Trīs dienas Melburnā, tas ir nākošais atskaites punkts pēc Jaunzēlandes.
Vispār jau mēs esam diez gan iespaidojušies no Flight of the Concords humoriņa, kas regulāri skar austrāliešus un no Bila Braisona “Down Under”, kas arī nekautrējas ķengurus raksturot kā nedaudz dīvainus, tādēļ no Austrālijas pat nezinām īsti ko sagaidīt. Sākas jau viss ar muitu (robežsardze izrādās pilnīgi miermīlīga), kas konfiscē Laurai mandarīnus, un ilgi domā vai konfiscēt manā somā iestūķēto kaula gabalu (abus bijām deklarējuši), vēl beigās nokrata pirkstu, ka vajadzēja mani štrāfēt, kā es ar savu izglītību neiedomājos, ka Austrālijā nevar ievest augļus. Viesnīcu ilgi nemeklējam, jo palikt taisamies vien divas naktis, atrašanās vieta der, cena der, paliekam. Vēlāk gan sāk likties, ka vajadzēja pameklēt ilgāk, jo bardaks iestādījumā valda gandrīz tik pat mežonīgs kā ritms, kas piektdienas vakarā bungojas caur sienu, kas hosteli šķir no kaut kāda visai populāra kluba, bet tā nu ir cena kuru maksājam par vietiņu centrā. Melburnas centrs ir visai kompakts un orientēties galīgi nav grūti pat bez kartes. Austrālieši izrādās vairāk līdzinās Braisona laipnajam tēlam, cenšas izpalīdzēt un nekautrējas aprunāties, nu līdzīgi kā ar jaunzēlandiešiem. Kaut gan ko mēs par to varam spriest pēc trim dienām vienā pilsētā. Viena lieta gan te ir biškucīt savādāk kā NZ, nacionālais sastāvs ir raibu raibais, pa pilnam aziātu, ķīnieši, turki, indieši, pakistāņi, pat eiropejiskas izcelsmes austrālietim var piemeklēt izskatam atbilstošu valsti, dažkārt pat nav jāliek lietā iztēle, var dzirdēt poļu, grieķu, pat krievu valodas....... redzējām arī vienu aborigēnu. Visa tā ainiņa liekas loģiska pēc imigrācijas muzeja apmeklējuma. Muzejs ir patiešām interesants, baigi sen nebija gadījies muzejā pavadīt veselu pēcpusdienu un doties prom, pēc tam, kad personāls ziņo par slēgšanu. Starpcitu muzejā atvēlēta vieta arī informācijai par latviešiem, kas uz ielām gan netika manīti. Vēl viens no iespaidīgākajiem hailaitiem ir Karalienes Viktorijas tirgus, kurā var iepirkt gandrīz visu ko sirds vai vēders kāro, tur arī pamanamies iefiltrēties Viktorijas štata policijas rokgrupas fanu pūlī, kas ieradušies uz bezmaksas koncertu.
Tā nu mēs arī aizvadam Austrālijas dienas, neko īpašu nedaram, vazājamies pa pilsētu, izmetam kādu līkumu ar bezmaksas tūristu busu, aizejam vēl uz Budas dienām, kuras sarīkojuši vietējie “budisti” un budisti... Pirmdienas rītā esam gatavi doties tālāk, bet domājam, ka kaut kad vēl jāatbrauc būs papētīt Austrālijas jautājumu tā pamatīgāk, citādi neērti uzšūt AUS karodziņu uz mugursomas!
Vispār jau mēs esam diez gan iespaidojušies no Flight of the Concords humoriņa, kas regulāri skar austrāliešus un no Bila Braisona “Down Under”, kas arī nekautrējas ķengurus raksturot kā nedaudz dīvainus, tādēļ no Austrālijas pat nezinām īsti ko sagaidīt. Sākas jau viss ar muitu (robežsardze izrādās pilnīgi miermīlīga), kas konfiscē Laurai mandarīnus, un ilgi domā vai konfiscēt manā somā iestūķēto kaula gabalu (abus bijām deklarējuši), vēl beigās nokrata pirkstu, ka vajadzēja mani štrāfēt, kā es ar savu izglītību neiedomājos, ka Austrālijā nevar ievest augļus. Viesnīcu ilgi nemeklējam, jo palikt taisamies vien divas naktis, atrašanās vieta der, cena der, paliekam. Vēlāk gan sāk likties, ka vajadzēja pameklēt ilgāk, jo bardaks iestādījumā valda gandrīz tik pat mežonīgs kā ritms, kas piektdienas vakarā bungojas caur sienu, kas hosteli šķir no kaut kāda visai populāra kluba, bet tā nu ir cena kuru maksājam par vietiņu centrā. Melburnas centrs ir visai kompakts un orientēties galīgi nav grūti pat bez kartes. Austrālieši izrādās vairāk līdzinās Braisona laipnajam tēlam, cenšas izpalīdzēt un nekautrējas aprunāties, nu līdzīgi kā ar jaunzēlandiešiem. Kaut gan ko mēs par to varam spriest pēc trim dienām vienā pilsētā. Viena lieta gan te ir biškucīt savādāk kā NZ, nacionālais sastāvs ir raibu raibais, pa pilnam aziātu, ķīnieši, turki, indieši, pakistāņi, pat eiropejiskas izcelsmes austrālietim var piemeklēt izskatam atbilstošu valsti, dažkārt pat nav jāliek lietā iztēle, var dzirdēt poļu, grieķu, pat krievu valodas....... redzējām arī vienu aborigēnu. Visa tā ainiņa liekas loģiska pēc imigrācijas muzeja apmeklējuma. Muzejs ir patiešām interesants, baigi sen nebija gadījies muzejā pavadīt veselu pēcpusdienu un doties prom, pēc tam, kad personāls ziņo par slēgšanu. Starpcitu muzejā atvēlēta vieta arī informācijai par latviešiem, kas uz ielām gan netika manīti. Vēl viens no iespaidīgākajiem hailaitiem ir Karalienes Viktorijas tirgus, kurā var iepirkt gandrīz visu ko sirds vai vēders kāro, tur arī pamanamies iefiltrēties Viktorijas štata policijas rokgrupas fanu pūlī, kas ieradušies uz bezmaksas koncertu. 
Tā nu mēs arī aizvadam Austrālijas dienas, neko īpašu nedaram, vazājamies pa pilsētu, izmetam kādu līkumu ar bezmaksas tūristu busu, aizejam vēl uz Budas dienām, kuras sarīkojuši vietējie “budisti” un budisti... Pirmdienas rītā esam gatavi doties tālāk, bet domājam, ka kaut kad vēl jāatbrauc būs papētīt Austrālijas jautājumu tā pamatīgāk, citādi neērti uzšūt AUS karodziņu uz mugursomas!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru