Mūs palūdz nedaudz uzgaidīt, kamēr arī var labi novērot “jaunos migrantus”, ir ieradušies kadri no Austrumāzijas ar studentu vīzām, kas nemāk ne vārda angliski, pensijas vecuma indiete, kura par katru cenu grib tikt pie tā paša studentu lodziņa un nesaprot, ka ģimenes apvienošana nav tā pati studēšana un pāris īri ar kantainiem koferiem. Pienāk mūsu kārta un bez liekām diskusijām pasēs iespiežas atļauja strādāt Kanādā gadu. Sanāk gan pagaidīt kādu laiciņu savas somas, sastrēgums izveidojies tādēļ, ka ķīnieši netiek cauri pasu kontrolei, kur jāiesniedz arī aizpildīta iebraukšanas kartiņa ar muitas deklarācijām, protams, viņi ignorē kartiņas un faktu, ka ir ārpus Ķīnas. Uz centru tikšanu organizējam ar sabiedrikso busu, kas izrādās daudz lētāk nekā ekspresis, jo tad, ja tev nav sīcenes (kā, piemēram, mums), šoferi neļaunojas par braukšanu bez biļetes. Kaut arī Vankuvera ir samērā liela pilsēta, centrs ir kompakti izvietojies uz salas, kur atrodas arī lielā daļa no jauniešu hosteļiem. Vienā no tādiem nobāzējamies arī mēs, izmetam vien nelielu līkumu pa pilsētu, kurā viss pēc pieciem jau slēgts (nepierasti pēc Āzijas) un besis ir klāt, jo esam šķērsojuši ne vien n-tās laika joslas, bet arī kļuvuši par vienu dienu jaunāki. Lidmašīna ielidoja pirms izlidošanas! :D 
Otrā diena Vankuverā netiek sasteigta, tiekam pie mobīlā un apzinam visādus sīkumus, kas varētu noderēt turpmākajās Kanādas gaitās. Jauna diena nāk ar jaunu misiju, tikt pie mašīnas.... Apskatot vairākus autotirgus, acī iekrīt tikai viens labs kandidāts. Dienas beigās esam gatavi arī mašīnu pirkt, tomēr nekas nenotiek tik fiksi kā gribētos. Visi servisi jau ir ciet un nočekot tehnisko stāvokli šķiet varēsim tikai nākošajā dienā. Nākamajā dienā atkal ejam uz autoplaci, bet ceļš nav garlaicīg. Tikko esi ārā no centra un ej austrumu virzienā nonāc bomžu kvartālā. Pilnīgi kā ar nazi nogriezts, pilsēta pārvēršas. Ielas ir pilnas bomžiem, garīgi slimiem cilvēkiem, invalīdiem, prostitūtām, visādiem frīkiem no Holivudas šausmu filmām, narkomāniem, kas tikko apsitušies vārtās pa trotuāru vai lomkaini sildās pie lombarda ieejas un visādiem citādiem dzīves pabērniem. Tā teikt vietējā Maskačka koncentrētā veidā. Ainiņas, kurās nepārprotami redzams darījums ar aizliegtām vielām manāmas vai ik uz stūra, uz Main St. un E.Hastings St. stūra pat izveidojies tāds kā tirdziņš. Lombardi un izkārtnes “We buy Diamonds” ir vai pie katras viesnīcas, kurām logi pārsvarā ir aizkrauti ar visādiem mēsliem un pie ieejas tusējas sievietes, kuru nodarbošanās diez vai ir saistīta ar kaut ko tikumīgu. Policijas mašīnas un ātrās palīdzības iedrošina turpināt ceļu, bet ejot cauri postažai trešo reizi jau sāc pierast. Savukārt ar mašīnu izrādās, ka viss pa lielam ir kārtībā, ar īpašnieku vienojamies, ka viņš sataisīs taisāmās lietas un nedaudz nometīs cenas, jo nodokļi šeit ir šausmīgi. Vispār nodokļi šeit ir atsevišķa stāsta vērti, PVN ir 12%, bet papildus tam nāk visādi citādi sīkie nodokļu brīnumi, par taru, par izmešiem, par to, par šo un vēl kaut ko, vienvārdsakot, ieejot veikalā vienmēr jāskatās vai cenā nodoklis ir iekļauts vai nav (pārvarā jau nav), pretējā gadījumā pie kases var sanākt pārsteigums. Dodoties mājup (uz hosteli) kaut kā nejauši attrodam vietējo indiāņu sabiedribas namu, ieslīdam suvenīru bodītē un pēc aprunāšanās ar ļoti laipno pārdevēju tiekam aicināti piedalīties vakara tusiņā pirms visi vietējie pilsētas indiāņi dodas vasaras biznesā ārpus Vankuveras.
Tusiņš nav diez ko iespaidīgs, ja salīdzina ar Naxi cilts dejām Zhongdian vai svētceļojumu uz Dzongčeng, bet rodas iespaids, ka indiāņiem šī galvenokārt ir iespēja satikties un pakomunicēt. Lielā daļa jaunās paaudzes vairs nerunā indiāņu valodās, tautastērpi arī palikuši blāvāki, bet, ja viņi nepārēdīsies hamburgerus (uz ko viss velk), tad indiāņiem ir diez gan labas izredzes saglabāt savu kultūrmantojumu, jo valdības pabalsti un sadzīšana rezervātos ir novedusi pie riktīga demogrāfiskā sprādziena, iniāņi ir visstraujāk augoša nācija Kanādā.Trešā diena mašīnas misijā mūs sāk vest izmisuma virzienā, jo spogulis, kuru mēs palūdzām nomainīt, solās ierasties tikai pēc trim dienām. Meklējam citu izeju un tiekam pie melna spoguļa (otrs zils), galu galā visas lietas ir kārtībā tikai ap sešiem, kad apdrošināšanas un pārreģistrēšanas kantoris jau veras ciet, vēl visam bonusā uznāk problēmas ar Hansabankas limitiem naudas izņemšanai ārzemēs, tomēr, kaut kā tiekam galā. Esam tikuši pie 1997.gada Ford Taurus universāla gaiši zilā krāsā, ar automātisko kārbu un visai pieticīgu 3.0L motoru. Apdrošināšana, nodokļi un nodevas mums beigās sanāk gandrīz tik pat cik pati mašīna...., bet vairs nav jābrien ar kājām cauri geto un galu galā varam doties ārā no pilsētas. Ar tumsu arī esam tikuši ārā no civilizacijas un paliekam kādā no daudzajiem nacionālajiem parkiem, apkārt milzum daudz egles un kalni, tā kā filmās par Kanādu, bonusā vēl musari ar lāču drošiem vākiem. Nākamajā rītā šķērsojam kalnus un ierodamies tuksnesī pie pašas štatu robežas, kur arī meklēsim mūsu pirmas haltūras Ziemeļamerikā.
1 komentārs:
Sveiciens Kanādai!
Ierakstīt komentāru