Jušū ir dīvaina vieta, Lonley Planet saka, ka šī ir fantastiska pilsēta, kurā 97% no iedzīvotājiem ir tibetieši, kuri savukārt esot draudzīgi pat uz vispārējā tibetiešu draudzīguma fona, pie tam pilsēta esot tik nomaļa, ka tajā nav ne bankomāta, ne iespējas samainīt ārzemju valūtu.
Jau pirmajās minūtēs pilsētā nākas pārliecināties, ka LP cilvēki te nav bijuši ilgāku laiku, jo tiekam izlaisti pie bankas, kas mūs it nemaz nepārsteidz. Ķīniešu te protams ir krietni vairāk kā tibetiešu, un nepatīkamus mirkļus sagādā saucamā vietējo “draudzība”. Izskatās, ka visi tie ubagi, kurus Ķīnas valdība deportēja no Pekinas pirms olimpiskajām spēlēm, ir nonākuši Jušū, jo te viņi ir ik uz pāris soļiem. Un tie nav ubagi, kas sēž ielas maliņā pārliekušies pār savu cepurīti, te ir agresīvais ubagošanas stils. Ubagi seko, baksta, ir neatlaidīgi un pamatīgi uzvelkoši, jo liela daļa no viņiem nav vis nevarīgi invalīdi, bet nekaunīgi vieglas peļņas meklētāji. Arī mūki ir gājuši līdzi laikam un sēž uz ielām ar kurpju kastēm, kurās jāmet nauda, tomēr, šķiet sēdēšana vien neplīdz, daži ir ķērušies pie radikālākām metodēm, divi gabali ubaojošie šķērso mūsu ceļu un neļauj paiet garām, domādami, ka tas liks mums kaut ko mest viņu kastē.
Kaut kādā mērā viņus var saprast, jo jau kādu laiku mums ir skaidrs, ka tu neesi īsts budists, ja tev nav svaigs mobīlais ar visām iespējamajām funkcijām un tūnēts vietējā ražojuma mocis, kas protams nenāk pa velti. Vistraģiskākais no ubagošanas paņēmieniem ir ubagošana restorānos, kuru personāls, neliekas ne zinis par klientu komfortu. Kamēr tu centies iebaudīt pusdienas ap galdiņu sarodas ubagi, kas neatlaidīgi cenšas pārliecināt tevi, ka viņiem vajag tavu naudu vairāk kā tev pašam, šo metodi iecienījuši arī mūki, kuri ierodas veselām grupiņām un nav mazāk uzvelkoši par citiem diedelniekiem. Ja no ubagiem tikt vaļā var pasakot kaut niknu pasakot, tad ar psihopātiem ir savādāk. Pie viena tāda uzmanības esam tikuši arī mēs. Kaut kāds trakais mums seko ar pāris metru distanci vienalga kur mēs ejam, tikt no viņa vaļā nevar, draudu, tēloju, ka sitīšu, šis tik bišķiņ pamūk un turpina savu misiju. Mēģinam no viņa tikt vaļā piesēžot parkā blakus citiem cilvēkiem, bet tas nelīdz, ar ubagošanas paņēmieniem viņš blakus sēdošajiem atņem limpeni un nāk piedāvāt mums, tad nāk sēdēt mums blakus, līdz neizturam un ejam ar visu pavadoni uz policijas iecirkni, no kura viņš tomēr nedaudz raustās.
Policisti šķiet zin kadru un pieskata ietvi, kamēr mēs esam prom. Vakarā nomocamies ar interneta salona atrašanu, kas beidzās ar pāris stundām tā piepīpētā kompjūteristu štābā, ka no mūsu drēbēm droši vien var taisīt nikotīna plāksterus. Otrā diena Jušū paiet līdzīgi pirmajai, tomēr atklājam vienu vietu, kas jāredz, ja reiz esi Jušu, tas ir mani akmeņu krāvums nedaudz ārpus pilsētas. Vienuviet sakrauti vairāki miljardi ar mantrām rotāti akmeņi. Turpat blakus var iegādāties kādu akmeņkaļa meistardarbu, lai papildinātu tā jau iespaidīgo krāvumu, bet tā nav galvenā atrakcija, galvenais labais darbs ir riņķot ap krāvumu kopā ar vietējiem budistiem. Vakariņās gan šovakar neejam pie budistiem, bet gan uz tirgus laukumu, kurā savas teltis pa vakariem uzslien musulmaņu ēdinātāji. Esam sarunājuši vakariņot ar pirms pāris dienām Serxsu satiktu vācieti, kurš šeit studējis jau gadu un ar mandarīnu valodu ir uz tu. Paņemam kazas galvu, pikantās maizītes un riktīgi treknu gaļīgu zupu ar kartupeļiem, bet piesēšana turpinās arī pēc tam, kad visu esam jau notiesājuši. Kad blakus veicis, kurā iepirkām aliņus jau ir ciet un ēstuvei uzrodas vairāk klientu, kuriem arī vajag kur piesēst, nospriežam, ka jāpameklē kāda cita vieta. Izrādās, ka desmitos vakarā vietu, kurā tirgo alu, atrast nav nemaz tik viegli. Laura dodas atpūsties, bet mēs dodamies alus vietas meklējumos. Visiem vietējiem ir viedoklis, kur var iedzert alu, pat onkulītis gados, kurš nejauši padzirdējis, ka mēs gribam tikt pie kāda kausa, dod padomu, sakot, ka zin vietu, kur vismaz viņa jaunībā alu varējis dabūt. Iekuļamies puslīdz smalkā viesnīcā, kurā gan alu var dabūt, bet piesēst nesanāk, jo tad jārezervē karaokes istaba, vienu tādu apskatamies, riktīgi smieklīgi.
Ķīniešiem karaoke ir baigajā topā, vien viss pasākums risinās nedaudz savādāk, kā ierast Latvijā, dziedātgribētāju kompānija rezervē istabu ar teļļuku un rauj vaļā aiz aizkariņa, kas neļauj ziņkārīgajiem noskaidrot, kas izpilda grāvēju. Nākošā pietura šķiet mums der, atrodam bāru, kas tirgo aliņus, esam vienīgie apmeklētāji un drīz vien saprotam kāpēc. Izrdādās “bārs” ir bordelis, kurā pēc kāda laika ierodas vietējo komanda jau krietni reibumā un sāk pasūtīt dzērienus milzīgos daudzumos, kaut skaidri redzams, ka ar visiem pasūtījumiem viņi galā netiks. Izrādas, ķīniešiem baisi patīk zīmēties, un smalkie dzērieni jāsuta neatkarīgi no tā vai viņus kāds dzers. Kad dodamies prom, apkalpojošais personāls vis nepārsteidz mūs ar milzīgiem rēķiniem par pāris aliem, no kā nedaudz raustijāmies, bet vēl nolaiž cenu par pāris jēnām. Esam apskatījuši arī vietējo bāru kultūru, tā ka droši varam doties atpakaļ uz ķīniešu teritorijām, kas atrodas vien nieka 14 stundu attālumā no slavenās Jušu.
Jau pirmajās minūtēs pilsētā nākas pārliecināties, ka LP cilvēki te nav bijuši ilgāku laiku, jo tiekam izlaisti pie bankas, kas mūs it nemaz nepārsteidz. Ķīniešu te protams ir krietni vairāk kā tibetiešu, un nepatīkamus mirkļus sagādā saucamā vietējo “draudzība”. Izskatās, ka visi tie ubagi, kurus Ķīnas valdība deportēja no Pekinas pirms olimpiskajām spēlēm, ir nonākuši Jušū, jo te viņi ir ik uz pāris soļiem. Un tie nav ubagi, kas sēž ielas maliņā pārliekušies pār savu cepurīti, te ir agresīvais ubagošanas stils. Ubagi seko, baksta, ir neatlaidīgi un pamatīgi uzvelkoši, jo liela daļa no viņiem nav vis nevarīgi invalīdi, bet nekaunīgi vieglas peļņas meklētāji. Arī mūki ir gājuši līdzi laikam un sēž uz ielām ar kurpju kastēm, kurās jāmet nauda, tomēr, šķiet sēdēšana vien neplīdz, daži ir ķērušies pie radikālākām metodēm, divi gabali ubaojošie šķērso mūsu ceļu un neļauj paiet garām, domādami, ka tas liks mums kaut ko mest viņu kastē. 
Kaut kādā mērā viņus var saprast, jo jau kādu laiku mums ir skaidrs, ka tu neesi īsts budists, ja tev nav svaigs mobīlais ar visām iespējamajām funkcijām un tūnēts vietējā ražojuma mocis, kas protams nenāk pa velti. Vistraģiskākais no ubagošanas paņēmieniem ir ubagošana restorānos, kuru personāls, neliekas ne zinis par klientu komfortu. Kamēr tu centies iebaudīt pusdienas ap galdiņu sarodas ubagi, kas neatlaidīgi cenšas pārliecināt tevi, ka viņiem vajag tavu naudu vairāk kā tev pašam, šo metodi iecienījuši arī mūki, kuri ierodas veselām grupiņām un nav mazāk uzvelkoši par citiem diedelniekiem. Ja no ubagiem tikt vaļā var pasakot kaut niknu pasakot, tad ar psihopātiem ir savādāk. Pie viena tāda uzmanības esam tikuši arī mēs. Kaut kāds trakais mums seko ar pāris metru distanci vienalga kur mēs ejam, tikt no viņa vaļā nevar, draudu, tēloju, ka sitīšu, šis tik bišķiņ pamūk un turpina savu misiju. Mēģinam no viņa tikt vaļā piesēžot parkā blakus citiem cilvēkiem, bet tas nelīdz, ar ubagošanas paņēmieniem viņš blakus sēdošajiem atņem limpeni un nāk piedāvāt mums, tad nāk sēdēt mums blakus, līdz neizturam un ejam ar visu pavadoni uz policijas iecirkni, no kura viņš tomēr nedaudz raustās. 
Policisti šķiet zin kadru un pieskata ietvi, kamēr mēs esam prom. Vakarā nomocamies ar interneta salona atrašanu, kas beidzās ar pāris stundām tā piepīpētā kompjūteristu štābā, ka no mūsu drēbēm droši vien var taisīt nikotīna plāksterus. Otrā diena Jušū paiet līdzīgi pirmajai, tomēr atklājam vienu vietu, kas jāredz, ja reiz esi Jušu, tas ir mani akmeņu krāvums nedaudz ārpus pilsētas. Vienuviet sakrauti vairāki miljardi ar mantrām rotāti akmeņi. Turpat blakus var iegādāties kādu akmeņkaļa meistardarbu, lai papildinātu tā jau iespaidīgo krāvumu, bet tā nav galvenā atrakcija, galvenais labais darbs ir riņķot ap krāvumu kopā ar vietējiem budistiem. Vakariņās gan šovakar neejam pie budistiem, bet gan uz tirgus laukumu, kurā savas teltis pa vakariem uzslien musulmaņu ēdinātāji. Esam sarunājuši vakariņot ar pirms pāris dienām Serxsu satiktu vācieti, kurš šeit studējis jau gadu un ar mandarīnu valodu ir uz tu. Paņemam kazas galvu, pikantās maizītes un riktīgi treknu gaļīgu zupu ar kartupeļiem, bet piesēšana turpinās arī pēc tam, kad visu esam jau notiesājuši. Kad blakus veicis, kurā iepirkām aliņus jau ir ciet un ēstuvei uzrodas vairāk klientu, kuriem arī vajag kur piesēst, nospriežam, ka jāpameklē kāda cita vieta. Izrādās, ka desmitos vakarā vietu, kurā tirgo alu, atrast nav nemaz tik viegli. Laura dodas atpūsties, bet mēs dodamies alus vietas meklējumos. Visiem vietējiem ir viedoklis, kur var iedzert alu, pat onkulītis gados, kurš nejauši padzirdējis, ka mēs gribam tikt pie kāda kausa, dod padomu, sakot, ka zin vietu, kur vismaz viņa jaunībā alu varējis dabūt. Iekuļamies puslīdz smalkā viesnīcā, kurā gan alu var dabūt, bet piesēst nesanāk, jo tad jārezervē karaokes istaba, vienu tādu apskatamies, riktīgi smieklīgi. 
Ķīniešiem karaoke ir baigajā topā, vien viss pasākums risinās nedaudz savādāk, kā ierast Latvijā, dziedātgribētāju kompānija rezervē istabu ar teļļuku un rauj vaļā aiz aizkariņa, kas neļauj ziņkārīgajiem noskaidrot, kas izpilda grāvēju. Nākošā pietura šķiet mums der, atrodam bāru, kas tirgo aliņus, esam vienīgie apmeklētāji un drīz vien saprotam kāpēc. Izrdādās “bārs” ir bordelis, kurā pēc kāda laika ierodas vietējo komanda jau krietni reibumā un sāk pasūtīt dzērienus milzīgos daudzumos, kaut skaidri redzams, ka ar visiem pasūtījumiem viņi galā netiks. Izrādas, ķīniešiem baisi patīk zīmēties, un smalkie dzērieni jāsuta neatkarīgi no tā vai viņus kāds dzers. Kad dodamies prom, apkalpojošais personāls vis nepārsteidz mūs ar milzīgiem rēķiniem par pāris aliem, no kā nedaudz raustijāmies, bet vēl nolaiž cenu par pāris jēnām. Esam apskatījuši arī vietējo bāru kultūru, tā ka droši varam doties atpakaļ uz ķīniešu teritorijām, kas atrodas vien nieka 14 stundu attālumā no slavenās Jušu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru