Vienna

Vīnes dienvidu dzelzceļa stacija ir teju vai centrā un jau pēc pārdecmit mtriem vari sākt baudīt visu mega arhitektūru, sākot ar Belvederu, kas manāms jau no perona. Štrunts par visiem apstādījumiem un Belvederu, bet pašā Vīnes centrā slejas sarkanarmietis uz podesta, un skaidrā krievu valodā, puslokā veidoto memoriālu grezno uzraksts, kas pauž megapateicību padomju kareivjiem par milzu darbu, atbrīvojot eiropas nācijas no fašistiskās Vācijas jūga. Tik uzkrītošu un centrālu padomju pieminekli Rietumeiropā ieraudzīt nebiju cerējis, un nevaru īsti saprast, kam par tādu te jāpateicas, jo Austrija jau pati bija diez gan fašistiska pirms Ādolfa apvienošanas kampaņas, kura sevī neietvēra nekādu vardarbību. Blakus piemineklim ir Lukoila Austrijas mītne, un vēlāk novēroju, ka Vīnes ielās krievu valoda ir diez gan bieži dzirdama, tā ka, laikam lielais izbrīns bija velts. Nu, izmetam vēl līkumu pa vecpilsētu, kurai visapkārt ir nenormāli grandiozas 19. gadsimta būves, no kurām var noprast vērienu, ar kādu tajā laikā rīkojušies Austroungārijas varenie, un pievakarē pie Operas tualetes tiekamies ar Georgu, ar kuru sarunāta naktsmītne. (Operas tualete atrodas ne gluži pašā operā, bet metro - kaut arī orķestra pavadījums likās vilinošs, tā arī neizmantojām ekskluzīvās labierīcības.) Georgs ir normāls kadrs ap trīsdesmit, kuram ir viedoklis par visu kaut ko. Lielākoties viedoklis pamatots ar visādām gudrām grāmatām, kuras viņš ir iecienījis, kaut arī ne tik ļoti kā smēķēšanu, jo pīpēt viņš droši varētu pat pie tā nezināmā kareivja kapa, kā tāda mūžīgā uguns. Tā kā Georgam no rīta, jau pirms deviņiem, jālaiž pa darīšanām vai uz universitāti, kur šis cīnās ar bioķīmiju, tad arī mēs visai agri notinam makšķeres un pēc brokastu maizes jau ķeramies pie stopēšanas uz Zalcburgu, kuru esam iecrējuši kā nākamo pieturas punktu, pirms Minenes.