Sukhothai ir mūsu nākošais mērķis, pametam Lopburi rīta agrumā, kamēr lielākā daļa mērkaķu vēl guļ, un riņķī tusē tikai taksisti. Ar vilcienu plānojam tikt līdz Phitsanulok, nu un tad kaut kā uz Sukothai, kas pati par sevi ir tikai mazpilsēta, bet tās tuvumā atrodas nacionālais parks (vēstures parks), pamesta pirmā Siāmas galvaspilsēta. Atkal jāsaka, ka mēs neesam vēsturnieki, kapeņu izlaupītāji un tempļu pētnieki, bet ja reiz pa ceļam ir, kāpēc ne.
Phitsanulok izbaudam jaunu takša paveidu, moci ar tādu kā piekabīti priekšpusē, ar kuru veicam 4km no dzelzceļa stacijas uz auteni. Tad tiekam pie vietējā autobusa, kuram pie griestiem ventilatori un mūžam vaļējas durvis, un nonākam galamērķī. Vēl sanāk bišķi kāzuss ar taksistu (autoosta-centrs) kurš grib mūs “novirzīt” uz labāko hoteli (labāko tāpēc, ka maksā viņam komisijas maksu par klientu piegādi), bet mēs palūdzam, lai gādā mūs uz centru, kaut arī visi pārējie hoteļi ir uz vienas un tās pašas ielas, tādi tiekam pie nelielas pastaigas ar mugursomām plecos. Hoteļu izvēle te nav tik plaša kā Bangkokā, kas tikai loģiski, bet kvalitāte par to pašu cenu krietni augstāka, par ko sākumā dikti sapriecājamies.
Pēcpusdienu veltam pilsētas centra apskatei, un nonākam pie secinājuma, ka vienīgais apskates objekts, ja neskaita templi, uz kuru šortos tāpat netaisamies iet, ir tirgus, kas izvērties diez gan plašs priekš tik nelielas pilsēteles. Ārā joprojām valda “normāla” suta, gluži tāpat kā tirgus pavilionā, kurā tirgo zivis, gaļu, olas un visu pārējo, ko vietējā sirds varētu kārot. Smačoks brīžiem visai stingrs. Uz ielām dominē augļi, kas ir nedaudz lētāki kā galvaspilsētā, un tiekam pie milzu pamelo, samaksājot padsmit sančus. Vēl nospriežam, ka vajadzētu vienreiz paprovēt tās mīklaini apšaubāmā izskata bumbiņas, kuras vietējo vidū ir samērā populāras. Pamanam tirgoni, kam bumbiņas joprojām eļļā nevis vitrīnā un iepērkam testa devu. Izrādās bumbiņas nemaz nav tik peļamas, kaut kas līdzīgs pelmenim, tikai apaļš, savādāka mīkla un iekšā vista, pāri visam čilī mērce. Vakarā vēl papētam grāmatas un netu, bet nākošās dienas plāns mums jau skaidrs – tempļu parka apmeklējums.
Uz 12km attālo parku ir samērā regulāra satiksme, bet pašā parkā var iznomāt riteņus, ko arī izdaram. Par parka centrālo un vienlaicīgi krāšņāko/koptāko daļu daudz ko izstāstīt nevar, jo tas tāpat radītu tikai aptuvenu iespaidu, droši vien labāk kādas bildes ielikt. Bet daudz labāk pie sirds mums gāja nelielā tūrīte ārpus “pilsētas” mūriem, nobraucām gandrīz 10km aplīti pa Taizemes laukiem, kur ik pa brīdim vēl pavīd pa kādam pamestam templim, citādi vieni paši rīsi, niedras, banāni un džungļi. Karstums ir uznācis baisais, tādēļ riteņi šķiet pavisam perfekts dienas pavadīšanas veids, taču kolīdz nokāp no ričuka, lai uzrāptos kalnā, palūrēt uz drupām, karstums ķer ciet,izsūc ārā visus sviedrus un spiež pie zemes.
Tā nu mēs uzrāpāmies tikai vienā paugurā, pārējos vēsturiskos brīnumus apskatījām no lejas. Vilinoši, protams, liekas nopeldēties kādā no tempļu dīķiem, ko vietējie nekautrējas darīt, bet kaut kā tomēr noturamies pretī (īstenībā vienkārši atturēties no ielīšanas duļķī) un jau pievakarē dodamies uz hoteli, kur mūs gaida vēsā duša. Taču sākotnēji kā ekstra pozicionētais boileris ir apjucis un dikti grib veikt savus pienākumus, arī tad, kad izslēgts, tā ka nekādu ledaino nedabūnam. Sataisam bildes un laižamies miegā ar cerību, ka Chang Mai, kas ir mūsu nākošās dienas galamērķis, izdosies atrast kādu baseinu.
Phitsanulok izbaudam jaunu takša paveidu, moci ar tādu kā piekabīti priekšpusē, ar kuru veicam 4km no dzelzceļa stacijas uz auteni. Tad tiekam pie vietējā autobusa, kuram pie griestiem ventilatori un mūžam vaļējas durvis, un nonākam galamērķī. Vēl sanāk bišķi kāzuss ar taksistu (autoosta-centrs) kurš grib mūs “novirzīt” uz labāko hoteli (labāko tāpēc, ka maksā viņam komisijas maksu par klientu piegādi), bet mēs palūdzam, lai gādā mūs uz centru, kaut arī visi pārējie hoteļi ir uz vienas un tās pašas ielas, tādi tiekam pie nelielas pastaigas ar mugursomām plecos. Hoteļu izvēle te nav tik plaša kā Bangkokā, kas tikai loģiski, bet kvalitāte par to pašu cenu krietni augstāka, par ko sākumā dikti sapriecājamies. 
Pēcpusdienu veltam pilsētas centra apskatei, un nonākam pie secinājuma, ka vienīgais apskates objekts, ja neskaita templi, uz kuru šortos tāpat netaisamies iet, ir tirgus, kas izvērties diez gan plašs priekš tik nelielas pilsēteles. Ārā joprojām valda “normāla” suta, gluži tāpat kā tirgus pavilionā, kurā tirgo zivis, gaļu, olas un visu pārējo, ko vietējā sirds varētu kārot. Smačoks brīžiem visai stingrs. Uz ielām dominē augļi, kas ir nedaudz lētāki kā galvaspilsētā, un tiekam pie milzu pamelo, samaksājot padsmit sančus. Vēl nospriežam, ka vajadzētu vienreiz paprovēt tās mīklaini apšaubāmā izskata bumbiņas, kuras vietējo vidū ir samērā populāras. Pamanam tirgoni, kam bumbiņas joprojām eļļā nevis vitrīnā un iepērkam testa devu. Izrādās bumbiņas nemaz nav tik peļamas, kaut kas līdzīgs pelmenim, tikai apaļš, savādāka mīkla un iekšā vista, pāri visam čilī mērce. Vakarā vēl papētam grāmatas un netu, bet nākošās dienas plāns mums jau skaidrs – tempļu parka apmeklējums. 
Uz 12km attālo parku ir samērā regulāra satiksme, bet pašā parkā var iznomāt riteņus, ko arī izdaram. Par parka centrālo un vienlaicīgi krāšņāko/koptāko daļu daudz ko izstāstīt nevar, jo tas tāpat radītu tikai aptuvenu iespaidu, droši vien labāk kādas bildes ielikt. Bet daudz labāk pie sirds mums gāja nelielā tūrīte ārpus “pilsētas” mūriem, nobraucām gandrīz 10km aplīti pa Taizemes laukiem, kur ik pa brīdim vēl pavīd pa kādam pamestam templim, citādi vieni paši rīsi, niedras, banāni un džungļi. Karstums ir uznācis baisais, tādēļ riteņi šķiet pavisam perfekts dienas pavadīšanas veids, taču kolīdz nokāp no ričuka, lai uzrāptos kalnā, palūrēt uz drupām, karstums ķer ciet,izsūc ārā visus sviedrus un spiež pie zemes. 
Tā nu mēs uzrāpāmies tikai vienā paugurā, pārējos vēsturiskos brīnumus apskatījām no lejas. Vilinoši, protams, liekas nopeldēties kādā no tempļu dīķiem, ko vietējie nekautrējas darīt, bet kaut kā tomēr noturamies pretī (īstenībā vienkārši atturēties no ielīšanas duļķī) un jau pievakarē dodamies uz hoteli, kur mūs gaida vēsā duša. Taču sākotnēji kā ekstra pozicionētais boileris ir apjucis un dikti grib veikt savus pienākumus, arī tad, kad izslēgts, tā ka nekādu ledaino nedabūnam. Sataisam bildes un laižamies miegā ar cerību, ka Chang Mai, kas ir mūsu nākošās dienas galamērķis, izdosies atrast kādu baseinu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru