Sanāca kaut kā tā, ka Jaunzēlandē pavadījām krietni labu laiku, kas būtiski ir ietekmējis to, kā mēs skatamies uz globusa otru pusi. Tā jau patiesībā sanāk, Latvija ir akurāti otrā pusē pasaulei. Jaunzēlande mūsu atmiņās vienmēr paliks kā samērā mežonīga vieta, kur daba stāv pāri visam, un 20 minūšu attālumā no jebkuras pilsētas centra iespējams iziet kādu kalnu pargājienu, izbraukt kādu līkumu ar kajakiem pa pilnīgi caurspīdīgu ezera līci vai iemest makšķeri upē, kas pilna forelēm. Lai arī daba Jaunzēlandē daba ir fantastiska, pēc ilgāka uz salas pavadīta laika nevar nepamanīt cik patiesībā šī valsts un tās iedzīvotāji ir izolēti no pārējās pasaules. Kaut vai paklausies radio, vai pavēro jauniešus uz vidusmēra lauku pilsētu ielām. Labi, pietiek par Jaunzēlandi, liekam jaunu bildi iekšā.
Ierodamies Melburnā jau kā zinātāji, bet šoriez iemēģinam jaunu hosteli. Diez gan milzīga ēka četros stāvos, savulaik bijusi smalka viesnīca, vēlāk zaudējusi visu greznumu un pat pārtapusi par bezpajumtnieku un prostitūtu patversmi, visbeidzot atgriezusies uz viesu aprūpes ceļa.
Tiesa lielākā daļa iemītnieku ir working-holiday ceļotāji, kas maksā īri reizi nedēļā un izmanto hosteļa darbā iekārtošanas pakalpojumu. Mums nav nekas pret strādājošiem ceļotājiem, vien grūti saprast kā var ilgstoši dzīvot vietā, kur spiediens dušā ik pa brīdim pazūd gandrīz pavisam, tad atgriežas ar ekstra karstu efektu un citiem pārsteigumiem. Mēs virtuves iespējas ierobežojām līdz mikrenes lietošanai, kas nenācās grūti, jo netirība neradīja vēlēšanos uzkavēties ilgāk un vēl tas, ka ne pārāk bieži bija pieejami vairāk kā divi šķīvji vienlaicīgi. Bet nu tas tā, tikai piezīme, lai kādam neienāk prātā, ka šausmīgie hosteļi ir tikai mazattīstītās valstīs. Pozitīvais hosteļa elements, dzīvojam vienā istabā ar vācu jauniešiem, kas šķiet tiko beiguši videni un vēl īsti nesaprot kur atkūlušies. Izskatās, ka strādāt viņi tikai lai savilktu galus, jo tieši mūsu ierašanās dienā šie nospriež paņemt nedēļu brīvu, jo vienam ir kakls sāp un otrs nejūtas pārāk labi.
Nākošās dažas dienas veltam Melburnas apskatei, tajā skaitā apskatam dažus tirdzniecības centrus un Latviešu Biedrības namu, kur satieku savus korporācijas biedrus, kas dzīvo Melburnā. Melburna liekas diez gan jauka pilsēta, grūti vien aprast ar to milzīgo kosmopolītismu un multikulturālismu, kas te valda. Gandrīz katrs uz ielas satikts cilvēks runā ar spēcīgu akcentu, brīžiem pat liekas, ka tā valoda, kuru runā daudzi tirgoņi, informācijas biroja darbinieki, sabiedriskā transporta šoferi u.tt. ir grūtāk saprotama kā kreolu vai bidgin angļu valoda. Diez gan pamatīgi šokē pasta darbiniece Murusa (varbūt Murisa), kura mani nesaprot, un jāatzīst, es viņu saprotu arī pašvaki. Jau spriežu, ka jāpalūdz, lai pasauc kādu, kam angļu valoda mazāk sveša, bet pāreja uz vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem nostrādā. Četras dienas Austrālijā šķiet gana un lidojam tālā uz Kuala Lumpuru.
Arī KL mums nav sveša, pa jau iemītu taciņu, tiekam pie ērta busa uz ķīniešu kvartālu, kur tiekam pie akurāti tās pašas istabas, kur palikām pagājušo reizi. Šoreiz vien nomainam savus ēšanas paradumus un kļūstam par patstāvīgajiem klientiem veģetārajā restorānā, kur pavārs vai nu melo vai arī ir nenormāli advancēts sojas kulinārs. Viss te ir veģetārs sākot no liellopa gaļas un beidzot ar zivi. Vēl pablandamies pa Plaza Low Yat, kas ir milzīgs elektronikas lielveikals, iepērkam šādu tādus niekus un iečekojam jaunākos tehnoloģiju sasniegumus. Divas dienas Kuala Lumpurā paiet nemanot un atkal jāsēžas lidmašīnā. Dodamies uz Indiju, bet tas gan uz vairāk kā pāris dienām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru