02.05.2008.
Amanā ierodamies ar autobusu no Wadi Musa's. Ceļš neko diži iespaidīgs nav, jo braucām pa Tuksneša lielceļu, nevis Karaļa lielceļu, kas it kā esot iespaidīgāks, bet diemžēl arī garāks. Jau pa ceļam esam izdomājuši, ka paliksim Palace Hotel, tāpēc autoostā ņemam taksi un skaidri paziņojam kurp mūs vest. Surprise, surprise.. iekuļamies nepatīkamā starpgadījumā, taksistam iedodam 50 dinārus, bet viņam nav ko izdot, tādēļ viņš apstaigā veselu virkni veikalu, līdz beidzot atdod mums tikai 3 dinārus, it kā mēs viņam būtu devuši 5 nevis 50. Kad uzsākam traci, taksists, kurš nerunā angliski, taisa lielas acis un dievojas, ka esam viņam devuši piecīti! Tā kā esam 1000% pārliecināti, ka tas bija 50 nevis 5, jo man citas naudas vispār nebija, neļaujam taksim aizbraukt, tādejādi izveidojot nelielu sastrēgumu un piesaistot arī dažu garāmgājēju un policistu, kura klātbūtni gan taksists respektē, izvelkot iztrūkstošos 45 dinārus. Diemžēl ar to viss nebeidzas, taksists ar kolēģiem ierodas viesnīcā skaidrot taisnību, un es pat sāku ticēt, ka viņš pats ir apčakarēts, protams, arī onka saprot, ka mēs neesam nekādi krāpnieki, tāpēc piedāvā “kompromisu” - dalīt zaudējumus uz pusēm, bet tā kā tā viņa pārskatīšanās nav mūsu problēma, kompromisam nepiekrītam un cēliens ar vājredzīgo taksistu brigādi ir beidzies, par laimi mums pozitīvi. Iečekojamies viesnīcā un ejam aplūkot Ammanu, kas ir lielākā Jordānijas pilsēta (galvaspilsēta), te ir mājas veseliem diviem miljoniem iedzīvotāju. Iedzīvotāji gan te ir visdažādāko nacionalitāšu, pārsvarā gan palestīnieši, tad paši jordānieši un tuvu viņiem arī irākieši. Nu jā, Ammanā nav daudz vietu, kuras nepskatot varētu teikt, ka neesi redzējis Jordānijas galvaspilsētu, jo kaut arī sena apmetnes vieta, vēl 20.gs 20tajos gados te esot dzīvojuši vien 2000 iedzīvotāji, un viss tas, kas apbūvēts apkārt romiešu amfiteātrim un citadelei ir vienveidīgs, neizteiksmīgs betons.
Ammana ir patīkama pārmaiņa pēc visām turistiskajām vietām, kur esam pabijuši, jo veikalnieki ir mierīgi, un ja negribi, vari ar viņiem nerunāt, bet cilvēki ir laipni un bieži vien tikai sasveicinās vai pēc noskaidrošanas, no kurienes nākam, pasaka jau n-tās reizes dzirdēto “Wellcome to Jordan”. Pozitīvākais piemērs – onkulis brauc kalnā ar vecu mašīnu, pēkšņi apstājas, paprasa no kurienes mēs, novēl jauku dienu un dodas tālāk, it kā tas būtu viņa pienākums visiem ārzemniekiem apprasīties no kurienes šie ieradušies, un viņa apstāšanās netraucētu satiksmi.
Kad esam tikuši galā ar vēsturisko centru, iepazīstamies ar dīvainu taksistu (pareizāk tūristu izvadātaju) mazā rozā mašīnītē, kurš mūs izvadā bez maksas pa Ammanu, šo to apskaidrojot, līdz beigās vienojamies, ka pirmajiem viņa mūžā sastaptajiem latviešiem pienākas atlaide braucienam uz Nāves jūru, kuram būsim gatavi deviņos no rīta jau rīt.
Pēc laika internetár jau pavēls, kādēļ ieslīdam kafejnīcā ar balkoniņu, kurā iemalkojam tēju un apbrīnojam vietējo publiku, kas ūdenspīpes pīpē tā ka mākonis vispár neizklīst.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru