Vjetnamas vīzas esam dabūjuši, un nav vairāk iemeslu uzturēties Bangkokā ilgāk, jo šķiet, ka šeit nāksies vēl iegriezties ceļā uz pludmalēm, ko esam nolēmuši uzsākt ar lielāku līkumu pa Taizemi un reģionu kopumā. Jau vakarā esam puslīdz tikuši galā ar somu atkalkārtošanu un astoņos no rīta pavisam nejauši tiekam pie pavizināšanās bēdīgi slavenajā Tuk Tuk.
Gluži vienkārši taksists negrib mūs vest par piedāvāto summu, bet nodod mūs sava kolēģa Tuk Tuk onkas rīcībā. Lai arī astoņdesmit bati nav maza naudiņa, nospriežam, ka vismaz tuktuks mūs nesāks vest pa radu bodēm, un stacijā tiksim laicīgi, pie tam izmantojot tik eksotisku transporta līdzekli. (Tuk Tuk ir mocis uz trīs ratiem, kam aizmugurē izvietojies divānisks beņķis divām personām, bēdīgi slavens ar vadītājiem, kuru repertuārā ir visdažādākās viltibas kā piečakarēt klientu). Izrādās mēs tiešām esam veiksmīgi tikuši pie godīgā vadītāja un stacijā nonākam bez jelkādiem sarežģījumiem, un varētu pat teikt, izbaudot Bangkokas rīta stundu rosīgumu uz savas ādas. Nepateicām, laikam, kāpēc uz staciju, un kurienes no tās stacijas jābrauc! Uz LOPBURI!!!! Trīs ar pusi stundu attālumā no Bangkokas ir vieta, kas pazīstama kā sena t
empļu pilsēta, bet mūsdienās tā vilina ne tik daudz tempļu apjūsmotājus kā dzīvnieku, konkrētāk, mērkaķu draugus. Ceļš nav garlaicīgs, jo vēl neesam apraduši ar rīsa laukiem un visādām ūdeņainām ainavām, tāpēc mērkaķu pilsētu sasniedzam veikli. Iesākumā liekas, ka “piilsēta” ir miests, un tie mērkaķi noteikti ir tikai konkrētajā templī, par pirmo izrādās mums taisnība, Lopburi tiešām ir miests, bet miests, kuru vistiešākajā nozīmē ir apsēduši makaki. Iesākumā steidzam fočēt katru ieraudzīto mērkaķi, bet kad nonākam viesnīcā, kuras logam priekšā drāšu žogs, līdzīgi kā pus kvartāla jumtiem, balkoniem un logiem, pie tam žogā karājas trīs ziņkārīgi makaki, noprotam, ka mērkaķu padarīšana te ir nopietna. :D Apstaigājam pilsēteli, ieejam senajā imperatora rezidencē, kas šķiet biš pa daudz labi uzturēta, lai radītu kādas īpašas, vēsturiskas noskaņas. Tiekam pie kilograma ar mandarīniem un dodamies tālāk. Bet mandarīnu kilograms izrādās ir kļūda, kuru varējām novērst tikai ievērojot vietējo piesardzības metodes (ielikt somā, zem krekla u.tml.). Pēc pārsimts metriem piedzīvojam makaku uzbrukumu, un Laura šķiras no mandarīnu maisiņa. Izrādās esam nonākuši miesta daļā, kurā cilvēki ir minoritāte. Ap templi (nosaukumu neatceros) mērkaķi vienkārši mudž, tusē veselām ģimenēm, kaujas, pārojas, barojas, utojas un dara visas citas mērkaķības.
Cilvēki mērkaķus ignorē, tāpat arī mērkaķi cilvēkus, izņēmums, šeit gan ir cilvēki ar pārtiku pie rokas. Līdzīgi ar kaķiem un suņiem, kuri, kas dīvaini, šeit savā starpā tīri labi satiek... suņi spēlējas ar mērkaķiem, kaķi iejūk mērkaķu pūlī.. nu baigais zoodārzs.
Pilnai laimei, tiekam iekšā mērkaķu apsēstajā templī, kuram gan visas ieejas un izejas restotas, tādi nelaižot mērkaķus iekšā, bet tas neko nemaina, netrūkst taču arī žurku un sikspārņu.. Skatu vislabāk raksturot piesaucot Laras Kroftas piedzīvojumu ekranizējumu. Nu, tā... Šķiet, ka mērkaķu dozu esam saņēmuši un pēc viņiem vēl kādu laiku neilgosimies, tādēļ nolemjam jau nākošajā rītā pamest citādi necilo Lopburi.
Gluži vienkārši taksists negrib mūs vest par piedāvāto summu, bet nodod mūs sava kolēģa Tuk Tuk onkas rīcībā. Lai arī astoņdesmit bati nav maza naudiņa, nospriežam, ka vismaz tuktuks mūs nesāks vest pa radu bodēm, un stacijā tiksim laicīgi, pie tam izmantojot tik eksotisku transporta līdzekli. (Tuk Tuk ir mocis uz trīs ratiem, kam aizmugurē izvietojies divānisks beņķis divām personām, bēdīgi slavens ar vadītājiem, kuru repertuārā ir visdažādākās viltibas kā piečakarēt klientu). Izrādās mēs tiešām esam veiksmīgi tikuši pie godīgā vadītāja un stacijā nonākam bez jelkādiem sarežģījumiem, un varētu pat teikt, izbaudot Bangkokas rīta stundu rosīgumu uz savas ādas. Nepateicām, laikam, kāpēc uz staciju, un kurienes no tās stacijas jābrauc! Uz LOPBURI!!!! Trīs ar pusi stundu attālumā no Bangkokas ir vieta, kas pazīstama kā sena t
empļu pilsēta, bet mūsdienās tā vilina ne tik daudz tempļu apjūsmotājus kā dzīvnieku, konkrētāk, mērkaķu draugus. Ceļš nav garlaicīgs, jo vēl neesam apraduši ar rīsa laukiem un visādām ūdeņainām ainavām, tāpēc mērkaķu pilsētu sasniedzam veikli. Iesākumā liekas, ka “piilsēta” ir miests, un tie mērkaķi noteikti ir tikai konkrētajā templī, par pirmo izrādās mums taisnība, Lopburi tiešām ir miests, bet miests, kuru vistiešākajā nozīmē ir apsēduši makaki. Iesākumā steidzam fočēt katru ieraudzīto mērkaķi, bet kad nonākam viesnīcā, kuras logam priekšā drāšu žogs, līdzīgi kā pus kvartāla jumtiem, balkoniem un logiem, pie tam žogā karājas trīs ziņkārīgi makaki, noprotam, ka mērkaķu padarīšana te ir nopietna. :D Apstaigājam pilsēteli, ieejam senajā imperatora rezidencē, kas šķiet biš pa daudz labi uzturēta, lai radītu kādas īpašas, vēsturiskas noskaņas. Tiekam pie kilograma ar mandarīniem un dodamies tālāk. Bet mandarīnu kilograms izrādās ir kļūda, kuru varējām novērst tikai ievērojot vietējo piesardzības metodes (ielikt somā, zem krekla u.tml.). Pēc pārsimts metriem piedzīvojam makaku uzbrukumu, un Laura šķiras no mandarīnu maisiņa. Izrādās esam nonākuši miesta daļā, kurā cilvēki ir minoritāte. Ap templi (nosaukumu neatceros) mērkaķi vienkārši mudž, tusē veselām ģimenēm, kaujas, pārojas, barojas, utojas un dara visas citas mērkaķības. 
Cilvēki mērkaķus ignorē, tāpat arī mērkaķi cilvēkus, izņēmums, šeit gan ir cilvēki ar pārtiku pie rokas. Līdzīgi ar kaķiem un suņiem, kuri, kas dīvaini, šeit savā starpā tīri labi satiek... suņi spēlējas ar mērkaķiem, kaķi iejūk mērkaķu pūlī.. nu baigais zoodārzs. 
Pilnai laimei, tiekam iekšā mērkaķu apsēstajā templī, kuram gan visas ieejas un izejas restotas, tādi nelaižot mērkaķus iekšā, bet tas neko nemaina, netrūkst taču arī žurku un sikspārņu.. Skatu vislabāk raksturot piesaucot Laras Kroftas piedzīvojumu ekranizējumu. Nu, tā... Šķiet, ka mērkaķu dozu esam saņēmuši un pēc viņiem vēl kādu laiku neilgosimies, tādēļ nolemjam jau nākošajā rītā pamest citādi necilo Lopburi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru