Zalcburga

Vēl viens Georgs (atkal ar farmāciju saistīts cilvēks), apstājas jau pēc piecpadsmit minūtēm un saka, ka brauc uz Rēgensburgu (Vācija), tā ka var mūs uz 150km attālo Lincu aizvizināt. Tā nu mēs baigi fiksi tiekam pāri pusceļam, jo Georgs, kurš izskatās pavisam jauns, arī ir sakarīgs kadrs, un pats savulaik stopējis Āfrikā, tā ka kopīgu valodu atrodam, un laiks paskrien nemanot. Bet laiks, kuru pavadam gaidot mūsu nākamo transportu velkas iiiiiiiiilgi. Nonākam pie kaut kādas fūristu atpūtas vietas/kafūža/benzīntanka, kuram garām visi nesas pilnā ručkā un izbraukšanas vieta arī tāda tricky, tā ka nākas aplauzties arī ar apjautāšanās metodi, jo gandrīz visi fūrmaņi ir kaut kādi ungāri, bulgāri un rumāņi trennuškās, kas taisās iet gulēt/brauc kaut kur citur/nerubī, ko tu saki un tēlo, ka tevi neredz. Pēc četrām stundām bezcerīgas dirnēšanas saulē, kurā ne pārāk vairs priecē, jo tāpat ir vēss, nolemjam ieturēt pusdienas un tad kaut ko mainīt daudzkārt mainītajā taktikā. Kotlete nāk pa labu, un tad, kad katrs stopējam ar savu zīmi (viens ar Muncen, otrs Salzburg), apstājas onka, kurš runā tikai deutsch, un sola aizvest līdz kaut kādam pagriezienam 10km no Zalcburgas. Beeeeiiidzot! Saule spiež acīs un pusi no alpu ainavām es palaižu garām, jo esmu pārņemts ar intensīvu klanīšanos, bet kopumā baigā daile, gluži kā uz Šveices šokolādes papīrīšiem, ar visām gotiņām, stirniņām u.tml. Onkulis (īstenībā samērā jauns vīrietis) laikam par mums apžēlojas un aizved līdz pat Zalcburgas centram, no kura pa vairāk kā desmit gadus vecām atmiņu takām nonākam lielākajā un populārākajā jauniešu hostelī. Tiekam pie padārgas istabas, bet neko netaisamies citu meklēt, jo besis saka, ka duša numuriņā ir tas, ko šodien toč' vajag. Es vēl izmetu līkumu pa pilsētu, lai pārliecinātos, ka veikali tiktiešām jau sešos ir aizvērušies un alus visādos citādos iestādījumos nav gluži Slovākijas cenās. Bums, gulēt! No rīta esam patīkami pārsteigti par brokastu klāstu un kvalitāti, vienīgais neforšums, ka brokastis jāēd baisi agri no rīta, lai pirms desmitiem jau mēs būtu izčekojušies. Izmetam līkumu pa pilsētu ar kājām, vēl vienu līkumu ar autobusu, un esam gatavi doties tālāk Minhenes virzienā. Zalcburgas šarms laikam slēpjas tajā vietējo spējā saglabāt viņu riktīgi oldskūlīgu, nu kaut vai izkārtnes vecpilsētā.. pat makdonaldam un burgerkingam ir metālā izkaltas izkārtnes 19. gadsmimta tradīcijām atbilstošā stilā. Tas pats sakāms par vietējiem iedzīvotājiem, kas ne tikai ir mega riteņbraucēji, ko parasti var teikt par to valstu cilvēkiem, kur ar riteņbraukšanu var niekoties visu cauru gadu, bet arī lieli tradīciju cienītāji, par ko liecina diez gan kuplais skaits tantu un onkuļu tradicionālos ietērpos. Kopumā feina vieta, izdomāju, ka kaut kad jāatbrauc vēlreiz un jānopērk normāla hūte, pašam liekas, ka piestāv.