Jē, rīt brīvdiena!!! Būs iespēja nedaudz ilgāk izgulēties, bet ap deviņiem jau jābūt baznīcā, kur svētdienas rītos dod bezmaksas pankūkas. Daži mūsu paziņas ir īpaši iecienījuši šādas brokastis un pat pārtrauc ķiršu lasīšanu, lai dotos uz pāris km attālo ciemu. Esam šeit jau nostrādājuši 8 dienas, liekas, ka labi, ja vēl kādu nedēļu būs ko lasīt. Iet jau visādi... vēl vakar, kad mums ap desmitiem no rīta boss pateica, ka vairs nav koku, ko lasīt, bet mēs saktamies, ka citi vēl lasa vairākas stundas, bija doma par jauna darba meklēšanu, bet šodien, kad mums tika piešķirti divi vislabākie koki dārzā un mēs uzstādījām personīgo (visticamāk, arī vispārējo) rekordu, domas mainās. Tad jau manīs... Bet mūsu boss ir dīvains, vēl neesam sapratuši viņa loģiku, pēc kādiem principiem tiek iedalīti koki, bet tas notiek diezgan haotiski - viens koks ir vienā dārza galā, nākamais jau pavisam citā... un tas paņem laiku – pārvietot trepes, kastes, sapinīšus... = ))))
Un vēl... ir nedaudz tracinoši katrā valsti iepirkt jaunu pāreju elektrības kontaktiem, bet Kanāda īpaši izceļas – elektrības vados ir tikai 110 vati =))))
ceturtdiena, 2009. gada 23. jūlijs
otrdiena, 2009. gada 7. jūlijs
Ķirsī..
Braukājot apkārt un meklējot darbus, uz divām dienām atrodam ko tomātu audzētāju saimniecībā, kurā vēl pirms tomātu ražas sākuma ir pāris ķirsu koki, kas jānolasa. Pāris ar diviem jaukiem suņiem ir tik laipns, ka atļauj mums palikt viņu trilererī tuprat blakus dārzam, lai no rīta jau plkst. piecos varētu sākt strādāt. Izpētam kokus un konstatējam, ka nekas baigi labs nav sagaidāms – koki milzīgi un ķirši nav daudz, bet tā kā pagaidām citu piedāvājumu nav, varēsim atsvaidzināt savas iemaņas. Kad no rīta ķeramies pei darba, izrādās, ka ir vēl grūtāk, jo lieliem kokiem vajag arī milzīgas trepes, kuras tā pat vien jau ir grūti izkustināt un vēl grūtāk novietot pareizajā lenķī, ja vēl tas ir pret kalnu..... Pēc pusotras dienas esam atraduši jau nākamo darbu, šajā pašā nozarē, saimnieks, saka ka ķirši būs gatavi pēc pāris dienām, bet mēs jau varam uzcelt savu telti šodien un gaidīt, kad viss sākiesies. Tā kā par kempošanu zem ķiršu kokiem nav jamaksā, mēs paliekam. Iegādājamies lētāko telti un uzceļam to netālu no pārejām 10 teltīm. Ķiršu koki gan neizskatās diez ko cerīgi un arī ir milzīgi, bet laiks rādīs!!! 
Sestdienas rītā, plkst. 5os visiem jabūt gataviem, tā nu uz diviem tiek iedalīts viens koks, nekadi komentāri, par to, ko var un ko nevar lasīt un visi sāk ņemties, cik vien ātri var. Pagājušas jau kādas 3 dienas, kopš lasam, sūdzēties var vienīgi par kokiem un ķiršu daudzumu (mazumu) tajos, bet saimnieks ir ļoti jauks, saka, ka mums viss OK, citiem arī OK, bet citiem nav OK = ))) Dažreiz liekas, ka viņš īpaši ne par ko neiespringst, bet tomēr ir pamanījis, ka mēs labi lasam un bieži iedod mums labākus kokus, ar piebildi, lai citiem nesakam.
Vispār kempot ķiršu dārzā nav ne vainas, tik šonakt sāka līt, tad nu nakts vidū cēlāmies augšā, vācām visas mantas, kas bija palikušas ārā un ik pa brīdim čamdījām telti, vai kur ūdens nesucas iekšā, tādēļ šodien noprikām speciālu pārvalku, jo sola lietu arī rīt.
Pārējie lasītāji ir no Kvebekas, līdz ar to runā frnaciski, vēl ir daži meksikāņi, jā un saimnieks – indietis, kurš ir tik jauks, ka pēc pāris lasītāju lūguma, vairākas stundas ir braukājis apkārt un meklējis, kur var nopirkt zāli! =)))) Ja jau darbiniekiem vajag!!!!
Sestdienas rītā, plkst. 5os visiem jabūt gataviem, tā nu uz diviem tiek iedalīts viens koks, nekadi komentāri, par to, ko var un ko nevar lasīt un visi sāk ņemties, cik vien ātri var. Pagājušas jau kādas 3 dienas, kopš lasam, sūdzēties var vienīgi par kokiem un ķiršu daudzumu (mazumu) tajos, bet saimnieks ir ļoti jauks, saka, ka mums viss OK, citiem arī OK, bet citiem nav OK = ))) Dažreiz liekas, ka viņš īpaši ne par ko neiespringst, bet tomēr ir pamanījis, ka mēs labi lasam un bieži iedod mums labākus kokus, ar piebildi, lai citiem nesakam.
Vispār kempot ķiršu dārzā nav ne vainas, tik šonakt sāka līt, tad nu nakts vidū cēlāmies augšā, vācām visas mantas, kas bija palikušas ārā un ik pa brīdim čamdījām telti, vai kur ūdens nesucas iekšā, tādēļ šodien noprikām speciālu pārvalku, jo sola lietu arī rīt.
Pārējie lasītāji ir no Kvebekas, līdz ar to runā frnaciski, vēl ir daži meksikāņi, jā un saimnieks – indietis, kurš ir tik jauks, ka pēc pāris lasītāju lūguma, vairākas stundas ir braukājis apkārt un meklējis, kur var nopirkt zāli! =)))) Ja jau darbiniekiem vajag!!!!
piektdiena, 2009. gada 3. jūlijs
Rokfestivāls
Ierodamies Osojos pašā dienas vidū – vislielākajā karstumā. Šī pilsēta mūs interesē viena iemesla dēļ – ķirsu sezona ir sākusies!!! Pēc veiksmīgas pieredzes šajā nozarē Jaunzēlandē, mēs esam iedomājušies, ka arī Kanādā šis darbiņš varētu būt diezgan ienesīgs. Nedaudz netā esam šo to izpētījuši un esam gatavi sezonai. Pēcpusdienā izpētam apkārtni, pilsēta jau, protams, skaista, apkārt kalni, pilsētas centrā ezers, ap kuru sacelti hosteļi un kempingi, diezgan tūristiska vieta, arī vietējie ir iecienījuši āra aktivitātes. Meklējot kādu klusu vietiņu, kur pārnakšņot, iebraucam pāris ķiršu vietās, kur mums saka, ka varbūt pāris cilvēkus ķiršu lasīšanai vajadzēs pēc kādas nedēļas vai arī ka visa komanda jau nokomplektēta. Un mēs jau uz ielām sākam identificēt citus ķiršu lasītājus,nav grūti viņus atpazīt – dredaini, ar mugursomām, matračiem, suņiem, ģitārām.... No sākuma domājām, ka visi viņi dodas uz kadu mūzikas festivālu, jo visi viņi mēģina stopēt vienā virzienā... Vēl spriežam, vai nevajag apjautāties kas un kur spēlē, ja nu kaut kas labs, vēl varam palaist garām. 
Nākamajā rītā iebraucam vēl pāris vietās, kur mums saka apmēram to pašu.Tā nu visu diena pavadam pie ezera, kur sākam jau kalt rezrves plānus, bet mūs nedaudz pārliecina Work Zone ofiss, kurā iegriežamies pirmdienas rītā. Vēl iebraucam pāris ķiršu dārzos, kur atkal mums iesaka piekāpt pēc pāris dienām, tomēr vienā vietā ir pāris koku, kādām divām dienām ķirši izkstās, ka pietiks = ))) Rīts rādīs!
Vēl par šejienes ķiršu industriju jāpiebilst, ka liela daļa no dārziem pieder indiešiem, kuriem iesākumā neko negribējām prasīt, spriežot, ka strādnieki jau neko nezinās. Indiešiem te ir pat savs templis un komūna izskatās diez gan spēcīga, visi tusējas savos tradicionālajos tērpos un dažs pat mašīnā Hip Hopu nomainījis uz pundžabas deju grāvējiem. Vispār Kanāda ir baigi multikulturālā, vismaz Vankuvera un miesti, kuros esam bjuši, visur pa pilnam imigrantu, kas vēl nav samaisījušies un samiksējušies, irāņu komandas, indiešu ciltis, portugāļu kvartāli, poļu veikali, japāņu sušī un ķīniešu take away... pa pilnam.
Nākamajā rītā iebraucam vēl pāris vietās, kur mums saka apmēram to pašu.Tā nu visu diena pavadam pie ezera, kur sākam jau kalt rezrves plānus, bet mūs nedaudz pārliecina Work Zone ofiss, kurā iegriežamies pirmdienas rītā. Vēl iebraucam pāris ķiršu dārzos, kur atkal mums iesaka piekāpt pēc pāris dienām, tomēr vienā vietā ir pāris koku, kādām divām dienām ķirši izkstās, ka pietiks = ))) Rīts rādīs!
Vēl par šejienes ķiršu industriju jāpiebilst, ka liela daļa no dārziem pieder indiešiem, kuriem iesākumā neko negribējām prasīt, spriežot, ka strādnieki jau neko nezinās. Indiešiem te ir pat savs templis un komūna izskatās diez gan spēcīga, visi tusējas savos tradicionālajos tērpos un dažs pat mašīnā Hip Hopu nomainījis uz pundžabas deju grāvējiem. Vispār Kanāda ir baigi multikulturālā, vismaz Vankuvera un miesti, kuros esam bjuši, visur pa pilnam imigrantu, kas vēl nav samaisījušies un samiksējušies, irāņu komandas, indiešu ciltis, portugāļu kvartāli, poļu veikali, japāņu sušī un ķīniešu take away... pa pilnam.
ceturtdiena, 2009. gada 2. jūlijs
Blame Canada!
Ķīnā kā jau Ķīnā, un izlidot no Šanhajas, uz kurieni atlidojām no Pekinas, sanāk ar kādu piecu stundu nokavēšanos. Ķīnieši saka, ka aizkavēšanās saistīta ar laika problēmām galamērķī, bet mēs zinām, ka tā ir tikai aizbildināšanās. Vismaz baro un padzirda OK, arī galā nonākam normāli. Gandrīz jau pēc pašas izkāpšanas mūs novirza pa koridorīti “jaunajiem migrantiem”, kas mēs īsti neesam, bet working holiday dalīniekus apkalpo tie paši kadri. 
Mūs palūdz nedaudz uzgaidīt, kamēr arī var labi novērot “jaunos migrantus”, ir ieradušies kadri no Austrumāzijas ar studentu vīzām, kas nemāk ne vārda angliski, pensijas vecuma indiete, kura par katru cenu grib tikt pie tā paša studentu lodziņa un nesaprot, ka ģimenes apvienošana nav tā pati studēšana un pāris īri ar kantainiem koferiem. Pienāk mūsu kārta un bez liekām diskusijām pasēs iespiežas atļauja strādāt Kanādā gadu. Sanāk gan pagaidīt kādu laiciņu savas somas, sastrēgums izveidojies tādēļ, ka ķīnieši netiek cauri pasu kontrolei, kur jāiesniedz arī aizpildīta iebraukšanas kartiņa ar muitas deklarācijām, protams, viņi ignorē kartiņas un faktu, ka ir ārpus Ķīnas. Uz centru tikšanu organizējam ar sabiedrikso busu, kas izrādās daudz lētāk nekā ekspresis, jo tad, ja tev nav sīcenes (kā, piemēram, mums), šoferi neļaunojas par braukšanu bez biļetes. Kaut arī Vankuvera ir samērā liela pilsēta, centrs ir kompakti izvietojies uz salas, kur atrodas arī lielā daļa no jauniešu hosteļiem. Vienā no tādiem nobāzējamies arī mēs, izmetam vien nelielu līkumu pa pilsētu, kurā viss pēc pieciem jau slēgts (nepierasti pēc Āzijas) un besis ir klāt, jo esam šķērsojuši ne vien n-tās laika joslas, bet arī kļuvuši par vienu dienu jaunāki. Lidmašīna ielidoja pirms izlidošanas! :D 
Otrā diena Vankuverā netiek sasteigta, tiekam pie mobīlā un apzinam visādus sīkumus, kas varētu noderēt turpmākajās Kanādas gaitās. Jauna diena nāk ar jaunu misiju, tikt pie mašīnas.... Apskatot vairākus autotirgus, acī iekrīt tikai viens labs kandidāts. Dienas beigās esam gatavi arī mašīnu pirkt, tomēr nekas nenotiek tik fiksi kā gribētos. Visi servisi jau ir ciet un nočekot tehnisko stāvokli šķiet varēsim tikai nākošajā dienā. Nākamajā dienā atkal ejam uz autoplaci, bet ceļš nav garlaicīg. Tikko esi ārā no centra un ej austrumu virzienā nonāc bomžu kvartālā. Pilnīgi kā ar nazi nogriezts, pilsēta pārvēršas. Ielas ir pilnas bomžiem, garīgi slimiem cilvēkiem, invalīdiem, prostitūtām, visādiem frīkiem no Holivudas šausmu filmām, narkomāniem, kas tikko apsitušies vārtās pa trotuāru vai lomkaini sildās pie lombarda ieejas un visādiem citādiem dzīves pabērniem. Tā teikt vietējā Maskačka koncentrētā veidā. Ainiņas, kurās nepārprotami redzams darījums ar aizliegtām vielām manāmas vai ik uz stūra, uz Main St. un E.Hastings St. stūra pat izveidojies tāds kā tirdziņš. Lombardi un izkārtnes “We buy Diamonds” ir vai pie katras viesnīcas, kurām logi pārsvarā ir aizkrauti ar visādiem mēsliem un pie ieejas tusējas sievietes, kuru nodarbošanās diez vai ir saistīta ar kaut ko tikumīgu. Policijas mašīnas un ātrās palīdzības iedrošina turpināt ceļu, bet ejot cauri postažai trešo reizi jau sāc pierast. Savukārt ar mašīnu izrādās, ka viss pa lielam ir kārtībā, ar īpašnieku vienojamies, ka viņš sataisīs taisāmās lietas un nedaudz nometīs cenas, jo nodokļi šeit ir šausmīgi. Vispār nodokļi šeit ir atsevišķa stāsta vērti, PVN ir 12%, bet papildus tam nāk visādi citādi sīkie nodokļu brīnumi, par taru, par izmešiem, par to, par šo un vēl kaut ko, vienvārdsakot, ieejot veikalā vienmēr jāskatās vai cenā nodoklis ir iekļauts vai nav (pārvarā jau nav), pretējā gadījumā pie kases var sanākt pārsteigums. Dodoties mājup (uz hosteli) kaut kā nejauši attrodam vietējo indiāņu sabiedribas namu, ieslīdam suvenīru bodītē un pēc aprunāšanās ar ļoti laipno pārdevēju tiekam aicināti piedalīties vakara tusiņā pirms visi vietējie pilsētas indiāņi dodas vasaras biznesā ārpus Vankuveras.
Tusiņš nav diez ko iespaidīgs, ja salīdzina ar Naxi cilts dejām Zhongdian vai svētceļojumu uz Dzongčeng, bet rodas iespaids, ka indiāņiem šī galvenokārt ir iespēja satikties un pakomunicēt. Lielā daļa jaunās paaudzes vairs nerunā indiāņu valodās, tautastērpi arī palikuši blāvāki, bet, ja viņi nepārēdīsies hamburgerus (uz ko viss velk), tad indiāņiem ir diez gan labas izredzes saglabāt savu kultūrmantojumu, jo valdības pabalsti un sadzīšana rezervātos ir novedusi pie riktīga demogrāfiskā sprādziena, iniāņi ir visstraujāk augoša nācija Kanādā.
Trešā diena mašīnas misijā mūs sāk vest izmisuma virzienā, jo spogulis, kuru mēs palūdzām nomainīt, solās ierasties tikai pēc trim dienām. Meklējam citu izeju un tiekam pie melna spoguļa (otrs zils), galu galā visas lietas ir kārtībā tikai ap sešiem, kad apdrošināšanas un pārreģistrēšanas kantoris jau veras ciet, vēl visam bonusā uznāk problēmas ar Hansabankas limitiem naudas izņemšanai ārzemēs, tomēr, kaut kā tiekam galā. Esam tikuši pie 1997.gada Ford Taurus universāla gaiši zilā krāsā, ar automātisko kārbu un visai pieticīgu 3.0L motoru. Apdrošināšana, nodokļi un nodevas mums beigās sanāk gandrīz tik pat cik pati mašīna...., bet vairs nav jābrien ar kājām cauri geto un galu galā varam doties ārā no pilsētas. Ar tumsu arī esam tikuši ārā no civilizacijas un paliekam kādā no daudzajiem nacionālajiem parkiem, apkārt milzum daudz egles un kalni, tā kā filmās par Kanādu, bonusā vēl musari ar lāču drošiem vākiem. Nākamajā rītā šķērsojam kalnus un ierodamies tuksnesī pie pašas štatu robežas, kur arī meklēsim mūsu pirmas haltūras Ziemeļamerikā.
Mūs palūdz nedaudz uzgaidīt, kamēr arī var labi novērot “jaunos migrantus”, ir ieradušies kadri no Austrumāzijas ar studentu vīzām, kas nemāk ne vārda angliski, pensijas vecuma indiete, kura par katru cenu grib tikt pie tā paša studentu lodziņa un nesaprot, ka ģimenes apvienošana nav tā pati studēšana un pāris īri ar kantainiem koferiem. Pienāk mūsu kārta un bez liekām diskusijām pasēs iespiežas atļauja strādāt Kanādā gadu. Sanāk gan pagaidīt kādu laiciņu savas somas, sastrēgums izveidojies tādēļ, ka ķīnieši netiek cauri pasu kontrolei, kur jāiesniedz arī aizpildīta iebraukšanas kartiņa ar muitas deklarācijām, protams, viņi ignorē kartiņas un faktu, ka ir ārpus Ķīnas. Uz centru tikšanu organizējam ar sabiedrikso busu, kas izrādās daudz lētāk nekā ekspresis, jo tad, ja tev nav sīcenes (kā, piemēram, mums), šoferi neļaunojas par braukšanu bez biļetes. Kaut arī Vankuvera ir samērā liela pilsēta, centrs ir kompakti izvietojies uz salas, kur atrodas arī lielā daļa no jauniešu hosteļiem. Vienā no tādiem nobāzējamies arī mēs, izmetam vien nelielu līkumu pa pilsētu, kurā viss pēc pieciem jau slēgts (nepierasti pēc Āzijas) un besis ir klāt, jo esam šķērsojuši ne vien n-tās laika joslas, bet arī kļuvuši par vienu dienu jaunāki. Lidmašīna ielidoja pirms izlidošanas! :D 
Otrā diena Vankuverā netiek sasteigta, tiekam pie mobīlā un apzinam visādus sīkumus, kas varētu noderēt turpmākajās Kanādas gaitās. Jauna diena nāk ar jaunu misiju, tikt pie mašīnas.... Apskatot vairākus autotirgus, acī iekrīt tikai viens labs kandidāts. Dienas beigās esam gatavi arī mašīnu pirkt, tomēr nekas nenotiek tik fiksi kā gribētos. Visi servisi jau ir ciet un nočekot tehnisko stāvokli šķiet varēsim tikai nākošajā dienā. Nākamajā dienā atkal ejam uz autoplaci, bet ceļš nav garlaicīg. Tikko esi ārā no centra un ej austrumu virzienā nonāc bomžu kvartālā. Pilnīgi kā ar nazi nogriezts, pilsēta pārvēršas. Ielas ir pilnas bomžiem, garīgi slimiem cilvēkiem, invalīdiem, prostitūtām, visādiem frīkiem no Holivudas šausmu filmām, narkomāniem, kas tikko apsitušies vārtās pa trotuāru vai lomkaini sildās pie lombarda ieejas un visādiem citādiem dzīves pabērniem. Tā teikt vietējā Maskačka koncentrētā veidā. Ainiņas, kurās nepārprotami redzams darījums ar aizliegtām vielām manāmas vai ik uz stūra, uz Main St. un E.Hastings St. stūra pat izveidojies tāds kā tirdziņš. Lombardi un izkārtnes “We buy Diamonds” ir vai pie katras viesnīcas, kurām logi pārsvarā ir aizkrauti ar visādiem mēsliem un pie ieejas tusējas sievietes, kuru nodarbošanās diez vai ir saistīta ar kaut ko tikumīgu. Policijas mašīnas un ātrās palīdzības iedrošina turpināt ceļu, bet ejot cauri postažai trešo reizi jau sāc pierast. Savukārt ar mašīnu izrādās, ka viss pa lielam ir kārtībā, ar īpašnieku vienojamies, ka viņš sataisīs taisāmās lietas un nedaudz nometīs cenas, jo nodokļi šeit ir šausmīgi. Vispār nodokļi šeit ir atsevišķa stāsta vērti, PVN ir 12%, bet papildus tam nāk visādi citādi sīkie nodokļu brīnumi, par taru, par izmešiem, par to, par šo un vēl kaut ko, vienvārdsakot, ieejot veikalā vienmēr jāskatās vai cenā nodoklis ir iekļauts vai nav (pārvarā jau nav), pretējā gadījumā pie kases var sanākt pārsteigums. Dodoties mājup (uz hosteli) kaut kā nejauši attrodam vietējo indiāņu sabiedribas namu, ieslīdam suvenīru bodītē un pēc aprunāšanās ar ļoti laipno pārdevēju tiekam aicināti piedalīties vakara tusiņā pirms visi vietējie pilsētas indiāņi dodas vasaras biznesā ārpus Vankuveras.
Tusiņš nav diez ko iespaidīgs, ja salīdzina ar Naxi cilts dejām Zhongdian vai svētceļojumu uz Dzongčeng, bet rodas iespaids, ka indiāņiem šī galvenokārt ir iespēja satikties un pakomunicēt. Lielā daļa jaunās paaudzes vairs nerunā indiāņu valodās, tautastērpi arī palikuši blāvāki, bet, ja viņi nepārēdīsies hamburgerus (uz ko viss velk), tad indiāņiem ir diez gan labas izredzes saglabāt savu kultūrmantojumu, jo valdības pabalsti un sadzīšana rezervātos ir novedusi pie riktīga demogrāfiskā sprādziena, iniāņi ir visstraujāk augoša nācija Kanādā.Trešā diena mašīnas misijā mūs sāk vest izmisuma virzienā, jo spogulis, kuru mēs palūdzām nomainīt, solās ierasties tikai pēc trim dienām. Meklējam citu izeju un tiekam pie melna spoguļa (otrs zils), galu galā visas lietas ir kārtībā tikai ap sešiem, kad apdrošināšanas un pārreģistrēšanas kantoris jau veras ciet, vēl visam bonusā uznāk problēmas ar Hansabankas limitiem naudas izņemšanai ārzemēs, tomēr, kaut kā tiekam galā. Esam tikuši pie 1997.gada Ford Taurus universāla gaiši zilā krāsā, ar automātisko kārbu un visai pieticīgu 3.0L motoru. Apdrošināšana, nodokļi un nodevas mums beigās sanāk gandrīz tik pat cik pati mašīna...., bet vairs nav jābrien ar kājām cauri geto un galu galā varam doties ārā no pilsētas. Ar tumsu arī esam tikuši ārā no civilizacijas un paliekam kādā no daudzajiem nacionālajiem parkiem, apkārt milzum daudz egles un kalni, tā kā filmās par Kanādu, bonusā vēl musari ar lāču drošiem vākiem. Nākamajā rītā šķērsojam kalnus un ierodamies tuksnesī pie pašas štatu robežas, kur arī meklēsim mūsu pirmas haltūras Ziemeļamerikā.
Abonēt:
Ziņas (Atom)