otrdiena, 2010. gada 31. augusts

Kalikalkuta..

Pirmais iespaids par Kalkutu rodas tās starptautiskajā lidostā! Ap skrejceļu tikko nopļauta zāle, kas šķiet iepriekš bijusi vismaz līdz ceļiem, turpat pa piebraucamo trasi viens vālē ar riteni, bet pārdesmit metru attālumā no lidmašīnas, aiz parasta drāšu žoga ir iela. Kad ieejam terminālā, uz mirkli liekas esam atgriezušies kādā padomju laika iestādē, jo diez gan spēcīgi ož pēc tam laikam raksturīgajiem skuju ekstratiem, kas acīmredzami (drīzāk nāsīmjūtami) šeit joprojām tiek lietoti uzkopšanas darbos, par kuriem gan liecina tikai smarža. Trepes šeit uzmetinātas no čuguna un griestu augstums diez vai pārsniedz trīs metrus. Virs robežsardzes kantora pakārta neliela zīme par sūdzību iesniegšanas kārtību, Zīme veidota no kaligrāfiksi švaki veidotiem burtiņiem, kas izgriezti no baltas līmplēves un uzlīmēti uz cieta plastmasas dēļa, sekojot iepriekš novilktām līnijām. Vienīgais, kas liecina, ka neesam astoņdesmitajos ir zīmē pieminētā imigrācijas departamenta mājas lapas adrese. Pats migrācijas virsnieks ar nav nekāda medus maize, svarīgs bez gala, pēc nelielas diskusijas, kas sastāv no bezjēdzīgiem, nebūtiskiem jautājumiem un vispārīgām atbildēm no mūsu puses esam tikuši cauri. Wellcome to India.
Ejam savākt somas, tās izrādās neriņķo karuselī, bet sakrautas vienā stūrī, blakus nolikts arī spilvens, kuru Laura apzināti atstāja lidmašīnā. Savācam somas, bet ap spilvenu izvēršas drāma, godīgais lidostas darbinieks, aptaujā visus klātesošos vai kāds nav aizmirsis spilvenu, liekas viņš ir diez gan satraukts un iespējams pat pārdzīvo, ka kādam šonakt būs jāguļ bez spilvena. Kad pametam lidostas ēku esam gatavībā stāties pretī taksistu drūzmai, bet par pārsteigumu, vien trīs taksisti izrāda interesi par mums un ne vienlaicīgi, un pat draudzīgi, un pats galvenais, pavisam viegli izdodas viņus atšūt. Ja reiz tu atšuj taksistus, tad esi gatavs nelielam orientēšanās izaicinājumam – autobusa atrašanai. Mums nav karte tikai aptuveni nostāsti kā tikt līdz lidostas vārtiem, kas vienā no aprkstiem ir raksturoti kā “caurums sienā pēc desmit minūšu gājiena caur drupām rietumu virzienā”. Kaut kā mums izdodas tikt līdz cienījama izmēra vārtiem piecās minūtēs un pagaidām nekas neliek domāt, ka esam apmaldījušies, jo satiksme te ir pilnīgi vājprātīga, un tikai n-tie dzeltenie takši no septiņdesmitajiem ir vairāk par nenormāli skaļajiem autobusiem no astoņdesmitajiem. Kamēr mīdamies pa ceļmalu, cerot uz apskaidrību, kurā busā kāpt, man izdodas iekāpt govs sūdā, jāatzīmē, visai veiksmīgi, ja ņem vērā, ka kājās ir tikai iešļūcenes. Jācer, ka tas bija svētās govs sūds, bet ja nopietni, jāskatās kur kāju sper uz katra soļa, jo govs sūds nebūt nav nepatīkamākā lieta, kurā var iekāpt Kalkutas ielās, kas ir diezgan bagātas ar dažādiem atkritumiem. Noķeram kaut kādu busu, kura priekšnieks sola mūs aizvest līdz mums vajadzīgajai metro stacijai, liekas braucam labu stundu, kas ir nedaudz pa daudz pirmajai dienai, jo skaņa autobusā ir neizturama. Indiešu deju ritmus bez problēmām nomāc nenormālā pīpināšana, kas šeit ir daudz lielākā cieņā par pagrieziena rādīšanu vai ceļa zīmju ievērošanu. Godīgi – trakāka satiksme nav līdz šim redzēta. Metro tiekam cauri bez starpgadījumiem, bet vienalga ir jau tumšs, kad esam centrā. Bez maldīšanās atrodam Sudder Street, kas ir ceļotāju geto rajons, pilns ar valūtas maiņas punktiem, dažāda līmeņa viesnīcām, ielas galā ir pat bārs un alkohola veikals. Paliekam vienā no n-tajām viesu mājām, bet spēka vairs pietiek vien nelielai pastaigai pa apkaimi, tiekam pie svaigi spiestas apelsīnu sulas un diviem vietējiem draugiem, kas grib tikai iepazīties un ziņot, ka mēs esam laipni gaidīti Kalkutā. Un pagaidām nekas neliek domāt par pretējo, pat viesnīcnieki ir relatīvi lapni, necenšas uzspiest savus superpiedāvājumus, pat iesaka citas vietas, kas varētu vairāk atbilst mūsu prasībām. Vēl tik jāpiemin rikšu vilcēji, kas reizēm pa tā jau pilnajām ielām velk rikšas, kurās sēž pat četri cilvēki, un ne vis lēnām pukšķina, bet skrien, skrien labā ātrumā. Un kaut arī tie onkulīši neizskatās pēc jaunzēlandiešu regbijistiem, viņi savu darbu dara ar apbrīnojamu veiklumu un vieglumu, un kas pats šokējošākais, viņi visi smaida, pat tad, kad tu pārskrien ceļu viņa priekšā vai savā satiksmes nesaprašanā izveido nelielu sastrēgumu.

svētdiena, 2010. gada 29. augusts

Celjaa

Pēdējās dienas Jaunzēlandē nebūt nav vieglas, jo esam iesaistījušies karā ar darbabiedriem, kuri iesākuši mūs neciest dēļ fakta, ka strādājam ekstra stundu un tā vietā lai simulētu, patiesi strādājam. Mūsu darba stils acīmredzami apdraud daža laba vietējā izredzes pavilkt sezonu par pāris nedēļām garāku, bet mūs tas maz satrauc, jo dodamies prom. Piektdienas pēcpusdiena un sestdienas rīts tiek pavadīts stopējot un 300km paliek aiz muguras pavisam veikli. Vēl pagūstam veselu dienu atvadīties no Kraistčērčas un esam ceļā uz Melburnu.
Sanāca kaut kā tā, ka Jaunzēlandē pavadījām krietni labu laiku, kas būtiski ir ietekmējis to, kā mēs skatamies uz globusa otru pusi. Tā jau patiesībā sanāk, Latvija ir akurāti otrā pusē pasaulei. Jaunzēlande mūsu atmiņās vienmēr paliks kā samērā mežonīga vieta, kur daba stāv pāri visam, un 20 minūšu attālumā no jebkuras pilsētas centra iespējams iziet kādu kalnu pargājienu, izbraukt kādu līkumu ar kajakiem pa pilnīgi caurspīdīgu ezera līci vai iemest makšķeri upē, kas pilna forelēm. Lai arī daba Jaunzēlandē daba ir fantastiska, pēc ilgāka uz salas pavadīta laika nevar nepamanīt cik patiesībā šī valsts un tās iedzīvotāji ir izolēti no pārējās pasaules. Kaut vai paklausies radio, vai pavēro jauniešus uz vidusmēra lauku pilsētu ielām. Labi, pietiek par Jaunzēlandi, liekam jaunu bildi iekšā.
Ierodamies Melburnā jau kā zinātāji, bet šoriez iemēģinam jaunu hosteli. Diez gan milzīga ēka četros stāvos, savulaik bijusi smalka viesnīca, vēlāk zaudējusi visu greznumu un pat pārtapusi par bezpajumtnieku un prostitūtu patversmi, visbeidzot atgriezusies uz viesu aprūpes ceļa.
Tiesa lielākā daļa iemītnieku ir working-holiday ceļotāji, kas maksā īri reizi nedēļā un izmanto hosteļa darbā iekārtošanas pakalpojumu. Mums nav nekas pret strādājošiem ceļotājiem, vien grūti saprast kā var ilgstoši dzīvot vietā, kur spiediens dušā ik pa brīdim pazūd gandrīz pavisam, tad atgriežas ar ekstra karstu efektu un citiem pārsteigumiem. Mēs virtuves iespējas ierobežojām līdz mikrenes lietošanai, kas nenācās grūti, jo netirība neradīja vēlēšanos uzkavēties ilgāk un vēl tas, ka ne pārāk bieži bija pieejami vairāk kā divi šķīvji vienlaicīgi. Bet nu tas tā, tikai piezīme, lai kādam neienāk prātā, ka šausmīgie hosteļi ir tikai mazattīstītās valstīs. Pozitīvais hosteļa elements, dzīvojam vienā istabā ar vācu jauniešiem, kas šķiet tiko beiguši videni un vēl īsti nesaprot kur atkūlušies. Izskatās, ka strādāt viņi tikai lai savilktu galus, jo tieši mūsu ierašanās dienā šie nospriež paņemt nedēļu brīvu, jo vienam ir kakls sāp un otrs nejūtas pārāk labi.
Nākošās dažas dienas veltam Melburnas apskatei, tajā skaitā apskatam dažus tirdzniecības centrus un Latviešu Biedrības namu, kur satieku savus korporācijas biedrus, kas dzīvo Melburnā. Melburna liekas diez gan jauka pilsēta, grūti vien aprast ar to milzīgo kosmopolītismu un multikulturālismu, kas te valda. Gandrīz katrs uz ielas satikts cilvēks runā ar spēcīgu akcentu, brīžiem pat liekas, ka tā valoda, kuru runā daudzi tirgoņi, informācijas biroja darbinieki, sabiedriskā transporta šoferi u.tt. ir grūtāk saprotama kā kreolu vai bidgin angļu valoda. Diez gan pamatīgi šokē pasta darbiniece Murusa (varbūt Murisa), kura mani nesaprot, un jāatzīst, es viņu saprotu arī pašvaki. Jau spriežu, ka jāpalūdz, lai pasauc kādu, kam angļu valoda mazāk sveša, bet pāreja uz vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem nostrādā. Četras dienas Austrālijā šķiet gana un lidojam tālā uz Kuala Lumpuru.
Arī KL mums nav sveša, pa jau iemītu taciņu, tiekam pie ērta busa uz ķīniešu kvartālu, kur tiekam pie akurāti tās pašas istabas, kur palikām pagājušo reizi. Šoreiz vien nomainam savus ēšanas paradumus un kļūstam par patstāvīgajiem klientiem veģetārajā restorānā, kur pavārs vai nu melo vai arī ir nenormāli advancēts sojas kulinārs. Viss te ir veģetārs sākot no liellopa gaļas un beidzot ar zivi. Vēl pablandamies pa Plaza Low Yat, kas ir milzīgs elektronikas lielveikals, iepērkam šādu tādus niekus un iečekojam jaunākos tehnoloģiju sasniegumus. Divas dienas Kuala Lumpurā paiet nemanot un atkal jāsēžas lidmašīnā. Dodamies uz Indiju, bet tas gan uz vairāk kā pāris dienām.