Jau Whithorse Jānis bija noskaidrojis, ka Jukonā nekas pratīgs ar copi nav un viss notiek šeit – Valdez! Tā nu mēs pēc pāris dienām esam klāt. Vakardien pēc izpētes tiek iegādata license, noskaidrotas un izpētītas labākās vietas, papildināts vizuļu krājums. Un šorīt, kamēr es vēl mašīnā guļu, mēs jau braucam makšķerēt. Protams, vēl ir tumš un liekas, ka neviens cits ari nemakšērē, jo.... ir bēgums un krastā var redzēt tūksošiem beigtu lašu, kas nav izturējuši nārstu un kas ir gards kumoss kaijām un lāčem. Jā, visur ir zīmes, kas brīdina : Bear crossing, Be aware of bear, do not approach un cilvēki pastaiigājas ar zvaniņiem (paredzēti lāča brīdināšanai/ atbaidīšanai) un spceiāliem baloniņiem (līdzīgi kā asaru gāze) arkārtas gadījumiem. Arī pie upes, kur nakšņojām, atkal pamanam lāča pēdas, šoreiz tikai daudz vairāk un lielākas. Vakar informācijas birojā uzzinājam, ka lācis katru vakaru nāk uz populārāko zvejas vietu vakariņās un tas bija viens no iemesliem, kādēļ pārdomajām un nedevāmies pārgajienā, jo pārgajiena taka ir lāča vakariņu vietai turpat blakus. Otrs iemesls – jau pašā takas sākumā pamanījām lāča kaku = ))) vēlāk vēl vienu.... un tad izlēmām doties atpakaļ.
Šogad laši nārsto nedaudz vēlāk kā citus gadus un cope arī nav tik laba kā pagājušo gadu, līdz ar to nav tik daudz tūristu, pārsvarā visi makšķernieki ir vietējie. Makšķerēšana ir viena no divām top atrakcijām, ko piedāvā Valdez, otra – dažādi kruīzi, ekskursijas uz ledājiem. Šobrīd man ir sajūta, ka esam kādā zvejnieku ciematā un tā kā es nemakšķerēju, man patīk staigāt gar līci un vērot rīta procesu – jau pēc sešiem no rīta pamazām ierodas makšķernieki, atrast labu un brīvu vietu ar katru stundu kļūst arvien grūtak, tiek atvestas laivas un ielaistas ūdenī, atsedzot kalnus lēnām pazūd migla un saule sāk sildīt spēcīgāk. Arī vakaros ir interesanti, jo gar līča krastu ik pēc pāris metriem ir vairākas speciāli ierīkotas vietas zivju tīrīšanai un zvejnieki atgriežas no zvejas okeānā ar lielām, interesantām zivīm.
Laiks brokastot = ))) Jānim jau 2 zivis noķertas! Brokastīs,protams, lašmaizes!
svētdiena, 2009. gada 13. septembris
Ziimogs - suveniirs
Ar ASV nekad neko nevar zināt, ir dzirdēti tik daudz stāstu par notikumiem uz robežkontroles punktiem, tādēļ, lai arī mums ir eletroniskā vīza, neesam 100% pārleicināti, ka tiksim iekšā = )))) Bet viss izdodas lieliski un mums vēl piedāvā pasēs iespiest papildu – suvenīrzīmogu ar karibū attēlu un uzrakstu Alaska!
Jo vairāk braucam ziemeļu virzienā, jo krāsaināki koki paliek, tādēļ Top of the world hgv izskatās īpaši skaists. Neskatoties uz to, ka braucam pa zemes ceļu, kurš brīžiem nav īpaši labas kvalitātes, ainava atsver visu. Ziemā šis ceļš ir slēgts un visa satiksme notiek tikai ar sniega močiem vai suņu vilktām kamanām.
Jo vairāk braucam ziemeļu virzienā, jo krāsaināki koki paliek, tādēļ Top of the world hgv izskatās īpaši skaists. Neskatoties uz to, ka braucam pa zemes ceļu, kurš brīžiem nav īpaši labas kvalitātes, ainava atsver visu. Ziemā šis ceļš ir slēgts un visa satiksme notiek tikai ar sniega močiem vai suņu vilktām kamanām.
otrdiena, 2009. gada 8. septembris
Zelts
Whitehorse ir lielākā Jukonas pilsēta, kurā dzīvo divas trešdaļas no visiem Jukonas iedzīvotājiem – 24000. Mēs ierodamies jau no paša rīta un neko īpašu nemeklējot vienkārši staigājam un izpētam pilsētu. Ir intereanti!!! Īpaši jau cilvēki = ))) Nevar nepamanīt, ka ar katru dienu virzamies tuvāk ziemeļiem, jo, lai arī ir pats septembra sākums, mājas tiek apkurinātas un daba (koki) paliek arvien krāsaināka.
Pilsētā sanāk uzkavēties nedaudz ilgāk kā plānots, jo pēcpusdienā, kad gribam apmainīt mašīnas riepas, kuras braukājot ir nodilušas, mums sanāk dažas ķibeles ar mašīnas atslēgu, bet viss beidzas laimīgi un nākamajā rītā dodamies uz Dawson City!
Ierodoties Dawsonā pārņem īpaša sajūta – liekas, ka laiks ir apstājies vairāk kā 100 gadus atpakaļ. Un viena no pirmajām lietām, ko daram - dodamies uz visvecāko bāru ciemā (pilsētā). Bāra ārpusē mūs jau sagaida pastāvigie klienti, kas aicina ieslīdēt uz dzērienu. Pēc brīža Stīvs (vietējais zeltracis) uzsauc dzērienus visiem bāra apmeklētājiem. Izskatās, ka bārs nav daudz ko mainījies, cilvēki un viņu nodarbošanās, iespējams, arī nē.
Joprojām (tāpat kā pirms 100 gadiem) šeit tiek meklēts zelts (un atrasts arī) un to nevar nepamanīt – apkārtnē visas upes, strauti ir pārrakti vairākas reizes, par to liecina milzīgās akmeņu kaudzes upju krastos vairāku desmitu kilometru garumā. Un zeltu arī šodien viņi uztver nopietni. Uz galvenās ielas ir zeltraču reģistrs, kurā ieejam noskaidrot kas un kā. Reģistrs vis nav nekāds tūrisma informācijas birojs un kundze birojā negrasās ar mums ampelēties, ķeras uzreiz pie lietas, un prasa, kurā vietā es gribu rakt, jau klādama uz galda lielo karti ar Klondaikas iecirkņiem. Izrādās viss ir vienkārši (vismaz no malas skatoties), es parādu ar pirkstu, ka gribu garenu iecirknīti pie Bonanza Creek. Iecirknīši ir apmēram piecus hektārus lieli (100 x 500 metri) un par 10$ gadā vari rakties pa visu iecirkni. Apjautājos vai mans noskatītais iecirknītis ir brīvs, kundze saka, ka visos iecirkņos kāds rok, kādēļ ļoti stingri jāievēro visi likumi un noteikumi, lai nerastos iemesli tavu atļauju anulēt, par ko citi racēji, pieļauju parūpējas momentā. Diemžēl skaudrā patiesība ir tāda, ka mūsdienās neviens ar pannu un lapstu neko prātīgu atrast nevar, jo zelts, kuru var atrast ar šitām metodēm pa lielam ir norakts jau pirms 100 gadiem. Mūsdienās veči ar smago tehniku rokas līdz pamatklintājam (2-30m) cauri mūžīgajama sasalumam un industriāli gada laikā pa visiem izpanno ap 50 000 000 $ (pa visiem, diemžēl). Ar zeltu nokārušies onkuļi ieslīd birojā pēc sīkākām topo kartēm un kādas jaunas speciālo notiekumu kopijas, tomēr manu interesi par zelta rakņāšanu uztver nopietni un neskatās gluži no augšas, jo pieļauju, ka visi te ir sākuši ar īsu vizīti reģistrā. Nākamajā rītā vēl iekožam pa lašburgeram un bizoņburgeram un dodaies tālāk!
Pilsētā sanāk uzkavēties nedaudz ilgāk kā plānots, jo pēcpusdienā, kad gribam apmainīt mašīnas riepas, kuras braukājot ir nodilušas, mums sanāk dažas ķibeles ar mašīnas atslēgu, bet viss beidzas laimīgi un nākamajā rītā dodamies uz Dawson City!
Ierodoties Dawsonā pārņem īpaša sajūta – liekas, ka laiks ir apstājies vairāk kā 100 gadus atpakaļ. Un viena no pirmajām lietām, ko daram - dodamies uz visvecāko bāru ciemā (pilsētā). Bāra ārpusē mūs jau sagaida pastāvigie klienti, kas aicina ieslīdēt uz dzērienu. Pēc brīža Stīvs (vietējais zeltracis) uzsauc dzērienus visiem bāra apmeklētājiem. Izskatās, ka bārs nav daudz ko mainījies, cilvēki un viņu nodarbošanās, iespējams, arī nē.
Joprojām (tāpat kā pirms 100 gadiem) šeit tiek meklēts zelts (un atrasts arī) un to nevar nepamanīt – apkārtnē visas upes, strauti ir pārrakti vairākas reizes, par to liecina milzīgās akmeņu kaudzes upju krastos vairāku desmitu kilometru garumā. Un zeltu arī šodien viņi uztver nopietni. Uz galvenās ielas ir zeltraču reģistrs, kurā ieejam noskaidrot kas un kā. Reģistrs vis nav nekāds tūrisma informācijas birojs un kundze birojā negrasās ar mums ampelēties, ķeras uzreiz pie lietas, un prasa, kurā vietā es gribu rakt, jau klādama uz galda lielo karti ar Klondaikas iecirkņiem. Izrādās viss ir vienkārši (vismaz no malas skatoties), es parādu ar pirkstu, ka gribu garenu iecirknīti pie Bonanza Creek. Iecirknīši ir apmēram piecus hektārus lieli (100 x 500 metri) un par 10$ gadā vari rakties pa visu iecirkni. Apjautājos vai mans noskatītais iecirknītis ir brīvs, kundze saka, ka visos iecirkņos kāds rok, kādēļ ļoti stingri jāievēro visi likumi un noteikumi, lai nerastos iemesli tavu atļauju anulēt, par ko citi racēji, pieļauju parūpējas momentā. Diemžēl skaudrā patiesība ir tāda, ka mūsdienās neviens ar pannu un lapstu neko prātīgu atrast nevar, jo zelts, kuru var atrast ar šitām metodēm pa lielam ir norakts jau pirms 100 gadiem. Mūsdienās veči ar smago tehniku rokas līdz pamatklintājam (2-30m) cauri mūžīgajama sasalumam un industriāli gada laikā pa visiem izpanno ap 50 000 000 $ (pa visiem, diemžēl). Ar zeltu nokārušies onkuļi ieslīd birojā pēc sīkākām topo kartēm un kādas jaunas speciālo notiekumu kopijas, tomēr manu interesi par zelta rakņāšanu uztver nopietni un neskatās gluži no augšas, jo pieļauju, ka visi te ir sākuši ar īsu vizīti reģistrā. Nākamajā rītā vēl iekožam pa lašburgeram un bizoņburgeram un dodaies tālāk!
Zveeru dienas
Ir notikusi neliela kibele ar cieto disku, kuraa glabaajam visas bildes, tadel soreiz bez bildem, bet mees loti ceram, ka buus iespeeja kadreiz veel siis bildes ieraudzit = )))
Jau trešo dienu esam ceļā, bet diez ko tālu neesam tikuši, nobraukti tikai nedaudz vairāk kā 800 kilometri. Jau pirmajā vakarā ierodamies Canadian Rockies un pa tiem pašiem kalniem maļamies vēl tagad. Daba ir nenormāli skaista, un kalni nebeidz pārsteigt, jo laikam jau divus vienādus kalnus nekur atrast nevar, nav Rockies līdzīgi , ne Eiropas, ne Jaunzēlandes Alpiem, nav arī diez ko tuvi Himalajiem, bet sava daile nenoliedzami ir. Vispār jau arī te kalni mainās, tāpat kā retie kalnu miesti, bet visur ir smuki zili-zaļi ūdeņi un ciedras. Izskatās, ka arī dzīvnieku te netrūkst un katra diena mums paiet zem cita zvēra zīmes.
Pirmā diena bija lāča diena, kaut arī pašu lāci neredzējām, ķepainītis bija atstājis savus pēdu nospiedumus upes dubļos pārdesmit metrus no mūsu nometnes, tiesa gan krietni pirms mūsu ierašanās, bet tas jau nekas, Laura pa nakti ar bateriju apkārtni izčekoja un konstatēja, ka esam drošībā!
Otrā diena pagāja kalnu aitas zīmē, milzīga aita (Latvijā to droši vien sauktu par kalnu kazu, bet te viņu sauc par Big Horn) bija pirmais dzīvnieks, kuru no rīta satikām uz ceļa, droši vien tāpēc arī lielo daļu dienas rāpāmies pa kalniem, lai iečekotu dažus ūdenskritumus, ezerus un tiktu pie labiem skatiem pāri kalniem un ielejām.
Trešā diena sākās ar amerikāņu briežiem, bet kaut kā viņi mūs īpaši neiespaido, laikam esam pieraduši, tad ceļu nobloķē bariņš ar kalnu kazām, kuras diez ko neraustās no cilvēkiem, bet tikai vakarā pēc tūristu apsēstās Banfas un Džasperas apmeklējumiem noskaidrojas, ka trešā diena pieder koijotam, kuru Laura izbiedē no vakara snaudas. Koijots nav diez ko laimīgs un negrasās samierināties ar faktu, ka mēs gatavojamies nakšņot viņa mežmaliņā, un grib mūs iebiedēt ar riešanu, bet kad ierauga mani ar fočiku pie acs rāpjamies uz mašīnas, saprot, ka nekas nesanāks un lēnām dodas savās medību gaitās. Rītdienas cerība ir alnis, jo grasamies uz kādu mirklīti nomainīt kalnus ar prēriju, bet ta jau manīs, ja pamodīsimies laicīgi ir izredzes arī ieraudzīt kādu ekskluzīvāku totēmlopiņu.
Ceturtā diena iesākas ar koijota gaudošanu un trobelēšanos gar mūsu mašīnu, izrādās, esmu aizmirsis uzgriezt modinātājam skaņu, bet koijots lasa mūsu domas (vai vienkārši grib ātrāk tikt vaļā no mūsu kompānijas) un ceļ augšā akurāti laikā, kad vajadzētu atskanēt modinātājam. Gribam jau ceturto dienu atkal pasludināt par koijota dienu, bet netiekam diez ko tālu, kad pie apvāršņa (metru no ceļa) uzrodas briežu tēvs, nav nekāds milzenis, bet no mums vispār nekautrējas, turpina brokastis pat tad, kad Laura izkāpj no mašīnas. Vispār skats ir iespaidīgs, apkārt kalni, lec saule, tukša šoseja ar briedi bonusā. Rīta cēlienā satiekam vēl brieža draudzeni, kalnu kazas un aitas, bet lielākais dienas notikums laikam ir lācis. Braucam pa mežu jau kādus 200km, kad pēkšņi pamanam ceļa maliņā grizlī lāci. Melnais, kas ir samērā liels eksemplārs priekš savas sugas, nemaz netaisās nekur zust, bišku paskatās uz mums un turpina vandīties pa brūklenājiem un velēnām. Paskatamies, papriecājamies un turpinam braukt pa mežu. Baigā sajūta, ka var tā braukt pa mežu 400km un satikt labi ja 20 pretimbraucējus, 30 mājas, vienu benzīntanku, divus veikalus un lāci. Ja tā padomā, pirms 150 gadiem šajā Amerikas daļā vispār dzīvoja tikai pirmiedzīvotāji, kuriem nebija nekādas vajadzības pēc asfalta, benzīntanka vai veikala. Iepriekšējā dienā (koijota dienā) apskatījām arī Columbia ledāju, aizgājām līdz pašiem lediem, kas, protams, ir gana iespaidīgi, bet vēl iespaidīgāk ir paskatīties uz atzīmēm takas malā, kuras norāda, kur ledājs atradies pirms desmit, divdesmit u.tt. gadiem. Globālā sasilšana ir tepat, tas vairs nav stāsts par mistisku caurumu ozona slānī kaut kur virs Antarktīdas, desmit gadu laikā ledājs atkāpies pa kādiem100 metriem. Pasaule pēdējā gadsimta laikā ir mainījusies vājprātīgos tempos, bet par laimi vismaz šeit ir atlicis kaut kas neskarts. Lāča dienas vakarā koijotu satikt neizdodas, vienīgi vāveres, kas ir visur, ņemās visriņķī ap mūsu vakariņu galdu.
Piektā diena ir karibū diena, bet mēs to no rīta vēl nezinam, triecam cauri visai garlaicīgam ceļa posmam, kur satiekam tikai kraukļus un vientuļu koijotu, bet daile atgriežas kalnos, grūti izstāstīt cik iespaidīgs ir skats no augšas, kas paveras pāri milzīgai ielejai, ar milzigu upi un milzīgiem kalniem visapkārt, cik vien tālu redzi, ir tikai meži un kalnu virsotnes. Pusdienlaika karstumā saņemamies uz peldi/vannu kādā no kalnu upēm, pieļauju, ka ziemā ūdens nav aukstāks kā šitajā upē augusta beigās. Ar copi gan nesokas, kaut arī izmēģinam divas upes un baigi smuko kalnu ezeru, finālā tikai mīnus viens lašu vizulis. Ar kalniem atgriežas arī dzivnieki, jau tradicionāli jāmin kalnu kazas un aitas, kurām par godu mēs vairs nestājamies uz fotosesiju, bet pirmo reizi dzīvē satiekam karibū, kas ir sava veida briedis, kaut kas līdzīgs ziemeļbriedim, es teiktu. Kas interesanti, šeit uz ceļa zīmēm, kas brīdina par dzīvniekiem ceļa tuvumā parasti arī norāda konkrētu dzīvnieku, kura klātbūtnei šoferim jāsagatavojas. Pēkšņi ieraugam iepriekš neredzētu zimi, uz pusi lielāku kā standarta zīmes, uz koši sarkana fona attēlots bizonis, virs kura lieliem burtiem vēl rakstīts “Uzmanību, bizonis uz ceļa”. Nobraucam kādus piecdesmit kilometrus tā arī neieraugot citu bizoni kā vien to, kas uz zīmes, līdz seko nakamā tāda pati zīme. Vēl nedaudz nosmejamies, ka vienu no diviem bizoņiem esam palaiduši garām, jāmēģina ieraudzīt otro, kad aiz līkuma ceļmalā pamanam (grūti nepamanīt) kādus 60 bizoņus, kas bauda ģimenes pikniku grāvja zālājā. Vēlāk satiekam vēl vienu baru, tad vienu bizoņu indivīdu, kas vienatnē sauļojas pašā ceļa malā, tad notriektu bizoni, bet diena pieder karibū.
Sestās dienas rīts sākas ar ceļmalas bizoņiem un baiso miglu, kas ceļas no Liard upes. No miglas ārā tiek vienīgi tad, kad esi augstak kalnā, un tad arī skats ir vienreizējs, mēs un kalni esam augšā, bet meži un migla lejā. Beidzot iebraucam Jukonas provincē, esam pievarējuši jau divus ar pusi tūkstošus kilometru un nonākuši Nelson Lake, kas ir maziņš miestiņš meža vidū, kuru pārsvarā apdzivo indiāņi. Miests kā miests, vienīgais ar ko tas izceļas ir ceļa zīmju mežs. Cilvēki no visas pasaules uz stabiem sanaglojuši dažnedažādas ceļazīmes no savām dzimtajām vietām. Dažas no zīmēm ir pilna izmēra norādes uz apdzīvotām vietām, Vācijā, Čehijā, Austrālijā un vēl nezin kur, nevar tik saprast kā viņas līdz tejienei tikušas. Tiem, kas nav gatavojušies jau mājās, pa kluso skrūvēdami no stabiem nost zīmes ar uzrakstu “Saldus” vai “Cēsis”, jāizlīdzas ar pannām, gaļas delīšiem, cirvjiem u.tml. Mēs veikalā nopērkam dēli, kurā iegrebjam “Laura & Jānis from LATVIA going to Alaska”, beigās sanāk tīri labi, un varam doties tālāk. Pēcpusdienā nekas īpašs (izņemot nenormali smukos dabas skatus) nenotiek, bet nospriežam, ka ir jau par vēlu triekties līdz pašai Whitehorse, kurai mēs gribam veltīt lielāko daļu dienas vai pat veselu dienu, tāpēc paliekam pie ezera, no kura iztek Jukona, lai atlikušos 70 km līdz provinces galvaspilsētai mērotu pēc nakts atpūtas.
Jau trešo dienu esam ceļā, bet diez ko tālu neesam tikuši, nobraukti tikai nedaudz vairāk kā 800 kilometri. Jau pirmajā vakarā ierodamies Canadian Rockies un pa tiem pašiem kalniem maļamies vēl tagad. Daba ir nenormāli skaista, un kalni nebeidz pārsteigt, jo laikam jau divus vienādus kalnus nekur atrast nevar, nav Rockies līdzīgi , ne Eiropas, ne Jaunzēlandes Alpiem, nav arī diez ko tuvi Himalajiem, bet sava daile nenoliedzami ir. Vispār jau arī te kalni mainās, tāpat kā retie kalnu miesti, bet visur ir smuki zili-zaļi ūdeņi un ciedras. Izskatās, ka arī dzīvnieku te netrūkst un katra diena mums paiet zem cita zvēra zīmes.
Pirmā diena bija lāča diena, kaut arī pašu lāci neredzējām, ķepainītis bija atstājis savus pēdu nospiedumus upes dubļos pārdesmit metrus no mūsu nometnes, tiesa gan krietni pirms mūsu ierašanās, bet tas jau nekas, Laura pa nakti ar bateriju apkārtni izčekoja un konstatēja, ka esam drošībā!
Otrā diena pagāja kalnu aitas zīmē, milzīga aita (Latvijā to droši vien sauktu par kalnu kazu, bet te viņu sauc par Big Horn) bija pirmais dzīvnieks, kuru no rīta satikām uz ceļa, droši vien tāpēc arī lielo daļu dienas rāpāmies pa kalniem, lai iečekotu dažus ūdenskritumus, ezerus un tiktu pie labiem skatiem pāri kalniem un ielejām.
Trešā diena sākās ar amerikāņu briežiem, bet kaut kā viņi mūs īpaši neiespaido, laikam esam pieraduši, tad ceļu nobloķē bariņš ar kalnu kazām, kuras diez ko neraustās no cilvēkiem, bet tikai vakarā pēc tūristu apsēstās Banfas un Džasperas apmeklējumiem noskaidrojas, ka trešā diena pieder koijotam, kuru Laura izbiedē no vakara snaudas. Koijots nav diez ko laimīgs un negrasās samierināties ar faktu, ka mēs gatavojamies nakšņot viņa mežmaliņā, un grib mūs iebiedēt ar riešanu, bet kad ierauga mani ar fočiku pie acs rāpjamies uz mašīnas, saprot, ka nekas nesanāks un lēnām dodas savās medību gaitās. Rītdienas cerība ir alnis, jo grasamies uz kādu mirklīti nomainīt kalnus ar prēriju, bet ta jau manīs, ja pamodīsimies laicīgi ir izredzes arī ieraudzīt kādu ekskluzīvāku totēmlopiņu.
Ceturtā diena iesākas ar koijota gaudošanu un trobelēšanos gar mūsu mašīnu, izrādās, esmu aizmirsis uzgriezt modinātājam skaņu, bet koijots lasa mūsu domas (vai vienkārši grib ātrāk tikt vaļā no mūsu kompānijas) un ceļ augšā akurāti laikā, kad vajadzētu atskanēt modinātājam. Gribam jau ceturto dienu atkal pasludināt par koijota dienu, bet netiekam diez ko tālu, kad pie apvāršņa (metru no ceļa) uzrodas briežu tēvs, nav nekāds milzenis, bet no mums vispār nekautrējas, turpina brokastis pat tad, kad Laura izkāpj no mašīnas. Vispār skats ir iespaidīgs, apkārt kalni, lec saule, tukša šoseja ar briedi bonusā. Rīta cēlienā satiekam vēl brieža draudzeni, kalnu kazas un aitas, bet lielākais dienas notikums laikam ir lācis. Braucam pa mežu jau kādus 200km, kad pēkšņi pamanam ceļa maliņā grizlī lāci. Melnais, kas ir samērā liels eksemplārs priekš savas sugas, nemaz netaisās nekur zust, bišku paskatās uz mums un turpina vandīties pa brūklenājiem un velēnām. Paskatamies, papriecājamies un turpinam braukt pa mežu. Baigā sajūta, ka var tā braukt pa mežu 400km un satikt labi ja 20 pretimbraucējus, 30 mājas, vienu benzīntanku, divus veikalus un lāci. Ja tā padomā, pirms 150 gadiem šajā Amerikas daļā vispār dzīvoja tikai pirmiedzīvotāji, kuriem nebija nekādas vajadzības pēc asfalta, benzīntanka vai veikala. Iepriekšējā dienā (koijota dienā) apskatījām arī Columbia ledāju, aizgājām līdz pašiem lediem, kas, protams, ir gana iespaidīgi, bet vēl iespaidīgāk ir paskatīties uz atzīmēm takas malā, kuras norāda, kur ledājs atradies pirms desmit, divdesmit u.tt. gadiem. Globālā sasilšana ir tepat, tas vairs nav stāsts par mistisku caurumu ozona slānī kaut kur virs Antarktīdas, desmit gadu laikā ledājs atkāpies pa kādiem100 metriem. Pasaule pēdējā gadsimta laikā ir mainījusies vājprātīgos tempos, bet par laimi vismaz šeit ir atlicis kaut kas neskarts. Lāča dienas vakarā koijotu satikt neizdodas, vienīgi vāveres, kas ir visur, ņemās visriņķī ap mūsu vakariņu galdu.
Piektā diena ir karibū diena, bet mēs to no rīta vēl nezinam, triecam cauri visai garlaicīgam ceļa posmam, kur satiekam tikai kraukļus un vientuļu koijotu, bet daile atgriežas kalnos, grūti izstāstīt cik iespaidīgs ir skats no augšas, kas paveras pāri milzīgai ielejai, ar milzigu upi un milzīgiem kalniem visapkārt, cik vien tālu redzi, ir tikai meži un kalnu virsotnes. Pusdienlaika karstumā saņemamies uz peldi/vannu kādā no kalnu upēm, pieļauju, ka ziemā ūdens nav aukstāks kā šitajā upē augusta beigās. Ar copi gan nesokas, kaut arī izmēģinam divas upes un baigi smuko kalnu ezeru, finālā tikai mīnus viens lašu vizulis. Ar kalniem atgriežas arī dzivnieki, jau tradicionāli jāmin kalnu kazas un aitas, kurām par godu mēs vairs nestājamies uz fotosesiju, bet pirmo reizi dzīvē satiekam karibū, kas ir sava veida briedis, kaut kas līdzīgs ziemeļbriedim, es teiktu. Kas interesanti, šeit uz ceļa zīmēm, kas brīdina par dzīvniekiem ceļa tuvumā parasti arī norāda konkrētu dzīvnieku, kura klātbūtnei šoferim jāsagatavojas. Pēkšņi ieraugam iepriekš neredzētu zimi, uz pusi lielāku kā standarta zīmes, uz koši sarkana fona attēlots bizonis, virs kura lieliem burtiem vēl rakstīts “Uzmanību, bizonis uz ceļa”. Nobraucam kādus piecdesmit kilometrus tā arī neieraugot citu bizoni kā vien to, kas uz zīmes, līdz seko nakamā tāda pati zīme. Vēl nedaudz nosmejamies, ka vienu no diviem bizoņiem esam palaiduši garām, jāmēģina ieraudzīt otro, kad aiz līkuma ceļmalā pamanam (grūti nepamanīt) kādus 60 bizoņus, kas bauda ģimenes pikniku grāvja zālājā. Vēlāk satiekam vēl vienu baru, tad vienu bizoņu indivīdu, kas vienatnē sauļojas pašā ceļa malā, tad notriektu bizoni, bet diena pieder karibū.
Sestās dienas rīts sākas ar ceļmalas bizoņiem un baiso miglu, kas ceļas no Liard upes. No miglas ārā tiek vienīgi tad, kad esi augstak kalnā, un tad arī skats ir vienreizējs, mēs un kalni esam augšā, bet meži un migla lejā. Beidzot iebraucam Jukonas provincē, esam pievarējuši jau divus ar pusi tūkstošus kilometru un nonākuši Nelson Lake, kas ir maziņš miestiņš meža vidū, kuru pārsvarā apdzivo indiāņi. Miests kā miests, vienīgais ar ko tas izceļas ir ceļa zīmju mežs. Cilvēki no visas pasaules uz stabiem sanaglojuši dažnedažādas ceļazīmes no savām dzimtajām vietām. Dažas no zīmēm ir pilna izmēra norādes uz apdzīvotām vietām, Vācijā, Čehijā, Austrālijā un vēl nezin kur, nevar tik saprast kā viņas līdz tejienei tikušas. Tiem, kas nav gatavojušies jau mājās, pa kluso skrūvēdami no stabiem nost zīmes ar uzrakstu “Saldus” vai “Cēsis”, jāizlīdzas ar pannām, gaļas delīšiem, cirvjiem u.tml. Mēs veikalā nopērkam dēli, kurā iegrebjam “Laura & Jānis from LATVIA going to Alaska”, beigās sanāk tīri labi, un varam doties tālāk. Pēcpusdienā nekas īpašs (izņemot nenormali smukos dabas skatus) nenotiek, bet nospriežam, ka ir jau par vēlu triekties līdz pašai Whitehorse, kurai mēs gribam veltīt lielāko daļu dienas vai pat veselu dienu, tāpēc paliekam pie ezera, no kura iztek Jukona, lai atlikušos 70 km līdz provinces galvaspilsētai mērotu pēc nakts atpūtas.
Sezona cauri!
Ķirši ir beigušies! Jāaaaaaaaa!!!! Lai nu cik jauki ir lasīt ķiršus, tas nav darbs, kuru var darīt ilgāk kā mēnesi. Patiesībā, darbs vairs nav tik jauks, ja katra diena tiek uztverta kā sacensības, kā cīņa. Un ķiršu dārzā cīņa ir tā, kas ļauj salasīt vairāk, jo neviens negrib būt vislēnākais, protams, visi arī nevar būt visātrākie, bet katram ir savs konkurentu lociņš, ar kuru jātiek galā katru dienu, tā nu cilvēki krīt galējībās. Tas, ka brokastīs ap četriem rītā lasītāju elite ēd sabalansētu, rūpīgi izvēlētu uzturu, kas ļauj ķermenim tikt pie pēc iespējas lielāka kaloriju daudzuma, kas tiks vienmērīgi iztērēts darba dienas garumā, liekot uzsvaru uz finiša taisni, kurai jāpietiek spēka lai nu kas, vēl nav nekas, tā pat kā nekas īpašs nav vingrojumi un iesildīšanās pirms starta, kas katru rītu atnāk pusē sešos, bet sezonas beigās jau tiek no pārējiem slēpti tukšie spainīši, pēc finiša švilpes tiek mēģināts pieraut vēl pāris spaiņus, pirms kāds to pamana..... koku maiņa notiek jamaikiešu sprinteru cienīgā tempā, pie tam sprinteri vēl skrien ar trepēm rokās un no zemes uzrauj pa kaudzītei ar tukšajiem spaiņiem. Un kā tu nedarīsi tā, kā pārējie dara, ja tā jau ir norma. Sezonas pēdējās dienas ir fiziski diez gan grūtas, jo par spīti besim turpinās cīņa un visi dara cik vien var, jo grib, lai ātrāk pienāktu pēdējā diena. Pēdējā dienā līdz ar pēdējā spainīša nolikšanu zemē arī atskan alus bundžu tssssskššš un sāk svinēt arī tie, kas vēl nav paguvuši svinības sākt iepriekšējā vakarā. Nākošais vakars ir oficiālās svinības, nekas īpašs, un jau nākamajā rītā dodamies prom no Kelownas.
Abonēt:
Ziņas (Atom)