taka pa smukajiem ķieģeļiem un bruģi beidzas, lai turpinātos pa nezālēm, nogruvušiem, apdrupušiem ķieģeļiem un neregulāriem akmeņu bluķiem. Tāds tad arī izskatās īstais Ķīnas mūris!!! Smuki vienalga, tāds mūris daudz labāk iet kopā ar savu vēsturisko tēlu nekā tūristiem paredzēta atrakcija. Droši var turpināt ceļu pa mūri vēl pāris dienas, bet mums pietiek, pie tam arī tikšana atpakaļ uz Pekinu jāorganizē laicīgi, jo autobusi beidz kursēt diez gan agri. Sanāk gan pagaidīt paris stundas puslīdz ēnainā pieturā, bet tālāk jau viss aiziet gludi un Pekina mūs sagaida ar karstu dušu un vakariņām!

Terakotas pilsēta

Xian ir viens no topa galamērķiem lielākajai daļai tūristu un daļai ceļotāju. Senā galvaspilsēta un terakotas armija, liekas, ka jābūt baigi labai vietai. Ierodamies riktīgā karstumā, bet par laimi hosteli nav diži jāmeklē, bezmaksas taksis uz visai populāru vietu mūs izved cauri visai “vecpilsētai”, kurā veci ir tikai daži velosipēdi. Ķīnā par vecpilsētām var aizmirst, tas ka apkārt vēsturiskajam centram ir no jauna uzbūvēts vecais muris saturu diži nemaina, visādas komunisma triecienceltnes totāli nomāc retās mājeles, kurām ir kaut pāris gadsimtus sena vēsture. Protams, visa centrā XiAn ir Zvanu tornis, kas kalpojis pilsētnieku drošībai u.tml. vajadzībām izsenis. Nepārņem gan pārliecība, ka arī tas nav no jauna uzcelts pirms pāris gadiem ar domu pievilināt vairāk tūristu pūļus, kādēļ nemaksājam ieeju un netaisamies spaidīties kopā ar vietējo tūristu baru, tā vietā par naudu, kuru esam “ieekonomējuši” neapmeklējot torni, izdomājam pamieloties vietējā musulmaņu kvartālā. Atkal sanāk bišku vilties, jo musulmaņu kvartāls ir gājis pa tūrisma taciņu un lielākoties piedāvā visādus suvenīrus un tipa ķīnai raksturīgos izstrādājumus. Ēdinātāji lielākoties piedāvā gandrīz nemainīgu ēdienkarti – ļumīgās nūdeles, caurspīdīgās nūdeles, resnās nūdeles, treknās pankūkas ar lociņiem, aukstos nūdeļu klucīšus... ik pa laikam uzpeld kaut kādi saldie, bet tie Ķīnā nav diez ko baudāmi, jo gandrīz vienmēr satur pupiņas. Vispār pupiņas un zirņi viņiem ir saldais ēdiens, kuru mums gan nesaprast. Vēl švakāk saprast var viņu desiņas... arī var likt plauktā pie zirņiem, visām klāt cukuriņš. Finālā atrodam visai oriģinālu vietu, kurā tiekam pie ļoooti garšīga plova. Vēl pablandamies pa centru, atrodam normālu lielveikalu, un pirmā diena XiAn ir cauri. Vakarā, kad ejam pēc viesnīcas uzsauktajiem aliņiem, satiekam pazīstamus cilvēkus no Litang laikiem, uzspēlējam biljardu un uz auss, nemaz nenojaušot, ka no rīta nāksies mainīt viesnīcu. Izrādās viņiem ir baigi daudz rezervāciju un mums vietas vairs neatrodas, kas ne pārāk satrauc, jo sarunājam vēl lētāku dīlu blakus viesnīcā, kurai ielas otrā pusē dabūnams auksts aliņš (ne parāk bieža parādība Ķīnā) par 20 santīmiem. Šī ir arī diena, kad dodamies apskatīt terakotas armiju. Gandrīz stundas braucienā ārpus pilsētas nonākam baigajā “parkā”, kurā iestādīti arī īsti KOKI (ļoti labs iemesls fotografēties, vismaz priekš ķīniešiem). Biļetes uz armiju nav nemaz tik lētas (7ls), bet nedaudz piestrādājot ar nazi un flomīti, mēs pagarinam savu studentu apliecību derīguma termiņu un dodamies iekšā pa pus cenu. Trīs bedrēs ir n-tie māla karavīri. Trešā un otrā bedre nav diez ko iespaidīgas, bet pirmā ir ok, tiesa gan ne tik aizraujoša kā National Geographic filmas viņu padara, bet redzēts ir, nofočēts ir, ķeksi var pielikt un var braukt atpakaļ uz centru. Rīt dodamies ar nakts vilcienu uz Pekinu.

Tibetas bildes

Atpakaļ Ķīnā

Ceļš uz Šining (Xining) vien ir ko vērts, diemžēl ne pašā pozitīvākajā nozīmē. Protams, kalni ir skaisti un pa ceļam pat uzsnieg sniegs, bet tas viss ir tikai fons īstām mocībām četru kilometru augstumā, četrpadsmit stundu garumā. Esam tikuši pie smalkākajām biļetēm guļošajā autobusā, kas ir viens no sakarīgākajiem pārvietošanās veidiem, ja jāpieveic milzīgi attālumi, vismaz mūsu iepriekšējā pieredze neliecināja par pretējo. Šoreiz viss sākas ar šofera vēlmi nopelnīt, autobusā, kurā visas guļamvietas jau aizņemtas, tiek laisti iekšā exstra cilvēki, kas iekārtojas ejās. Drīz vien sākas arī pīpēšana un autobuss ir vieglā migliņā. Dūmu efektu pastiprina zeķu smārdiņš un extra pasažieru vēlme ieriktēties vismaz daļēji tavā tā jau mazajā gultiņā. Smalkajā autobusā logus atvērt vis nevar, jo strādā gaisa kondicionēšana, kas visu padara vēl neciešamāku. Tomēr kaut kā galā tiekam un vizīti Šiningā sākam ar izgulēšanos viesnīcā, kas ir tiešām jauka. Pēcpusdienā dodamies ielās un konstatējam, ka pilsēta ir diez gan mierīga, par spīti saviem divarpus miljoniem iedzīvotāju. Patīkamas pārmaiņas ēdienkartē sagādā vietējie musulmaņi, kas dominē arī vakara tirgū, kur var atrast visu kaut ko liekamu uz kārā zoba. Arī alus cenas veikalos ir visai patīkamas un pa vakariem piesēžam uz viesnīcas jumta terases, no kuras pārredzama visa pilsēta. Dienas Šiningā paskrien ātri, jo nav te īsti ko apskatīt, nav arī kur steigties, vienkārša, mierīga pilsēta Ķīnas nomalē. Esam nolēmuši no nomales doties uz pavisam centrālu vietiņu, bijušo galvaspilsētu Xi'An, bet pēdējo dienu Šiningā pavadam tusējot pa visādām ēdienu tirgotavām, testējot dažādus vietējos brīnumus, nekas baigi nepārsteidz, bet dienu aizvadam ok. Atvadamies no mūsu jaunā čoma vācieša un sēžamies vilcienā, kas šķiet ir civilizētākais pārvietošanās veids Ķīnā.

Give Money!

Jušū ir dīvaina vieta, Lonley Planet saka, ka šī ir fantastiska pilsēta, kurā 97% no iedzīvotājiem ir tibetieši, kuri savukārt esot draudzīgi pat uz vispārējā tibetiešu draudzīguma fona, pie tam pilsēta esot tik nomaļa, ka tajā nav ne bankomāta, ne iespējas samainīt ārzemju valūtu. Jau pirmajās minūtēs pilsētā nākas pārliecināties, ka LP cilvēki te nav bijuši ilgāku laiku, jo tiekam izlaisti pie bankas, kas mūs it nemaz nepārsteidz. Ķīniešu te protams ir krietni vairāk kā tibetiešu, un nepatīkamus mirkļus sagādā saucamā vietējo “draudzība”. Izskatās, ka visi tie ubagi, kurus Ķīnas valdība deportēja no Pekinas pirms olimpiskajām spēlēm, ir nonākuši Jušū, jo te viņi ir ik uz pāris soļiem. Un tie nav ubagi, kas sēž ielas maliņā pārliekušies pār savu cepurīti, te ir agresīvais ubagošanas stils. Ubagi seko, baksta, ir neatlaidīgi un pamatīgi uzvelkoši, jo liela daļa no viņiem nav vis nevarīgi invalīdi, bet nekaunīgi vieglas peļņas meklētāji. Arī mūki ir gājuši līdzi laikam un sēž uz ielām ar kurpju kastēm, kurās jāmet nauda, tomēr, šķiet sēdēšana vien neplīdz, daži ir ķērušies pie radikālākām metodēm, divi gabali ubaojošie šķērso mūsu ceļu un neļauj paiet garām, domādami, ka tas liks mums kaut ko mest viņu kastē. Kaut kādā mērā viņus var saprast, jo jau kādu laiku mums ir skaidrs, ka tu neesi īsts budists, ja tev nav svaigs mobīlais ar visām iespējamajām funkcijām un tūnēts vietējā ražojuma mocis, kas protams nenāk pa velti. Vistraģiskākais no ubagošanas paņēmieniem ir ubagošana restorānos, kuru personāls, neliekas ne zinis par klientu komfortu. Kamēr tu centies iebaudīt pusdienas ap galdiņu sarodas ubagi, kas neatlaidīgi cenšas pārliecināt tevi, ka viņiem vajag tavu naudu vairāk kā tev pašam, šo metodi iecienījuši arī mūki, kuri ierodas veselām grupiņām un nav mazāk uzvelkoši par citiem diedelniekiem. Ja no ubagiem tikt vaļā var pasakot kaut niknu pasakot, tad ar psihopātiem ir savādāk. Pie viena tāda uzmanības esam tikuši arī mēs. Kaut kāds trakais mums seko ar pāris metru distanci vienalga kur mēs ejam, tikt no viņa vaļā nevar, draudu, tēloju, ka sitīšu, šis tik bišķiņ pamūk un turpina savu misiju. Mēģinam no viņa tikt vaļā piesēžot parkā blakus citiem cilvēkiem, bet tas nelīdz, ar ubagošanas paņēmieniem viņš blakus sēdošajiem atņem limpeni un nāk piedāvāt mums, tad nāk sēdēt mums blakus, līdz neizturam un ejam ar visu pavadoni uz policijas iecirkni, no kura viņš tomēr nedaudz raustās. Policisti šķiet zin kadru un pieskata ietvi, kamēr mēs esam prom. Vakarā nomocamies ar interneta salona atrašanu, kas beidzās ar pāris stundām tā piepīpētā kompjūteristu štābā, ka no mūsu drēbēm droši vien var taisīt nikotīna plāksterus. Otrā diena Jušū paiet līdzīgi pirmajai, tomēr atklājam vienu vietu, kas jāredz, ja reiz esi Jušu, tas ir mani akmeņu krāvums nedaudz ārpus pilsētas. Vienuviet sakrauti vairāki miljardi ar mantrām rotāti akmeņi. Turpat blakus var iegādāties kādu akmeņkaļa meistardarbu, lai papildinātu tā jau iespaidīgo krāvumu, bet tā nav galvenā atrakcija, galvenais labais darbs ir riņķot ap krāvumu kopā ar vietējiem budistiem. Vakariņās gan šovakar neejam pie budistiem, bet gan uz tirgus laukumu, kurā savas teltis pa vakariem uzslien musulmaņu ēdinātāji. Esam sarunājuši vakariņot ar pirms pāris dienām Serxsu satiktu vācieti, kurš šeit studējis jau gadu un ar mandarīnu valodu ir uz tu. Paņemam kazas galvu, pikantās maizītes un riktīgi treknu gaļīgu zupu ar kartupeļiem, bet piesēšana turpinās arī pēc tam, kad visu esam jau notiesājuši. Kad blakus veicis, kurā iepirkām aliņus jau ir ciet un ēstuvei uzrodas vairāk klientu, kuriem arī vajag kur piesēst, nospriežam, ka jāpameklē kāda cita vieta. Izrādās, ka desmitos vakarā vietu, kurā tirgo alu, atrast nav nemaz tik viegli. Laura dodas atpūsties, bet mēs dodamies alus vietas meklējumos. Visiem vietējiem ir viedoklis, kur var iedzert alu, pat onkulītis gados, kurš nejauši padzirdējis, ka mēs gribam tikt pie kāda kausa, dod padomu, sakot, ka zin vietu, kur vismaz viņa jaunībā alu varējis dabūt. Iekuļamies puslīdz smalkā viesnīcā, kurā gan alu var dabūt, bet piesēst nesanāk, jo tad jārezervē karaokes istaba, vienu tādu apskatamies, riktīgi smieklīgi. Ķīniešiem karaoke ir baigajā topā, vien viss pasākums risinās nedaudz savādāk, kā ierast Latvijā, dziedātgribētāju kompānija rezervē istabu ar teļļuku un rauj vaļā aiz aizkariņa, kas neļauj ziņkārīgajiem noskaidrot, kas izpilda grāvēju. Nākošā pietura šķiet mums der, atrodam bāru, kas tirgo aliņus, esam vienīgie apmeklētāji un drīz vien saprotam kāpēc. Izrdādās “bārs” ir bordelis, kurā pēc kāda laika ierodas vietējo komanda jau krietni reibumā un sāk pasūtīt dzērienus milzīgos daudzumos, kaut skaidri redzams, ka ar visiem pasūtījumiem viņi galā netiks. Izrādas, ķīniešiem baisi patīk zīmēties, un smalkie dzērieni jāsuta neatkarīgi no tā vai viņus kāds dzers. Kad dodamies prom, apkalpojošais personāls vis nepārsteidz mūs ar milzīgiem rēķiniem par pāris aliem, no kā nedaudz raustijāmies, bet vēl nolaiž cenu par pāris jēnām. Esam apskatījuši arī vietējo bāru kultūru, tā ka droši varam doties atpakaļ uz ķīniešu teritorijām, kas atrodas vien nieka 14 stundu attālumā no slavenās Jušu.

Bildes no Austrālijas, Malaizijas un HongKongas

Jaunzēlandes bildes (otrā daļa)

Patiesības būtība!

Manigango pamest nav tik viegli kā varētu iedomāties, bet mirklī, kad gandrīz jau esam gatavi piekrist vietējā busiņa ne pārāk lētajam piedāvājumam, nostopējam citu cauri braucošu busiņu, kas bez liekas kaulēšanās ir gatavs mūs vest uz Serxsu par cenu, kas šķiet pieņemama. Brauciens vis nesanāk tik vienkāršs, kā tas būtu, ja mēs brauktu ar autobusu, un jau pēc kādiem 50km piestājam Dzongchen uz brokastīm, kas ievelkas diez gan ilgas, jo tibetieši no busiņa brokasto vismaz stundu. Kad brokastis ieturētas, nedodamies vis tālāk uz Serxsu, bet gan augstāk kalnā uz tibetiešiem ļoti nozīmīgo Dzongchen klosteri. Izskatās, ka vietējie ir kaut ko baigi nogrēkojušies vai šī vieta ir patiesi svēta viņu acīs. Iesākumā, ar baltām šallēm ap kaklu, visi trīs tibetieši dodas iekšā pirmajā templī, mums, protams, nākas uzgaidīt ārpusē, kur var labi novērot cik patiesībā svarīga ir šī vieta. Esam nonākuši kādus piecus kilometrus garā ledāja veidotā ielejā, kuru no trim pusēm ieskauj kalni, pa vidu tek upe un viena no nogāzēm ir apbūvēta ar tempļiem un mūku mitekļiem, pie tam pa ceļu, kas ved uz ielejas dziļako galu, plūst diez gan daudz svētceļnieku, kurus apdzen mūki uz močiem. Kad mūsu komanda ir tikusi galā ar pirmo templi, busiņš ripo uz tālāko, ielejas pašā galā esošo klosteri, kurš izskatās ir galvenais svētceļnieku mērķis. Veči, protams, tūlīt dodas uz templi, mēs arī nolemjam pastaigat apkārt. Ap templi sapulcējušies diez gan daudz mūku un izskatās, ka esam ieradušies tieši lūgšanu laikā. Eju tempļa virzienā, kad no malas mani atkal sveicina kāds mūks, pieklājīgi atņemu sveicienu un dodos tālāk, bet mūks mani sauc un pielicis tempu nāk tuvāk, kad tikai pamanu, ka visi pārējie ir piecēlušies kājās. Šķiet ka darīšana mums tagad ar klostera vadītāju, kurš izrādas perfekti runā angliski un labprāt uzsāk sarunu. Sākumā dēļ jocigās cepurītes nepamanu, bet vēlāk attopos, ka runāju ar to pašu lamu, kura fotogrāfija rotā ne mazums tibetiešu mašīnu salonus, kafejnīcu sienas un pat kaklā karamus kuloniņus. Mūks ir nenormāli pozitīvs, visu uztver ar humoriņu, un piedāvā pat iet kopā ar mūkiem dziedāt mantras, saka, ka visu var fočēt, un ja ko vajag viss viņiem šeit ir, bet viņš pats atrodams savā birojā. Apskatam mūkus, kas dzied mantras, bet pārējā mūsu brigāde jau dodas prom, kādēļ arī mēs ilgāk klosterī uzturēties nevaram. Projām ejot vēlreiz satiekam lamu, vietējie krīt ceļos, un lama dod šiem svetību pieskārdamies galvai, bet ar mums vēl pārspriež dažus jautājumus kas skar patiesības dziļāko būtību, šķiroties vien nosaka, ka mums būtu jāatbrauc atpakaļ un jāpaliek šeit uz bišku ilgāku laiku. Sen nebijām satikuši tik pozitīvi lādētu cilvēku. Ar mūsu busa budistiem turpat netālu no klostera piestājam pļavā uz nelielu pikniku, šie mūs cienā ar jasmīnu alu, pēc kura iztukšošanas piestājam tik pie vēl viena tempļa un laižam tālāk. Tālākais ceļš, kā jau ierasts Tibetā, vijas caur jaku ganībām, kalniem un lejām, gar upēm un maziem ciematiņiem, tomēr skaistumu izbaudīt diez ko neizdodas, jo sēžot aizmugurējā beņķī var just katru bedri un asfalta vilni, kuru musu buss pārvar, ta nu paiet vēl kādas trīs vai četras stundas un esam galā. Galva sāp kā traka, gan ne no augstuma (4100mvjl), bet nenormālās kratīšanās, šofera mīļākā tibetiešu saundtreka pavadījumā. Paliekam klostera viesnīcā, kurā apmeties arī vācu džeks, kurš studē Čengdu, attiecīgi viņš kļūst par mūsu tulku uz visu vakaru, kuru nosēžam viesnīcas restorānā ar jau minēto vācieti un pārīti no Izraēlas. Jāpiebilst, ka viesnīcā ir divu tipu numuriņi, kas nebūtu nekas īpašs, bet īpašas ir tualetes, kuras tad arī nosaka cenu un ir galvenā atšķirība starp Ls 1.60 un Ls 2.40 istabām. Dārgajām istabām tualete ir viena uz visām, tipiskais ķīniešu caurums grīdā, kas nepārsteidz, bet lētajam galam atviegloties jādodas kādus 100 metrus ārā no viesnīcas, jāšķērso dubļains ceļš, grāvis, jāatrod strīpainas plēves būdiņa lauka vidū un jābalansē uz dēļiem, kuri pasargā no brīvā kritiena ar mīkstu piezemēšanos. Tā kā pilsētas galvenā atrakcija ir klosteris, nospriežam, ka ar pus dienu pietiks un plānojam savu laiku tā, lai ar pusdienlaika busu varētu doties tālāk uz Jušu. Nokavējam rīta ceremoniju, bet par spīti ne pārāk jaukajam laikam, pievienojamies svētceļniekiem un izejam koru jeb apli ap klosteri. Kā jau ierasts Tibetā, klosteris ir nogāzē, kādēļ skats no takas ir samērā jauks, var papētīt ko dara mūki, kā sokas citiem gājējiem un pabrīnīties par to cik gan daudz var būt bezsaimnieka suņu, kuri šķiet kalnu ir riktīgi iecienījuši, ik pa brīdim sarīkojot kārtīgu izkaušanos. Vietējie suņus pa lielam ignorē, vienīgi tad, ja nākas trāpīties kāda kautiņa tiešā tuvumā kā jauns, tā vecs tibetietis bruņojas ar akmeņiem. Kad esam tikuši galā ar klostera apstaigāšanu, sākam gaidīt autobusu vienlaicīgi mēģinot nostopēt tās dažas mašīnas, kas brauc ārā no pilsētas. Galīgi negaidīti, bet satiekam to pašu šveiciešu veloceļotāju, kas bija apmeties mūsu viesnīcā Manigango, nieka 300km atpakaļ. Nedaudz sanāk aprunāties. Izrādās viņš pa Āziju minas jau 14 mēnešus no vietas un vēl neparedz, kad varētu doties atpakaļ uz Šveici. Šķiet vien, ka viņam nenākas viegli, jo tibetiešu suņi šo diez ko necieš (nav ko brīnīties, iespējams riteni iepriekš nav redzējuši) un pēdējo dienu lietus ceļu padarījis par diez gan nepatīkamu dubļainu putru. Par ceļu stāvokli nākas pārliecināties uz savas ādas, jo busiņš kuru sarunājam tikšanai uz Jušu šķērso tādas dubļu vannas, kuras manuprāt izbraucamas tikai ar tanku vai normālu džipu. Pa ceļam redzam ne mazums smago, kas nogrimuši pļavās, cenšoties apbraukt dullākos dubļu posmus, vienā no tādiem iestidzis arī džips pilns ar mūkiem, kuri nu metuši nost savus virsējos apmetņus, līdz ceļiem dubļos cīnās ar stihiju. Par laimi pusceļā sākas asfalts un pavisam drīz jau esam Jušū, kas ir krietni lielāka, nekā bijām iztēlojušies. Tā nu esam nonākuši Qinghai, jau sestajā Ķīnas provincē pēdējo nedēļu laikā.

Manigango

Pēc friziera apmeklējuma un nelielas izgāšanās vietējā restorānā, nospriežam, ka laiks doties tālāk, vien neliela problēma, izskatās, ka no Ganzi nav nekādu autobusu, visi ir tikai caurbraucēji, kas teorētiski mums derētu, bet praksē viss izrādās savādāk. Esam autoostā pus stundu pirms paredzamās autobusa atnākšanas, ar nelielu nokavēšanos atnāk veseli divi atobusi, bet tā kā mūsu ķīniešu valodas zināšanas nav uzlabojušās ne par mata tiesu (te visi runā tibetiešu valodā), nevaram salasīt uz kurieni tad īsti katrs autobuss dodas, savukārt šoferi nav pārāk pretimnākoši un, it kā runādami ar tukšu vietu, saka, ka autobuss neiet uz Manigango, ko esam izvēlējušies par savu nākamo peturas punktu. Tā nu paiet pāris stundas līdz saprotam, ka nekāda autobusa nebūs (īstais autobuss ar nejauko šoferi jau ir prom) un varam doties atpakaļ uz viesnīcu vai... stopēt uz Manigango. Nolemjam, ka jāmēģina stopēt. Pat bez rokas pacelšanas piestāj traktors ar vietējiem, kuri gatavi mūs aizvizināt kaut tikai pārsimts metrus, forši, bet mēs gatavojamies uz pārsimts kilometriem, tāpēc cenšamies dabūt kādu nopietnāku braucamo. Dažs piestāj, bet nebrauc tik tālu, cits piestāj kaut brauc pretējā virzienā... vienkārši parunāties, kas diez ko neiznāk, jo mēs nerunājam tibetiešu valodā, viens stāda mums priekšā visai komerciālu plānu nopelnīt uz mūsu pārvadāšanas rēķina, līdz piestāj fūre, kas ir gatava mūs vest līdz Manigongo. Šoferu komandā ir divi tibetieši, kas nerunā angliski, bet liekas laipni, atrāda savas ģimenes bildes un liek noprast, ka ir DalaiLamas atbalstītāji. Uz Lhasu dodas divas fūres, kādēļ arī mums nākas nedaudz uzgaidīt, kad otrai mašīnai pārsprāgst ritenis, bet tā nav problēma, jo apkārtne ir skaista un mēs īpaši nesteidzamies. Kad šķērsojam augstāko kalnu pāreju, šoferis pa fūres logu kaisa lapiņas apdrukātas ar mantrām, un izskatās, ka viņš nav pirmais, kas šādi grib nodrošināt sveiku galā tikšanu. Tā kā fūres nav ātrākais kalnu transporta līdzeklis un esam cēlušies samērā agri, abi klanamies un cīnamies ar miegu, līdz izdomājam labu uzmanības treniņu, sākam ar acīm ķerstīt gar šoseju tusējošās augstkalnu peles, kas ir milzīgas un pūkainas, līdz arī Manigango ir klāt. Lai arī Tibetā ir pieņemts par ceļu nostopētās mašīnas šoferim atstāt kādu naudiņu, mūsējie galīgi negrib pieņemt nekādu atlīdzību. Četras ielas, pāris tūkstoši iedzīvotāji, daudz suņu un jaku, kas klīst savā vaļā, bet pilsētai ir savs šarms. Iečekojamies viesnīcā, kurā izrādās dzīvo vēl viens ārzemnieks, šveiciešu veloceļotājs, kas rīta cēlienu pavadjis mīdamies pa sniegiem, un dodamies pastaigā pa miestu. Negaidīti satiekam divus angliski runājošus mūkus, ar vienu no kuriem iepazināmies Ganzi. Atlikusī vakara daļa tiek pavadīta tējas namā patērējot milzum daudz zaļās jasmīnu tējas. Apspriežam ar mūkiem visādas svarīgas tēmas un sarunājam, ka rīt dosimies apciemot vietējo klosteri, kurā rezidē viens no mūsu jaunajiem draugiem, un ja nelīs lietus vai nesnigs sniegs, aizbrauksim arī uz to kalnu ezeru, kas patiesībā bija iemesls, lai piestātu šajā pilsētelē.
Otrais rīts Manigango sākas tā pavēlāk, jo gulēt iet nav sanācis pārāk agri. Izskatās, ka viss vietējais policijas iecirkinis savas dienas un naktis vada tieši mūsu viesnīcā, spēlē kārtis, skatās teļļuku, uzrauj pa biljarda partijai, dzer ķīniešu šņabi un skaļi uzvedās, kas ne pārāk iet kopā ar citu iemītnieku vēlmi labi izgulēties. Dodamies brokastu vietas meklējumos, bet satiekam vienu no vakarvakara mūkiem, kurš aizved mūs uz samērā jauku un riktīgi vietēju iestādījumu tibetiešu gaumē. Ēdiens ir ok, un galdiņš mums ir ierādīts pašā virtuvē pie plīts, vienīgi beigās nerodas pārliecība, ka vietējie maksā tik pat cik prasa no mums. Negrasamies skaitīt santīmus, bet citi projekti ir mūsu draugam un viņa taksičomam, kuri pa visu varu mēģina mūs pārliecināt, ka nu ir īstais brīdis (ārā ir apmācies) doties uz padsmit km attālo kalnu ezeru. Kad tiek nosaukta cena, par kuru taksists “ikdienā vadā tūristus”, nospriežam, ka ar šo kompāniju diez vai ielaidīsimies vēl kādās darīšanās un pieklājīgi biznesmeņus atšujam, ķeroties pie otras plāna daļas – došanās uz vietējo klosteri. Uzrāpjamies kalnā, klosteris ir smukā vietā un liekas gana interesants. Rāpjamies vēl augstāk kalnā, kas nenākas pārāk viegli, ik pa pārdesmit metriem jātaisa pauzīte, jo trūkst elpas. Tomēr skats no augšas ir riktīgi smuks, varētu pat pasēdēt ilgāk, ja pāri kalniem nesāktu velties lietus mākoņi, kuri fiksi vien ir klāt un dzen mūs atpakaļ uz pilsētu. Vakarā laiks noskaidrojas un piesēžam saulītē uz augļu alu (attāls alus radinieks, kas garšo pēc limpenes), te arī satiekam mūsu īstos Manigango draugus. Pirmais uzrodas suns, kurš pēc pāris maizes kumosiem negrib no mums vairs škirties, bet otrais draugs ir krietni lielāks, vietējais ielu karalis - jaks. Vispār jaki ir diez gan bailīgi, uztaisīt bildi, iepozējot ar vienu, nemaz nav tik viegli, bet Laurai izdodas iegūt ragainā uzticību, iedodot pāris tās pašas svaigās maizes kumosus. Kad maize ir cauri, jaks pat iesākumā negrib īsti iet prom, bet ar mums ir bišku savādāk, esam nobrieduši pamest Manigongo un doties tālāk jau rīt agri no rīta.

Ganzi

Ganzi rīts sākas ar gājienu uz aptieku pēc kaut kā, kas varētu līdzēt pret Lauras kalnu kaiti. Aptiekā, protams, angļu valoda nav cieņā un viss notiek ar zīmju valodas un zīmējumu palīdzību, tiek rādīta pulsējoša galva, kalni, kas ir visapkārt pilsētai, zīmēta shēma ar O2, kas ceļo šurpu turpu līdz nonāk smadzenēs, līdz beidzot tieku pie tibetiešu medicīnas, kas palīdz visam, tajā skaitā atvieglo kalnu slimības sindromus, bonusā vēl paņemu ripiņas, kas uzlabo skābekļa uzņemšanu. Laura uzsāk ārstniecības kursu un kursu pa pilsētu. Ieslīdam lielveikalā (nosacīti liels) pēc ūdens, bet tik fiksi ārā tikt nesanāk, jo pārdevējas ļoti grib fotografēties ar Lauru, mobīlais ķer kadrus ar blondo ārzemnieci nonstopā. Ja tibetiešiem ir kaut kas līdzīgs kā draugiem.lv vai facebook, tad tagad tajā ir galerija “mana ārzemju draudzene ciemos pie manis darbā”, kurā Laura redzama pērkot ūdeni, pētot cepumus, atverot saldētavu, maksājot pie kases, kopā ar pārdevēju, kopā ar otru pārdevēju u.c. ļoti vērtīgas bildes, kurām iespējams pat atradīsies vieta ģimenes albūmā. Brokastis arī nav pavisam parastas, ēstuvē tusē trīs mūki, kas protams ar mums sasveicinās un cenšas ietikt kādu ēdienu. Vienam no mūkiem interesē manas saulenes, iedodu pielaikot, izejam ārā vēl demonstrēju polarizācijas efektu, kas šķiet mūku iespaido pa nopetnam, uz testiem tiek aicināts otrs mūks un pēc mirkļa šie abi stāv pie mūsu galdiņa un ar žestiem rāda, ka viņi ir gatavi pirkt mantu, lai es saucu cenu. Kaut kā negribas tirgot brilles un cena droši vien viņus arī neiepriecinātu, tādēļ nospriežam, ka brilles var atdot tāpat vien, ja jau reiz viņām tāda vērte mūku acīs, tā nu škiros jau no otrajām brillēm pēdējo mēnešu laikā (pirmās aizmirsu uz mašīnas jumta), bet galīgi nav žēl, jo mūks ir riktīgi priecīgs, neņem brilles nost pat ieturot maltīti. Pēcpusdienā izdomājam doties uz klosteri, kas jau pus gadu tūkstoti atrodas kalnā virs pilsētas. Ceļš ved cauri vecām tibetiešu mājām diez gan stāvā kalnā, kas rada pilnīgi nereālu sajūtu, liekas, ka laiks apstājies kādu gadsimtu atpakaļ. Kad esam jau augšā elpa ar sāk aptrūkties, bet skats ir pasakains, visa pilsēta zem kājām un otrā pusē ielejai slejas Čola kalni ar virsotnēm virs 6000mvjl, kas mūždien sniegiem klātas. Sākam apstaigāt klosteri, kas ir diez gan milzīgs, savulaik te dzīvojuši vairāk kā tūkstots mūki, bet pēc pirmsolimpiādes “nemieriem” lielā daļa devusies bēgļa gaitās uz Indiju. Sastopam omulīgu mūku, kas mums izrāda tempļa augšējos stāvus, un aizved arī uz telpu, kurā glabājas svētkos izmantojamās maskas, kas ir diez gan iespaidīgas, bet efektam mūks paņem vienu draudīgāku un velk galvā, aicinot nekautrēties ar fočēšanu. Astaigājot klosteri pamanam, ka sava telpa atvēlēta arī nelielam policijas kantorim. Kad prasam mūkam kas un kā, šis ievērtē apkārtni un neuzkrītoši, bet pietiekoši izteiksmīgi izrāda savu attieksmi pret varas pārstāvjiem, kuri, kā noprotu šeit cenšas kontrolēt situāciju un nav kautrējušies fiziski vērsties pret mūkiem 2008. gada nemieru laikā. Drīz vien sākas ceturtdienas vakara lūgšanas, kas, iespējams, ar kaut ko ir īpašas, jo sanākuši diez gan daudz vietējie, kuri drūzmējas tempļa ārpusē (varbūt tas saistīts ar faktu, ka piektdienas mūkiem ir brīvdienas). Pamanam arī īstu Lamu, kas raitā solī dodas uz ceremoniju, bet tā kā templī iekšā neviens, izņemot mūkus, neiet mēs dodamies atpkaļ uz pilsētu, kas uz vakaru kļuvusi nedaudz klusāka. Jau gandrīz centrā satiekam bariņu ar sīkajiem, kas par katru cenu grib fočēties, īsti pozēšanas talanti, mēs, protams, arī sarūpējam viņiem to prieku, gandrīz nevar no šiem tikt vaļā, cik viņiem dikti patīk fotografēšanās. Sīkie ir tikai viens piemērs, kas labi raksturo vietējos, vispār tibetieši ir riktīgi draudzīgi un pret mums vienmēr izturās ļoti laipni, uz ielas mēs sasveicinamies gandrīz ar katru pretimnācēju, visi smaida un ir gatavi palīdzēt cik vien ir viņu spēkos, arī no tirgoņiem nav jāuzmanās kā Ķīnā, gandrīz vari būt drošs, ka tevi neapčakarēs, neuzaudzēs kaut kādas ārzemnieku cenas un pats galvenais, šķiet, ka visa šī viesmīlība ir patiesa un nebalstās uz kaut kāda komerciāla aprēķina. Laikam tibetieši ir vieni no jaukākajiem cilvēkiem, kurus mums nācies satikt ceļojot, galīgi nav grūti saprast ko visi tā jūsmo par Tibetu – tie ir cilvēki, kas padara šo vietu īpašu.

Bēres Tibetā!

Jau astoņos no rīta esam taksī un pēc piecām minūtēm jau ārpus pilsētas. Bēres notiek kalna pakājē, kas jau pa gabalu atpazīstama, jo nogāze kā nosēta ar lūgšanu karogiem un lentām. Izrādās esam tieši laikā un pat grūti noticēt, ka savām acīm redzēsim to, par ko kaut kad tikai lasīts grāmatās. Ceremonijas vadītājs zskatās tikko paveicis rituālus pie karogiem un nu nāk pāri kalnam ar cirvi pār plecu un dunci rokā. Ap vidu viņš ir apsējis n-tos plastmasas maisus, kas pa gabalu izskatās kā kupli brunči, nevar tik noprast cik tajos maisos tradīcijas, cik praktisks nolūks pārāk nenošķaidīties ar aizgājēju. Nelaiķis ir ietīts baltos stiklašķiedras maisos (agrāk esot izmantots balts audekls), no kuriem ar naža palīdzību meistars pa visam fiksi atbrīvojas. Pārāk tuvu gan pašai ceremonijas vietai neejam, jo nav diez ko liela vēlme aizskārt kāda jūtas, galu galā kurš gan grib skatītājus bērēs, tomēr var noprast, ka šodien bērēts tiks neliela auguma cilvēks krietni gados. Kad maisi ir noņemti, meistars sāk graizīt miesu nost no kauliem, kas ir kā signāls maitu lijām, kas līdz tam pacietigi gaidījušas bēru mielastu blakus esošā paugura virsotnē. Putni ir tiešām milzīgi un daudz, bet meistaram talkā nāk šķiet aizgājēja tuvinieki, divi tibetieši ap četrdesmit, un neļauj lijām nospert kādu kumosiņu. Putni zin, ka tik un tā viss pasākums beigsies viņu labā un īpaši nemaz nestreso par gaidīšanu. Nepaiet ne pus stunda, kad šķēršana un dalīšana ir paveikta, un meistars atkāpjas ļaujot vaļu lijām, kas nekautrējas pat uz sekundes simtdaļu. Vienā mirklī līķis pārklājas ar vairākiem desmitiem maitu liju, kas vēl izcīna tiesības par gardākajiem kumosiem savā starpā. Pēc mirkļa, kad sākotnējais haoss ir nedaudz pierimis, var manīt kā liju galvas nokrāsojušās sarkanas, sākas cīņas par zarnām, kuras tiek stieptas un plēstas, cīniņos, kas dažbrīd pietuvojas mums pavisam tuvu. Skats ir baigs un reizē iespaidīgs, bet drīz vien to pārtrauc meistars, kurš padzen putnus malā lai ķertos pie otrā “debesu apbedīšanas” raunda. Tagad lietā tiek likts cirvis, ar kuru tiek sašķaidīts galvaskauss un visi pārējie kauli, darbam tiek pieiets ar lielu rūpību un šķiet no skeleta, kuru sākumā var redzēt gluži kā anatomijas grāmatās, paliek pāri tik mazas šķembiņas. Šķaidīšanas procesā tiek iesaistīti rupji milti, ar kuriem sajauktās smadzenes drīz atkal tiks piedāvātas putniem. Skaldīšana un šķaidīšana vis neiet tik ātri kā miesas atdalīšana, un visi piederīgie (desmit vīrieši, nevienas sievietes) pāris metru attālumā no meistara atlaižas uz zemes, papļāpā, uzplēš pa kādam jokam, parunā pa mobīlo, arī meistars ik pa brīdim iesaistās sarunās, tā teikt nekāds stress un gaudulība, kas arī ir šo bēru būtība. Tibetieši uzskata, ka ķermenis nav nekas vairāk kā čaumala, kura pēc būtības ir galīgi mazvērtīga, jo sevišķi pēc tam, kad dvēsele to ir pametusi. Ķermeņa atdošana lijām ir kā pēdējais žests, ziedojums debesīm, kur tad arī pacelsies pats ķermenis tīri burtiski. Lijas nesmādē arī otro piegājienu, un drīz vien no mirušā nekas daudz vair nav palicis, tik dažas kaulu lauskas. Meistars aiziet nomazgā savus instrumentus, viens no piederīgajiem ieliek akmeni stūpā, cits ieliek plastmasas maisu, kurā bija ievīstīts līķis, ugunskurā un bēres var beigties. Nekādu asaru, nekādas nožēlas, viens no tuviniekiem vēl priecīgs man cenšas norādīt, ka tagad viss ir debesīs, lieta beigusies. Pa lielam beigusies ir arī mūsu vizīte Litang, jo sarunājam busiņu uz Ganzi, uz vēl vienu tibetiešu pilsētu, uz kuru sabiedriskai transports nemaz pa taisno neiet, kāpēc neiet, to mēs sapratīsim vēlāk, bet iesākumam stundu riņķojam busiņā ap autoostu un pa centrālo ielu, meklēdami citus braukt gribētājus, jo no septiņām pasažieru vietām pilnas vien trīs. Beigās atrodam vēl vienu pasažieri un ceļš var sākties. Pēc pirmā kilometra jau sākam spriest vai nebūtu prātīgāk kāpt ārā kamēr nav par vēlu, jo busiņš pret kalnu kust uz priekšu liekas pēdējiem spēkiem. Iedomājamies cik dienas mums būs jābrauc, ja tāds ir ātrums, droši vien ar zirgu būtu ātrāk. Kamēr mēs spriežam, šķiet ir jau par vēlu, pilsēta ir krietni aiz muguras un esam uzsākuši ripojienu lejup pa kalnu, kas šoferim šķiet ir pati mīļākā disciplīna, par ko es nebrīnos, ņemot vērā faktu, ka pret kalnu buss neiet un līdzenums te ir reta parādība. Apkārtne jau ir riktīgi skaista, jaki, burunduki, nomadu teltis, pat veselas jakkopju telšu pilsēteles, bet drīz beidzas asfalts un sākas pamatīga kratīšanās pa ceļu, kurš nereti vijas tikai pāris metru platumā starp klinti un aizu, riktīgā neskartā daba un tibetiešu pundurciemati, kuros dzīve šķiet rit to pašu gaitu, kuru tā ritējusi pirms gadsimtiem. Vienubrīd ceļš iet pa nelielas upes gultni, jāatzīmē, ka upe arī tek pa to pašu gultni jeb ceļu. Tā nu nonākam Xinlong, kas ir aptuveni pusceļš. Pilsētā šķiet nav neviena tūrista vien nenormāli daudz mūku un kolorītu tibetiešu, kuri visi grib ar mums kaut ko apspriest, vienīgā problēma, mums nav kopīga valoda. Paņemam vēl vienu mūku savā busiņā un ripojam tālāk, ceļš kļūst arvien ekstrēmāks, aizai bonusā nāk tajā bangojoša kalnu upe, bet ceļam bonusā nāk pa pilnam akmeņu, kas kratīšanos nepadara īpaši ērtāku. Kad sāk jau krēslot piestājam kaut kādā miestā, man jau liekas, ka tā jau knapais busiņš ir kaput, jo tiek rauti no salona ārā beņķi, somas tiek lādētas ārā, un neviens neko paskaidrot nevar. Jau pa tumsu busiņš tiek piekrāmēts ar dēļiem, kas sabāzti zem beņķiem un varam doties tālāk. Tumsā burundukus nomaina citi kalnu iemītnieki, un nedaudz bezizejas situācijā pārsteidzam vilku, kurš nepagūst pilnībā paglābties no busa, tomēr kaut kā izsprūk no nobraukšanas. Piedzīvojumi turpinās un šoferis mūs lūdz pirms kārtējā policijas kontrolposteņa nedaudz nomaskēties, ko arī daram, vien nesaprotam kāpēc, jo pēc mūsu rīcība esošā info, Ganzi nu jau kādu laiku nav ārzemnieku liegums. Mūsu maskēšanās nelīdz jo policists palūdz atvērt logu, aiz kura mēs esam sasēduši. Jāpilda ārzemniekiem paredzētās formas, kas nav nekas īpašs, bet kamēr mēs tiekam ar tām galā, šķiet ka busiņš tiek ņemts uz grauda un policija ir nolēmusi to pārmeklēt. Drīz vien saprotam, ko viņi meklē...... dēļus.... nav ne jausmas kāpēc nevar pārvadād padsmit dēļus, bet lieta tiek ņemta nopietni, un spriežot pēc citām nostopētajām mašīnām un dēļu kaudzes posteņa pagalmā, mēs neesam vienīgie pārkāpēji. Šoferim tomēr neizdodas neko sakārtot pa labam un nākas vien šķirties no dēļiem, kurus bargie policisti konfiscē iemetot jau tā prāvajā kaudzē. Neko darīt, var noprast, ka policija nepatīk ne vienam, tajā skaitā mūkam, tā nedaudz noliekot mentus drīz vien esam galā. Nieka desmit stundas. Šoferis gan mums piedāvā naktsmītni pie kaut kāda viņam zināmā viesnīcnieka nedaudz nomalē, bet mēs ņemam somas un meklējam vietu centrā, kas šķiet nav no vieglajiem uzdevumiem, jo visas izkārtnes ir tikai tibetiešu vai ķīniešu valodās. Veiksmīgā kārtā tomēr atrodam vienu vesnīcu, kuras durvis nav slēgtas un pat tiekam pie numuriņa. Šķiet šī ir lētākā viesnīca mūsu ceļojuma laikā, bet katrā gadījumā ne sliktākā, galvenais trūkums ir duša, kuras nav, tomēr piedāvājumā ir bļoda un karstais ūdens, kas šobrīd šķiet pat pieņemami, tāpat kā lielākajai daļai no šīs iestādes klientiem, kas ir tibetiešu mūki.

Mežonīgie rietumi

Nakamais rīts sākas pavisam agri, jo buss uz Litang, kas ir mūsu nākamā pietura atejot jau sešos, bet tā kā autoosta nepastāv un biļetes tirgojot šoferis mēs nepaļaujamies uz veiksmi un iespējamību, ka visiem vietas pietiks. Šoferis izskatās tik pat nikns kā viņa palīgs, negrib runāt pat ar ķīniešiem, tad negrib mums tirgot biļetes, tad saka, ka autobuss iet citur, bet beigās kaut kā mums izdodas tikt pie biļetēm uz Litang, kas vēl pirms nedēļas bija tūristiem liegtajā zonā (sakarā ar 50to Tibetas okupācijas gadadienu). Šoreiz ceļš ved pāri vēl augstākiem kalniem, skati vēl iespaidīgāki nekā iepriekšējā dienā, pa pilnam jaku, milzīgi akmeņu lauki, nelieli kalnu ezeriņi, vietējo nomadu apmetnes, šķiet esam ieradušies Tibetā. Vēl viena pazīme, kas liecina, ka Tibetas autonomā reģiona robeža ir tepat blakus ir armijas klātbūtne, kuru nevar nemanīt. Tomēr vēl manāmāki par armijniekiem ir paši tibetieši.... Riktīgie “visu gadalaiku” jaka ādas tērpi, saules apdedzinātas sejas, hūtes un lūgšanu krelles viņus atšķir no ķīniešiem vēl vairāk kā auguma atšķirības (tibetieši ir būdīgāki). Iečekojamies visai pabriesmīgā viesnīcā un dodamies pilsētas apskatē. Izrādās, ka skolas laukumā notiek kaut kāds bērnu festivāls, kas pats par sevi varbūt nav nemaz tik ļoti skatāms kā skatītāji, kuri saradušies aplūkot savu bērnu dejas, dziesmas u.tml. priekšnesumus. Sāku jau fočēt spilgtākos personāžus, kad mani pārķer mūks, kurš diez gan labi runā angliski. Piesēžam parunājamies, šis pat zin, kur ir Latvija, kas ir īpašs gadījums Ķīnā, izrādas viņš šobrīd ir skolotājs vienā no attālākajiem šejienes klosteriem, bet angleni savulaik iemācījies Indijā, kur četrus gadus studējis budisma filosofiju. Labākais, ka uz Indiju šis devies kājām, pagājis mēnesis vai bišku vairāk, viņš īsti neatcerās. Drīz arī bērnu svētki ir cauri un mēs, līdzīgi kā mūsu draugs uz Indiju gājējs, ejam kalnā uz klosteri, kurā dzimuši veseli divi dalailamas (septītais un desmitais). Gājiens nav no vieglajiem, jo par sevi liek manīt augstums (esam virs 4000mvjl) un sacēlies ir baigais vējš, kas nes smiltis tieši sejā. Templis un klosteris noteikti ir baigi iespaidīgie, bet iekšā nekur arī neieejam, jo neviens mūs tā speciāli neaicina un mēs arī negribam uzbāzties. Vēl pāris līkumi pa ielām, kurās cūkas nomainījuši jaki un ķīniešus tibetieši, kad arī sāk līt. Forši, ka tā, vismaz laiks uzrakstīt kaut ko blogam.
Otrā diena Litang sākas ar normālu izgulēšanos, bet tas neko daudz mūsu plānā nemaina, jo plāna mums nekāda īpašā nav un pilsēta ir dzīva visu dienu, nav te nekādu izteikto rīta vai vakara cēlienu. Sākam jau lēnām aprast ar vietējiem kolorītajiem tēliem, vienīgi ne pārāk izdodas aprast ar augstumu un šķiet, ka Laura ir tikusi pie augstkalnu slimības, kādēļ arī nemaz neplānojam kaut kādus kalnu pārgājienus, zirgu izjādes u.tml. pasākumus. Ceram, ka galvassāpes pāries un ekstra diena nemainot augstumus palīdzēs aklimatizēties. Varētu likties, ka vietējiem nekādām augstuma kaitēm nevajadzētu būt, bet patiesībā viņi šeit lieto kaut kādu saknīti, kas palīdz tikt galā ar visiem sindromiem un justies feini. Tās saknītes tirdzniecība te sit austu vilni, pilnas ietves ar tirgoņiem un pircējiem, kas satupuši ap saknes kaudzītēm. Izskatās, ka saknīte ir ne vien dārga, bet arī saistās ar tradīcijām, jo vietējos nekad neredzēsi pieejam pie tirgoņa un nopērkam 100 gramus par tik un tik naudiņām, visa svēršana, cenas noteikšana un darījuma noslēgšana vienmēr notiek piesēžot un nekad fiksāk kā pus stundā. Izbrienam cauri visai pilsētai un konstatējam, ka armijas daļas ir burtiski ielenkušas miestu no visām pusēm, pie tam tās izvietotas pēc iespējas tuvu tibetiešiem reliģiski nozīmīgām vietām. Iefiltrējamies starp vietējiem budistiem un izmetam vairākus apļus ap milzīgu stūpu, griezdami lūgšanu ratus. Baigi forši tā riņķot, vienīgi traucē, ka pāri sētai no sargposteņa uz tevi visu laiku skatās ķīniešu zaldāts, pie tam ik pa brīdim atskan militāra bļaustīšanās, tā teikt, var pilnībā saprast par ko cepās tibetieši. Pēcpusdienā, kamēr Laura atpūšas, dodos fotografēt cilvēkus. Riktīgi smieklīgi! Tā jau mēs esam eksotika, bet vēl baltais ar kameru, vo tas ir kaut kas. Vislabākais veids, kā pievērst uzmanību ir mainīt objektīvus vai šķirot fočikā bildes, zibenīgi apkārt sarodas bars un brīvprātīgie uz fotosesiju. Pēc fotografēšanās, visi kopā skatamies fočikā bildes, baigā atrakcija. Vēl aizeju līdz pāris biljarda klubiem (biljards te ir cieņā), bet saprotu, ka šie spēlē pēc man nesaprotamiem noteikumiem un uz naudu, kādēļ arī neiesaistos. Cita lieta ir šaušana mērķī! Uz centrālās ielas nobāzējies onkulītis, kas uzmeistarojis no kaut kāda stroķa elektronisku šauteni, kas ar vadu pievienota pie mērķa. Tīģeris nav pārāk tālu, bet vietējiem kaut kā neizdodas baigos punktus savakt, tāpēc nolemju nočekot savus spēkus, iegūstu vietējo kovboju atzinību, jo visus desmit šavienus ielieku devītniekā. Vakariņās ieslīdam vienā grilla bufetē, baigi labās sēnītes, bet pēc tam vēl iegriežamies pie Mr. Zheng, kas ir gandrīz vienīgais angliski runājošais restorāna īpašnieks pilsētā, satiekam vēl divus baltos un konstatējam, ka plāns rītdienai mums visiem viens – tibetiešu bēres.

Uz Tibetas pusi

Atvadamies no cūkām, kas Šangrilā brīvi tusē pa ielām, vēl paķeram pa kādai tvaicētas kukurūzas vālītei un sēžamies iekšā busā. Izskatās, ka šis būs mūsu pirmais īstais augstkalnu pārbrauciens, īstā vietējo busā. Esam nedaudz nobažījušies, jo iepriekšējās dienas ir lijis un esam jau vienu uz sāniem apgāzušos autobusu redzējuši, bažas pastiprina tas, ka ceļš bieži vien ved virs 4000mvjl un šoferis pēc izbraukšanas no autenes teritorijas uzņem vēl bariņu extra pasažieru, kas sasēžas pa vidu starp beņķiem, bonusā visam autobusam tiek uzkrāmēts vēl viens stāvs ar visādu stafu, kuru vietējiem jānogādā no viena miesta uz otru. Šoferis nekautrējās no atļautā ātruma pārsniegšanas, bet par laimi drīz vien asfalts beidzas un ceļš brīžiem pārvēršas par riktīgu dubļu putru, tā ka neko fiksi nepaskriesi. Vēl ik pa brīdim tiek remontēts ceļš, buldozers un rullis novāc nesenākos nogruvumus un smagie tos ieber dubļainākajos posmos, kuros mēdz iestrēgt pa kādam smagajam. Galīgi nav brīnums, ka ceļā starp Šangrilā un Xiangcheng jāpavada deviņas, desmit stundas. Par laimi skati apkārt ir gana iespaidīgi un pusceļā ir iespēja uzēst karstas pusdienas pie tibetieša virtuves plīts. Kopumā brauciens ir ok, ja neskaita, ka šoferis pa vēlu pamanīja vienu pretim braucošu vieglo un izvairoties nedaudz ielika busa pakaļu klintī, kas nebija iemesls pat lai piestātu paskatīties uz švīkām. Xiangcheng nonākam vēlā pēcpusdienā un sākam mūsu piedzīvojumus ar naktsmājas meklējumiem, tā kā pilsēta ir maza un nekas tāds dižs viņā nav meklējams, nekādas tūrisma plūsmas te nav, vienīgie nakšņotāji ir tie, kas piestāj tranzītā, gluži kā mēs, attiecīgi viesnīcu kvalitāte nav pat salīdzināma ar tām superlieliskajām vietām, kur esam nakšņojuši līdz šim, galu galā, jāpaliek tikai viena nakts, kāpēc diži nepārdzīvojam sakarīgas tualetes (pat pēc ķīniešu standartiem) trūkumu. Kamēr Laura tusējas pa dušu, es dodos uz klosteri, kas ir pārsimts metrus augstāk kalnā virs pilsētas, kas jau tā ir 3600mvjl. Tieku galā un vēl pirms iešanas iekšā spriežu, ka kāpiens bija to vērts, jo augšā viss ir kluss un visa ieleja ir kaut kur lejā pie kājām. Klosterī šķiet neviens angliski nerunā un tā nu ar pirkstu valodu sazinoties mani pa pirmo stāvu izvadā pavecs mūks, kurš laikam nojauš, ka es maz ko saprotu no viņa valodas, un dod man ziņu, ka šis ies vakariņās, bet es varu izpētīt augšējos stāvus uz savu roku. Vo tas ir iespaidīgi! Tibetiešu budisms manāmi atšķiras no tā, ko praktizē DA Āzijā, tāpat atšķiras vēriens ar kādu ierīkots klosteris, kaut vai nenormāli greznie rotājumi, griezumi, izmēri... Izradās, ka augšējos stāvos neviena nav, un pa pustumsiņu tieku līdz pat jumtam, no kura skats uz ieleju ir vēl iespaidīgāks. Vispār kaut kas laikam ir tajā viņu klostera vietas izvēlē, jo augšā ir tāds miers, ka var it vienkārši saprast, kā viņi nonāk līdz visām tām gudrajām atziņām. Atgriežoties pilsētā bišku paliek skumji, jo acīmredzami uzskatāma tā atšķirība kāda būtu pilsēta, ja ķīnieši nebūtu šo teritoriju okupējuši. Viss tikai progresam, tiek būvētas bloķenes un tālumā jau ielikti pamati kārtīga hesa dambim...

Aklimatizācija

Dalī
Dali ir pirmā jēdzīgā pilsēta, kurā nonākam pēc ilgajiem pārbraucieniem. Pēdz Guangdzhou 10h busā uz Nanning, no Nanning 14h vilcienā uz Kunming (Nanning bija labs parciņš, kurā vietējie masām vien dejo ķīniešu modernās dejas, pie vienas mūzikas tiek dejots valsis, tango, rumba, ko nu kurš tajā mirklī izvēlas dejot). Ātri sameklējam superjauku hosteli par superjauku cenu un esam svētlaimē. Šoreiz esam priecīgi redzēt pārējos tūristus (lai gan no viņiem lielākā daļa ir paši ķīnieši) vismaz ir izredzes ieraudzīt ēdienkarti angliski. Pilsēta ir relaksēta, kas ir tieši tas, kas mums šobrīd ir vajadzīgs. Pēc gardām un pikantām pusdienām, kuras iebaudam uiguru ģimenes restorānā, apstaigājam pilsētu, pareizāk laikam teikt pilsētas veco daļu, kas ir samērā liela. Var just, ka tūrisms uz šejieni ir atnācis, lielākoties gan tas ir vietējais tūrisms (turīgākie ķīnieši no pilsētām dodas apskatīt laukus), bet kopā ar tūrismu ir atnākusi arī tīrība, kaudze ar ēstuvēm un hosteļiem, visvisādi veikali, riteņu nomas un pilsēta ir tikusi pie atjaunotas vecpilsētas. Protams, tā nav īstā Ķīna, bet patīkami pēc visām tām miljonu pilsētām. Nākamajā dienā iznomājam riteņus un braucam uz tuvējo ezeru, kas ir septītais lielākais visā Ķīnā. Ceļš uz ezeru iet caur vietējo dārziņiem, kuros gan pārsvarā sastādīti rīsi, bet gar ezeru viss notiek zem zvejniecības karoga. Pavērojam vietējos, kas šķiet nav vēl pagaidām diez ko iespaidojušies no tūrisma, piemēram sievietes bieži vien nēsā traicionālos Bai cilts tautas tērpus, večiem arī paskats nereti kā tādiem skolotājiem no 80to gadu karatē grāvējfilmām. Diez gan ātri izbesī braukāšana ar riteni, varbūt tāpēc, ka esam divus km virs jūras līmeņa, un laižam atpakaļ uz pilsētu, kur vakarpusē vēl šo to iepērkam un garšīgi pavakariņojam pie mūsu čomiem uiguriem. Nākamajā rītā jau esam ceļā uz Lijiang, kas nav pārāk tālu, vismaz Ķīnas mērogiem nē, un pēc piecām stundām esam galā. Izskatās, ka pilsētas vecā daļa ir kļuvusi par pašu galveno galamērķi vietējiem tūristiem, viss ir pakārtots tikai un vienīgi ciemiņu labsajūtai, grūti iedomāties, ka Lijiang vispār vairs varētu normāli pastāvēt bez tiem pilsētnieku pūļiem, kas reizēm tūristīguma ziņā pārspēj savus Eiropas kolēģus, visi viņi pērk vienādus suvenīrus, fotografējas ik pa diviem metriem pie katra sū..., ko pamana, vai ko gids piemin. Nerodas pārliecība, ka jelkad tā vecpilsēta vispār ir bijusi tik grezna un kārtīga, tāpat negribas ticēt, ka visas tās sievietes tautastērpos tiešām ir Naxi cilts dāmas, vienvārdsakot, tāda kā ķīniešu tūrisma meka. Starpcitu, UNESCO kaut kad nesen draudēja, ka viņus izmetīs no kultūrmantojuma saraksta, ja viņi bišku nepiebremzēs, jo izrādas, ka pilsētas uzņēmēji bija izdomājuši uztaisīt kaut kādu gigantisku disnejlendas atrakciju parku un “vecpilsēta” izplešas ārpus tās vēsturiskajām robežām. Neskatoties uz visu to pārtūristīgumu reti kurš runā angliski, tie kas runā, reti saprot vairāk kā “How Much?”. Mēs atrodam diez gan sakarīgu naktsmītni, kuru apsaimnieko pavecs naxi pārītis, kas pazīstami ceļotāju aprindās kā mama un baba, izpalīdzīgi un jauki cilvēki. Tā kā esam pavirzījušies tuvāk saulei par vēl nepilnu km un tuvojamies 3000mvjl, arī ēdienkartē parādās visādi jaunumi, kas saistās ar augstkalniem. Protams, jaks, mūsu favorīts ir jaka piena jogurts, riktīgi labais, neslikta ir arī žāvēta jaka gaļa, kaltēta jaka gaļa un vietējie kārtainās mīklas plāceņi. Lijiang akcents tiek likts uz tīrību, tik daudz atkritumu spaiņu droši vien nekur citur Ķīnā nav un šur tur uz sienām rakstīts, ka civilizēti pilsoņi negružo. Pilnas atkritumu kastes rada daudz darba atkritumu izvedējiem, kas kļūst par galveno Lijiang hailaitu..... Pa ielu brauc atkritumu savācēji, kuri pievērš iedzīvotāju uzmanību un ziņo par savu tuvošanos nemitīgi skandinot sintētisku “Happy Birthday to You” melodiju! Tā kā gadījumā, ja jāsvin dzimene un kompānijā ir kāds, kurš grib dziedāt “Happy Birthday to You”, pa priekšu jānočeko vai tuvumā nav kāds Lijiang iedzīvotājs, kurš visu var nedaudz pārprast.
Tā kā Lijiang arī nesavaldzina mūs pa īstam, jau otro rītu pēc kārtas sākam ar kāpšanu autobusā. Šoreiz braucam uz Zhongdian, kuru mūsdienās ķīnieši sauc par ShangriLa. Nosaukumu, protams, ir izdomājuši tūrisma propogandētāji, kas arī cenšas tikt līdzi Lijiang un Dali panākumiem. Ceļš atkal ved uz augšu un droši vien ir riktīgi smuks, bet mums diez ko neveicas ar laika apstākļiem, un lielāko daļu no ceļa pavadam mākoņos un lietū. Ar ierašanos Šangrila esam nonākuši kalnu un tibetiešu valstībā, kaut arī ārpus Tibetas liela daļa no apkārtnes un pašas pilsētas iedzīvotājiem ir tibetieši, ko var labi pamanīt papētot arhitektūru un cilvēkus uz ielām. Kaut arī esam tikai 3200mvjl, ārā ir diez gan auksts, kādi pieci grādi virs nulles un diez ko vazāties apkārt pa pilsētu nevelk, un patiesībā tā skatāmā daļa arī nemaz nav tik liela. Vecpilsēta arī šeit ir uzposta, bet tas nav tāds mākslīgais antīkums, kuru var pa pilnam “apbrīnot” Lijiang, te jau parādās antīkā miksiņš ar mūsdienu vajadzībām, šur tur var manīt gadsimtiem vecās mājās ierīkotas mājīgas kafejnīcas, arī viesnīcas nemēģina iestāstīt, ka te tev būs autentiska Tibetas pieredze, viss iet līdzi ar laiku. Aizlaižam uz tirgu, kurā tirgo visādu augstkalnu stafu un tur mēs sastopam jaka sieru, kas laikam ir viens no piena produktiem, kurus es varētu “nobaudīt” tikai, ja būtu saderējis uz lielāku summiņu. Ja kāds saka, ka Latvijas siers, Rokfors vai Bakšteins smird, jūs maldāties, tas ir tikai patīkams aromiņš, jaka siera tirgones tur mutei un degunam priekšā aizsēju un apkārtne nes pa gabalu, nav brīnums, ka vieta sieriņam ierādīta ārpus pavilijona. Vakarā nejauši nonākam vietējo ikvakara deju pasākumā, kur kā juni tā veci, ar un bez tautas tērpiem, izdanco visādas tibetiešu dejas pašā pilsētas centrālajā laukumā. Ja ir vēlme, var pieslēgties, bet mēs kaut kā pasējam un izvēlamies paskatīties no malas. Pirms gulēt iešanas vēl noskatos kaut kādu filmu par īru un angļu attiecībām starp abiem pasaules kariem, laba filma ja kas, uz seansu ierodas pat pāris vietējās žurkas, kas te netiek uztvertas kā baigā nelaime vai nesmukums. Pa lielam visu Šangrila tūrisma spožumu esam apskatījuši un esam gatavi no rīta pamest Junanu, lai ierastos Sičuanas provincē, kur pirmā pietura mums būs Xiangcheng.

Nīhau!

Ķīna sākas ar Šenženu, kas ir robežpilsēta turpat Hongkongas pievārtē. Neko vairāk gan kā autoostu un dzelzceļa staciju (viens un tas pats kantoris) neapskatam, bet šādas tādas lietas iekrīt acī uzreiz. Izskatās, ka pilsēta, nu vismaz transporta mezgls pilnībā atkarīgs no HongKongas iedzīvotāju maciņiem, kur šeit atveras, lai iegādātos visādus medicīnas līdzekļus, kā tradicionālus, tā ne tik tradicionālus, puse no autoostas, kas nav maza, izskatās pēc milzīgas aptiekas, kuras plauktos dominē Viagra un Cialis, arī tradicionālais stafs orientēts uz attiecīgo spēju “pacelšanu”, pārējā kvadratūra, kurā neatrodas pa kādai ēstuvei vai preses kioskam ir zobārstu valstība, tā teikt, nomainīs tev kaut visu žokli turpat uz perona arī bez iepriekšēja pieraksta, un izskatās, ka bizness iet, jo hongkongieši brauc uz Šenženu pēc lētākas veselības aprūpes. No norādēm, reklāmām, info stendiem un citām publiskām izkārtnēm gandrīz kā uz burvju mājiena pazūd angļu valoda un arī cilvēki ne pārāk saprot to, ko es gribu viņiem pateikt savā mandarīna akcentā. Kaut kā tomēr izdodas noskaidrot, ka lētāk un ērtāk (par to ērtumu gan var diskutēt) uz Guangžou var nokļūt ar autobusu, kurš divas stundas mūs ved cauri visādām priekšpilsētām, kas attāli atgādina Purciemu vai Salaspili un īsi pirms galamērķa ņem un nomirst. Par laimi diez gan operatīvi ierodas glāējvāģis un autobusu ar visiem pasažieriem pavelk kādus 100 metrus, kur mēs tiekam pārsēdināti citā busā. Guangžou nav gluži mazpilsēta, tagad viņa ir mājas kādiem 11 miljoniem ķīniešu, un uz vienu nakti kādreizējā Kantona kļūst arī par mūsu mājām. Paliekam pa nakti uz Šiaman salas, kas savulaik ir bijusi eiropiešu tirgoņu kvartāls, vismaz arhitektūra nedaudz atgādina mājas. Vakarā izmetam vēl pāris lokus pa naksnīgo pilsētu, kas gar Pērļu upi mirdz vienā neonā, bet zem tiltiem pazaudē savu mirdzumu starp neskaitāmiem gulošiem “bomžiem”, kas ieradušies celt triecienceltnes no attālākām provincēm, cerot uz labāku dzīvi. Atrodam arī galvenos tirdzniecības punktus, Laura šo to jau paspēj iepirkt, bet nosolamies atgriezties nākamajā dienā, jo ir jau vēls. Protams, nevar nepadalīties dienas spilgtākajos iespaidos – tā ir Guangžou policija. Policisti (protams, ne jau visi) pārvietojas uz pagājušā gadsimta vidū ražotiem velosipēdiem, kuriem piemontētas funkcionējošas zili sarkanas LED tipa bākugunis. Pirmais rīts, kad mostamies Ķīnā, sakrāmējam somas, atstājam viesnīcas glabātuvē un laižam riņķot pa pilsētu. Iepirkšanās te ir citā frekvencē nekā jebkur citur. Galvenās iezīmes – lai cik liels vai mazs nebūtu veikals, pārdevēju skaits ir vienāds ar kvadrātmetru skaitu dalītu ar divi, visbiežāk pārdevēji ir vairāk kā pircēji, un nav tā ka pietrūktu klientu. Vēl ir plaudētāji, kas pie veikala ieejas stāv uz beņķīšiem un monotoni izsaucot veikala labākos piedāvājumus sit plaukstas, bet ar tiem jau darīšana nesanāk, atšķirībā no pārdevējiem. Ja reiz tu esi iegājis veicī, tev zibenīgi tiek “piešūts” pārdevējs, kas velkas līdzi, neruna angliski un piedāvā nopirkt pilnīgi visu neņemot vērā tavu gaumi, vecumu, izskata īpatnības, iebildumus vai jebkādus citus faktorus, vienkārši tiek ņemts plaukts un viss tajā atrodamais tiek krāmēts secīgi tev priekšā. Nedod Dievs tu izrādi interesi par kādu no precēm, tas pārdevēja prāt par kādiem 90% jau liecina, ka tu to lietu pirksi. Tā kā cenas nav no augstajām, varbūt arī varētu kaut ko iepirkt, bet tavu nelaimi, lielākā daļa no tirgotavām tādu ekstru kā pielaikošana nepazīst. Vēl dīvaināk ir ar kurpju bodēm, kas pārņēmušas veselu kvartālu un pārbāztas ar da jebkādiem apaviem – veikalā ir tikai 36 vai 37 izmērs, ja tu gribi kaut ko lielāku, zvēri, ka pirksi, mēs tev 20 minūšu laikā sagādāsim. Tā nu ar to šopingu, bet iepirkšanās jau nav vienīgais lauciņš kurā piedzīvot nelielu kultūršociņu, diez gan jautra padarīšana ir arī ēdināšanas iestāžu apmeklēšana. Pirmkārt, 90% no iestādēm ir ēdienkarte tikai ķīniešu valodā, un tur kur viņa ir angliski, ne vienmēr var saprast, kas sagaidāms, pasūtot to vai šito, tāpēc mēs cenšamies izvēlēties ēdienu tur, kur ēdienkartē ir bildītes, vai ēdienu var redzēt pirms viņš tiek krāmēts uz šķīvja. Lielākoties vizuālais nepiečakarē, bet ir izņēmumi, lielāks izaicinājums ir provēt visādas ne tik ļoti vilinošas paskata lietas, un bieži vien arī tās nemaz nav sliktas. Vispār jau ķīnieši ēd pilnīgi visu, jo nenormālāk, jo lielāka delikatese vai labākas dziednieciskās spējas. Tirgū var tikt pie skorpioniem, vabolēm un visādiem citādiem brīnumiem, bet visādos jūras velšu iestādijumos atrodamas visneiedomājamākās lietas, sākot ar sūkļiem, kāpuriem, krupjiem, jūras gurķiem, beidzot ar krokodiliem un bruņurupučiem, un cenas nav tās lētākās. Cita lieta ir tas kā viņi ēd, “Eiropa mūs nesapratīs”, mierīgi to var attiecināt uz ķīniešu galda kultūru, kaulus spļaujam uz galda, ēdam nenormāli skaļi un ātri, un ja neiet tik fiksi, kā gribētos, turam muti 5cm attālumā no trauka, ja šito var visu ievērot, tu esi savējais. Tādas nu ir mūsu atziņas pēc pirmajām dienām Guangžou, redzēs, kā ies tālāk, jo vakarā rāpjamies guļambusā, kas 10 stundas mūs vedīšot uz Nanning.

HongKong

Honkongā ierodamies īsi pirms deviņiem vakarā, liekas, ka jau kādu desmito reizi aizpildam veselības deklerācju, kas tiek rūpīgi pārbaudīta, tiek izmērīta mums temperatūra un mēs steidzmies pieteikties Ķīnas vīzai turpat lidostā. Ceļā no lidostas uz centru autobusam pārsprāgst riepa, tā nu hostelī iečkojamies tikai ap pusnakti un dodamies gulēt. Pirmais pārsteigums – divpadsmitos naktī tirdzniecības centri un citi veikali ir atvērti, ielas ir pilnas ar cilvēkiem. Ilgi uzturēties Hongkongā neplānojam, vīzai jabūt gatavai nākamajā dienā un aiznākamajā jau gribam doties uz Ķīnu, tādēļ jau desmitos no rita mēs dodamies skatīt pilsētu, ir doma iegādāties arī kādas vajadzīgas lietas (pirmkārt jau datora lādētāju), bet izrādās, ka ap vienpadsmitiem lielākā daļa veikalu vēl ir slēgti, tā nu pastaigājam pa pilsētu, ko pafočējam, bet tomēr neko no vajadzīgajām lietām neatrodam, tādēļ pēpusdienā Jānis dodas uz elektronikas tirgu, bet es dodos uz lidostu pakaļ pasēm. Kad lidostā priecīga sanemu pases ar Ķīnas vīzu pa visu lapu, konstatēju, ka mums ir piešķirta 30 dienu Ķīnas vīza, kas stājas spekā no izdošanas datuma nevis no iebraukšanas valstī, kā iepriekšējā vakarā mums tika teikts. Līdz ar to vīza jau ir stājusies spēkā, bet lidojums mums ir pēc 31 dienas!!! Man jau, protams,saka, ka valstī var uzturēties vēl 3 dienas pēc vīzas derīguma termiņa, vēl piedāvā mainīt lidojuma datumu. Pēc stundas viņi sola, ka vīzas ar vajadzīgajiem datumiem būs gatavas rīt (un ir arī). Tikmēr Jānis jau šo to iepircis tirdziņā un beidzot varam doties vakariņās! Jau ar Ķīnas vīzām kabatā nolemjam palikt HK vēl vienu dienu, kuru gandrīz pilnība veltam visādu tirgu un veiču apskatīšanai un šāda tāda stafa iepirkšanai. Vispār jau mīts par superlēto elektroniku un foto gadžetiem izrādās bišku maldīgs, bet apģērbi vietejo zīmolu veičos un tirgos ir daudzkārt lētāki kā Latvijā. Tirgus kā jau tirgus, nav diez ko daudz tradicionālā stafa, vairāk visādi loriņi, kas ievesti no Ķīnas, pavisam nedaudz rokdarbu un necilas bet dārgas ēstuves. Runājot par ēšanu, HongKongā badā nenomirsi, jo cenas Eiropas standartiem ir samērā lētas un ēdienkarte gandrīz visur ir arī angliski. Lai arī Honkongā uzturējāmies pāris dienas, mums patika, varētu pat ielikt to vietu sarakstā, uz kurām ir vērts atgriezties!

Kuala Kuala Lumpur

Trīs dienas Malaizijā izklausās pēc iepriekšējā ieraksta par Melburnu. Kuala Lumpura ir mūsu kārtējais pitstops... Pirmais iespaids pēc ielidošanas, BAIGAIS KARSTUMS. Viesnīcas izvēle paliek vieglāka, jo vajag numuru ar kondicionieri, tādu arī atrodam, paliekam ķīniešu kvartālā, kas ir pašā centrā, tā teikt, jāiesildās pirms došanās uz Ķīnu. Kvartāla galvenais lepnums ir pāris iepirkšanās ielas, kas pa īstam atdzīvojas vakaros, kas arī ir gandrīz vienīgais laiks, kad var pārvietoties bez sajūtas, ka esi saunā. Tirgo viņi visu ko, bet galvenais akcents ir uz pulksteņiem, somiņām, saulenēm un kedām. Ar angļu valodu tirgoņiem neiet gluži tā kā vajadzētu kārtojot pilsonības eksāmenus Anglijā vai Austrālijā, bet puiši necieš no pārlieku lieliem kompleksiem un liek lietā no galvas iekaltās frāzes pie katras izdevības. “Watch this”, “What's this?”, “What is?” ir tas pats “Watches!”, un tādus var dzirdēt ik uz soļa. Mēs gan pārsvarā izejam uz augļiem un vietējo virtuvi. Esam pat atraduši vietu, kur dodamies brokastot visus rītus, cenas varbūt nav tik zemas kā pārējā Dienvidaustrumāzijā, bet ēdiens ir ok un par izvēli sūdzēties ar nevar, vienīgi tas ko viņi sauc par asu Taizemes vai Laosas mērogiem ir ļoti maigs, tā ka nav ko bīties un droši jālūdz bonusā čilī trauks. Ja reiz esam Kuala Lumpurā, jādodas arī uz Petronas dvīņu torņiem, ko arī izdaram, vienīgi neizdodas mums tikt augšā, jo biļetes tiek pa velti dalītas agri no rīta un apmeklētāju skaits ir ierobežots. Neko darīt, paklaiņojam pa viņu tirdzniecības centriem, kas galīgi ne ar ko neizceļas, izmetam loku pa vienu no centrālajiem parkiem, kas veidots pēc iespējas līdzīgs īstiem džungļiem (ir arī mērkaķi) un uz vispārējā atslābuma viļņa tusējamies tālāk pa ķīniešu kvartālu. Turpinam virzīties ziemeļu virzienā un ceturtdienas pēcpusdienā jau esam ceļā uz Hong Kongu.

Trīs dienas Austrālijā

Trīs dienas Melburnā, tas ir nākošais atskaites punkts pēc Jaunzēlandes. Vispār jau mēs esam diez gan iespaidojušies no Flight of the Concords humoriņa, kas regulāri skar austrāliešus un no Bila Braisona “Down Under”, kas arī nekautrējas ķengurus raksturot kā nedaudz dīvainus, tādēļ no Austrālijas pat nezinām īsti ko sagaidīt. Sākas jau viss ar muitu (robežsardze izrādās pilnīgi miermīlīga), kas konfiscē Laurai mandarīnus, un ilgi domā vai konfiscēt manā somā iestūķēto kaula gabalu (abus bijām deklarējuši), vēl beigās nokrata pirkstu, ka vajadzēja mani štrāfēt, kā es ar savu izglītību neiedomājos, ka Austrālijā nevar ievest augļus. Viesnīcu ilgi nemeklējam, jo palikt taisamies vien divas naktis, atrašanās vieta der, cena der, paliekam. Vēlāk gan sāk likties, ka vajadzēja pameklēt ilgāk, jo bardaks iestādījumā valda gandrīz tik pat mežonīgs kā ritms, kas piektdienas vakarā bungojas caur sienu, kas hosteli šķir no kaut kāda visai populāra kluba, bet tā nu ir cena kuru maksājam par vietiņu centrā. Melburnas centrs ir visai kompakts un orientēties galīgi nav grūti pat bez kartes. Austrālieši izrādās vairāk līdzinās Braisona laipnajam tēlam, cenšas izpalīdzēt un nekautrējas aprunāties, nu līdzīgi kā ar jaunzēlandiešiem. Kaut gan ko mēs par to varam spriest pēc trim dienām vienā pilsētā. Viena lieta gan te ir biškucīt savādāk kā NZ, nacionālais sastāvs ir raibu raibais, pa pilnam aziātu, ķīnieši, turki, indieši, pakistāņi, pat eiropejiskas izcelsmes austrālietim var piemeklēt izskatam atbilstošu valsti, dažkārt pat nav jāliek lietā iztēle, var dzirdēt poļu, grieķu, pat krievu valodas....... redzējām arī vienu aborigēnu. Visa tā ainiņa liekas loģiska pēc imigrācijas muzeja apmeklējuma. Muzejs ir patiešām interesants, baigi sen nebija gadījies muzejā pavadīt veselu pēcpusdienu un doties prom, pēc tam, kad personāls ziņo par slēgšanu. Starpcitu muzejā atvēlēta vieta arī informācijai par latviešiem, kas uz ielām gan netika manīti. Vēl viens no iespaidīgākajiem hailaitiem ir Karalienes Viktorijas tirgus, kurā var iepirkt gandrīz visu ko sirds vai vēders kāro, tur arī pamanamies iefiltrēties Viktorijas štata policijas rokgrupas fanu pūlī, kas ieradušies uz bezmaksas koncertu. Tā nu mēs arī aizvadam Austrālijas dienas, neko īpašu nedaram, vazājamies pa pilsētu, izmetam kādu līkumu ar bezmaksas tūristu busu, aizejam vēl uz Budas dienām, kuras sarīkojuši vietējie “budisti” un budisti... Pirmdienas rītā esam gatavi doties tālāk, bet domājam, ka kaut kad vēl jāatbrauc būs papētīt Austrālijas jautājumu tā pamatīgāk, citādi neērti uzšūt AUS karodziņu uz mugursomas!

Pēdējās dienas NZ

Laimīgā otrdiena
Kad vēl bija atlikušas pēdējās 3 dienas līdz ābolu sezonas beigām, uznāca lietus. Par lietu mēs būtu priecīgi jekurā brīdī, lasot ābolus, bet ne, kad viss jau tuvojas beigām un ir nepārvarama vēlme pēc iespejas ātrak doties prom no Motuekas. Vienu dienu kaut kā novilkām, lasot pāris kokos palikušos ābolus (jo trešais lasījums jau), bet nākamajā rītā gāza kā ar spaiņiem, tādēļ rīta pusē dodamies uz centru, lai nokārtotu vēl pārs lietas pirms dodamies prom. Ap pusdenas laiku lietus jau ir nedaudz norimis, kad negaiditi saņemam sms no bosa, ka jāsāk strādāt pēc stundas. Diezgan negaidīti, nav arī īpaši patīkami lasīt ābolus, kad koki vēl pilnīgi slapji, bet, jo ātrāk nolasam visu, jo labāk. Kad esam klāt, izrādās, ka vsi nemaz nav ieradušies, mēs jau sākam spriest, varbūt pārējie jau citā blokā un rēķinam, cik dienas vēl tas mums paņems, lai visu nolasītu. Kad ātri piebeidzam kasti, ko iepriekšējā dienā sākām, izrādās, vairs nav, ko lasīt un boss mums paziņo,ka tas arī šajai sezonai viss, jo dēļ lietus pārējie ābolīši vel nav gatavi, un tos lasīs tikai kaut kad pēc nedēļas un nodos sulām nevis eksportam, Pilnīgi negaidīti!!! Neizbaudījām pēdējo kasti!! Esam starā un nespējam noticēt!!! Dodamies uz veikalu pēc kāda dzēriena, lai nosvinētu. Rīt pie bosa mājās bbq!!! juhuuuu!!! Paziņojam Klērai un Kregam, ka mūsu ābolu ciešanas ir beigušās un nosvinam to ar Jāņa gatavotām vakariņam - štovētiem kāpostiem ar desiņām un Klēras gatavu šokolādes musu un vakarā vēl noskatamies vienu no “Flight of the Conchords” sērijām.
Līksmā trešdiena
No paša rīta jau sākam kravāt mantas, kopš mums ir mašīna, mantu mums kļūst arvien vairāk. Un jau ap pusdienslaiku esam klāt uz ābolu sezonas noslēguma atvadu ballti, kur vispirms Mērija, kura jau ir jautrā prātā, pasniedz visiem dāvanas. Visu, kas un kā tur notka nemaz nevar izstāstīt, bet bija jautri, varbut mums nebija tik jautri kā Mērijai, kura šo pasākumu bija uztvērusi ļoti nopietni (viņa bija ieradies garā vakarkleitā un pieskaņotā milzigā cepurē un ik pa laikam nekautrējās izvilkt no savas mugursomas kādu stiprāku dzērienu, ko iemalkot starp alu un vīnu), nebija mums arī tik jautri kā Filam, kurš uzdeva bosam un viņa sievai visādus jautājums, par to, kā un kur viņi iepazinušies pēc tam izsakot viena veida komentārus, bet bija interesanti. Protams, visi apsprieda savu ābolu lasīšanas ātrumu, mums tur nebija ko teikt...
Priecīgā ceturtdiena
Jeee, mēs dodamies prom no Motuekas!Mums vēl ir atlikušas tieši 2 nedēļas Jaunzēlandē. Pirms došanās uz Kraistčērču, no kurienes mums ir lidojums tālāk, vēl ir laiks paceļot! Pēc pāris pavadītām dienām Blenheimā, dodamies uz Austrumu piekrasti, Jānis jau ir papildinājis savus makšķerēšanas piederumus un gatavojas uz lielo copi. Motuekā bijām iesprūduši tik ilgi, ka bijām jau aizmirsuši, cik Jaunzēlande ir skaista. Mūsu ceļš ved caur kalniem, gar jūru, spīd saule un mēs atkal fanojam par visu šo skaistumu. Tomēr es atceros dažas smieklīgas ķibeles, nezinu, kādēļ, bet šajā dienā tās mūs piemeklēja vairāk kā parasti = ))) Kad no rīta gribējām paēst brokastis un uzvārīt tēju, konstatējām, ka palicis viens sērkociņš. Par spīti milzīgam vējam, izdodas aizdedzināt deglīti, bet tā kā tējkannā bija ieliets parāk daudz ūdens, tad... neliels šļaksiens pieliek punktu cerībām uz tēju (protams, mēs esam burvīgā vietā pie jūras kilometriem talu no kādas apdzīvotas vietas). Nākamā ķibele – Jānis jau pēc pāris minūtēm makšķerējot norauj visu savu jauno inventāru un nenoķer lielo zivi.Un vēl viena, ko atceros - vakarpusē, kad esam atraduši jauku vietu pie juras, kur nakšņot un konstatējuši, ka pāris metrus no mums jau guļ roņveidīgs milzenis, mēs, pārvietojot mašīnu, pārbraucam pāri un saspiežam tējkannu = ))) Gan jau bija vēl kas = )))
Pārējas dienas
Nākamā diena iesākas daudz veiksmīgāk un jau ap pusdienaslaiku esam tikuši pie sviesta zivs vakariņām. Dodamies Hanmer Springs karsto avotu virzienā un atkal baudam kalnus. Vakarā atrodam vietu pie upes, kur nakšņot, iekurinam ugunskuru, uzcepam zivi. No rīta pieceļamies nosaluši, bet visapkārt milzīga migla – skaisti! Steidzam vārīt tēju, bet tā kā gāze iet uz beigām, tas paņem kādas 25 minūtes, saslidīties neisdodas, tas nekas, saslidīsimies karstajos avotos! Ceļš ir atkal pasakains, spīd saule, kokos lapas kļuvušas dzeltenīgas, kalnos var redzēt sniegu! Pēc kādas stundas jau esam klāt! Pa apmēram Ls5 baseinos var mērcēties kaut visu dienu. Sākumā ir grūti nomainīt biezās drēbes pret peldkostīmu un doties ārā, jo ir diezgan auksts, bet tas ir tikai līdz iekāp pirmajā baseinā. Ūdens ir karsts no 39-41 grādiem, kā kurā baseinā, pāris sekundēs, lai pārskrietu no viena baseina uz citu var paspēt nosalt. Kopā ir 9 dažādi baseini. Vienkārši fantstiski!!! Var sēdēt un vērot, kā mainās cilvēku sejas, kad viņi iekāpj pirmajā baseinā!
Turpmākajās pāris dienās izbaudam iekšzemes maršrutu līdz Rietumkrastam un tad pa citu ceļu atkal pāri kalniem dodamies uz Kraistčērču. Šoreiz, kad esam augstu kalnos, mūs pārsteidz sniegs, laikam pēdējo reizi sniegu redzējām Latvijā, esm izlaiduši vienu ziemu. Jā, es nevaru nepieminēt, ka Jānis noķēra vēl pāris zušus!!!
Kraistčērča
Galvenais uzdevms šajā pilsētā- pārdot mašīnu, tādēļ pimais, ko daram, dodamies uz jau zināmām vietām pačolet, kādas cenas un kāds piedāvājums. Protams, mašīnu ir nenormāli daudz, nāk ziema un visi tūristi dodas prom. Nākamajā dienā izdrukājam un izlīmējam populārākajos hosteļos reklāmas. Aiznākamajā dienā mums ir pirmais zvans, un dienu vēlāk mašīna jau pārdota. Super! Pēdējās paris dienas paiet svinot, ka mašīna pārdota! See you in Australia!