pirmdiena, 2008. gada 29. septembris

Velobuda Sukhothai

Sukhothai ir mūsu nākošais mērķis, pametam Lopburi rīta agrumā, kamēr lielākā daļa mērkaķu vēl guļ, un riņķī tusē tikai taksisti. Ar vilcienu plānojam tikt līdz Phitsanulok, nu un tad kaut kā uz Sukothai, kas pati par sevi ir tikai mazpilsēta, bet tās tuvumā atrodas nacionālais parks (vēstures parks), pamesta pirmā Siāmas galvaspilsēta. Atkal jāsaka, ka mēs neesam vēsturnieki, kapeņu izlaupītāji un tempļu pētnieki, bet ja reiz pa ceļam ir, kāpēc ne. Phitsanulok izbaudam jaunu takša paveidu, moci ar tādu kā piekabīti priekšpusē, ar kuru veicam 4km no dzelzceļa stacijas uz auteni. Tad tiekam pie vietējā autobusa, kuram pie griestiem ventilatori un mūžam vaļējas durvis, un nonākam galamērķī. Vēl sanāk bišķi kāzuss ar taksistu (autoosta-centrs) kurš grib mūs “novirzīt” uz labāko hoteli (labāko tāpēc, ka maksā viņam komisijas maksu par klientu piegādi), bet mēs palūdzam, lai gādā mūs uz centru, kaut arī visi pārējie hoteļi ir uz vienas un tās pašas ielas, tādi tiekam pie nelielas pastaigas ar mugursomām plecos. Hoteļu izvēle te nav tik plaša kā Bangkokā, kas tikai loģiski, bet kvalitāte par to pašu cenu krietni augstāka, par ko sākumā dikti sapriecājamies. Pēcpusdienu veltam pilsētas centra apskatei, un nonākam pie secinājuma, ka vienīgais apskates objekts, ja neskaita templi, uz kuru šortos tāpat netaisamies iet, ir tirgus, kas izvērties diez gan plašs priekš tik nelielas pilsēteles. Ārā joprojām valda “normāla” suta, gluži tāpat kā tirgus pavilionā, kurā tirgo zivis, gaļu, olas un visu pārējo, ko vietējā sirds varētu kārot. Smačoks brīžiem visai stingrs. Uz ielām dominē augļi, kas ir nedaudz lētāki kā galvaspilsētā, un tiekam pie milzu pamelo, samaksājot padsmit sančus. Vēl nospriežam, ka vajadzētu vienreiz paprovēt tās mīklaini apšaubāmā izskata bumbiņas, kuras vietējo vidū ir samērā populāras. Pamanam tirgoni, kam bumbiņas joprojām eļļā nevis vitrīnā un iepērkam testa devu. Izrādās bumbiņas nemaz nav tik peļamas, kaut kas līdzīgs pelmenim, tikai apaļš, savādāka mīkla un iekšā vista, pāri visam čilī mērce. Vakarā vēl papētam grāmatas un netu, bet nākošās dienas plāns mums jau skaidrs – tempļu parka apmeklējums. Uz 12km attālo parku ir samērā regulāra satiksme, bet pašā parkā var iznomāt riteņus, ko arī izdaram. Par parka centrālo un vienlaicīgi krāšņāko/koptāko daļu daudz ko izstāstīt nevar, jo tas tāpat radītu tikai aptuvenu iespaidu, droši vien labāk kādas bildes ielikt. Bet daudz labāk pie sirds mums gāja nelielā tūrīte ārpus “pilsētas” mūriem, nobraucām gandrīz 10km aplīti pa Taizemes laukiem, kur ik pa brīdim vēl pavīd pa kādam pamestam templim, citādi vieni paši rīsi, niedras, banāni un džungļi. Karstums ir uznācis baisais, tādēļ riteņi šķiet pavisam perfekts dienas pavadīšanas veids, taču kolīdz nokāp no ričuka, lai uzrāptos kalnā, palūrēt uz drupām, karstums ķer ciet,izsūc ārā visus sviedrus un spiež pie zemes. Tā nu mēs uzrāpāmies tikai vienā paugurā, pārējos vēsturiskos brīnumus apskatījām no lejas. Vilinoši, protams, liekas nopeldēties kādā no tempļu dīķiem, ko vietējie nekautrējas darīt, bet kaut kā tomēr noturamies pretī (īstenībā vienkārši atturēties no ielīšanas duļķī) un jau pievakarē dodamies uz hoteli, kur mūs gaida vēsā duša. Taču sākotnēji kā ekstra pozicionētais boileris ir apjucis un dikti grib veikt savus pienākumus, arī tad, kad izslēgts, tā ka nekādu ledaino nedabūnam. Sataisam bildes un laižamies miegā ar cerību, ka Chang Mai, kas ir mūsu nākošās dienas galamērķis, izdosies atrast kādu baseinu.

sestdiena, 2008. gada 27. septembris

Bangfoto

Un, lai atkal nesakrājas, mees esam gatavi atrādīt dažas bildes no Bangkoka!

