Pēc nakts pārbrauciena esam Stanbulā jau ap astoņiem no rīta, laikā kad pilsēta šķiet baigi kustīgā un visi steidzas uz darbiem. Kaut arī galvenā autoosta ir Eiropas pusē, izkāpjam vēl Āzijā, un Bosforu šķērsojam ar kuģīti, tādā veidā apvienojot lietderīgo ar patīkamo, jo kāds gan prieks no pārbraukšanas dzimtajā pasaules daļā pāri kaut kādam tiltam. Kuģīša jeb prāmja pakalpojumus izmanto ļoti daudzi vietējie un tā nav tūristu izklaide, bet gan pavisam normāls transporta veids, pie tam lēts un regulārs. Pietauvojamies pašā Sultanahmetā, kas ir Stanbulas vecākā daļa, kura izvietojusies tādā kā kalnā uz zemes raga, kurš nošķir Marmora jūru no šauruma, un tur pat arī atrodam naktsmītni – koju tipa istabu hostelī. Tā kā esam nosprieduši, ka jau nākamajā rītā dosimies tālāk uz Sofiju, mūs palikšana kopá ar citiem cilvékiem nebiedē un liekas pat interesanta, jo nekad tā neesam darījuši, neskatoties uz to, ka šāda tipa naktsmītnes ir vispopulārākās (letākās) ceļotāju vidū (tā kā mēs esam divi Double parasti sanāk tikai par kapeiku dārgāka), galu galā pa hosteļa logu var mierīgi vērot Sofijas katedrāli. Katedrāle nav vienīgais apskates objekts, ar kuru Stanbula lepojas, tur pat pretī ir zilā mošeja, kas ārēji ir samērā līdzīga Sofijas katedrālei, un kaut arī no iekšpuses neesot tik iespaidīga, tā ir mošeja, kura joprojām aktīvi pilda savas funkcijas. Izlemjam par labu Zilās mošejas apskatei, jo tās apmeklējums ir bezmaksas (par ziedojumiem, kas varētu būt ari mazāki kā 8Eur Sofijas katedrālē), un redzētais neliek vilties, interjers ir baisi iespaidīgs, visi tie ornamenti un paklājs, tas viss kopā rada zināmu bijību, es teiktu ne mazāku kā apmeklējot kādu no kristiešu superbaznīcām. Vēl jau Stanbulā ir vesela kaudze vietu, kas noeikti esot jāredz, bet mēs neispringstam, jo vienā dienā visu paspēt nav reāli, un ejam uz izslavēto tirgu! Pēc Damaskas un Aleppo šis tirgus neatstāj nekādu baigo iespaidu, jo vairāk tādēļ, ka nomaļākās ejas pārpildītas ar visādiem viltus D&G, Adidas, Rolex, Puma, Gucci u.tml. izstrādājumiem, bet ir protams lietiņas, kuras gribetos nopirkt, ja vien nebūtu viņas pēc tam jānēsā apkārt pa visurieni mugursomā.
Vēl nedaudz pastaigājam pa krastmalu un pusdienām ieskrienam kādā ielas kafūzi, kas noveitojies blakus vēl veselai rindai tādu un pagaršojam lēcu zupu, kas viņiem esot baigi tradicionālā, tiešām ne vainas. Kamēr staigajam pa krastmalu varam iepazīt nedaudz no Stanbulas ikdienas, pirmais, kas iekrīt acī ir n-tie kuģi, kuri dodas savā ceļā uz Melno jūru vai no Melnās jūras, diez gan interesanti pavērot, krastmalu iecienījuši arī vietējie (lielākoties veči), daļa no kuriem vienkārši gozējas uz akmeņiem, bet daļa cenšas uzsākt savu biznesu piedāvājot apsēsties un maziem plastmasas ķeblīšiem, iedzert tēju vai ūdeni, dažs pat piedāvā dzīvo mūziku savā izpildījumā (apšaubāmas vokālās dotības), tomēr uzņēmējiem šeit dzīve nav viegla, apkārt braukā autobuss pilns ar kaut kādas iepriekš neredzētas pasugas policistiem, kuri atņem nelegālajiem tirgoņiem visu, kas viņiem ir, tā nu mums gandrīz vai paliek žēl viena tāda, kurš šķiras no sava trīsriteņa ar pudeļu nodalījumu un veselas kaudzes atspirdzinājumiem.
Nākot tuvāk vakaram, apzinām mūsu iespējas stopēt uz Sofiju, kas šķiet diez gan cerīgas, vienīgi neviens nevar īsti pateikt, kur sākt un kā tur nokļūt. Tā arī pie skaidrības netiekam un pēc vakara pastaigas, kas ļauj ieraudzīt pavisam citu Stanbulu, kuras krāšņākie arhitektūras pieminekļi ir smuki izgaismoti, dodamies atpakaļ uz hosteli. Hostelī saradušies baigi daudz visādi ceļinieki, kuri tad nu apspriež savus iepriekšējos panākumus un nākotnes plānus, mēs diskusijās neiesaistamies, tik no malas pavērojam cilvēkus – kādi gan kadri nav devušies paceļot, dažādība kā pie Bābeles torņa celtniecības!!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru