Zveeru dienas

Ir notikusi neliela kibele ar cieto disku, kuraa glabaajam visas bildes, tadel soreiz bez bildem, bet mees loti ceram, ka buus iespeeja kadreiz veel siis bildes ieraudzit = )))

Jau trešo dienu esam ceļā, bet diez ko tālu neesam tikuši, nobraukti tikai nedaudz vairāk kā 800 kilometri. Jau pirmajā vakarā ierodamies Canadian Rockies un pa tiem pašiem kalniem maļamies vēl tagad. Daba ir nenormāli skaista, un kalni nebeidz pārsteigt, jo laikam jau divus vienādus kalnus nekur atrast nevar, nav Rockies līdzīgi , ne Eiropas, ne Jaunzēlandes Alpiem, nav arī diez ko tuvi Himalajiem, bet sava daile nenoliedzami ir. Vispār jau arī te kalni mainās, tāpat kā retie kalnu miesti, bet visur ir smuki zili-zaļi ūdeņi un ciedras. Izskatās, ka arī dzīvnieku te netrūkst un katra diena mums paiet zem cita zvēra zīmes.
Pirmā diena bija lāča diena, kaut arī pašu lāci neredzējām, ķepainītis bija atstājis savus pēdu nospiedumus upes dubļos pārdesmit metrus no mūsu nometnes, tiesa gan krietni pirms mūsu ierašanās, bet tas jau nekas, Laura pa nakti ar bateriju apkārtni izčekoja un konstatēja, ka esam drošībā!
Otrā diena pagāja kalnu aitas zīmē, milzīga aita (Latvijā to droši vien sauktu par kalnu kazu, bet te viņu sauc par Big Horn) bija pirmais dzīvnieks, kuru no rīta satikām uz ceļa, droši vien tāpēc arī lielo daļu dienas rāpāmies pa kalniem, lai iečekotu dažus ūdenskritumus, ezerus un tiktu pie labiem skatiem pāri kalniem un ielejām.
Trešā diena sākās ar amerikāņu briežiem, bet kaut kā viņi mūs īpaši neiespaido, laikam esam pieraduši, tad ceļu nobloķē bariņš ar kalnu kazām, kuras diez ko neraustās no cilvēkiem, bet tikai vakarā pēc tūristu apsēstās Banfas un Džasperas apmeklējumiem noskaidrojas, ka trešā diena pieder koijotam, kuru Laura izbiedē no vakara snaudas. Koijots nav diez ko laimīgs un negrasās samierināties ar faktu, ka mēs gatavojamies nakšņot viņa mežmaliņā, un grib mūs iebiedēt ar riešanu, bet kad ierauga mani ar fočiku pie acs rāpjamies uz mašīnas, saprot, ka nekas nesanāks un lēnām dodas savās medību gaitās. Rītdienas cerība ir alnis, jo grasamies uz kādu mirklīti nomainīt kalnus ar prēriju, bet ta jau manīs, ja pamodīsimies laicīgi ir izredzes arī ieraudzīt kādu ekskluzīvāku totēmlopiņu.
Ceturtā diena iesākas ar koijota gaudošanu un trobelēšanos gar mūsu mašīnu, izrādās, esmu aizmirsis uzgriezt modinātājam skaņu, bet koijots lasa mūsu domas (vai vienkārši grib ātrāk tikt vaļā no mūsu kompānijas) un ceļ augšā akurāti laikā, kad vajadzētu atskanēt modinātājam. Gribam jau ceturto dienu atkal pasludināt par koijota dienu, bet netiekam diez ko tālu, kad pie apvāršņa (metru no ceļa) uzrodas briežu tēvs, nav nekāds milzenis, bet no mums vispār nekautrējas, turpina brokastis pat tad, kad Laura izkāpj no mašīnas. Vispār skats ir iespaidīgs, apkārt kalni, lec saule, tukša šoseja ar briedi bonusā. Rīta cēlienā satiekam vēl brieža draudzeni, kalnu kazas un aitas, bet lielākais dienas notikums laikam ir lācis. Braucam pa mežu jau kādus 200km, kad pēkšņi pamanam ceļa maliņā grizlī lāci. Melnais, kas ir samērā liels eksemplārs priekš savas sugas, nemaz netaisās nekur zust, bišku paskatās uz mums un turpina vandīties pa brūklenājiem un velēnām. Paskatamies, papriecājamies un turpinam braukt pa mežu. Baigā sajūta, ka var tā braukt pa mežu 400km un satikt labi ja 20 pretimbraucējus, 30 mājas, vienu benzīntanku, divus veikalus un lāci. Ja tā padomā, pirms 150 gadiem šajā Amerikas daļā vispār dzīvoja tikai pirmiedzīvotāji, kuriem nebija nekādas vajadzības pēc asfalta, benzīntanka vai veikala. Iepriekšējā dienā (koijota dienā) apskatījām arī Columbia ledāju, aizgājām līdz pašiem lediem, kas, protams, ir gana iespaidīgi, bet vēl iespaidīgāk ir paskatīties uz atzīmēm takas malā, kuras norāda, kur ledājs atradies pirms desmit, divdesmit u.tt. gadiem. Globālā sasilšana ir tepat, tas vairs nav stāsts par mistisku caurumu ozona slānī kaut kur virs Antarktīdas, desmit gadu laikā ledājs atkāpies pa kādiem100 metriem. Pasaule pēdējā gadsimta laikā ir mainījusies vājprātīgos tempos, bet par laimi vismaz šeit ir atlicis kaut kas neskarts. Lāča dienas vakarā koijotu satikt neizdodas, vienīgi vāveres, kas ir visur, ņemās visriņķī ap mūsu vakariņu galdu.
Piektā diena ir karibū diena, bet mēs to no rīta vēl nezinam, triecam cauri visai garlaicīgam ceļa posmam, kur satiekam tikai kraukļus un vientuļu koijotu, bet daile atgriežas kalnos, grūti izstāstīt cik iespaidīgs ir skats no augšas, kas paveras pāri milzīgai ielejai, ar milzigu upi un milzīgiem kalniem visapkārt, cik vien tālu redzi, ir tikai meži un kalnu virsotnes. Pusdienlaika karstumā saņemamies uz peldi/vannu kādā no kalnu upēm, pieļauju, ka ziemā ūdens nav aukstāks kā šitajā upē augusta beigās. Ar copi gan nesokas, kaut arī izmēģinam divas upes un baigi smuko kalnu ezeru, finālā tikai mīnus viens lašu vizulis. Ar kalniem atgriežas arī dzivnieki, jau tradicionāli jāmin kalnu kazas un aitas, kurām par godu mēs vairs nestājamies uz fotosesiju, bet pirmo reizi dzīvē satiekam karibū, kas ir sava veida briedis, kaut kas līdzīgs ziemeļbriedim, es teiktu. Kas interesanti, šeit uz ceļa zīmēm, kas brīdina par dzīvniekiem ceļa tuvumā parasti arī norāda konkrētu dzīvnieku, kura klātbūtnei šoferim jāsagatavojas. Pēkšņi ieraugam iepriekš neredzētu zimi, uz pusi lielāku kā standarta zīmes, uz koši sarkana fona attēlots bizonis, virs kura lieliem burtiem vēl rakstīts “Uzmanību, bizonis uz ceļa”. Nobraucam kādus piecdesmit kilometrus tā arī neieraugot citu bizoni kā vien to, kas uz zīmes, līdz seko nakamā tāda pati zīme. Vēl nedaudz nosmejamies, ka vienu no diviem bizoņiem esam palaiduši garām, jāmēģina ieraudzīt otro, kad aiz līkuma ceļmalā pamanam (grūti nepamanīt) kādus 60 bizoņus, kas bauda ģimenes pikniku grāvja zālājā. Vēlāk satiekam vēl vienu baru, tad vienu bizoņu indivīdu, kas vienatnē sauļojas pašā ceļa malā, tad notriektu bizoni, bet diena pieder karibū.
Sestās dienas rīts sākas ar ceļmalas bizoņiem un baiso miglu, kas ceļas no Liard upes. No miglas ārā tiek vienīgi tad, kad esi augstak kalnā, un tad arī skats ir vienreizējs, mēs un kalni esam augšā, bet meži un migla lejā. Beidzot iebraucam Jukonas provincē, esam pievarējuši jau divus ar pusi tūkstošus kilometru un nonākuši Nelson Lake, kas ir maziņš miestiņš meža vidū, kuru pārsvarā apdzivo indiāņi. Miests kā miests, vienīgais ar ko tas izceļas ir ceļa zīmju mežs. Cilvēki no visas pasaules uz stabiem sanaglojuši dažnedažādas ceļazīmes no savām dzimtajām vietām. Dažas no zīmēm ir pilna izmēra norādes uz apdzīvotām vietām, Vācijā, Čehijā, Austrālijā un vēl nezin kur, nevar tik saprast kā viņas līdz tejienei tikušas. Tiem, kas nav gatavojušies jau mājās, pa kluso skrūvēdami no stabiem nost zīmes ar uzrakstu “Saldus” vai “Cēsis”, jāizlīdzas ar pannām, gaļas delīšiem, cirvjiem u.tml. Mēs veikalā nopērkam dēli, kurā iegrebjam “Laura & Jānis from LATVIA going to Alaska”, beigās sanāk tīri labi, un varam doties tālāk. Pēcpusdienā nekas īpašs (izņemot nenormali smukos dabas skatus) nenotiek, bet nospriežam, ka ir jau par vēlu triekties līdz pašai Whitehorse, kurai mēs gribam veltīt lielāko daļu dienas vai pat veselu dienu, tāpēc paliekam pie ezera, no kura iztek Jukona, lai atlikušos 70 km līdz provinces galvaspilsētai mērotu pēc nakts atpūtas.