Viss tiek kontrolēts, uz laukuma tu netiksi neizlaižot somu caur rentgenu, kas gan nebūtu nekas īpašs, tāda pati sistēma darbojas visās autoostās, stacijās, metro un jebkur citur, kur mēdz apgrozīties lielāki cilvēku bari. Bet laukumam pa perimetru stāv ievērojams skaits maskētu un nemaskētu policistu, arī starp tūristiem klaiņo visāda mēroga kārtības sargi, ik pa brīdim pāri laukumam maršē pa kādai policjas vienībai, un to visu novēro n-tās drošības kameras. Izskatās, ka ķīniešiem ir par ko bīties pat pēc 20 gadiem, kas pagājuši kopš slaktiņa šajā pat laukumā. Baigi grūti pateikt vai lielā daļa no šodienas apmeklētājiem vispār nojauš kaut ko par tik seniem notikumiem. Skatu uz ne pārāk pozitīvām emocijām lādētu vietiņu vēl drūmāku padara dūmaka, kas pilnībā sedz pilsētu tā, ka nav pat jausmas kurā virzienā saule meklējama, nemaz nerunājot par kaut kādu ainavu, kas beidzas jau pēc metriem 100. Sireāls skats, n-tie sarkanie karogi dūmakā un ķīniešu tehnofīli ar mobilajiem un fočikiem viens otru fotografē visādās ultradīvainās pozās, kas kā likums ir iestudētas un netiek mainītas uz pāris sekundēm. Daudz senākus notikumus par Tianmjen laukumu piedzivojusi aizligtā pilsēta, kas sākas turpat iepretim. Viens no gidiem teica, ka visa apskatīšanai vajag vismaz piecas stundas, droši vien ka tā arī ir, jo piļu komplekss ir milzīgs un iespaidīgs, ko labāk apjaušam tikai, kad esam iekšā. Atkal izmantojam savas “studentu apliecības” un tiekam pie 70% atlaides. Visa apskatīšanai nemaz npieiek spēka, metam mieru jau pēc kādām trim stundām. Nejauši iekuļamies arī ielas ēstuvēm veltītā alejā, diemžēl pēc tam, kad esam jau labi paēduši. Nāksies atgriezties cituvakar, jo kas gan spēj pretototies “deep fried” simtkājim, čūskai, auna lepnumam, jūras zvaigznēm un visādiem tradicionālākiem uzkožamajiem. Atpakaļ uz viesnīcu dodamies ne pa pašiem tradicionālākajiem tūristu celiņiem un tikai tad saprotam, kas ir tas, ko Pekina jau no paša sākum atgādina. Kameras, kas modri vēro pašas mazākās ieliņas visai nožēlojamos nabadzīgo kvartālu nostūrīšos, gribot negribot atsauc atmiņā Džordža Orvela “1984”. Tā teikt “Big Brother is Watching You!” Un nav jābrīnās, ka Ķīnas ekonomika plaukst pat pasaulē valdošās recesijas apstākļos, jo te vienmēr atradīsies tūkstoši, kas būs laimīgi strādāt par vēl zemākām algām elpojot to draņķi, ko šeit sauc par gaisu! Olimpiskās spēles ir cauri un skursteņu atvaļinājums ir beidzies! 
Otrā diena Pekinā ne ar ko īpašu neizceļas, ja neskaita faktu, ka Laura pēc ilgāka pārtraukuma atkal savus matus uzticējusi profesionālam frizierim. Esam apguvuši tuvāko apkaimi, tikuši pie iecienītākajiem restorāniem un “šašlika tirgoņiem”, pat aptveram kā kur var nokļūt ar metro. Trešā diena ir dikti svarīga, jo dodamies uz Ķīnas mūri. Mūris kā zināms ir milzīgs, bet visi tūristu tūkstoši dodas uz viņu paskatīties tikai kādās pāris vietās, tā kā teorētiski vajadzētu būt arī vietām, kur var nokļūt, izmantojot sabiedrisko transportu, un izbaudīt puslīdz mierīgu atmosfēru. Tāda vieta ir nonākusi arī mūsu radaros, ir pat skaidrs kā tikt līdz turienei, vienīgi teorija, kā jau ierasts šādos gadījumos, ar praksi kopā ne pārāk druadzīgi kopā turas..... Jau septiņos no rīta esam nonākuši vajadzīgajā autoostā, pirmais posms “metro” mums grūtības nesagādā, otrais posms “autobuss uz Huairou” arī nav pārāk liels izaicinājums, bet trešais, pats būtiskākais posms “minibuss uz Huanghuačeng” nav no vieglajiem. Tiklīdz izkāpjam no autobusa nonākam taksistu ielenkumā, kas nedaudz atgādina Ēģipti vai Sīriju, tikai ar atšķirību, ka neviens nerunā pat ne biškucīt angliski un ar kaulēšanos viņiem ne pārāk iet.. Kad pacietība un spēja smaidīt sāk iet uz beigām, esam gatavi maksāt četras reizes lielāku summu par to, kādai teorētiski tai vajadzētu būt, bet taksisti grib apmēram 8 reizes vairāk, kādēļ sūtam viņus........... un mainam lokācijas vietu. Kaut kā paspīd un tiekam pie taksistes, kas gatava mūs vest tos 50km par mūsu piedāvāto ciparu. “Ceļā” pavadītas gandrīz piecas stundas, bet esam klāt... Uz mūra rotājas liels uzraksts, ka šī vēsturiskās celtnes daļa nav atvērta tūristu apskatei, par ko gan neliecina pāris autobusi pie vietējā kafūža. Mēs izvēlamies doties rietumu virzienā, jo tur kāpiens izskatās krietni grūtāks, kas like cerēt uz mazāk tūristiem. Vēl viena vilšanās, mūsu studentu apliecības šeit nekādas atlaides nesarūpē, jo kasiere no visiem, liela vai maza, prasa 16 santīmus. Skaidrs, ka biļešu tirgošana nav pavisam legāla, bet spriežam, ka tas varētu mūs paglābt, ja nu kāds piesienas par atrašanos publikai slēgtā mūra daļā, tomēr, nekādas lapiņas apmaiņā pret naudiņām nesaņemam. Nospriežam, ka tas ir vietējo superbizness, katram ciema iedzīvotājam ir iespēja reizi mēnesī iejusties kasiera lomā un papildināt ģimenes budžetu par dažām jēnām. Kāpiens tiešām ir stāvs, bet drīz jau esam uz mūra, kas ir tiešām iespaidīgs, bet baisi stāvs.
Ķīnieši viņu būvējuši tieši pa kalna kori tā, ka pastaiga ir vai nu Augšā, vai Lejā, pie tam šeit viņš nav tik plats, kā rāda filmās un ne visur ir tās smukās cakotās maliņas, kuras attur no krišanas lejā, ja paslīd kāja. Nevar arī teikt, ka mēs esam vienīgie mūra apbrīnotāji šajā posmiņā, jo satiekam kopumā vēl kādus 10 cilvēkus, bet laikam jau to nesalīdzināsi ar leģendārajiem suvenīru veikaliem, mūziķiem un gidu mafiju, kas visi raksturo populārākās mūra apskates vietas. Bonusā stāvajiem kāpieniem, kas brīžiem liekas iet pa taisno debesīs, cepina saulīte, kuru pēdējās pāris dienas neesam redzējuši, tā nu ūdens krājumus “izsmeļam” jau pirmajā kilometrā. Pēc kādiem diviem kilometriem, no kurienes itin labi var pārredzēt maršrutu nākošo piecu kilometru garumā saprotam, ka arī mūris ir “feikais”, kā jau viss Ķīnā. Drīz vien taka pa smukajiem ķieģeļiem un bruģi beidzas, lai turpinātos pa nezālēm, nogruvušiem, apdrupušiem ķieģeļiem un neregulāriem akmeņu bluķiem. Tāds tad arī izskatās īstais Ķīnas mūris!!! Smuki vienalga, tāds mūris daudz labāk iet kopā ar savu vēsturisko tēlu nekā tūristiem paredzēta atrakcija. Droši var turpināt ceļu pa mūri vēl pāris dienas, bet mums pietiek, pie tam arī tikšana atpakaļ uz Pekinu jāorganizē laicīgi, jo autobusi beidz kursēt diez gan agri. Sanāk gan pagaidīt paris stundas puslīdz ēnainā pieturā, bet tālāk jau viss aiziet gludi un Pekina mūs sagaida ar karstu dušu un vakariņām!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru