No rīta pie mūsu viesnīcas piebrauc rozā mašinīte un sākas ceļš uz pasaules zemāko vietu, Nāves jūru, to, ka jūra ir zemu var manīt, jo ceļš gandrīz visu laiku iet uz leju. Mūsu šoferis it kā zin labu peldvietu, un nonākam pilnīgi tukšā piekrastē. Otrā pusē jūrai, kas īstenībā ir mērens ezers, var manīt Izraēlu, un naktīs skaidrā laikā it kā no kalna varot manīt arī pašu Jeruzalemi. Ūdens ir samērā dzidrs un bez neviena vilnīša, kādēļ jāķeras pie peldēšanas. Šoferis palūdz atļauju dāmām, vai viņš var iet peldēt, un to saņēmis nometas plicītī, kas šķiet nav jordāniešu kultūras iezīme, un liek būt vēl aizdomīgākam. Nāves jūra neliek vilties, tiešām nogrimt te nevar, pat iebrist ir pagrūti, jūties kā tāds pludiņš, bet ūdens ir vienkārši parasāļš, nav galīgi brīnums, ka tur dzīvo tikai dažās baktērijas un aļģe. Nu jā, visi jau droši vien ir veikalos manījuši kosmētiku no Nāves jūras, visādus vannas sāļus un dūņas, tad te viņi visi ir uz vietas, ņem tik un pagrāb. Sekojot šofera piemēram un padomam, arī es izdomāju, ka vajag ar tiem māliem noķepināties, diez gan savādi, kad saule viņus piekaltē, bet esot veselīgi.
Arī dāmas pēc iedegumu nostiprinošas saules devas iziet cauri peldes un mālu procedūrām, vēl visādi pafočējamies un dodamies uz karstajiem avotiem. Desmit kilometru attālumā esošie avoti ir brīvi pieejami plašai publikai, tādēļ arī diez gan nesakopta apkārtne, un bariņš vietējo ir ieņēmis labākas peldu vietas, kaut arī peldēt neejam pārbaudam ūdens temperatūru – točna karsts. Pēc avota dodamies atpakaļ uz Ammanu, braucot pa gandrīz tukšu, bet iespaidīgu ceļu, kas pavisam nesen uzbūvēts riktīgi klinšainos kalnos.Ammanā sākam gatavoties ceļam uz Sīriju, aizejam pie fotorāfa papildināt pases bilžu krājumus, jo esam pārliecināti, ka bildes noderēs pieprasot Sīrijas vīzu, un iepērkam šādus tādus našķus rīta autobusam. Sākam lēnām apzināt patiesās cenas veikalos, žēl no vienas puses, ka jau jādodas tālāk, jo Jordānija pēc Ēģiptes labi palīdzēja atslābt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru