Šoferis izskatās tik pat nikns kā viņa palīgs, negrib runāt pat ar ķīniešiem, tad negrib mums tirgot biļetes, tad saka, ka autobuss iet citur, bet beigās kaut kā mums izdodas tikt pie biļetēm uz Litang, kas vēl pirms nedēļas bija tūristiem liegtajā zonā (sakarā ar 50to Tibetas okupācijas gadadienu). Šoreiz ceļš ved pāri vēl augstākiem kalniem, skati vēl iespaidīgāki nekā iepriekšējā dienā, pa pilnam jaku, milzīgi akmeņu lauki, nelieli kalnu ezeriņi, vietējo nomadu apmetnes, šķiet esam ieradušies Tibetā. Vēl viena pazīme, kas liecina, ka Tibetas autonomā reģiona robeža ir tepat blakus ir armijas klātbūtne, kuru nevar nemanīt. Tomēr vēl manāmāki par armijniekiem ir paši tibetieši.... Riktīgie “visu gadalaiku” jaka ādas tērpi, saules apdedzinātas sejas, hūtes un lūgšanu krelles viņus atšķir no ķīniešiem vēl vairāk kā auguma atšķirības (tibetieši ir būdīgāki). 
Iečekojamies visai pabriesmīgā viesnīcā un dodamies pilsētas apskatē. Izrādās, ka skolas laukumā notiek kaut kāds bērnu festivāls, kas pats par sevi varbūt nav nemaz tik ļoti skatāms kā skatītāji, kuri saradušies aplūkot savu bērnu dejas, dziesmas u.tml. priekšnesumus. Sāku jau fočēt spilgtākos personāžus, kad mani pārķer mūks, kurš diez gan labi runā angliski. Piesēžam parunājamies, šis pat zin, kur ir Latvija, kas ir īpašs gadījums Ķīnā, izrādas viņš šobrīd ir skolotājs vienā no attālākajiem šejienes klosteriem, bet angleni savulaik iemācījies Indijā, kur četrus gadus studējis budisma filosofiju. Labākais, ka uz Indiju šis devies kājām, pagājis mēnesis vai bišku vairāk, viņš īsti neatcerās. Drīz arī bērnu svētki ir cauri un mēs, līdzīgi kā mūsu draugs uz Indiju gājējs, ejam kalnā uz klosteri, kurā dzimuši veseli divi dalailamas (septītais un desmitais). Gājiens nav no vieglajiem, jo par sevi liek manīt augstums (esam virs 4000mvjl) un sacēlies ir baigais vējš, kas nes smiltis tieši sejā. Templis un klosteris noteikti ir baigi iespaidīgie, bet iekšā nekur arī neieejam, jo neviens mūs tā speciāli neaicina un mēs arī negribam uzbāzties. Vēl pāris līkumi pa ielām, kurās cūkas nomainījuši jaki un ķīniešus tibetieši, kad arī sāk līt. Forši, ka tā, vismaz laiks uzrakstīt kaut ko blogam. 
Otrā diena Litang sākas ar normālu izgulēšanos, bet tas neko daudz mūsu plānā nemaina, jo plāna mums nekāda īpašā nav un pilsēta ir dzīva visu dienu, nav te nekādu izteikto rīta vai vakara cēlienu. Sākam jau lēnām aprast ar vietējiem kolorītajiem tēliem, vienīgi ne pārāk izdodas aprast ar augstumu un šķiet, ka Laura ir tikusi pie augstkalnu slimības, kādēļ arī nemaz neplānojam kaut kādus kalnu pārgājienus, zirgu izjādes u.tml. pasākumus. Ceram, ka galvassāpes pāries un ekstra diena nemainot augstumus palīdzēs aklimatizēties. Varētu likties, ka vietējiem nekādām augstuma kaitēm nevajadzētu būt, bet patiesībā viņi šeit lieto kaut kādu saknīti, kas palīdz tikt galā ar visiem sindromiem un justies feini. Tās saknītes tirdzniecība te sit austu vilni, pilnas ietves ar tirgoņiem un pircējiem, kas satupuši ap saknes kaudzītēm.
Izskatās, ka saknīte ir ne vien dārga, bet arī saistās ar tradīcijām, jo vietējos nekad neredzēsi pieejam pie tirgoņa un nopērkam 100 gramus par tik un tik naudiņām, visa svēršana, cenas noteikšana un darījuma noslēgšana vienmēr notiek piesēžot un nekad fiksāk kā pus stundā. Izbrienam cauri visai pilsētai un konstatējam, ka armijas daļas ir burtiski ielenkušas miestu no visām pusēm, pie tam tās izvietotas pēc iespējas tuvu tibetiešiem reliģiski nozīmīgām vietām. Iefiltrējamies starp vietējiem budistiem un izmetam vairākus apļus ap milzīgu stūpu, griezdami lūgšanu ratus. Baigi forši tā riņķot, vienīgi traucē, ka pāri sētai no sargposteņa uz tevi visu laiku skatās ķīniešu zaldāts, pie tam ik pa brīdim atskan militāra bļaustīšanās, tā teikt, var pilnībā saprast par ko cepās tibetieši. Pēcpusdienā, kamēr Laura atpūšas, dodos fotografēt cilvēkus. Riktīgi smieklīgi! Tā jau mēs esam eksotika, bet vēl baltais ar kameru, vo tas ir kaut kas. 
Vislabākais veids, kā pievērst uzmanību ir mainīt objektīvus vai šķirot fočikā bildes, zibenīgi apkārt sarodas bars un brīvprātīgie uz fotosesiju. Pēc fotografēšanās, visi kopā skatamies fočikā bildes, baigā atrakcija. Vēl aizeju līdz pāris biljarda klubiem (biljards te ir cieņā), bet saprotu, ka šie spēlē pēc man nesaprotamiem noteikumiem un uz naudu, kādēļ arī neiesaistos. Cita lieta ir šaušana mērķī! Uz centrālās ielas nobāzējies onkulītis, kas uzmeistarojis no kaut kāda stroķa elektronisku šauteni, kas ar vadu pievienota pie mērķa. Tīģeris nav pārāk tālu, bet vietējiem kaut kā neizdodas baigos punktus savakt, tāpēc nolemju nočekot savus spēkus, iegūstu vietējo kovboju atzinību, jo visus desmit šavienus ielieku devītniekā. 
Vakariņās ieslīdam vienā grilla bufetē, baigi labās sēnītes, bet pēc tam vēl iegriežamies pie Mr. Zheng, kas ir gandrīz vienīgais angliski runājošais restorāna īpašnieks pilsētā, satiekam vēl divus baltos un konstatējam, ka plāns rītdienai mums visiem viens – tibetiešu bēres.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru