Ganzi rīts sākas ar gājienu uz aptieku pēc kaut kā, kas varētu līdzēt pret Lauras kalnu kaiti.
Aptiekā, protams, angļu valoda nav cieņā un viss notiek ar zīmju valodas un zīmējumu palīdzību, tiek rādīta pulsējoša galva, kalni, kas ir visapkārt pilsētai, zīmēta shēma ar O2, kas ceļo šurpu turpu līdz nonāk smadzenēs, līdz beidzot tieku pie tibetiešu medicīnas, kas palīdz visam, tajā skaitā atvieglo kalnu slimības sindromus, bonusā vēl paņemu ripiņas, kas uzlabo skābekļa uzņemšanu. Laura uzsāk ārstniecības kursu un kursu pa pilsētu. Ieslīdam lielveikalā (nosacīti liels) pēc ūdens, bet tik fiksi ārā tikt nesanāk, jo pārdevējas ļoti grib fotografēties ar Lauru, mobīlais ķer kadrus ar blondo ārzemnieci nonstopā. Ja tibetiešiem ir kaut kas līdzīgs kā draugiem.lv vai facebook, tad tagad tajā ir galerija “mana ārzemju draudzene ciemos pie manis darbā”, kurā Laura redzama pērkot ūdeni, pētot cepumus, atverot saldētavu, maksājot pie kases, kopā ar pārdevēju, kopā ar otru pārdevēju u.c. ļoti vērtīgas bildes, kurām iespējams pat atradīsies vieta ģimenes albūmā. Brokastis arī nav pavisam parastas, ēstuvē tusē trīs mūki, kas protams ar mums sasveicinās un cenšas ietikt kādu ēdienu. Vienam no mūkiem interesē manas saulenes, iedodu pielaikot, izejam ārā vēl demonstrēju polarizācijas efektu, kas šķiet mūku iespaido pa nopetnam, uz testiem tiek aicināts otrs mūks un pēc mirkļa šie abi stāv pie mūsu galdiņa un ar žestiem rāda, ka viņi ir gatavi pirkt mantu, lai es saucu cenu. Kaut kā negribas tirgot brilles un cena droši vien viņus arī neiepriecinātu, tādēļ nospriežam, ka brilles var atdot tāpat vien, ja jau reiz viņām tāda vērte mūku acīs, tā nu škiros jau no otrajām brillēm pēdējo mēnešu laikā (pirmās aizmirsu uz mašīnas jumta), bet galīgi nav žēl, jo mūks ir riktīgi priecīgs, neņem brilles nost pat ieturot maltīti.
Pēcpusdienā izdomājam doties uz klosteri, kas jau pus gadu tūkstoti atrodas kalnā virs pilsētas. Ceļš ved cauri vecām tibetiešu mājām diez gan stāvā kalnā, kas rada pilnīgi nereālu sajūtu, liekas, ka laiks apstājies kādu gadsimtu atpakaļ. Kad esam jau augšā elpa ar sāk aptrūkties, bet skats ir pasakains, visa pilsēta zem kājām un otrā pusē ielejai slejas Čola kalni ar virsotnēm virs 6000mvjl, kas mūždien sniegiem klātas. Sākam apstaigāt klosteri, kas ir diez gan milzīgs, savulaik te dzīvojuši vairāk kā tūkstots mūki, bet pēc pirmsolimpiādes “nemieriem” lielā daļa devusies bēgļa gaitās uz Indiju. Sastopam omulīgu mūku, kas mums izrāda tempļa augšējos stāvus, un aizved arī uz telpu, kurā glabājas svētkos izmantojamās maskas, kas ir diez gan iespaidīgas, bet efektam mūks paņem vienu draudīgāku un velk galvā, aicinot nekautrēties ar fočēšanu. Astaigājot klosteri pamanam, ka sava telpa atvēlēta arī nelielam policijas kantorim. Kad prasam mūkam kas un kā, šis ievērtē apkārtni un neuzkrītoši, bet pietiekoši izteiksmīgi izrāda savu attieksmi pret varas pārstāvjiem, kuri, kā noprotu šeit cenšas kontrolēt situāciju un nav kautrējušies fiziski vērsties pret mūkiem 2008. gada nemieru laikā. Drīz vien sākas ceturtdienas vakara lūgšanas, kas, iespējams, ar kaut ko ir īpašas, jo sanākuši diez gan daudz vietējie, kuri drūzmējas tempļa ārpusē (varbūt tas saistīts ar faktu, ka piektdienas mūkiem ir brīvdienas).
Pamanam arī īstu Lamu, kas raitā solī dodas uz ceremoniju, bet tā kā templī iekšā neviens, izņemot mūkus, neiet mēs dodamies atpkaļ uz pilsētu, kas uz vakaru kļuvusi nedaudz klusāka. Jau gandrīz centrā satiekam bariņu ar sīkajiem, kas par katru cenu grib fočēties, īsti pozēšanas talanti, mēs, protams, arī sarūpējam viņiem to prieku, gandrīz nevar no šiem tikt vaļā, cik viņiem dikti patīk fotografēšanās. Sīkie ir tikai viens piemērs, kas labi raksturo vietējos, vispār tibetieši ir riktīgi draudzīgi un pret mums vienmēr izturās ļoti laipni, uz ielas mēs sasveicinamies gandrīz ar katru pretimnācēju, visi smaida un ir gatavi palīdzēt cik vien ir viņu spēkos, arī no tirgoņiem nav jāuzmanās kā Ķīnā, gandrīz vari būt drošs, ka tevi neapčakarēs, neuzaudzēs kaut kādas ārzemnieku cenas un pats galvenais, šķiet, ka visa šī viesmīlība ir patiesa un nebalstās uz kaut kāda komerciāla aprēķina. Laikam tibetieši ir vieni no jaukākajiem cilvēkiem, kurus mums nācies satikt ceļojot, galīgi nav grūti saprast ko visi tā jūsmo par Tibetu – tie ir cilvēki, kas padara šo vietu īpašu.
Aptiekā, protams, angļu valoda nav cieņā un viss notiek ar zīmju valodas un zīmējumu palīdzību, tiek rādīta pulsējoša galva, kalni, kas ir visapkārt pilsētai, zīmēta shēma ar O2, kas ceļo šurpu turpu līdz nonāk smadzenēs, līdz beidzot tieku pie tibetiešu medicīnas, kas palīdz visam, tajā skaitā atvieglo kalnu slimības sindromus, bonusā vēl paņemu ripiņas, kas uzlabo skābekļa uzņemšanu. Laura uzsāk ārstniecības kursu un kursu pa pilsētu. Ieslīdam lielveikalā (nosacīti liels) pēc ūdens, bet tik fiksi ārā tikt nesanāk, jo pārdevējas ļoti grib fotografēties ar Lauru, mobīlais ķer kadrus ar blondo ārzemnieci nonstopā. Ja tibetiešiem ir kaut kas līdzīgs kā draugiem.lv vai facebook, tad tagad tajā ir galerija “mana ārzemju draudzene ciemos pie manis darbā”, kurā Laura redzama pērkot ūdeni, pētot cepumus, atverot saldētavu, maksājot pie kases, kopā ar pārdevēju, kopā ar otru pārdevēju u.c. ļoti vērtīgas bildes, kurām iespējams pat atradīsies vieta ģimenes albūmā. Brokastis arī nav pavisam parastas, ēstuvē tusē trīs mūki, kas protams ar mums sasveicinās un cenšas ietikt kādu ēdienu. Vienam no mūkiem interesē manas saulenes, iedodu pielaikot, izejam ārā vēl demonstrēju polarizācijas efektu, kas šķiet mūku iespaido pa nopetnam, uz testiem tiek aicināts otrs mūks un pēc mirkļa šie abi stāv pie mūsu galdiņa un ar žestiem rāda, ka viņi ir gatavi pirkt mantu, lai es saucu cenu. Kaut kā negribas tirgot brilles un cena droši vien viņus arī neiepriecinātu, tādēļ nospriežam, ka brilles var atdot tāpat vien, ja jau reiz viņām tāda vērte mūku acīs, tā nu škiros jau no otrajām brillēm pēdējo mēnešu laikā (pirmās aizmirsu uz mašīnas jumta), bet galīgi nav žēl, jo mūks ir riktīgi priecīgs, neņem brilles nost pat ieturot maltīti. 
Pēcpusdienā izdomājam doties uz klosteri, kas jau pus gadu tūkstoti atrodas kalnā virs pilsētas. Ceļš ved cauri vecām tibetiešu mājām diez gan stāvā kalnā, kas rada pilnīgi nereālu sajūtu, liekas, ka laiks apstājies kādu gadsimtu atpakaļ. Kad esam jau augšā elpa ar sāk aptrūkties, bet skats ir pasakains, visa pilsēta zem kājām un otrā pusē ielejai slejas Čola kalni ar virsotnēm virs 6000mvjl, kas mūždien sniegiem klātas. Sākam apstaigāt klosteri, kas ir diez gan milzīgs, savulaik te dzīvojuši vairāk kā tūkstots mūki, bet pēc pirmsolimpiādes “nemieriem” lielā daļa devusies bēgļa gaitās uz Indiju. Sastopam omulīgu mūku, kas mums izrāda tempļa augšējos stāvus, un aizved arī uz telpu, kurā glabājas svētkos izmantojamās maskas, kas ir diez gan iespaidīgas, bet efektam mūks paņem vienu draudīgāku un velk galvā, aicinot nekautrēties ar fočēšanu. Astaigājot klosteri pamanam, ka sava telpa atvēlēta arī nelielam policijas kantorim. Kad prasam mūkam kas un kā, šis ievērtē apkārtni un neuzkrītoši, bet pietiekoši izteiksmīgi izrāda savu attieksmi pret varas pārstāvjiem, kuri, kā noprotu šeit cenšas kontrolēt situāciju un nav kautrējušies fiziski vērsties pret mūkiem 2008. gada nemieru laikā. Drīz vien sākas ceturtdienas vakara lūgšanas, kas, iespējams, ar kaut ko ir īpašas, jo sanākuši diez gan daudz vietējie, kuri drūzmējas tempļa ārpusē (varbūt tas saistīts ar faktu, ka piektdienas mūkiem ir brīvdienas). 
Pamanam arī īstu Lamu, kas raitā solī dodas uz ceremoniju, bet tā kā templī iekšā neviens, izņemot mūkus, neiet mēs dodamies atpkaļ uz pilsētu, kas uz vakaru kļuvusi nedaudz klusāka. Jau gandrīz centrā satiekam bariņu ar sīkajiem, kas par katru cenu grib fočēties, īsti pozēšanas talanti, mēs, protams, arī sarūpējam viņiem to prieku, gandrīz nevar no šiem tikt vaļā, cik viņiem dikti patīk fotografēšanās. Sīkie ir tikai viens piemērs, kas labi raksturo vietējos, vispār tibetieši ir riktīgi draudzīgi un pret mums vienmēr izturās ļoti laipni, uz ielas mēs sasveicinamies gandrīz ar katru pretimnācēju, visi smaida un ir gatavi palīdzēt cik vien ir viņu spēkos, arī no tirgoņiem nav jāuzmanās kā Ķīnā, gandrīz vari būt drošs, ka tevi neapčakarēs, neuzaudzēs kaut kādas ārzemnieku cenas un pats galvenais, šķiet, ka visa šī viesmīlība ir patiesa un nebalstās uz kaut kāda komerciāla aprēķina. Laikam tibetieši ir vieni no jaukākajiem cilvēkiem, kurus mums nācies satikt ceļojot, galīgi nav grūti saprast ko visi tā jūsmo par Tibetu – tie ir cilvēki, kas padara šo vietu īpašu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru