Ir pirmdienas rīts un mēs dodamies uz Barselonu ar stopiem. Kāpēc Barselona? Tā kā Valensijā ar darba meklēšanu neveicās un no Valensijā dzīvojošajiem latviešiem sapratām, ka tas neūs tik viegli un ātri, bet mēs nevaram gaidīt, mums radās jauns plāns (par kuru vel nestastisim) un šim plānam piemērotāka ir Barselona, jo tieši šeit apgrozās milzīgastūristu masas.
Bet nu vispirms par ceļu turp... Sākam ap 9iem no rīta. Kopā salīmējot savus CV, kuri vēl palikuši pāri, mums ir zīme ar uzrakstu Barselona. Nepaiet ne pusstunda un mums apstājas mašīna, kurā sēž 2 jauni puiši, kuri, protams, nerunā angliski, cik sapratām, var mūs kādu stundu pavest mums vajadzīgajā virzienā. Tomēr izrādās,ka tās ir tikai 20 minūtes un mēs jau esam nost no lielās maģistrāles, viņi parāda mums virzienu, kur mēs varam stopēt uz ne maksasa ceļa. Nu jā.... mēs uz tā mazā celiņa,kur mums neapstājās neviena mašīna, pavadījām kādas 2,5 stundas un tad devāmies uz maksas autobāni, kurš bija kādus pāris km tālāk, pārrāpāpies pāri žogam un sākām atkal stopēt. Un pēc stundas mums apstājas mašīna!!! Pilnīgi neticami!!! Tā nu mēs braucam kopā ar vienu spāņu onkuliti, kurš mums stāsta par starp milzīgo apelsīnu laukiem ieskautām fabrikām. Kad esam nonakuši nākamajā stopēšanas vietā, mums ir atgriezies dzīvesprieks, no blakus mājas viens hipijs mums cenšas pateikt, ka šī nav labakā vieta stopēšanai un pēc brīža iznes Jānim vienu aliņu (Jānis ir sajūsmā un tagad jāstopē tikai man), vēl pēc brīža mums piedāvā marihuānu, vēl vēlāk savu riteni, bet žēl, ka tikai vienu = ))) Un drīz jau mums apstājas argentīnietis ar fūri, kurš mums jau divreiz ir pabraucis garām, kamēr mēs stopējām un kurš brauc līdz Barselonai, tā nu mēs 200 km pavadam braucot cauri tūristu iecienītām kūrortpilsētām. Tomēr beigās izrādās, ka viņam jānogriežas 20km pirms Barselonas. Nebūtu jau nekādu problemu, bet ir jau plkst. 10 vakarā, sāk smidzināt... Nav citu variantu, jāstopē tālāk. Necerēti veiksmīgi pēc paris minūtēm mūs aizved līdz pašai Barselonai. Kopumā šis pārbrauciens, kas ir aptuveno 350 km garš, mums paņēma vairak kā 12 stundas... Daudz!!!
Nonākot Barselonā, viss jau ir vairāk vai mazāk zināms. Tagad uz Barselonu, kura mums pagājušajā rudenī īpaši neiepatikās, skatamies citādi. Kā vienmēr, pirmais, ko ierodoties jaunā pilsētā daram – meklējam lētu un normālu hosteli. Protams, tie šeit ir dārgāki nekā Valensijā vai Malagā un daudzi jau rezervēti. Mūsu hosteļa nosaukums ir Ideal Youth Hostel, kurš, mūsuprāt, nav nemaz tik ideāls = )))
Lai ķertos pie mūsu Barselonas plāna, mums nepieciešams noskaidrot vairākas lietas, tādēļ diezgan daudz laikam pavadām staigājot apkārt, līdz ar to atrodot visādus inčīgus viekaliņus, vienu lētu ēstuvi – ķīniešu bufeti – samaksā un krāmē cik un ko gribi, cena priekš Barselonas ir ļoooooti lēta. Esam sajusmā, jo pēdējā laikā pārsvarā pārtiekam no lielveikala sortimenta.
Ārpus LV esam jau kādus 2,5 mēnešus. Un pēdējā laikā daudzi mums jautā, kas mums pietrūkst, kā jutamies, vai nenožēlojam utt. Nēēēēēē, nevienā mirklī neesam nožēlujuši, kaut arī pašreiz esam aizņēmušies naudu un dažas naktis pavadijuši lidostās ekonomējot uz naktsmītnes rēķina, mēs gribam turpināt savu ceļojumu = ))) Un mums viss izdosies!!!
piektdiena, 2008. gada 30. maijs
trešdiena, 2008. gada 21. maijs
Proxima parada Valencia
Sēžam lidmašīnā un dodamies uz Valensiju. Pēdējās dienās vairāk esam bijuši ceļā nekā uz vietas (vairāki pārbraucieni gan pa nakti, gan pa dienu padsmit stundu garumā), bet, protams, piedzivojumi neizpaliek = )))
15.05.2008.
Modinātājs zvana jau pēc 6iem, plāns stopēt no Stanbulas uz Sofiju. Kad tiekam kaut cik ārā no pilsētas centra uz plānoto stopēšanas vietu, paiet laiks kamēr saprotam, uz kuru no ceļiem mums jādodas. Bulciņu tirgonim palūdzam pāris bulciņu ietinamos papīrus, kurus izmantojam, lai darītu zināmu autobraucējiem mūsu virzienu. Lai tiktu augšā uz vajadzīgās automaģistrāles, mums jāpaiet kāds gabaliņš. Lai arī daži vietējie mūs brīdina, ka pa šo ceļu mēs netiksim augšā, mēs neredzam citas alternatīvas un turpinam ceļu. Diezgan ekstrēmi mēs rāpjamies augšā pa kalnu, lienam zem tilta līdz nonākam pie dzeloņdrāšu žoga, bet par laimi gar žogu iet taciņa un mēs nonākam uz šosejas. Īpaši cerīgi neizskatās, bet stopēts ir vēl bezcerīgākās vietās. Tā kā bulciņu ietinamais papīrs izrādās pārāk plāns, to piestirpinam pie Rīgas Laika marta numura (kuru vēl nebiju paspējusi izlaīt) un sākam stopēt. Izksatās, ka stopēšana šeit nav īpaši populāra, jo visi vietejie, kas mums iet garām, mēģina parādīt, kur atrodas autoosta. Pēc kāda laiciņa apstājas mašīna, mēs jau paķeram somas, bet... izrādās, ka šis kungs arī grib mūs nogādāt autoostā. Pēc kādas stundas apstājas otrā mašīna, šoreiz šoferis mūs piedāvā aizvest par 300 eiro (autobuss maksā 20)!!! Vēlāk cenu nolaiž uz 200. Vēl pēc stundas mēs saprotam, ka jādomā kāds cits variants, kā tikt līdz Sofijai, kurā mums sarunātas naktsmājas pie Georga no hospitalityclub.org. Tā kā šoreiz esam ierobežoti laikā (17ajā ir lidmašīna no Bukarestes), dodamies uz autobusu. Laikam šī ir pirmā reize manā stopēšanas pieredzē, kad padodos. Ceļā pavadam 10 stundas, no kurām 2 uz robežas, kurā izskatās ir diezgan liels bardaks un arī kontrole (kā nekā ES ārējā robeža). Pie Georga, kurš ir programmētājs un dzīvo kopā ar sievu un 2 kaķiem, nonākam tikai pirms 12iem vakarā, bet jau no rīta dosimies prom uz Bukaresti. Sofiju neizdodas apskatīt, bet mēs vēl šeit noteikti atgriezīsimies!
16.05.2008.
Pēc Goeorga teiktā saprotam, ka stopēšana tālāk nebūs īpaši viegla un, iespējams, ar vienu dienu ir par maz, lai tiktu līdz mūsu galamērķim, tādēļ atkal dodamies uz autobusu. Kad ierodamies autoostā, noskaidrojam, ka autousu uz Bukaresti esam nokavējuši, tādēļ ar autobusu dodamies tikai līdz Rumānijas robežai, tālāk plāns stopēt. Kad izkāpjam no autiņa, izrādās, ka robežkontroles punkts ir diezgan patālu, taksists nosauc mums nereālu summu. Mēs sākam iet... un autobusa pieturā satiekam vienu jauku sievieti, kura nerunā nevienā no mūsu valodām, bet gan iesēdina mūs autiņā uz robežu un uzsauc mums biļeti (mums tajā brīdī visa Bulgārijas nauda jau bija iztērēta).
Nonākot pie robežas, izrādās, ka šo robežu nevar šķērsot ar kājām. Dīvaini. Robeźsargs iesaka stopét tepat aiz stúra. Jap, nepaiet ne dažas minūtes, kad esam mašīnā, kas dodas tieši uz Bukaresti.
Arī Bukarestē mums sarunātas naktsmājas pie vienas franču meitenes, kas jau 3 gadus dzīvo Rumānijā. Pēc nelieliem pārpratumiem ar tikšanās vietu un tikšanās laiku, mēs beidzot tiekamies. Papļāpajam par ceļošanu (izrādās, ka Amandīne ir ceļojusi veselu gadu pa pasauli, kuru raksturo, kā skaistako gadu savā dzīvē!!!) un tā kā ir 5dienas vakars, dodamies uz ballīti, kas pēc Amandīnes teiktā izklausās īpaša. Sākumā dodamies iemalkot kādu dzērienu āra kafejnīcā blakus ēkai, kurā notiek Eiropas filmu festivāls un pamanam, ka šī festivāla ietvaros kafejnīcas piedāvājumā ir visu Eiropas valstu nacionālie ēdieni, kā Latvijas tradicionālo ēdienu varēja pasūtīt rīvmaizē ceptus kartupeļus. Dīvaini. Un tad līdz 4iem rītā ballējāmies teleskopu ballītē, kur pamanīju jaunākās modes tendences – viennozīmīgi, modē atgriežas izteikti 80tie.
pirmdiena, 2008. gada 19. maijs
Eiropa un Azija satiekas uz kuga!
14.05.2008.
Pēc nakts pārbrauciena esam Stanbulā jau ap astoņiem no rīta, laikā kad pilsēta šķiet baigi kustīgā un visi steidzas uz darbiem. Kaut arī galvenā autoosta ir Eiropas pusē, izkāpjam vēl Āzijā, un Bosforu šķērsojam ar kuģīti, tādā veidā apvienojot lietderīgo ar patīkamo, jo kāds gan prieks no pārbraukšanas dzimtajā pasaules daļā pāri kaut kādam tiltam. Kuģīša jeb prāmja pakalpojumus izmanto ļoti daudzi vietējie un tā nav tūristu izklaide, bet gan pavisam normāls transporta veids, pie tam lēts un regulārs. Pietauvojamies pašā Sultanahmetā, kas ir Stanbulas vecākā daļa, kura izvietojusies tādā kā kalnā uz zemes raga, kurš nošķir Marmora jūru no šauruma, un tur pat arī atrodam naktsmītni – koju tipa istabu hostelī. Tā kā esam nosprieduši, ka jau nākamajā rītā dosimies tālāk uz Sofiju, mūs palikšana kopá ar citiem cilvékiem nebiedē un liekas pat interesanta, jo nekad tā neesam darījuši, neskatoties uz to, ka šāda tipa naktsmītnes ir vispopulārākās (letākās) ceļotāju vidū (tā kā mēs esam divi Double parasti sanāk tikai par kapeiku dārgāka), galu galā pa hosteļa logu var mierīgi vērot Sofijas katedrāli. Katedrāle nav vienīgais apskates objekts, ar kuru Stanbula lepojas, tur pat pretī ir zilā mošeja, kas ārēji ir samērā līdzīga Sofijas katedrālei, un kaut arī no iekšpuses neesot tik iespaidīga, tā ir mošeja, kura joprojām aktīvi pilda savas funkcijas. Izlemjam par labu Zilās mošejas apskatei, jo tās apmeklējums ir bezmaksas (par ziedojumiem, kas varētu būt ari mazāki kā 8Eur Sofijas katedrālē), un redzētais neliek vilties, interjers ir baisi iespaidīgs, visi tie ornamenti un paklājs, tas viss kopā rada zināmu bijību, es teiktu ne mazāku kā apmeklējot kādu no kristiešu superbaznīcām. Vēl jau Stanbulā ir vesela kaudze vietu, kas noeikti esot jāredz, bet mēs neispringstam, jo vienā dienā visu paspēt nav reāli, un ejam uz izslavēto tirgu! Pēc Damaskas un Aleppo šis tirgus neatstāj nekādu baigo iespaidu, jo vairāk tādēļ, ka nomaļākās ejas pārpildītas ar visādiem viltus D&G, Adidas, Rolex, Puma, Gucci u.tml. izstrādājumiem, bet ir protams lietiņas, kuras gribetos nopirkt, ja vien nebūtu viņas pēc tam jānēsā apkārt pa visurieni mugursomā.
Vēl nedaudz pastaigājam pa krastmalu un pusdienām ieskrienam kādā ielas kafūzi, kas noveitojies blakus vēl veselai rindai tādu un pagaršojam lēcu zupu, kas viņiem esot baigi tradicionālā, tiešām ne vainas. Kamēr staigajam pa krastmalu varam iepazīt nedaudz no Stanbulas ikdienas, pirmais, kas iekrīt acī ir n-tie kuģi, kuri dodas savā ceļā uz Melno jūru vai no Melnās jūras, diez gan interesanti pavērot, krastmalu iecienījuši arī vietējie (lielākoties veči), daļa no kuriem vienkārši gozējas uz akmeņiem, bet daļa cenšas uzsākt savu biznesu piedāvājot apsēsties un maziem plastmasas ķeblīšiem, iedzert tēju vai ūdeni, dažs pat piedāvā dzīvo mūziku savā izpildījumā (apšaubāmas vokālās dotības), tomēr uzņēmējiem šeit dzīve nav viegla, apkārt braukā autobuss pilns ar kaut kādas iepriekš neredzētas pasugas policistiem, kuri atņem nelegālajiem tirgoņiem visu, kas viņiem ir, tā nu mums gandrīz vai paliek žēl viena tāda, kurš šķiras no sava trīsriteņa ar pudeļu nodalījumu un veselas kaudzes atspirdzinājumiem.
Nākot tuvāk vakaram, apzinām mūsu iespējas stopēt uz Sofiju, kas šķiet diez gan cerīgas, vienīgi neviens nevar īsti pateikt, kur sākt un kā tur nokļūt. Tā arī pie skaidrības netiekam un pēc vakara pastaigas, kas ļauj ieraudzīt pavisam citu Stanbulu, kuras krāšņākie arhitektūras pieminekļi ir smuki izgaismoti, dodamies atpakaļ uz hosteli. Hostelī saradušies baigi daudz visādi ceļinieki, kuri tad nu apspriež savus iepriekšējos panākumus un nākotnes plānus, mēs diskusijās neiesaistamies, tik no malas pavērojam cilvēkus – kādi gan kadri nav devušies paceļot, dažādība kā pie Bābeles torņa celtniecības!!!
Pēc nakts pārbrauciena esam Stanbulā jau ap astoņiem no rīta, laikā kad pilsēta šķiet baigi kustīgā un visi steidzas uz darbiem. Kaut arī galvenā autoosta ir Eiropas pusē, izkāpjam vēl Āzijā, un Bosforu šķērsojam ar kuģīti, tādā veidā apvienojot lietderīgo ar patīkamo, jo kāds gan prieks no pārbraukšanas dzimtajā pasaules daļā pāri kaut kādam tiltam. Kuģīša jeb prāmja pakalpojumus izmanto ļoti daudzi vietējie un tā nav tūristu izklaide, bet gan pavisam normāls transporta veids, pie tam lēts un regulārs. Pietauvojamies pašā Sultanahmetā, kas ir Stanbulas vecākā daļa, kura izvietojusies tādā kā kalnā uz zemes raga, kurš nošķir Marmora jūru no šauruma, un tur pat arī atrodam naktsmītni – koju tipa istabu hostelī. Tā kā esam nosprieduši, ka jau nākamajā rītā dosimies tālāk uz Sofiju, mūs palikšana kopá ar citiem cilvékiem nebiedē un liekas pat interesanta, jo nekad tā neesam darījuši, neskatoties uz to, ka šāda tipa naktsmītnes ir vispopulārākās (letākās) ceļotāju vidū (tā kā mēs esam divi Double parasti sanāk tikai par kapeiku dārgāka), galu galā pa hosteļa logu var mierīgi vērot Sofijas katedrāli. Katedrāle nav vienīgais apskates objekts, ar kuru Stanbula lepojas, tur pat pretī ir zilā mošeja, kas ārēji ir samērā līdzīga Sofijas katedrālei, un kaut arī no iekšpuses neesot tik iespaidīga, tā ir mošeja, kura joprojām aktīvi pilda savas funkcijas. Izlemjam par labu Zilās mošejas apskatei, jo tās apmeklējums ir bezmaksas (par ziedojumiem, kas varētu būt ari mazāki kā 8Eur Sofijas katedrālē), un redzētais neliek vilties, interjers ir baisi iespaidīgs, visi tie ornamenti un paklājs, tas viss kopā rada zināmu bijību, es teiktu ne mazāku kā apmeklējot kādu no kristiešu superbaznīcām. Vēl jau Stanbulā ir vesela kaudze vietu, kas noeikti esot jāredz, bet mēs neispringstam, jo vienā dienā visu paspēt nav reāli, un ejam uz izslavēto tirgu! Pēc Damaskas un Aleppo šis tirgus neatstāj nekādu baigo iespaidu, jo vairāk tādēļ, ka nomaļākās ejas pārpildītas ar visādiem viltus D&G, Adidas, Rolex, Puma, Gucci u.tml. izstrādājumiem, bet ir protams lietiņas, kuras gribetos nopirkt, ja vien nebūtu viņas pēc tam jānēsā apkārt pa visurieni mugursomā.
Vēl nedaudz pastaigājam pa krastmalu un pusdienām ieskrienam kādā ielas kafūzi, kas noveitojies blakus vēl veselai rindai tādu un pagaršojam lēcu zupu, kas viņiem esot baigi tradicionālā, tiešām ne vainas. Kamēr staigajam pa krastmalu varam iepazīt nedaudz no Stanbulas ikdienas, pirmais, kas iekrīt acī ir n-tie kuģi, kuri dodas savā ceļā uz Melno jūru vai no Melnās jūras, diez gan interesanti pavērot, krastmalu iecienījuši arī vietējie (lielākoties veči), daļa no kuriem vienkārši gozējas uz akmeņiem, bet daļa cenšas uzsākt savu biznesu piedāvājot apsēsties un maziem plastmasas ķeblīšiem, iedzert tēju vai ūdeni, dažs pat piedāvā dzīvo mūziku savā izpildījumā (apšaubāmas vokālās dotības), tomēr uzņēmējiem šeit dzīve nav viegla, apkārt braukā autobuss pilns ar kaut kādas iepriekš neredzētas pasugas policistiem, kuri atņem nelegālajiem tirgoņiem visu, kas viņiem ir, tā nu mums gandrīz vai paliek žēl viena tāda, kurš šķiras no sava trīsriteņa ar pudeļu nodalījumu un veselas kaudzes atspirdzinājumiem.
Nākot tuvāk vakaram, apzinām mūsu iespējas stopēt uz Sofiju, kas šķiet diez gan cerīgas, vienīgi neviens nevar īsti pateikt, kur sākt un kā tur nokļūt. Tā arī pie skaidrības netiekam un pēc vakara pastaigas, kas ļauj ieraudzīt pavisam citu Stanbulu, kuras krāšņākie arhitektūras pieminekļi ir smuki izgaismoti, dodamies atpakaļ uz hosteli. Hostelī saradušies baigi daudz visādi ceļinieki, kuri tad nu apspriež savus iepriekšējos panākumus un nākotnes plānus, mēs diskusijās neiesaistamies, tik no malas pavērojam cilvēkus – kādi gan kadri nav devušies paceļot, dažādība kā pie Bābeles torņa celtniecības!!!
Sirpis bez ruchkas un zvaigzen karogaa!
Jātiek uz Antāliju! Pie šāda secinājuma mēs nonācām jau Damaskā, kad pasūtījām biļeti Lāsmai, un tā pati biļete arī nolika mūs priekšā laika grafikam, jo tieši trīspadsmitajā maijā mēs turpināsim ceļu divatā, bet Lāsmai ceļojums beidzas, nu vismaz uz kādu laiciņu. Starts no Latakijas paredzēts māmiņdienā (vienpadsmitajā maijā), bet sākam gatavoties jau iepriekšējā dienā, dodoties iepirkt autobusa biļeti... Par laimi esam tik apzinīgi, jo izrādās, ka autobuss ir, par ko mēs nešaubījāmies, bet tā kā braukšana paredzēta svētdienā, kas ir brīvdiena turkiem, par autobusa dabūšanu pāri robežai maksājami divdesmit lati, kurus samet pasažieri. Nolemjam braukt ar mikrobusu līdz pierobežas miestam, no tā saviem spēkiem iekļūt Turcijā, nezinam vai tas sanāks baigi lētāk kā busa biļete, bet vismaz nebūs jāmaksā par autobusa pārdabūšanu pāri robežai, kas būtu diez gan sālīti, ja izrādītos, ka mēs esam tikai trīs pasažieri.
Pienāk rīts un nonākot mikrobusu pulcēšanās vietā esam tieši laikā, busā iekšā un prom. Buss ir kaut kādas tādas firmas, kādas Latvijā točna nav, sēž iekšā vienpadsmit civēki, visi ir vietējie veči, izņemot mūs trīs, un visi vietējie veči ik pa brīdim pīpē, nav laikam mirklis, kad kāds nekūpinātu. Kaut liekas, ka Sīrija jau ir zaļa, pie robežas tā paliek vēl zaļāka, un kalni rada iespaidu, ka tu tik pat labi varētu atrasties Čehijā vai Polijā. Ar kājām noejam kādus trīssimts metrus līdz robežai, nedaudz pagaidam un esam pāri, nu labi, nedaudz nākas palīdzēt turku robežsargam saprast, no kurienes mēs esam, un ka turienei nevajag vīzes. Pie robežas taksis, tad no pierobežas miesta uz Antakiju, no turienes uz Adanu, un tur nu nākas pagaidīt autobusu uz Antāliju, kas izrādas nemaz nav tik tuvu, kā varētu likties, uzmetot skatu kartei. Nav brīnums ka lielākā daļa busu izvēlas sākt savu ceļu no Adanas uz Antāliju vakarā, jo ceļā pavadāmas divpadsmit stundas, bet līdz vakaram mums vēl ir laiks. Brīvo laiku pavadam apskatot Adanu, nu pilsēta, cik nu mēs redzējām, liekas jauna, kaut arī māja jau miljonam, vēl augoša un tāpēc ne pārāk pievilcīga pēc vecajām arābu pilsētām. Man visinteresantākā liekas vietējo gatavošanās futbolam, kas grasās notikt tajā pat vakarā, pa ielām brauc mašīnas, no kurām izliekušies fani auro tradicionālos saukļus, atsevišķi gājēji piestāj, lai pavadītu mašīnas ar aplausiem, pie daudzām mājām un starp majām izkārti komandas karogi, ultras jau ir aizseguši sejas un staipa akmeņus, policija patrulē bruņmašīnās un gatavībā ir arī ūdensmetēji, kļūst skaidrs, ka Turcijā reliģija nespēj tik daudz cik vienpadsmit veči šortos. Vakarā tiekam brīdināti, ka pilsētā nav droši, kas man liek domāt, ka Adanas komanda zaudējusi, bet to tā arī neuzzinam, jo dodamies nakts pārbraucienā uz Antāliju.
Antālijā nonākam no rīta, bet pašiem jau šķiet, ka ir bez maz pusdienlaiks, laikam laiki sajukuši dēļ garā nakts pārbrauciena. Viesnīca pēc Eiropas standartiem, un diemžēl gandrīz arī pēc Eiropas cenām. Pa dienu dāmas dodas sauļoties, bet es paklaiņoju pa centru, nonākot pie secinājuma, ka nekas tāds īpašs šajā pilsētā nav, vienkārši vieta, uz kuru dodas krievi un vācieši pavadīt atvaļinājumus, pirmie te ir īpaši biezā slānī. Atklāju arī to, ka fastfūds Turcijā nedaudz atšķiras no brāļa Sīrijā vai Jordānijā, taču ne sliktā nozīmē. Lielais atklājums ir ayrans, kas ir baigi labais jogurta tipa dzēriens, kas garšo apmēram tā kā tas krējums, kas paliek pāri pēc tam kad apēsti gurķi ar tomātiem. Nu un otra megalieta ir šokolādes saldējums, kas ir riktīga manta, nevis kaut kas uzputots vai trīsreiz atlaidināts... nu jā arī alus ir labāks kā citās dienvidu zemēs, kurās esam paviesojušies, taču pārtikas cenas te nelutina, droši varu teikt, ka Latvijā un Spānijā lētāk. Otro dienu iesāku ar došanos uz autoostu pēc biļetēm uz Stanbulu, un tā arī pabeidzu savu vizīti Antālijā, jo sastrēgumi un visādi pārpratumi ar busiem mani izvadā pa pilsētu gandrīz visas dienas garumā, tik vēlreiz pārliecinos, ka nav te nekā diža ko redzēt. Dāmas nonākušas pie iepriecinošākiem secinājumiem, “nepārtikas” veikalos cenas esot lētākas kā Latvijā, bet diemžēl Laura netiek pie “turkish style” biksēm, kādas bija iecerējusi iepirkt. Atvadamies no Lāsmas un jau laicīgi steidzam uz autobusu, kas mūs visas nakts garumā vedīs uz Stanbulu, kārtējās divpadsmit stundas ceļā, šoreiz ceļā uz Eiropu.
Pienāk rīts un nonākot mikrobusu pulcēšanās vietā esam tieši laikā, busā iekšā un prom. Buss ir kaut kādas tādas firmas, kādas Latvijā točna nav, sēž iekšā vienpadsmit civēki, visi ir vietējie veči, izņemot mūs trīs, un visi vietējie veči ik pa brīdim pīpē, nav laikam mirklis, kad kāds nekūpinātu. Kaut liekas, ka Sīrija jau ir zaļa, pie robežas tā paliek vēl zaļāka, un kalni rada iespaidu, ka tu tik pat labi varētu atrasties Čehijā vai Polijā. Ar kājām noejam kādus trīssimts metrus līdz robežai, nedaudz pagaidam un esam pāri, nu labi, nedaudz nākas palīdzēt turku robežsargam saprast, no kurienes mēs esam, un ka turienei nevajag vīzes. Pie robežas taksis, tad no pierobežas miesta uz Antakiju, no turienes uz Adanu, un tur nu nākas pagaidīt autobusu uz Antāliju, kas izrādas nemaz nav tik tuvu, kā varētu likties, uzmetot skatu kartei. Nav brīnums ka lielākā daļa busu izvēlas sākt savu ceļu no Adanas uz Antāliju vakarā, jo ceļā pavadāmas divpadsmit stundas, bet līdz vakaram mums vēl ir laiks. Brīvo laiku pavadam apskatot Adanu, nu pilsēta, cik nu mēs redzējām, liekas jauna, kaut arī māja jau miljonam, vēl augoša un tāpēc ne pārāk pievilcīga pēc vecajām arābu pilsētām. Man visinteresantākā liekas vietējo gatavošanās futbolam, kas grasās notikt tajā pat vakarā, pa ielām brauc mašīnas, no kurām izliekušies fani auro tradicionālos saukļus, atsevišķi gājēji piestāj, lai pavadītu mašīnas ar aplausiem, pie daudzām mājām un starp majām izkārti komandas karogi, ultras jau ir aizseguši sejas un staipa akmeņus, policija patrulē bruņmašīnās un gatavībā ir arī ūdensmetēji, kļūst skaidrs, ka Turcijā reliģija nespēj tik daudz cik vienpadsmit veči šortos. Vakarā tiekam brīdināti, ka pilsētā nav droši, kas man liek domāt, ka Adanas komanda zaudējusi, bet to tā arī neuzzinam, jo dodamies nakts pārbraucienā uz Antāliju.
Antālijā nonākam no rīta, bet pašiem jau šķiet, ka ir bez maz pusdienlaiks, laikam laiki sajukuši dēļ garā nakts pārbrauciena. Viesnīca pēc Eiropas standartiem, un diemžēl gandrīz arī pēc Eiropas cenām. Pa dienu dāmas dodas sauļoties, bet es paklaiņoju pa centru, nonākot pie secinājuma, ka nekas tāds īpašs šajā pilsētā nav, vienkārši vieta, uz kuru dodas krievi un vācieši pavadīt atvaļinājumus, pirmie te ir īpaši biezā slānī. Atklāju arī to, ka fastfūds Turcijā nedaudz atšķiras no brāļa Sīrijā vai Jordānijā, taču ne sliktā nozīmē. Lielais atklājums ir ayrans, kas ir baigi labais jogurta tipa dzēriens, kas garšo apmēram tā kā tas krējums, kas paliek pāri pēc tam kad apēsti gurķi ar tomātiem. Nu un otra megalieta ir šokolādes saldējums, kas ir riktīga manta, nevis kaut kas uzputots vai trīsreiz atlaidināts... nu jā arī alus ir labāks kā citās dienvidu zemēs, kurās esam paviesojušies, taču pārtikas cenas te nelutina, droši varu teikt, ka Latvijā un Spānijā lētāk. Otro dienu iesāku ar došanos uz autoostu pēc biļetēm uz Stanbulu, un tā arī pabeidzu savu vizīti Antālijā, jo sastrēgumi un visādi pārpratumi ar busiem mani izvadā pa pilsētu gandrīz visas dienas garumā, tik vēlreiz pārliecinos, ka nav te nekā diža ko redzēt. Dāmas nonākušas pie iepriecinošākiem secinājumiem, “nepārtikas” veikalos cenas esot lētākas kā Latvijā, bet diemžēl Laura netiek pie “turkish style” biksēm, kādas bija iecerējusi iepirkt. Atvadamies no Lāsmas un jau laicīgi steidzam uz autobusu, kas mūs visas nakts garumā vedīs uz Stanbulu, kārtējās divpadsmit stundas ceļā, šoreiz ceļā uz Eiropu.
Vidusjuras austrumu piekraste
Piektdienās autobusi no tuvējās autoostas uz Latakiu neiet, kādēļ nonākam nu jau citā autoostā, kuras tirgoņi savu cenu politiku (par 50s dārgāka biļete nekā mūsu iepriekš apzinātajā autenē) skaidro ar to, ka viņu autobusā nevarot smēķēt un esot air-condition, pie tam esot baigi ātrais, nieka trīs stundās aizvedīšot. Tā nu esam nosēdināti uzreiz aiz pīpējošā šofera un air-condition ir varens, jo šofera palīgs, kurš pīpē ne mazāk cītīgi, apdzīvotās vietās karājas ārā pa durvīm un auro musu galamērķa saīsinātu nosaukumu. Pa ceļam apskatam baigi iespaidīgo ieleju, milzīga platība, kas pārklāta visādu krāsu kvadrātiņiem, sējumiem, arumiem un citiem brīnumiem, un tā nonākam arvien zaļākā Sīrijas daļā, galīgi nav šaubu par to, ka šie apgādā ar pārtiku Jordāniju. Solīto trīs stundu vietā ceļā esam pavadījuši veselas četras, bet īpaši neiespringstam, jo ceļš bija interesants. Viesnīcā mūs sākumā notur par amerikāņiem, laikam vainīga Lāsmas zilā pase (mums ar Lauru ir jaunās) un angļu akcents, bet viesnīcnieks labo savu kļūdu un iedod atlaidi. Jau pirmajā vakarā, dodoties pārtikas devas meklējumos, satiekam Žoržu (pats viņš sevi tā sauc), kurš ir vietējais, kas savulaik studējis PSRS un pat viesojies Latvijā. Pārmijam pāris vārdus un šis saka, ka tepat vien gozējoties augām dienām, tadēļ varbūt kādu vakaru varam pie viņa un ģimenes ieskriet vakariņās. Mēs jau esam no aizdomīgo cilts, it sevišķi es, tāpēc ne pārāk nopietni uztveram piedāvājumu, taču jau nākamās dienas rīts apstiprina tēzi, ka Latakieši, kurus LP raksturo kā tādus, kam maz sakara ar pārējo Sīriju, viņu rietumnieciskuma dēļ, ir patiesi viesmīlīgi ļaudis. Rītu sākam ar pastaigu pa pilsētu un gandrīz katrs veikala apmeklējums beidzas ar degustāciju vai pat gardumiem uz saimnieka rēķina. Piemēram, tiekam pie šokoladēm, citiem saldumiem un pat pie banāniem, laikam šeit tūrisms nav iesperis tik platu soli kā vietās kur esam viesojušies iepriekš. Tomēr tieši ar tūrismu saistītie iestādījumi, nedaudz pabojā viesmīlības galvaspilsētas tēlu, jo visai smieklīgā situacijā nonākam saņemot rēķinu vietējā bārā (daži tikai tādi ir, jo vietējie ar alkoholu ir uz jūs), mūsu patērētajam alum, vīnam un rīvmaizē panētajām kazas smadzenēm (kādi divi lati) pieskaitījušies 10% nodoklis, 10% par apkalpošanu, un 15 santīmi par salvetēm.. Labi, ka jau iepriekš novērsām veco triku pārprasot cenas, kas norādītas kartē, jo trīs dažādās ēdienkartēs trīs dažādas cenas. Protams, negribam 40 santīmu dēļ celt traci, tādēļ bišķi ierēcam par to, ka vajag ieviest maksu par grīdas nodilumu, trauku mazgāšanu un gaisu, ko elpojam un finālā savācam arī visas pārējās salvetes, jo esam taču par viņām samaksājuši. Vēlāk dāmas pasauļojas uz terases, iedzeram koliņas no veikala, kura saimnieks nu jau visiem ziņo, ka šim ir draugi no Latvijas, apēdām vēl kadu vistas pankūkkebabu un vakars klāt. Kamēr mēģinam spēlēt tējnīcā vietējo galda spēles tiekam pie jauna drauga, Semera, kurš ir mega biznesmenis apelsīnu jomā. Jaunais draugs mūs uzaicina vakariņās pie viņa ģimenes, un tā kā šāds piedāvājums vairs nepārsteidz un vadam pēdējo vakaru Sīrijā, tas pēc nelielas kautrēšanās tiek pieņemts. Ierodamies dzīvoklī, kurā priekšā jau ir sieva, sievasmāte, vēl kaut kādi sīkie, kaut kāds cits radinieks un filipīniešu mājkalpotāja. Tauta šeit mainās un drīz ierodas sievas māsa, tad viņas vīrs.. Vakariņas visādi našķi, beigās, kad vairs nevar ieest, tieku arī pie alus. Pārsvarā klausamies stāstus par to cik viņa ģimenei visa kā daudz un cik labi audzēt apelsīnus, protams, salīdzinam arī šo to, kā ir šeit un kā Latvijā. Diemžēl citi ģimenes locekļi ne pārāk runā valodās, kurās mēs spējam komunicēt, tāpēc iekuļamies arī pārpratumos, piemērma, sievas māsa grib dot mums naudu, lai varam tikt rīt uz Turciju, jo laikam mūsu apgalvojums, ka mums nav dolāri, bet Sīrijas mārciņas, viņai licis domāt, ka tālu mums netikt. Semeram jau ir plāni vai tuvākajai nedēļai, kur tik nevajadzētu mūs aizvest, bet sarunājam, ka feini būtu mūs aizvest atpakaļ līdz hotelim. Apmainamies e-pasta adresēm un tagad mums ir viens paziņa arī Sīrijā!
ceturtdiena, 2008. gada 8. maijs
Ziemeljaraabija
07.05.2008.
Esam jau divas dienas pavadījuši Aleppo, kas ir Sīrijas ziemeļu lielākā pilsēta! Vakardienu sākām ar pārbraucienu no Damaskas (Laura solījās kaut ko uzrakstīt par Damasku, kur arī padzīvojāmies nepilnas trīs dienas). Kaut arī Sīrija ir izvēlējusies patstāvīgas un patiesi neatkarīgas valsts ceļu, par ko arī ieguvusi nesmuku nokrāsu Eiropas masu mēdijos un teroristu perēkļa statusu amerikāņu oficiālajos info avotos, braucam ar VIP autobusu, ērti sēdekļi tikai trīs rindās, pa pilnam vietas kājām, bezmaksas ūdens, končas, filmas, kondicionēts gaiss un piecas stundas paskrien ātri. Arī pa ceļam neizskatās, ka šeit būtu pasaules mala, no kuras visi novērsušies, diez gan normāla irigācijas sistēma un lauksaimniecība šķiet ir topā. Nu protams, ir pa vidam arī akmeņains tuksnesis, kas nav diez ko iespaidīgs, ja salīdzina ar Ēģipti vai Jordāniju, bet ne jau uz tuksnesi braucam.
Aleppo atšķiras no Damaskas, patīkami atšķiras, liekas mājīgāka. Kaut arī Damaska sevi lepni sauc par pasaules vecāko galvaspilsētu, Aleppo ir tāds bišķi viduslaiku piesitiens. Pirmkārt jau tirgus te ir kārtīgs tirgus nevis lēto drēbju bodītes kā Damaskā, viss kā nākas, sākot ar paklāju tirgoņiem un beidzot ar kurpniekiem, pie tam sākumcenas arī netiek šaušalīgi pārspīlētas un tirgus atmosfēru var tīri labi izbaudīt, jo pārdevēji ir tik pat neuzāzīgi kā Damaskā, bet ja reiz sāc sarunu, tad vari būt drošs, ka nekas tev netiks uzspiests un interese par to, no kurienes esi ir neviltota. Dažiem jau sākām mācīt latviešu valodu, jo paskaidrojumu, ka uzrunāt mūs krieviski būtu tas pats kas viņus ivritā, džeki ņem nopietni.
Faktiski tirgus jeb tirgi un citadele, kas ir milzīgs cilvēku mākslīgi veidots nocietināts kalns, ir galvenie Aleppo apskates objekti, tādēļ šodien uzrāpāmies arī vecajos nocietinājumos. Paši nocietinājumi nav saglabājušies pilnībā, bet gana iespaidīgs ir ceļš augšup un skati uz pilsētu no augšas. Kaut paši dzīvojam netālu no tirgus, šodien izmetām loku arī pa pilsētas jaunāko daļu, kas ir diez gan moderna un pat eiropeiska, visādi veikali un tā.
Par veikaliem runājot – saldumi un maize šeit ir lielā cieņā, tāpēc minētajiem veičiem paiet garām nav viegli, saldumu veikalu skatlogi ir meistardarbi (paši saldumi gan ir pārsaldi priekš mums, tāpēc lietojami pavisam nelielās devās), bet maizes tirgotavas vilina ar savu smaržu, un garša neliek vilties. Katru dienu svaiga maize, kas no rītiem vēl mīksta un silta, protams, n-tie veidi. Vēl interesanti, ka veikali mēdz grupēties pēc tirgojamajām precēm, piemēram, ir iela pašā centrā, kur tirgo riepas, vēl ir visādu ziepju iela, tad nu ir dārzeņu kvartāls, pat sulu tirgoņi izvēlējušies okupēt vienu stūri pa visiem, kurpes līdzīgi, neliels kvartāliņš lampām, cits atkal vadiem.. Viesnīcas un ēstuves sadzīvo puslīdz vienā rajoniņā, kurā atrodas arī supersmalkā viesnīca Riga Hotel**** (redzam pa savējās Al Rawda logu). Neesam šeit vēl paprovējuši ēst pie galda, jo cienam ielu ēdienu, pankūkmaizē ietin visu ko, kebabtipa vista vai aita iet pa kādiem 50 santīmiem, bet veģetārais pildījums ar felafel manā iecienītākajā vietā Alfaiha, kuru pie dzīvības uztur Mohameds Alšarifs Džazairi un viņa dēli, kā arī neskaitāmie klienti, maksā vien 15 santīmus, tikko gan biški pārdozēju asos piparus, kurus var krāmēt pats cik vien kuņģis tur, bet tējas glāze skatoties Arābu līgas futbola maču salika visu savās vietās. Nu futbols ir atsevišķs stāsts.... iedomājaties līdzjutēju pūli, visi baltās dželabās un sarkanos Arafata lakatos. :))))
Esam jau divas dienas pavadījuši Aleppo, kas ir Sīrijas ziemeļu lielākā pilsēta! Vakardienu sākām ar pārbraucienu no Damaskas (Laura solījās kaut ko uzrakstīt par Damasku, kur arī padzīvojāmies nepilnas trīs dienas). Kaut arī Sīrija ir izvēlējusies patstāvīgas un patiesi neatkarīgas valsts ceļu, par ko arī ieguvusi nesmuku nokrāsu Eiropas masu mēdijos un teroristu perēkļa statusu amerikāņu oficiālajos info avotos, braucam ar VIP autobusu, ērti sēdekļi tikai trīs rindās, pa pilnam vietas kājām, bezmaksas ūdens, končas, filmas, kondicionēts gaiss un piecas stundas paskrien ātri. Arī pa ceļam neizskatās, ka šeit būtu pasaules mala, no kuras visi novērsušies, diez gan normāla irigācijas sistēma un lauksaimniecība šķiet ir topā. Nu protams, ir pa vidam arī akmeņains tuksnesis, kas nav diez ko iespaidīgs, ja salīdzina ar Ēģipti vai Jordāniju, bet ne jau uz tuksnesi braucam.
Aleppo atšķiras no Damaskas, patīkami atšķiras, liekas mājīgāka. Kaut arī Damaska sevi lepni sauc par pasaules vecāko galvaspilsētu, Aleppo ir tāds bišķi viduslaiku piesitiens. Pirmkārt jau tirgus te ir kārtīgs tirgus nevis lēto drēbju bodītes kā Damaskā, viss kā nākas, sākot ar paklāju tirgoņiem un beidzot ar kurpniekiem, pie tam sākumcenas arī netiek šaušalīgi pārspīlētas un tirgus atmosfēru var tīri labi izbaudīt, jo pārdevēji ir tik pat neuzāzīgi kā Damaskā, bet ja reiz sāc sarunu, tad vari būt drošs, ka nekas tev netiks uzspiests un interese par to, no kurienes esi ir neviltota. Dažiem jau sākām mācīt latviešu valodu, jo paskaidrojumu, ka uzrunāt mūs krieviski būtu tas pats kas viņus ivritā, džeki ņem nopietni.
Faktiski tirgus jeb tirgi un citadele, kas ir milzīgs cilvēku mākslīgi veidots nocietināts kalns, ir galvenie Aleppo apskates objekti, tādēļ šodien uzrāpāmies arī vecajos nocietinājumos. Paši nocietinājumi nav saglabājušies pilnībā, bet gana iespaidīgs ir ceļš augšup un skati uz pilsētu no augšas. Kaut paši dzīvojam netālu no tirgus, šodien izmetām loku arī pa pilsētas jaunāko daļu, kas ir diez gan moderna un pat eiropeiska, visādi veikali un tā.
Par veikaliem runājot – saldumi un maize šeit ir lielā cieņā, tāpēc minētajiem veičiem paiet garām nav viegli, saldumu veikalu skatlogi ir meistardarbi (paši saldumi gan ir pārsaldi priekš mums, tāpēc lietojami pavisam nelielās devās), bet maizes tirgotavas vilina ar savu smaržu, un garša neliek vilties. Katru dienu svaiga maize, kas no rītiem vēl mīksta un silta, protams, n-tie veidi. Vēl interesanti, ka veikali mēdz grupēties pēc tirgojamajām precēm, piemēram, ir iela pašā centrā, kur tirgo riepas, vēl ir visādu ziepju iela, tad nu ir dārzeņu kvartāls, pat sulu tirgoņi izvēlējušies okupēt vienu stūri pa visiem, kurpes līdzīgi, neliels kvartāliņš lampām, cits atkal vadiem.. Viesnīcas un ēstuves sadzīvo puslīdz vienā rajoniņā, kurā atrodas arī supersmalkā viesnīca Riga Hotel**** (redzam pa savējās Al Rawda logu). Neesam šeit vēl paprovējuši ēst pie galda, jo cienam ielu ēdienu, pankūkmaizē ietin visu ko, kebabtipa vista vai aita iet pa kādiem 50 santīmiem, bet veģetārais pildījums ar felafel manā iecienītākajā vietā Alfaiha, kuru pie dzīvības uztur Mohameds Alšarifs Džazairi un viņa dēli, kā arī neskaitāmie klienti, maksā vien 15 santīmus, tikko gan biški pārdozēju asos piparus, kurus var krāmēt pats cik vien kuņģis tur, bet tējas glāze skatoties Arābu līgas futbola maču salika visu savās vietās. Nu futbols ir atsevišķs stāsts.... iedomājaties līdzjutēju pūli, visi baltās dželabās un sarkanos Arafata lakatos. :))))
Dzelteno takshu valstiibaa
04.05.2008.
Atkal kravājam mantas un dodamies tālāk. Šoreiz par nokļūšanu Damaskā (iekļūšanu Sīrijā) neesam 100% pārliecināti, jo nepieciešamas vīzas un mēs esam dzirdējuši un lasījuši dažādus stāstus, līdz ar to esam gatavi vairākiem scenārijiem, sākot ar atgriešanos Jordānijā un vairāku stundu pavadīšanas robežkontroles punktā.
Kad esam jau uz robežas, samaksajam izbraukšanas nodokli (cerībā, ka tomēr nebūs jāatgriežas) un sekojam autousā iegūtjam draugam no Jemenas, kurš mums rāda ceļu uz
vīzu izsniegšanas punktu un.... esam laimīgi ieraugot Latvijas vārdu sarakstā, kurā norādīta maksa par Sīrijas vīzu dažādu valstu iedzivotājiem. Viss kārtībā, robežsargs tikai redz mūsu pasēs Ēģiptes vīzu un pajautā, kādēļ neprasījām vīzu Sīrijas vēstnieciba Kairā. Dodamies uz Sīriju un ceram, ka šeit cenas nebūs tik ļoti uzskrūvētas tūristiem un par pārtiku nebūs jakaulējas (šajā ziņā Marokā bija jauki, jo par pārtiku tur nav pieņemts kaulēties).
Kad Damaskā izkapjam no autobusa, kā jau venmēr, mūs sagaida bariņš taksistu, kuri piedāvā mūs aizvizinat līdz vajadzīgajai vietai, kad vēl neesam paspējuši izkāpt no autobusa. Kad nokaulējam pieņemamu cenu un jau sēžam taksī, taksists,kurš nerunā angliski, dod mums savu mobilo telefonu. Kā vēlāk izrādījās, viņš bija sazvanijis kāda hoteļa īpašnieku, kurš mums piedāvāja savu hoteli un citus hoteļa pakalpojumus. Bet mums jau ir pieredze atšūt tādus tipiņus = ))
Pirmais iesaids par pilsētu – busy, busy,busy!!! Milzigi sastrēgumi. Otrais iesaids- šausmīgi daudz cilvēku. Trešais iespaids – takši (kas ir spilgti dzeltenā krāsā un kurus ir grūti nepamanīt) ir daudz vairāk par vienkāršām mašīnām. Jā, Sīrijā ir 20 miljoni iedzīvotāju.
Kad esam nobāzējušies (atraduši lētu un normālu hoteli), dodamies ielās. Divas dienas Damsakā pavadījām staigājot pa mazajām mīlīgajām ieliņām, iedzerot svaigi spiestu sulu, nogaršojot vietējos ēdienus, arī saldumus (saldumu veikali šeit ir pa pilnam), vakaros dzerām tēju un vērojām vietējos. Protams, arī tirgus, no kura bijām gaidījuši daudz, daudz vairāk. Nejauši uzdūramies arī augļu un dārzeņu tirgum, kurā vakaros notiek liela rosība.Iepērkam augļus un nogaršojam vietējās siera kūkas (siltas)...mmmmm gardi!
Atkal kravājam mantas un dodamies tālāk. Šoreiz par nokļūšanu Damaskā (iekļūšanu Sīrijā) neesam 100% pārliecināti, jo nepieciešamas vīzas un mēs esam dzirdējuši un lasījuši dažādus stāstus, līdz ar to esam gatavi vairākiem scenārijiem, sākot ar atgriešanos Jordānijā un vairāku stundu pavadīšanas robežkontroles punktā.
Kad esam jau uz robežas, samaksajam izbraukšanas nodokli (cerībā, ka tomēr nebūs jāatgriežas) un sekojam autousā iegūtjam draugam no Jemenas, kurš mums rāda ceļu uz
vīzu izsniegšanas punktu un.... esam laimīgi ieraugot Latvijas vārdu sarakstā, kurā norādīta maksa par Sīrijas vīzu dažādu valstu iedzivotājiem. Viss kārtībā, robežsargs tikai redz mūsu pasēs Ēģiptes vīzu un pajautā, kādēļ neprasījām vīzu Sīrijas vēstnieciba Kairā. Dodamies uz Sīriju un ceram, ka šeit cenas nebūs tik ļoti uzskrūvētas tūristiem un par pārtiku nebūs jakaulējas (šajā ziņā Marokā bija jauki, jo par pārtiku tur nav pieņemts kaulēties).
Kad Damaskā izkapjam no autobusa, kā jau venmēr, mūs sagaida bariņš taksistu, kuri piedāvā mūs aizvizinat līdz vajadzīgajai vietai, kad vēl neesam paspējuši izkāpt no autobusa. Kad nokaulējam pieņemamu cenu un jau sēžam taksī, taksists,kurš nerunā angliski, dod mums savu mobilo telefonu. Kā vēlāk izrādījās, viņš bija sazvanijis kāda hoteļa īpašnieku, kurš mums piedāvāja savu hoteli un citus hoteļa pakalpojumus. Bet mums jau ir pieredze atšūt tādus tipiņus = ))
Pirmais iesaids par pilsētu – busy, busy,busy!!! Milzigi sastrēgumi. Otrais iesaids- šausmīgi daudz cilvēku. Trešais iespaids – takši (kas ir spilgti dzeltenā krāsā un kurus ir grūti nepamanīt) ir daudz vairāk par vienkāršām mašīnām. Jā, Sīrijā ir 20 miljoni iedzīvotāju.
Kad esam nobāzējušies (atraduši lētu un normālu hoteli), dodamies ielās. Divas dienas Damsakā pavadījām staigājot pa mazajām mīlīgajām ieliņām, iedzerot svaigi spiestu sulu, nogaršojot vietējos ēdienus, arī saldumus (saldumu veikali šeit ir pa pilnam), vakaros dzerām tēju un vērojām vietējos. Protams, arī tirgus, no kura bijām gaidījuši daudz, daudz vairāk. Nejauši uzdūramies arī augļu un dārzeņu tirgum, kurā vakaros notiek liela rosība.Iepērkam augļus un nogaršojam vietējās siera kūkas (siltas)...mmmmm gardi!
svētdiena, 2008. gada 4. maijs
Naves jura
03.05.2008.
No rīta pie mūsu viesnīcas piebrauc rozā mašinīte un sākas ceļš uz pasaules zemāko vietu, Nāves jūru, to, ka jūra ir zemu var manīt, jo ceļš gandrīz visu laiku iet uz leju. Mūsu šoferis it kā zin labu peldvietu, un nonākam pilnīgi tukšā piekrastē. Otrā pusē jūrai, kas īstenībā ir mērens ezers, var manīt Izraēlu, un naktīs skaidrā laikā it kā no kalna varot manīt arī pašu Jeruzalemi. Ūdens ir samērā dzidrs un bez neviena vilnīša, kādēļ jāķeras pie peldēšanas. Šoferis palūdz atļauju dāmām, vai viņš var iet peldēt, un to saņēmis nometas plicītī, kas šķiet nav jordāniešu kultūras iezīme, un liek būt vēl aizdomīgākam. Nāves jūra neliek vilties, tiešām nogrimt te nevar, pat iebrist ir pagrūti, jūties kā tāds pludiņš, bet ūdens ir vienkārši parasāļš, nav galīgi brīnums, ka tur dzīvo tikai dažās baktērijas un aļģe. Nu jā, visi jau droši vien ir veikalos manījuši kosmētiku no Nāves jūras, visādus vannas sāļus un dūņas, tad te viņi visi ir uz vietas, ņem tik un pagrāb. Sekojot šofera piemēram un padomam, arī es izdomāju, ka vajag ar tiem māliem noķepināties, diez gan savādi, kad saule viņus piekaltē, bet esot veselīgi. Arī dāmas pēc iedegumu nostiprinošas saules devas iziet cauri peldes un mālu procedūrām, vēl visādi pafočējamies un dodamies uz karstajiem avotiem. Desmit kilometru attālumā esošie avoti ir brīvi pieejami plašai publikai, tādēļ arī diez gan nesakopta apkārtne, un bariņš vietējo ir ieņēmis labākas peldu vietas, kaut arī peldēt neejam pārbaudam ūdens temperatūru – točna karsts. Pēc avota dodamies atpakaļ uz Ammanu, braucot pa gandrīz tukšu, bet iespaidīgu ceļu, kas pavisam nesen uzbūvēts riktīgi klinšainos kalnos.
Ammanā sākam gatavoties ceļam uz Sīriju, aizejam pie fotorāfa papildināt pases bilžu krājumus, jo esam pārliecināti, ka bildes noderēs pieprasot Sīrijas vīzu, un iepērkam šādus tādus našķus rīta autobusam. Sākam lēnām apzināt patiesās cenas veikalos, žēl no vienas puses, ka jau jādodas tālāk, jo Jordānija pēc Ēģiptes labi palīdzēja atslābt.
No rīta pie mūsu viesnīcas piebrauc rozā mašinīte un sākas ceļš uz pasaules zemāko vietu, Nāves jūru, to, ka jūra ir zemu var manīt, jo ceļš gandrīz visu laiku iet uz leju. Mūsu šoferis it kā zin labu peldvietu, un nonākam pilnīgi tukšā piekrastē. Otrā pusē jūrai, kas īstenībā ir mērens ezers, var manīt Izraēlu, un naktīs skaidrā laikā it kā no kalna varot manīt arī pašu Jeruzalemi. Ūdens ir samērā dzidrs un bez neviena vilnīša, kādēļ jāķeras pie peldēšanas. Šoferis palūdz atļauju dāmām, vai viņš var iet peldēt, un to saņēmis nometas plicītī, kas šķiet nav jordāniešu kultūras iezīme, un liek būt vēl aizdomīgākam. Nāves jūra neliek vilties, tiešām nogrimt te nevar, pat iebrist ir pagrūti, jūties kā tāds pludiņš, bet ūdens ir vienkārši parasāļš, nav galīgi brīnums, ka tur dzīvo tikai dažās baktērijas un aļģe. Nu jā, visi jau droši vien ir veikalos manījuši kosmētiku no Nāves jūras, visādus vannas sāļus un dūņas, tad te viņi visi ir uz vietas, ņem tik un pagrāb. Sekojot šofera piemēram un padomam, arī es izdomāju, ka vajag ar tiem māliem noķepināties, diez gan savādi, kad saule viņus piekaltē, bet esot veselīgi. Arī dāmas pēc iedegumu nostiprinošas saules devas iziet cauri peldes un mālu procedūrām, vēl visādi pafočējamies un dodamies uz karstajiem avotiem. Desmit kilometru attālumā esošie avoti ir brīvi pieejami plašai publikai, tādēļ arī diez gan nesakopta apkārtne, un bariņš vietējo ir ieņēmis labākas peldu vietas, kaut arī peldēt neejam pārbaudam ūdens temperatūru – točna karsts. Pēc avota dodamies atpakaļ uz Ammanu, braucot pa gandrīz tukšu, bet iespaidīgu ceļu, kas pavisam nesen uzbūvēts riktīgi klinšainos kalnos.
Ammanā sākam gatavoties ceļam uz Sīriju, aizejam pie fotorāfa papildināt pases bilžu krājumus, jo esam pārliecināti, ka bildes noderēs pieprasot Sīrijas vīzu, un iepērkam šādus tādus našķus rīta autobusam. Sākam lēnām apzināt patiesās cenas veikalos, žēl no vienas puses, ka jau jādodas tālāk, jo Jordānija pēc Ēģiptes labi palīdzēja atslābt.
Ammana
02.05.2008.
Amanā ierodamies ar autobusu no Wadi Musa's. Ceļš neko diži iespaidīgs nav, jo braucām pa Tuksneša lielceļu, nevis Karaļa lielceļu, kas it kā esot iespaidīgāks, bet diemžēl arī garāks. Jau pa ceļam esam izdomājuši, ka paliksim Palace Hotel, tāpēc autoostā ņemam taksi un skaidri paziņojam kurp mūs vest. Surprise, surprise.. iekuļamies nepatīkamā starpgadījumā, taksistam iedodam 50 dinārus, bet viņam nav ko izdot, tādēļ viņš apstaigā veselu virkni veikalu, līdz beidzot atdod mums tikai 3 dinārus, it kā mēs viņam būtu devuši 5 nevis 50. Kad uzsākam traci, taksists, kurš nerunā angliski, taisa lielas acis un dievojas, ka esam viņam devuši piecīti! Tā kā esam 1000% pārliecināti, ka tas bija 50 nevis 5, jo man citas naudas vispār nebija, neļaujam taksim aizbraukt, tādejādi izveidojot nelielu sastrēgumu un piesaistot arī dažu garāmgājēju un policistu, kura klātbūtni gan taksists respektē, izvelkot iztrūkstošos 45 dinārus. Diemžēl ar to viss nebeidzas, taksists ar kolēģiem ierodas viesnīcā skaidrot taisnību, un es pat sāku ticēt, ka viņš pats ir apčakarēts, protams, arī onka saprot, ka mēs neesam nekādi krāpnieki, tāpēc piedāvā “kompromisu” - dalīt zaudējumus uz pusēm, bet tā kā tā viņa pārskatīšanās nav mūsu problēma, kompromisam nepiekrītam un cēliens ar vājredzīgo taksistu brigādi ir beidzies, par laimi mums pozitīvi. Iečekojamies viesnīcā un ejam aplūkot Ammanu, kas ir lielākā Jordānijas pilsēta (galvaspilsēta), te ir mājas veseliem diviem miljoniem iedzīvotāju. Iedzīvotāji gan te ir visdažādāko nacionalitāšu, pārsvarā gan palestīnieši, tad paši jordānieši un tuvu viņiem arī irākieši. Nu jā, Ammanā nav daudz vietu, kuras nepskatot varētu teikt, ka neesi redzējis Jordānijas galvaspilsētu, jo kaut arī sena apmetnes vieta, vēl 20.gs 20tajos gados te esot dzīvojuši vien 2000 iedzīvotāji, un viss tas, kas apbūvēts apkārt romiešu amfiteātrim un citadelei ir vienveidīgs, neizteiksmīgs betons.
Ammana ir patīkama pārmaiņa pēc visām turistiskajām vietām, kur esam pabijuši, jo veikalnieki ir mierīgi, un ja negribi, vari ar viņiem nerunāt, bet cilvēki ir laipni un bieži vien tikai sasveicinās vai pēc noskaidrošanas, no kurienes nākam, pasaka jau n-tās reizes dzirdēto “Wellcome to Jordan”. Pozitīvākais piemērs – onkulis brauc kalnā ar vecu mašīnu, pēkšņi apstājas, paprasa no kurienes mēs, novēl jauku dienu un dodas tālāk, it kā tas būtu viņa pienākums visiem ārzemniekiem apprasīties no kurienes šie ieradušies, un viņa apstāšanās netraucētu satiksmi.
Kad esam tikuši galā ar vēsturisko centru, iepazīstamies ar dīvainu taksistu (pareizāk tūristu izvadātaju) mazā rozā mašīnītē, kurš mūs izvadā bez maksas pa Ammanu, šo to apskaidrojot, līdz beigās vienojamies, ka pirmajiem viņa mūžā sastaptajiem latviešiem pienākas atlaide braucienam uz Nāves jūru, kuram būsim gatavi deviņos no rīta jau rīt.
Pēc laika internetár jau pavēls, kādēļ ieslīdam kafejnīcā ar balkoniņu, kurā iemalkojam tēju un apbrīnojam vietējo publiku, kas ūdenspīpes pīpē tā ka mākonis vispár neizklīst.
piektdiena, 2008. gada 2. maijs
Egiptes bilzu izlase!
Soreiz salikam visas, nu labi ne pilnigi visas (no vairakiem simtiem atstajam 70) bildes flikr'a! Links:
http://www.flickr.com/photos/23643288@N07/sets/72157604843121106/show/
http://www.flickr.com/photos/23643288@N07/sets/72157604843121106/show/
Wellcome to Jordan! PETRA
01.05.2008.
Wellcome to Jordan! Yeee, jau otro dienu esam Jordānijā! Vakar ieradāmies Akabā no Nuveibas un gandrīz uzreiz iedzīvojāmies kultūršokā, laikam pārāk jau esam pieraduši pie Ēģiptes. Šeit neviens nevelk savā veikalā, nav nekādas milzu uzmācības, valda krietni lielāka tīrība, ceļi vispār ir paraugs, šķiet arī cilvēki ir modernāk tērpušies un krietni turīgāki par vidusmēra ēģiptieti.
Kombinējot busiņu un taksi, kas abi ved pa iespaidigām ainavām apvītu ceļu, jau drīz nokļūstam Wadi Musa, kas ir miests pie Petras. Vakarā jau iekuļamies nelielā ķibelē, jo negribot esam tikuši pie vietējā drauga, kas par katru cenu grib mums uzsaukt vakariņas, kuras mēs negribam pieņemt, jo ne pārāk šim uzticamies, pārāk aizdomīgi sarkanas viņam acis, bet atšut arī nemākam tā politkorekti, kas zin, ja nu vienkārši viesmīlīgs cilvēks. Vakardienas milzīgākais šoks ir cenas, kurām mēs nevaram noticēt, liekas, ka vai nu mēs nezinam pareizo kursu, vai arī mūs “māna”. Šorīt noskaidrojām, ka nepareizs izrādijies mūsu priekšstats par kursu, tomēr, joprojām nepamet sajūta, ka ārzemniekiem te ir citas cenas.
Nu labi, tagad pie lielās lietas – bijām šodien Petrā...... WOW!! Tas točna ir iespaidīgi un es pat nevaru iedomāties, kas no cilvēka radītajiem brīnumiem var pārsist šito, klintīs izcirsto pilsētu. Katrā ziņa piramīdas nobāl Petras priekšā un diez vai kaut kādi apraksti vispār var radīt priekšstatu kā tur izskatās, es katrā ziņā esmu sajūsmā un priecīgs, ka spējām no rīta piecelties agrāk, lai paspētu pirms visiem tūristu busiem, jo atpakaļ nākot tur jau bija biš' pa biezu.
Tā kā esam pateikuši, ka paliekam vēl vienu nakti, uz Ammanu dosimies tikai rīt no rīta, bet tagad vienkārši atpūta – arābu seriali, arbūzs, grāmata, jāieliek bildes kompī. ;)
Nuweiba
Divas dienas Nuveibā. Nuveiba pati par sevi nav nekas īpašs, slavena viņa ir tikai ar divām lietām, n-tajiem pludmales hoteļiem un ostu, no kurienes ir prāmju satiksme ar Jordāniju. Abas slavenās lietas izbaudījām uz savas ādas, iesākumā protams izslavēto piejūras atpūtu. Visādi “Beach Willage” tur ir pa pilnam, taču daļa no viņiem izskatās pilnīgi pamesti, ko gan nevar teikt par vietu, kurā palikām mēs. Soft Beach Camp savu popularitāti ieguvis pateicoties LP grāmatai par Vidējiem austrumiem, kurā tas nosaukts par krutāko hosteli visā Sinaja pussalā. Iespējams ir arī krutākais, jo cenšas viņi pieturēties pie kaut kādiem eiropejiskiem standartiem, vienlaicīgi saglabājot vietējās cenas. Palikām palmu zaru pludmales būdelē, ēdām viņu pašu restorānā un pa turieni vien pārsvarā tusējām. Visiem sauļošanās entuziastiem tā ir perfektākā vieta, jo ir visi priekšnosacījumi – šūpuļtīkli, pludmales krēsli u.tt., it kā var arī snorklēt, bet mums nepaveicās ar laiku, pirmajā dienā devos uz rifu, bet bija baigi švaka redzamība un apkārt skalojās visādi atkritumi. Tā kā šeit diez gan tuvu ir Izraēla un Jordānija, daudz tūristu šeit ir tieši no turienes, jo Ēģiptē atpūsties sanāk lētāk. Tiesa gan vietējo attieksme pret žīdiem nav diez ko pozitīva, ar vietējiem pārrunājot aktualitātes, negatīvā attieksme netiek slēpta, kas ir saprotams, jo palestīnieši jau ar pa lielam ir arābi, plus vēl ēģiptiešu avīzes neskopojas ar bērnu līķu attēliem pirmajās lapās. Tā pati Izraēla arī vainojama pie Nuveibas ostas popularitātes (smagie te stāv rindām vien), jo lai no Ēģiptes nokļūtu Arābijas pussalā un tālāk uz austrumiem jātiek cauri Izraēlai vai arī..... jāšķērso jūra. Tā kā Sīrija, Irāna, Libāna un iespējams vēl kāda šī reģiona valsts savā teritorijā neielaiž personas un kravas, kas bijušas Izraēlas jeb kā viņi paši saka “Okupētās Palestīnas” teritorijā, jūras ceļu izvēlas lielākā daļa, tajā skaitā arī mēs. Ostā ierodamies ar pamatīgu laika rezervi, tiekam cauri visām formalitātēm, tiekam pie dārgām biļetēm (monopols dara savu) un prāmis, kurš iepriekš vadājis simtiem vien latviešus, stundas laikā mūs nogādā Akabā. Jā, prāmis kādreiz veicis ātros reisus no Tallinas uz Helsinkiem un otrādi, visur pat saglabājušies igauņu uzraksti, kartes u.tml.
Abonēt:
Ziņas (Atom)