Vecās (nepublicētās) bildes

Laikam jāsāk ar atvainošanos, ka tik ilgi kavējāmies ar vecajām bildēm, un neesam devuši nekādu vizuālu atskaiti kopš Ēģiptes. Bet nu labs nāk ar gaidīšanu!

Jordanija


Sirija


Turcija un Rumanija


Spanija


P.S. Spānijas bildes nāk tikai no Valensijas un Barselonas (maijs, jūnijs), vecākām bildēm jābūt pie vecākām bloga ziņām! Tāpat ar Ēģiptes bildēm!

Anglija

piektdiena, 2008. gada 26. septembris

Makaku valstība

Vjetnamas vīzas esam dabūjuši, un nav vairāk iemeslu uzturēties Bangkokā ilgāk, jo šķiet, ka šeit nāksies vēl iegriezties ceļā uz pludmalēm, ko esam nolēmuši uzsākt ar lielāku līkumu pa Taizemi un reģionu kopumā. Jau vakarā esam puslīdz tikuši galā ar somu atkalkārtošanu un astoņos no rīta pavisam nejauši tiekam pie pavizināšanās bēdīgi slavenajā Tuk Tuk. Gluži vienkārši taksists negrib mūs vest par piedāvāto summu, bet nodod mūs sava kolēģa Tuk Tuk onkas rīcībā. Lai arī astoņdesmit bati nav maza naudiņa, nospriežam, ka vismaz tuktuks mūs nesāks vest pa radu bodēm, un stacijā tiksim laicīgi, pie tam izmantojot tik eksotisku transporta līdzekli. (Tuk Tuk ir mocis uz trīs ratiem, kam aizmugurē izvietojies divānisks beņķis divām personām, bēdīgi slavens ar vadītājiem, kuru repertuārā ir visdažādākās viltibas kā piečakarēt klientu). Izrādās mēs tiešām esam veiksmīgi tikuši pie godīgā vadītāja un stacijā nonākam bez jelkādiem sarežģījumiem, un varētu pat teikt, izbaudot Bangkokas rīta stundu rosīgumu uz savas ādas. Nepateicām, laikam, kāpēc uz staciju, un kurienes no tās stacijas jābrauc! Uz LOPBURI!!!! Trīs ar pusi stundu attālumā no Bangkokas ir vieta, kas pazīstama kā sena t empļu pilsēta, bet mūsdienās tā vilina ne tik daudz tempļu apjūsmotājus kā dzīvnieku, konkrētāk, mērkaķu draugus. Ceļš nav garlaicīgs, jo vēl neesam apraduši ar rīsa laukiem un visādām ūdeņainām ainavām, tāpēc mērkaķu pilsētu sasniedzam veikli. Iesākumā liekas, ka “piilsēta” ir miests, un tie mērkaķi noteikti ir tikai konkrētajā templī, par pirmo izrādās mums taisnība, Lopburi tiešām ir miests, bet miests, kuru vistiešākajā nozīmē ir apsēduši makaki. Iesākumā steidzam fočēt katru ieraudzīto mērkaķi, bet kad nonākam viesnīcā, kuras logam priekšā drāšu žogs, līdzīgi kā pus kvartāla jumtiem, balkoniem un logiem, pie tam žogā karājas trīs ziņkārīgi makaki, noprotam, ka mērkaķu padarīšana te ir nopietna. :D Apstaigājam pilsēteli, ieejam senajā imperatora rezidencē, kas šķiet biš pa daudz labi uzturēta, lai radītu kādas īpašas, vēsturiskas noskaņas. Tiekam pie kilograma ar mandarīniem un dodamies tālāk. Bet mandarīnu kilograms izrādās ir kļūda, kuru varējām novērst tikai ievērojot vietējo piesardzības metodes (ielikt somā, zem krekla u.tml.). Pēc pārsimts metriem piedzīvojam makaku uzbrukumu, un Laura šķiras no mandarīnu maisiņa. Izrādās esam nonākuši miesta daļā, kurā cilvēki ir minoritāte. Ap templi (nosaukumu neatceros) mērkaķi vienkārši mudž, tusē veselām ģimenēm, kaujas, pārojas, barojas, utojas un dara visas citas mērkaķības. Cilvēki mērkaķus ignorē, tāpat arī mērkaķi cilvēkus, izņēmums, šeit gan ir cilvēki ar pārtiku pie rokas. Līdzīgi ar kaķiem un suņiem, kuri, kas dīvaini, šeit savā starpā tīri labi satiek... suņi spēlējas ar mērkaķiem, kaķi iejūk mērkaķu pūlī.. nu baigais zoodārzs. Pilnai laimei, tiekam iekšā mērkaķu apsēstajā templī, kuram gan visas ieejas un izejas restotas, tādi nelaižot mērkaķus iekšā, bet tas neko nemaina, netrūkst taču arī žurku un sikspārņu.. Skatu vislabāk raksturot piesaucot Laras Kroftas piedzīvojumu ekranizējumu. Nu, tā... Šķiet, ka mērkaķu dozu esam saņēmuši un pēc viņiem vēl kādu laiku neilgosimies, tādēļ nolemjam jau nākošajā rītā pamest citādi necilo Lopburi.

Wat Pho un Thai mazaaaaazh

Šodien nav mūsu pati veiksmīgākā diena. No rīta dodamies uz tempļiem. Kā bijām iepriekš lasījuši, templī nav atļauts doties iekšā šortos un t-kreklā ar īsām piedurknēm, tāpēc par spīti karstumam saģērbjamies atbilstoši lasītajam. Bet, kā beigās izrādās, neviens tūrists un arī vietējie to vispār neievēro, līdz ar to mēs izceļamies uz pārējo fona ar garajām biksēm, piedruknēm un kedām. Tempļi..... ir mega iespaidīgi. Pareizāk jau būtu teikt, ka mēs devāmies tikai uz vienu no tempļiem, Wat Pho, kas vairāk ir tāds kā tempļu komplekss. Gandrīz pus dienu pavadam Pho, izpētam visas tās celtnes un pavērojam arī vietējos, kas atsevišķos dievnamos cītīgi lūdzas. Sarunu ar mums uzsāk pavecāks mūks, mūka kungs izliekas, ka zin, kur ir Latvija, kas viņaprāt ir “Number One”, bet pēc tam prasa simtnieku, ko viņš pilnīgi loģiski no mums nedabū. Nu labi, lai nu kā tur ar visu to krāšņumu un eksotiku, ko necentīsimies nemaz aprakstīt, jāpiemin vienīgi pasaules lielākās guļošā Budas skulptūras apmeklējums, vo tas ir iespaidīgs veidojums, apmēram piecdesmit metrus garš Buda izlaidies vienā no tempļiem.
Atpakaļceļā svīszdami meklējam kādu veikalu, lai nopirktu aukstu ūdeni un konstatējam, ka savu ceļvedi par Taizemi esam atstājuši pie kādas no Budas statujām. Jāmeklē jauns! Rajonā, kur esam apmetušies, tiek tirgotas gan jaunas, gan lietotas grāmatas par dažādām valstīm, bet cenas nav baigi lētās arī lietotajām grāmatām.
Pēcpusdienā Jānis dodas pakaļ vīzām uz Vjetnamas vēstniecību, tikmēr Laura bauda (ja to varētu nosaukt par baudu) pēdu masāžu. Iepriekš jau bijām lasījuši, ka Thai masāža nav īpaši relaksējoša, ka tā ir pat nedaudz sāpīga. Bet tā kā skaistumkopšanas salons, uz kuru Laura devās bija vairāk orientēts uz tūristiem, un vēlme bija pēc pēdu masāžas, tad tika gaidīta relaksācija. Pēc pirmajiem pieskārieniem jau varēja sarprast, ka nekāda relaksācija tomēr nebūs. Vairāk bija saspringums, pat sāpes, nevis relaksācija, ceru, ka tomēr masieris uzspieda uz pareizajiem punktiem =)))

trešdiena, 2008. gada 24. septembris

Mae Nam Chao Praya Aerobika

Pirmdienas pēcpusdienu nolemjam veltīt izbraucienam pa Mae Nam Chao Praya upi. Uz ūdens vismaz nav tik milzīgs karstums. Baudam braucienu, vērojam mūkus, apkārtni un fotogrāfējam. Diezgan lieli kontrasti – blakus pieticīgām koka mājām slejas milzigi debesskrāpji, ik pa laikam parādās kāds grezns templis. Kad brauciens gabdrīz jau noslēdzies, pamanam, ka upes krastos notiek aktiva kustiba. Izrādās, ka abos upes krastos no pulksten sešiem līdz septiņiem ir aerobikas laiks. Izskatās, ka treneris ir pārņemts ar sevi un nemaz nemana, ko dara parējie vingrotāji. Nolemju rīt piebiedroties.
Turpinam iepazīt vietējos ēdienus. Pārsvarā tusiņš ar lielāko ēdienu klāstu sākas pēc tumsas iestāšanās. Mēs dodam priekšroku street food, jo tad var redzēt visas sastāvdaļas, pateikt savas īpašās vēlmes, izvēlēties nūdeļu veidu un skatīties, kā tas viss tiek pagatavots. Ja kaut kas iekrīt acīs, tad labāk pirkt tūlīt, jo citādi pēc kāda laiciņa var rasties problēmas sameklēt pārdevēju, kas ar saviem pārtikas ratiem ik pa laikam pārvietojas visas ielas garumā. Pa dienu augļi ir vienīgais, ko var iedabūt iekšā vēderā, bet tie ir dievīgi! Pusananāsu, šķēli papaijas, arbūza, melones vai pamelo (nomizotu, sagrieztu mazos gabalinos, lai tūlīt pat varētu likt mutē) var iegādāties par 15 sančiem. Svaigi spiesta apelsīnu sulu garšo nedaudz citādāk kā pierasts, iespējams, tādēļ, ka Taizemē apelsīni ir maziņi un zaļā krāsā, arī banāni pārsvarā ir mazi mazītiņi un ļoti, ļoti saldi.
It kā patreiz ir lietus sezona, bet lietu vēl neesam piedzīvojuši, spīd saule, ir +30,grādi, varbūt arī nedaudz vairāk. Pēc Ēģiptē piedzīvotajiem +46, kad pa nakti nebija iespējams normāli pagulēt ārprātīgā karstuma dēļ, šeit nav tik traki = )) Tādēļ, lai izvairītos no svelmes dienas vidū, otrdienas rītā jau ceļamies pēc pieciem un dodamies uz Lumpini parku. Pirmais pārsteigums – gandrīz visi, kas atrodas parkā sporto. Un tādu ir ne mazums. Dažādas kompānijas izvietojušās ēnā zem lielajiem koku zarien trenera uzraudzībā vingro – ar stieņiem, vēdekļiem, zobeniem. Mana favorīte bija viena omīte rozā krekliņā, kas prkatizēja vingrošanu ar zobenu. Ejot tālāk pamanām baseinu, tad trenažierus, kas, protams, ir zem klajas debess. Turpat parkā paēdam brokastis un tad seko otrais pārseigums. Parka ezerā peldās milzīga, milzīga ķirzaka (1,5m). Viņām patīk sauļoties, tādēļ sastapām vēl daudz un dažāda lieluma ķirzakas un arī maziņus brunurupucīšus.
Meklējot vēstniecības, mēs nonākam jaunajā pislētas daļā ar simtiem debesskrāpju un milzigiem iepirkšanās centriem. Neko sev!
Jā, Bangkoka ir vissportiskākā pilsēta, ko esmu redzējusi, tādēļ pēc diendusas esmu nolēmusi pieiedroties vietējiem aerobikas nodarbībā. Par laimi šodien ir cita trenere = ))) Jānim ir video.
Un vēl... mūsu gidā par Taizemi ir rakstīts, ka vismazāk tūristu ir tieši septembrī un oktobrī, bet kas tad notiek, kad ir sezona, jo tagad jau liekas, ka viņu te netrūkst!

svētdiena, 2008. gada 21. septembris

Bang Bang Bang KOK

Lidojums no Minenes uz Bangkoku ilgst 10 stundas, un tā kā šķērsotas tiek vairākas laika joslas, sanāk, ka nonākam galā no rīta, bet Eiropā joprojām ir nakts... iespējams pat varējām svinēt vēl vienus saulgriežus, jo tā arī normāla gulēšana nesanāca. Bangkokas lidosta atvērta tikai pirms diviem gadiem, un var manīt, ka būvēta tā ir ar rezervīti, kas drīzumā varētu tikt izsmelta, milzīgi termināli, pie kuriem tusē neskaitāmi lielie airbusi. Arī ar vīzām viss iziet raiti, un jau pēc kāda mirkļa dodamies centra virzienā ar lidostas autobusu. Izrādās lielākā daļa autobusa pasažieru paņem savas mugursomas un pamet autobusu tieši tur pat kur mēs, Kao San, kas ir galvenā lētā gala naktsmītņu iela. Izdaram nelielu tirgus izpēti un tiekam pie istabas pa 200 batiem, kas ir aptuveni četri eiro, duša gan ir ārpus numuriņa un tikai aukstā, bet tas neko daudz lietas būtību nemaina, jo tropiskā suta te ir diez gan iespaidīga. Kaut arī bišķi nāk miegs, izmetam līkumu pa apkārtni, un esam patīkami vīlušies. Visi tie stāsti par nenormāli uzbāzīgajiem tirgoņiem, tuk tuk šoferiem, taksistiem u.tml. ir sviests, vismaz priekš mums, jo šeit atšūšana ir pavisam vienkārša, ja salīdzinām ar Ēģipti vai citām tuvējo austrumu valstīm. Ir gan lietas, par kurām stāstot, Taizemes apjūsmotāji nemelo – iepirkties te var pa lēto. Mani ši brīža tirgus favorīti pagaidām ir – stilīgie t-krekli, viltotas jebkāda veida apliecības un augstskolu diplomi, dredi (komplektā ar piepīšanu). Laurai topā ir masāžas, visādas drēbes un ananāsi, kas ir neticami saldi. Bet ja godīgi, līdz īstajam tirgum vēl neesam tikuši. Vēl aizejam līdz upei, kas izskatās dzeltenbrūna, un pa kuru peld udensaugu kaudzītes, laikam dēļ lietus sezonas. Vietējo vidū cope ir diez gan populāra, visi lieto gruntenes, bet uz āķa liek baltmaizes garoziņas, kuras saver garā virtenī, nu gandrīz kā dažs ar boilām pie mums, un appūš viņi to maizi ar kaut ko sarkanīgu un smaržīgu. Esam liecinieki veiksmīgai copei, sīkie izvelk man nepazīstamu zivi ap divi kg.
Pēc pusdienlaika snaudas izejam garāku maršrutu līdz pat ķīniešu kvartālam, noejam gar karalisko kvartālu un sākam apjaust pilsētas izmērus, kā arī to, kur kas atrodas. Galvenais, ka tagad zinām, kur ir puķu tirgus. Sakta vietējā izpildījumā ir pamatīga vairumtirdzniecība, kur var necerēt iepirkt trīs vai piecas rozes, te viss nāk pamatīgās buntēs, un ir jau arī saprotams, kāpēc netirgo pa vienai, viss lielais pušķis (vismaz 20 rozes) maksā ap pus eiro. Līdzīgās cenās ir arī uz ielām nopērkamie ēdieni, kas ir pat garšīgi. Mani visvairāk iejūsmina iespēja pašam rīkoties ar garšvielām un piedevām. Paldies Dievam piedāvājumā nav mana iecienītā saldā čilī mērce, tādēļ atklāju jaunu superlietu, kaltētas pusmikroskopiskas garnelītes. Izskatās, ka visa dzīve šeit tikai sākas pēc tumsas iestāšanās, kad suta bišku pierimst, bet mums šovakar ir besis, tā ka to nočekosim citu dienu.

Oktoberfest

Minheni no Zalcburgas šķir tikai kādi 140 km, tā ka par spīti iepriekšējās dienas nīkšanai un ne pārāk veiksmīgajam scenārijam, nolemjam arī tālāk doties stopiem. Pēc vieglas maldīšanās pa pilsētu atrodam bāni un sākam stopēt, kaut arī lokācijas vieta neizskatās pārāk daudzsološa. Prognozes, šoreiz ne tās labākās, drīz vien piepildās, un mūs pamana Polizei. Netaisamies liegties, ka mūsu mērķis ir Minhene, un liekas, ka policista kungs saprot, apjautājoties vai mēs dodamies uz Oktoberfestu, kurš sākas rīt! Uzzinam, ka uz bāņiem stopēt nevar, bet, ja grib tālāk tikt, jāmēģina veiksme benzīntankos. Tā kā tuvākais benzīntanks ir 8 km uz priekšu, bet policists pa bāni staigāt arī negrib ļaut, iesēdina mūs mašīnā un aizvizina līdz pat Vācijas robežai. Tālāk jau viss aiziet kā pa diegu, apstājas amerikānis, kura vārdu piemirsu, un aizrauj gandrīz līdz pašai Minenei, pa ceļam atklādams visādus Boeing jaunāko projektu noslēpumus (šis ir baisais kvalitātes eksperts, kurš čeko apakšuzņēmēju padarīto) un apskaidrodams, kā viņiem iet ar briežu ganīšanu šosezon (izrādās plintes čehols nav tikai joka pēc uz pakaļējā beņķa nomests). Tālāk tiekam ar jauku dāmu, kuras krustdēls ir Māris, radurakstos neiedziļinamies.
Pašā Minenes centrā esam nonākuši šķiet ātrāk nekā to spētu vilciens, atstājam somas stacijā un ejam izlūkos. Feini jau tajā Minenē, jo sevišķi, kad jūtams, ka visi jau ir “uz viļņa” pirms rītdienas festivāla starta. Krogos ap pusdienlaiku jau dzirdamas dziesmas klientu izpildījumā, un neviens nekautrējas patērēt vietējos darinājumus no pudeles arī ejot savu ikdienas gaitu pārpilditā ielā. Visu fīlingu vēl iespaidīgāku padara fakts, ka diez gan daudz vietējo un arī ne mazums festivāla viesu nēsā tradicionālos tērpus. Lēderozi (ādas šortus) var ieirkt arī firmas veikalos, tā ka varam apjaust tautas tērpa nozīmi. Apskatam centrālos apskates objektus, no kuriem laikam vislielāko iespaidu atstāj Angļu parka upes, kurās dzīvo foreles un ir ierīkots mākslīgais vilnis, kuru nu aktīvi izmanto vietējie adrenalīna cienītāji, sērfojot kupla skatītāju loka vēroti. Nu loģiski, jo arī es nebiju gaidījis ieraudzīt sērfotājus Minhenes centrā. Nekas cits tāds interesants.. ja nu vienīgi hava nagila Diānas templī, ko, talkā ņemot klarneti un bračku ar akardeonu, izpilda izteiksmīga paskata Izraēlas etnosa pārstāvis. Vakariņas paēdam ķīniešos un dodamies pie miera.

Zalcburga

Vēl viens Georgs (atkal ar farmāciju saistīts cilvēks), apstājas jau pēc piecpadsmit minūtēm un saka, ka brauc uz Rēgensburgu (Vācija), tā ka var mūs uz 150km attālo Lincu aizvizināt. Tā nu mēs baigi fiksi tiekam pāri pusceļam, jo Georgs, kurš izskatās pavisam jauns, arī ir sakarīgs kadrs, un pats savulaik stopējis Āfrikā, tā ka kopīgu valodu atrodam, un laiks paskrien nemanot. Bet laiks, kuru pavadam gaidot mūsu nākamo transportu velkas iiiiiiiiilgi. Nonākam pie kaut kādas fūristu atpūtas vietas/kafūža/benzīntanka, kuram garām visi nesas pilnā ručkā un izbraukšanas vieta arī tāda tricky, tā ka nākas aplauzties arī ar apjautāšanās metodi, jo gandrīz visi fūrmaņi ir kaut kādi ungāri, bulgāri un rumāņi trennuškās, kas taisās iet gulēt/brauc kaut kur citur/nerubī, ko tu saki un tēlo, ka tevi neredz. Pēc četrām stundām bezcerīgas dirnēšanas saulē, kurā ne pārāk vairs priecē, jo tāpat ir vēss, nolemjam ieturēt pusdienas un tad kaut ko mainīt daudzkārt mainītajā taktikā. Kotlete nāk pa labu, un tad, kad katrs stopējam ar savu zīmi (viens ar Muncen, otrs Salzburg), apstājas onka, kurš runā tikai deutsch, un sola aizvest līdz kaut kādam pagriezienam 10km no Zalcburgas. Beeeeiiidzot! Saule spiež acīs un pusi no alpu ainavām es palaižu garām, jo esmu pārņemts ar intensīvu klanīšanos, bet kopumā baigā daile, gluži kā uz Šveices šokolādes papīrīšiem, ar visām gotiņām, stirniņām u.tml. Onkulis (īstenībā samērā jauns vīrietis) laikam par mums apžēlojas un aizved līdz pat Zalcburgas centram, no kura pa vairāk kā desmit gadus vecām atmiņu takām nonākam lielākajā un populārākajā jauniešu hostelī. Tiekam pie padārgas istabas, bet neko netaisamies citu meklēt, jo besis saka, ka duša numuriņā ir tas, ko šodien toč' vajag. Es vēl izmetu līkumu pa pilsētu, lai pārliecinātos, ka veikali tiktiešām jau sešos ir aizvērušies un alus visādos citādos iestādījumos nav gluži Slovākijas cenās. Bums, gulēt! No rīta esam patīkami pārsteigti par brokastu klāstu un kvalitāti, vienīgais neforšums, ka brokastis jāēd baisi agri no rīta, lai pirms desmitiem jau mēs būtu izčekojušies. Izmetam līkumu pa pilsētu ar kājām, vēl vienu līkumu ar autobusu, un esam gatavi doties tālāk Minhenes virzienā. Zalcburgas šarms laikam slēpjas tajā vietējo spējā saglabāt viņu riktīgi oldskūlīgu, nu kaut vai izkārtnes vecpilsētā.. pat makdonaldam un burgerkingam ir metālā izkaltas izkārtnes 19. gadsmimta tradīcijām atbilstošā stilā. Tas pats sakāms par vietējiem iedzīvotājiem, kas ne tikai ir mega riteņbraucēji, ko parasti var teikt par to valstu cilvēkiem, kur ar riteņbraukšanu var niekoties visu cauru gadu, bet arī lieli tradīciju cienītāji, par ko liecina diez gan kuplais skaits tantu un onkuļu tradicionālos ietērpos. Kopumā feina vieta, izdomāju, ka kaut kad jāatbrauc vēlreiz un jānopērk normāla hūte, pašam liekas, ka piestāv.

Vienna

Vīnes dienvidu dzelzceļa stacija ir teju vai centrā un jau pēc pārdecmit mtriem vari sākt baudīt visu mega arhitektūru, sākot ar Belvederu, kas manāms jau no perona. Štrunts par visiem apstādījumiem un Belvederu, bet pašā Vīnes centrā slejas sarkanarmietis uz podesta, un skaidrā krievu valodā, puslokā veidoto memoriālu grezno uzraksts, kas pauž megapateicību padomju kareivjiem par milzu darbu, atbrīvojot eiropas nācijas no fašistiskās Vācijas jūga. Tik uzkrītošu un centrālu padomju pieminekli Rietumeiropā ieraudzīt nebiju cerējis, un nevaru īsti saprast, kam par tādu te jāpateicas, jo Austrija jau pati bija diez gan fašistiska pirms Ādolfa apvienošanas kampaņas, kura sevī neietvēra nekādu vardarbību. Blakus piemineklim ir Lukoila Austrijas mītne, un vēlāk novēroju, ka Vīnes ielās krievu valoda ir diez gan bieži dzirdama, tā ka, laikam lielais izbrīns bija velts. Nu, izmetam vēl līkumu pa vecpilsētu, kurai visapkārt ir nenormāli grandiozas 19. gadsimta būves, no kurām var noprast vērienu, ar kādu tajā laikā rīkojušies Austroungārijas varenie, un pievakarē pie Operas tualetes tiekamies ar Georgu, ar kuru sarunāta naktsmītne. (Operas tualete atrodas ne gluži pašā operā, bet metro - kaut arī orķestra pavadījums likās vilinošs, tā arī neizmantojām ekskluzīvās labierīcības.) Georgs ir normāls kadrs ap trīsdesmit, kuram ir viedoklis par visu kaut ko. Lielākoties viedoklis pamatots ar visādām gudrām grāmatām, kuras viņš ir iecienījis, kaut arī ne tik ļoti kā smēķēšanu, jo pīpēt viņš droši varētu pat pie tā nezināmā kareivja kapa, kā tāda mūžīgā uguns. Tā kā Georgam no rīta, jau pirms deviņiem, jālaiž pa darīšanām vai uz universitāti, kur šis cīnās ar bioķīmiju, tad arī mēs visai agri notinam makšķeres un pēc brokastu maizes jau ķeramies pie stopēšanas uz Zalcburgu, kuru esam iecrējuši kā nākamo pieturas punktu, pirms Minenes.

Bratislava

No lidostas uz centru iet autobuss, bet līdz vecpilsētai vēl pāris minūtes tramvajā, un esam jau hostelī, kurš grib mums nokāst 20Eur no katra, par laimi no rīta iečekoju netā www.hostelworld.com, kurā tas pats iestādījums reklamēts pa 13Eur. Pēc 10 minūtēm jau bijām atpakaļ ar savu interneta rezervāciju. Yeeee.... 14 Eur ekonomija!
Bratislava, neesot nekāda lētā vieta, tā nesen lasīju kaut kur internetā, bet to noteikti ir rakstījis kāds bulgārs, jo priekš latviešiem, kuri ietaupījuši 14 Eur, te ir OK. Mani jau visvairāk aizkustina alus cenas, pagaidām, gan veikalā neesmu bijis, bet krogā alus kauss grozās kaut kur ap eiro, laikam no zortes atkarīgs. Paguvām jau ieslīdēt vietējā lokālā, kurš slavens ar savu virtuvi... Biju jau aizmirsis cik labi garšo normāla cūka, normāls alus un viss tas mērcīgais pasniegšanas veids. Vienvārdsakot, man Bratislava sāk iepatikties. Esam iemitinājušies savā 4vietīgajā istabā, ko apdzīvojam kopā ar meksikāni un brazīlieti, tā ka pēc tējas varam atkal doties ielās. Arī otrais izgājiens ielās, neapstiprina hipotēzi, ka Bratislava ir īpaša, drīzāk otrādi, liekas, ka Slovākijas galvaspilsēta ir samērā jauna, neliela un industrializēta, pat galvenais tūrisma objekts, kurā tagad mitinās valsts kanceleja, pils, kalna galā, ir teju vai no jauna uzbūvēts tikai pirms kādiem 40 gadiem, un skats, kurš, dodoties augšup uz pili, solās būt ispaidīgs, atklāj tikai kantainas daudzdzīvokļu mājas, rūpnīcu skursteņus un mazu vēsturisko pilsētas centru. Mēs gan neko vīlušies nejūtamies, jo nekādas cerības lolojuši neesam. Daudz interesantāki par pilsētu ir cilvēki mūsu hostelī. Meksikānim nesaprotamu iemeslu vadīts tēvs ielicis arābiskas izcelsmes vārdu. Tariks, ir normāls kadrs, kurš paspējis diez gan daudz paceļot, kaut gan dara to tikai pa atvaļinājumiem, no saviem farmācijas lieltirgoņa pienākumiem brīvajā laikā. Pie slovāku aliņa saklausamies visādus stāstus par Meksiku, bet vissmieklīgākais ir tieši par mūsu mērķi, Dienvidaustrumāziju, un viņa draugiem, kuri iekuļas problēmās ar Taizemes vīzu. Labs stāsts, bet pa garu, lai atstāstītu. Vēl viens superstārs tur ir pensionēts austrāliešu profesors, kurš par spīti sievas nepatikai pret močiem, dragā riņķi ar moci pa pavisam citu kontinentu. Izrādās šie ar meksikāni pa ceļam, katrs gan citā vietā, satikuši vienu un to pašu britu, kurš ar moci grib tikt līdz Austrālijai, bet uzzinot, ka mēs esam no Latvijas, varam pārspriest satiksmes problemātiku dzimtenē, jo pavisam nesen vēl mūsu jaunais paziņa ir izbaudījis Rīgas sastrēgumus un vispārējo seguma kvalitāti. Liekas, ka vismaz tas mūsu prombūtnes laikā nav mainījies, un diez vai mainīsies. Nu tā... Nākošajā rītā vēl pabrokastojam nu jau iecienītajā “Slovak Pub”, un bez starpgadījumiem nonākam tur pat blakus esošās Austrijas galvas pilsētā, Vīnē.

pirmdiena, 2008. gada 15. septembris

Kaut kas jauns!

Laiks skrien diez gan veikli, un tagad atkal mums ir ko teikt. Nu varbūt nekas sensacionāls un mega interesants, bet vairāk kā tāda atskaite un ieskats mūsu tuvākās nākotnes plānos. Pagājis akurāti pus gads, kopš esam ceļā, un jāsaka, ka tas pus gads bijis diez gan interesants. Vienu dienu čakarējos pa kaut kādu ceļotāju portālu, un uzzināju, ka pa šo laiku esam veikuši aptuveni 30 000 kilometrus. Nu labi, kilometrus jau var uzdzīt, riņķojot pa stadionu, bet lielais prieks vairāk par laiku, ko pavadījām tuvējās austrumu valstīs, Spānijas piedzīvojumiem ar darba meklēšanu un woofošanu, un zemē metams nav arī vasaras "brīvlaiks" Anglijā. Bet nu esam sākuši tūļoties tālāk, un jau vakar atgriezāmies kontinentā! Esam šobrīd Bratislavā, par kuru neko vēl pateikt nevaru, jo ir diez gan agrs rīts. Pēc n-tajām izmaiņām plānā, esam tikuši pie biļetēm uz Taizemi, kuru tad laikam arī izmantosim kā izejas punktu reģiona apceļošanai, jo tādas vietas, kā Kambodža, Laosa, Vjetnama vai Indonēzija, jau vilina teju vai katru. Nu jā... Lidojam uz Bangkoku sestdien no Minhenes, tāpēc šī nedēļa solās būt interesanta ar ieskriešanu Vīnē un Zalcburgā, pirms kārtējās atvadīšanās no Eiropas. Nu kas ta vēl tāds, nekas tāds! :D