Pienāk rīts un nonākot mikrobusu pulcēšanās vietā esam tieši laikā, busā iekšā un prom. Buss ir kaut kādas tādas firmas, kādas Latvijā točna nav, sēž iekšā vienpadsmit civēki, visi ir vietējie veči, izņemot mūs trīs, un visi vietējie veči ik pa brīdim pīpē, nav laikam mirklis, kad kāds nekūpinātu. Kaut liekas, ka Sīrija jau ir zaļa, pie robežas tā paliek vēl zaļāka, un kalni rada iespaidu, ka tu tik pat labi varētu atrasties Čehijā vai Polijā. Ar kājām noejam kādus trīssimts metrus līdz robežai, nedaudz pagaidam un esam pāri, nu labi, nedaudz nākas palīdzēt turku robežsargam saprast, no kurienes mēs esam, un ka turienei nevajag vīzes. Pie robežas taksis, tad no pierobežas miesta uz Antakiju, no turienes uz Adanu, un tur nu nākas pagaidīt autobusu uz Antāliju, kas izrādas nemaz nav tik tuvu, kā varētu likties, uzmetot skatu kartei. Nav brīnums ka lielākā daļa busu izvēlas sākt savu ceļu no Adanas uz Antāliju vakarā, jo ceļā pavadāmas divpadsmit stundas, bet līdz vakaram mums vēl ir laiks. Brīvo laiku pavadam apskatot Adanu, nu pilsēta, cik nu mēs redzējām, liekas jauna, kaut arī māja jau miljonam, vēl augoša un tāpēc ne pārāk pievilcīga pēc vecajām arābu pilsētām. Man visinteresantākā liekas vietējo gatavošanās futbolam, kas grasās notikt tajā pat vakarā, pa ielām brauc mašīnas, no kurām izliekušies fani auro tradicionālos saukļus, atsevišķi gājēji piestāj, lai pavadītu mašīnas ar aplausiem, pie daudzām mājām un starp majām izkārti komandas karogi, ultras jau ir aizseguši sejas un staipa akmeņus, policija patrulē bruņmašīnās un gatavībā ir arī ūdensmetēji, kļūst skaidrs, ka Turcijā reliģija nespēj tik daudz cik vienpadsmit veči šortos. Vakarā tiekam brīdināti, ka pilsētā nav droši, kas man liek domāt, ka Adanas komanda zaudējusi, bet to tā arī neuzzinam, jo dodamies nakts pārbraucienā uz Antāliju.
Antālijā nonākam no rīta, bet pašiem jau šķiet, ka ir bez maz pusdienlaiks, laikam laiki sajukuši dēļ garā nakts pārbrauciena. Viesnīca pēc Eiropas standartiem, un diemžēl gandrīz arī pēc Eiropas cenām. Pa dienu dāmas dodas sauļoties, bet es paklaiņoju pa centru, nonākot pie secinājuma, ka nekas tāds īpašs šajā pilsētā nav, vienkārši vieta, uz kuru dodas krievi un vācieši pavadīt atvaļinājumus, pirmie te ir īpaši biezā slānī. Atklāju arī to, ka fastfūds Turcijā nedaudz atšķiras no brāļa Sīrijā vai Jordānijā, taču ne sliktā nozīmē. Lielais atklājums ir ayrans, kas ir baigi labais jogurta tipa dzēriens, kas garšo apmēram tā kā tas krējums, kas paliek pāri pēc tam kad apēsti gurķi ar tomātiem. Nu un otra megalieta ir šokolādes saldējums, kas ir riktīga manta, nevis kaut kas uzputots vai trīsreiz atlaidināts... nu jā arī alus ir labāks kā citās dienvidu zemēs, kurās esam paviesojušies, taču pārtikas cenas te nelutina, droši varu teikt, ka Latvijā un Spānijā lētāk. Otro dienu iesāku ar došanos uz autoostu pēc biļetēm uz Stanbulu, un tā arī pabeidzu savu vizīti Antālijā, jo sastrēgumi un visādi pārpratumi ar busiem mani izvadā pa pilsētu gandrīz visas dienas garumā, tik vēlreiz pārliecinos, ka nav te nekā diža ko redzēt. Dāmas nonākušas pie iepriecinošākiem secinājumiem, “nepārtikas” veikalos cenas esot lētākas kā Latvijā, bet diemžēl Laura netiek pie “turkish style” biksēm, kādas bija iecerējusi iepirkt. Atvadamies no Lāsmas un jau laicīgi steidzam uz autobusu, kas mūs visas nakts garumā vedīs uz Stanbulu, kārtējās divpadsmit stundas ceļā, šoreiz ceļā uz Eiropu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru