Sēžam lidmašīnā un dodamies uz Valensiju. Pēdējās dienās vairāk esam bijuši ceļā nekā uz vietas (vairāki pārbraucieni gan pa nakti, gan pa dienu padsmit stundu garumā), bet, protams, piedzivojumi neizpaliek = )))
15.05.2008.
Modinātājs zvana jau pēc 6iem, plāns stopēt no Stanbulas uz Sofiju. Kad tiekam kaut cik ārā no pilsētas centra uz plānoto stopēšanas vietu, paiet laiks kamēr saprotam, uz kuru no ceļiem mums jādodas. Bulciņu tirgonim palūdzam pāris bulciņu ietinamos papīrus, kurus izmantojam, lai darītu zināmu autobraucējiem mūsu virzienu. Lai tiktu augšā uz vajadzīgās automaģistrāles, mums jāpaiet kāds gabaliņš. Lai arī daži vietējie mūs brīdina, ka pa šo ceļu mēs netiksim augšā, mēs neredzam citas alternatīvas un turpinam ceļu. Diezgan ekstrēmi mēs rāpjamies augšā pa kalnu, lienam zem tilta līdz nonākam pie dzeloņdrāšu žoga, bet par laimi gar žogu iet taciņa un mēs nonākam uz šosejas. Īpaši cerīgi neizskatās, bet stopēts ir vēl bezcerīgākās vietās. Tā kā bulciņu ietinamais papīrs izrādās pārāk plāns, to piestirpinam pie Rīgas Laika marta numura (kuru vēl nebiju paspējusi izlaīt) un sākam stopēt. Izksatās, ka stopēšana šeit nav īpaši populāra, jo visi vietejie, kas mums iet garām, mēģina parādīt, kur atrodas autoosta. Pēc kāda laiciņa apstājas mašīna, mēs jau paķeram somas, bet... izrādās, ka šis kungs arī grib mūs nogādāt autoostā. Pēc kādas stundas apstājas otrā mašīna, šoreiz šoferis mūs piedāvā aizvest par 300 eiro (autobuss maksā 20)!!! Vēlāk cenu nolaiž uz 200. Vēl pēc stundas mēs saprotam, ka jādomā kāds cits variants, kā tikt līdz Sofijai, kurā mums sarunātas naktsmājas pie Georga no hospitalityclub.org. Tā kā šoreiz esam ierobežoti laikā (17ajā ir lidmašīna no Bukarestes), dodamies uz autobusu. Laikam šī ir pirmā reize manā stopēšanas pieredzē, kad padodos. Ceļā pavadam 10 stundas, no kurām 2 uz robežas, kurā izskatās ir diezgan liels bardaks un arī kontrole (kā nekā ES ārējā robeža). Pie Georga, kurš ir programmētājs un dzīvo kopā ar sievu un 2 kaķiem, nonākam tikai pirms 12iem vakarā, bet jau no rīta dosimies prom uz Bukaresti. Sofiju neizdodas apskatīt, bet mēs vēl šeit noteikti atgriezīsimies!
16.05.2008.
Pēc Goeorga teiktā saprotam, ka stopēšana tālāk nebūs īpaši viegla un, iespējams, ar vienu dienu ir par maz, lai tiktu līdz mūsu galamērķim, tādēļ atkal dodamies uz autobusu. Kad ierodamies autoostā, noskaidrojam, ka autousu uz Bukaresti esam nokavējuši, tādēļ ar autobusu dodamies tikai līdz Rumānijas robežai, tālāk plāns stopēt. Kad izkāpjam no autiņa, izrādās, ka robežkontroles punkts ir diezgan patālu, taksists nosauc mums nereālu summu. Mēs sākam iet... un autobusa pieturā satiekam vienu jauku sievieti, kura nerunā nevienā no mūsu valodām, bet gan iesēdina mūs autiņā uz robežu un uzsauc mums biļeti (mums tajā brīdī visa Bulgārijas nauda jau bija iztērēta).
Nonākot pie robežas, izrādās, ka šo robežu nevar šķērsot ar kājām. Dīvaini. Robeźsargs iesaka stopét tepat aiz stúra. Jap, nepaiet ne dažas minūtes, kad esam mašīnā, kas dodas tieši uz Bukaresti.
Arī Bukarestē mums sarunātas naktsmājas pie vienas franču meitenes, kas jau 3 gadus dzīvo Rumānijā. Pēc nelieliem pārpratumiem ar tikšanās vietu un tikšanās laiku, mēs beidzot tiekamies. Papļāpajam par ceļošanu (izrādās, ka Amandīne ir ceļojusi veselu gadu pa pasauli, kuru raksturo, kā skaistako gadu savā dzīvē!!!) un tā kā ir 5dienas vakars, dodamies uz ballīti, kas pēc Amandīnes teiktā izklausās īpaša. Sākumā dodamies iemalkot kādu dzērienu āra kafejnīcā blakus ēkai, kurā notiek Eiropas filmu festivāls un pamanam, ka šī festivāla ietvaros kafejnīcas piedāvājumā ir visu Eiropas valstu nacionālie ēdieni, kā Latvijas tradicionālo ēdienu varēja pasūtīt rīvmaizē ceptus kartupeļus. Dīvaini. Un tad līdz 4iem rītā ballējāmies teleskopu ballītē, kur pamanīju jaunākās modes tendences – viennozīmīgi, modē atgriežas izteikti 80tie.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru