Vidusjuras austrumu piekraste

Piektdienās autobusi no tuvējās autoostas uz Latakiu neiet, kādēļ nonākam nu jau citā autoostā, kuras tirgoņi savu cenu politiku (par 50s dārgāka biļete nekā mūsu iepriekš apzinātajā autenē) skaidro ar to, ka viņu autobusā nevarot smēķēt un esot air-condition, pie tam esot baigi ātrais, nieka trīs stundās aizvedīšot. Tā nu esam nosēdināti uzreiz aiz pīpējošā šofera un air-condition ir varens, jo šofera palīgs, kurš pīpē ne mazāk cītīgi, apdzīvotās vietās karājas ārā pa durvīm un auro musu galamērķa saīsinātu nosaukumu. Pa ceļam apskatam baigi iespaidīgo ieleju, milzīga platība, kas pārklāta visādu krāsu kvadrātiņiem, sējumiem, arumiem un citiem brīnumiem, un tā nonākam arvien zaļākā Sīrijas daļā, galīgi nav šaubu par to, ka šie apgādā ar pārtiku Jordāniju. Solīto trīs stundu vietā ceļā esam pavadījuši veselas četras, bet īpaši neiespringstam, jo ceļš bija interesants. Viesnīcā mūs sākumā notur par amerikāņiem, laikam vainīga Lāsmas zilā pase (mums ar Lauru ir jaunās) un angļu akcents, bet viesnīcnieks labo savu kļūdu un iedod atlaidi. Jau pirmajā vakarā, dodoties pārtikas devas meklējumos, satiekam Žoržu (pats viņš sevi tā sauc), kurš ir vietējais, kas savulaik studējis PSRS un pat viesojies Latvijā. Pārmijam pāris vārdus un šis saka, ka tepat vien gozējoties augām dienām, tadēļ varbūt kādu vakaru varam pie viņa un ģimenes ieskriet vakariņās. Mēs jau esam no aizdomīgo cilts, it sevišķi es, tāpēc ne pārāk nopietni uztveram piedāvājumu, taču jau nākamās dienas rīts apstiprina tēzi, ka Latakieši, kurus LP raksturo kā tādus, kam maz sakara ar pārējo Sīriju, viņu rietumnieciskuma dēļ, ir patiesi viesmīlīgi ļaudis. Rītu sākam ar pastaigu pa pilsētu un gandrīz katrs veikala apmeklējums beidzas ar degustāciju vai pat gardumiem uz saimnieka rēķina. Piemēram, tiekam pie šokoladēm, citiem saldumiem un pat pie banāniem, laikam šeit tūrisms nav iesperis tik platu soli kā vietās kur esam viesojušies iepriekš. Tomēr tieši ar tūrismu saistītie iestādījumi, nedaudz pabojā viesmīlības galvaspilsētas tēlu, jo visai smieklīgā situacijā nonākam saņemot rēķinu vietējā bārā (daži tikai tādi ir, jo vietējie ar alkoholu ir uz jūs), mūsu patērētajam alum, vīnam un rīvmaizē panētajām kazas smadzenēm (kādi divi lati) pieskaitījušies 10% nodoklis, 10% par apkalpošanu, un 15 santīmi par salvetēm.. Labi, ka jau iepriekš novērsām veco triku pārprasot cenas, kas norādītas kartē, jo trīs dažādās ēdienkartēs trīs dažādas cenas. Protams, negribam 40 santīmu dēļ celt traci, tādēļ bišķi ierēcam par to, ka vajag ieviest maksu par grīdas nodilumu, trauku mazgāšanu un gaisu, ko elpojam un finālā savācam arī visas pārējās salvetes, jo esam taču par viņām samaksājuši. Vēlāk dāmas pasauļojas uz terases, iedzeram koliņas no veikala, kura saimnieks nu jau visiem ziņo, ka šim ir draugi no Latvijas, apēdām vēl kadu vistas pankūkkebabu un vakars klāt. Kamēr mēģinam spēlēt tējnīcā vietējo galda spēles tiekam pie jauna drauga, Semera, kurš ir mega biznesmenis apelsīnu jomā. Jaunais draugs mūs uzaicina vakariņās pie viņa ģimenes, un tā kā šāds piedāvājums vairs nepārsteidz un vadam pēdējo vakaru Sīrijā, tas pēc nelielas kautrēšanās tiek pieņemts. Ierodamies dzīvoklī, kurā priekšā jau ir sieva, sievasmāte, vēl kaut kādi sīkie, kaut kāds cits radinieks un filipīniešu mājkalpotāja. Tauta šeit mainās un drīz ierodas sievas māsa, tad viņas vīrs.. Vakariņas visādi našķi, beigās, kad vairs nevar ieest, tieku arī pie alus. Pārsvarā klausamies stāstus par to cik viņa ģimenei visa kā daudz un cik labi audzēt apelsīnus, protams, salīdzinam arī šo to, kā ir šeit un kā Latvijā. Diemžēl citi ģimenes locekļi ne pārāk runā valodās, kurās mēs spējam komunicēt, tāpēc iekuļamies arī pārpratumos, piemērma, sievas māsa grib dot mums naudu, lai varam tikt rīt uz Turciju, jo laikam mūsu apgalvojums, ka mums nav dolāri, bet Sīrijas mārciņas, viņai licis domāt, ka tālu mums netikt. Semeram jau ir plāni vai tuvākajai nedēļai, kur tik nevajadzētu mūs aizvest, bet sarunājam, ka feini būtu mūs aizvest atpakaļ līdz hotelim. Apmainamies e-pasta adresēm un tagad mums ir viens paziņa arī Sīrijā!