Ķīna sākas ar Šenženu, kas ir robežpilsēta turpat Hongkongas pievārtē.
Neko vairāk gan kā autoostu un dzelzceļa staciju (viens un tas pats kantoris) neapskatam, bet šādas tādas lietas iekrīt acī uzreiz. Izskatās, ka pilsēta, nu vismaz transporta mezgls pilnībā atkarīgs no HongKongas iedzīvotāju maciņiem, kur šeit atveras, lai iegādātos visādus medicīnas līdzekļus, kā tradicionālus, tā ne tik tradicionālus, puse no autoostas, kas nav maza, izskatās pēc milzīgas aptiekas, kuras plauktos dominē Viagra un Cialis, arī tradicionālais stafs orientēts uz attiecīgo spēju “pacelšanu”, pārējā kvadratūra, kurā neatrodas pa kādai ēstuvei vai preses kioskam ir zobārstu valstība, tā teikt, nomainīs tev kaut visu žokli turpat uz perona arī bez iepriekšēja pieraksta, un izskatās, ka bizness iet, jo hongkongieši brauc uz Šenženu pēc lētākas veselības aprūpes. No norādēm, reklāmām, info stendiem un citām publiskām izkārtnēm gandrīz kā uz burvju mājiena pazūd angļu valoda un arī cilvēki ne pārāk saprot to, ko es gribu viņiem pateikt savā mandarīna akcentā. Kaut kā tomēr izdodas noskaidrot, ka lētāk un ērtāk (par to ērtumu gan var diskutēt) uz Guangžou var nokļūt ar autobusu, kurš divas stundas mūs ved cauri visādām priekšpilsētām, kas attāli atgādina Purciemu vai Salaspili un īsi pirms galamērķa ņem un nomirst. Par laimi diez gan operatīvi ierodas glāējvāģis un autobusu ar visiem pasažieriem pavelk kādus 100 metrus, kur mēs tiekam pārsēdināti citā busā.
Guangžou nav gluži mazpilsēta, tagad viņa ir mājas kādiem 11 miljoniem ķīniešu, un uz vienu nakti kādreizējā Kantona kļūst arī par mūsu mājām. Paliekam pa nakti uz Šiaman salas, kas savulaik ir bijusi eiropiešu tirgoņu kvartāls, vismaz arhitektūra nedaudz atgādina mājas. Vakarā izmetam vēl pāris lokus pa naksnīgo pilsētu, kas gar Pērļu upi mirdz vienā neonā, bet zem tiltiem pazaudē savu mirdzumu starp neskaitāmiem gulošiem “bomžiem”, kas ieradušies celt triecienceltnes no attālākām provincēm, cerot uz labāku dzīvi. Atrodam arī galvenos tirdzniecības punktus, Laura šo to jau paspēj iepirkt, bet nosolamies atgriezties nākamajā dienā, jo ir jau vēls. Protams, nevar nepadalīties dienas spilgtākajos iespaidos – tā ir Guangžou policija. Policisti (protams, ne jau visi) pārvietojas uz pagājušā gadsimta vidū ražotiem velosipēdiem, kuriem piemontētas funkcionējošas zili sarkanas LED tipa bākugunis. Pirmais rīts, kad mostamies Ķīnā, sakrāmējam somas, atstājam viesnīcas glabātuvē un laižam riņķot pa pilsētu. Iepirkšanās te ir citā frekvencē nekā jebkur citur. Galvenās iezīmes – lai cik liels vai mazs nebūtu veikals, pārdevēju skaits ir vienāds ar kvadrātmetru skaitu dalītu ar divi, visbiežāk pārdevēji ir vairāk kā pircēji, un nav tā ka pietrūktu klientu.
Vēl ir plaudētāji, kas pie veikala ieejas stāv uz beņķīšiem un monotoni izsaucot veikala labākos piedāvājumus sit plaukstas, bet ar tiem jau darīšana nesanāk, atšķirībā no pārdevējiem. Ja reiz tu esi iegājis veicī, tev zibenīgi tiek “piešūts” pārdevējs, kas velkas līdzi, neruna angliski un piedāvā nopirkt pilnīgi visu neņemot vērā tavu gaumi, vecumu, izskata īpatnības, iebildumus vai jebkādus citus faktorus, vienkārši tiek ņemts plaukts un viss tajā atrodamais tiek krāmēts secīgi tev priekšā. Nedod Dievs tu izrādi interesi par kādu no precēm, tas pārdevēja prāt par kādiem 90% jau liecina, ka tu to lietu pirksi. Tā kā cenas nav no augstajām, varbūt arī varētu kaut ko iepirkt, bet tavu nelaimi, lielākā daļa no tirgotavām tādu ekstru kā pielaikošana nepazīst. Vēl dīvaināk ir ar kurpju bodēm, kas pārņēmušas veselu kvartālu un pārbāztas ar da jebkādiem apaviem – veikalā ir tikai 36 vai 37 izmērs, ja tu gribi kaut ko lielāku, zvēri, ka pirksi, mēs tev 20 minūšu laikā sagādāsim. Tā nu ar to šopingu, bet iepirkšanās jau nav vienīgais lauciņš kurā piedzīvot nelielu kultūršociņu, diez gan jautra padarīšana ir arī ēdināšanas iestāžu apmeklēšana. Pirmkārt, 90% no iestādēm ir ēdienkarte tikai ķīniešu valodā, un tur kur viņa ir angliski, ne vienmēr var saprast, kas sagaidāms, pasūtot to vai šito, tāpēc mēs cenšamies izvēlēties ēdienu tur, kur ēdienkartē ir bildītes, vai ēdienu var redzēt pirms viņš tiek krāmēts uz šķīvja. Lielākoties vizuālais nepiečakarē, bet ir izņēmumi, lielāks izaicinājums ir provēt visādas ne tik ļoti vilinošas paskata lietas, un bieži vien arī tās nemaz nav sliktas. Vispār jau ķīnieši ēd pilnīgi visu, jo nenormālāk, jo lielāka delikatese vai labākas dziednieciskās spējas. Tirgū var tikt pie skorpioniem, vabolēm un visādiem citādiem brīnumiem, bet visādos jūras velšu iestādijumos atrodamas visneiedomājamākās lietas, sākot ar sūkļiem, kāpuriem, krupjiem, jūras gurķiem, beidzot ar krokodiliem un bruņurupučiem, un cenas nav tās lētākās. Cita lieta ir tas kā viņi ēd, “Eiropa mūs nesapratīs”, mierīgi to var attiecināt uz ķīniešu galda kultūru, kaulus spļaujam uz galda, ēdam nenormāli skaļi un ātri, un ja neiet tik fiksi, kā gribētos, turam muti 5cm attālumā no trauka, ja šito var visu ievērot, tu esi savējais. Tādas nu ir mūsu atziņas pēc pirmajām dienām Guangžou, redzēs, kā ies tālāk, jo vakarā rāpjamies guļambusā, kas 10 stundas mūs vedīšot uz Nanning.
Neko vairāk gan kā autoostu un dzelzceļa staciju (viens un tas pats kantoris) neapskatam, bet šādas tādas lietas iekrīt acī uzreiz. Izskatās, ka pilsēta, nu vismaz transporta mezgls pilnībā atkarīgs no HongKongas iedzīvotāju maciņiem, kur šeit atveras, lai iegādātos visādus medicīnas līdzekļus, kā tradicionālus, tā ne tik tradicionālus, puse no autoostas, kas nav maza, izskatās pēc milzīgas aptiekas, kuras plauktos dominē Viagra un Cialis, arī tradicionālais stafs orientēts uz attiecīgo spēju “pacelšanu”, pārējā kvadratūra, kurā neatrodas pa kādai ēstuvei vai preses kioskam ir zobārstu valstība, tā teikt, nomainīs tev kaut visu žokli turpat uz perona arī bez iepriekšēja pieraksta, un izskatās, ka bizness iet, jo hongkongieši brauc uz Šenženu pēc lētākas veselības aprūpes. No norādēm, reklāmām, info stendiem un citām publiskām izkārtnēm gandrīz kā uz burvju mājiena pazūd angļu valoda un arī cilvēki ne pārāk saprot to, ko es gribu viņiem pateikt savā mandarīna akcentā. Kaut kā tomēr izdodas noskaidrot, ka lētāk un ērtāk (par to ērtumu gan var diskutēt) uz Guangžou var nokļūt ar autobusu, kurš divas stundas mūs ved cauri visādām priekšpilsētām, kas attāli atgādina Purciemu vai Salaspili un īsi pirms galamērķa ņem un nomirst. Par laimi diez gan operatīvi ierodas glāējvāģis un autobusu ar visiem pasažieriem pavelk kādus 100 metrus, kur mēs tiekam pārsēdināti citā busā. 
Guangžou nav gluži mazpilsēta, tagad viņa ir mājas kādiem 11 miljoniem ķīniešu, un uz vienu nakti kādreizējā Kantona kļūst arī par mūsu mājām. Paliekam pa nakti uz Šiaman salas, kas savulaik ir bijusi eiropiešu tirgoņu kvartāls, vismaz arhitektūra nedaudz atgādina mājas. Vakarā izmetam vēl pāris lokus pa naksnīgo pilsētu, kas gar Pērļu upi mirdz vienā neonā, bet zem tiltiem pazaudē savu mirdzumu starp neskaitāmiem gulošiem “bomžiem”, kas ieradušies celt triecienceltnes no attālākām provincēm, cerot uz labāku dzīvi. Atrodam arī galvenos tirdzniecības punktus, Laura šo to jau paspēj iepirkt, bet nosolamies atgriezties nākamajā dienā, jo ir jau vēls. Protams, nevar nepadalīties dienas spilgtākajos iespaidos – tā ir Guangžou policija. Policisti (protams, ne jau visi) pārvietojas uz pagājušā gadsimta vidū ražotiem velosipēdiem, kuriem piemontētas funkcionējošas zili sarkanas LED tipa bākugunis. Pirmais rīts, kad mostamies Ķīnā, sakrāmējam somas, atstājam viesnīcas glabātuvē un laižam riņķot pa pilsētu. Iepirkšanās te ir citā frekvencē nekā jebkur citur. Galvenās iezīmes – lai cik liels vai mazs nebūtu veikals, pārdevēju skaits ir vienāds ar kvadrātmetru skaitu dalītu ar divi, visbiežāk pārdevēji ir vairāk kā pircēji, un nav tā ka pietrūktu klientu. 
Vēl ir plaudētāji, kas pie veikala ieejas stāv uz beņķīšiem un monotoni izsaucot veikala labākos piedāvājumus sit plaukstas, bet ar tiem jau darīšana nesanāk, atšķirībā no pārdevējiem. Ja reiz tu esi iegājis veicī, tev zibenīgi tiek “piešūts” pārdevējs, kas velkas līdzi, neruna angliski un piedāvā nopirkt pilnīgi visu neņemot vērā tavu gaumi, vecumu, izskata īpatnības, iebildumus vai jebkādus citus faktorus, vienkārši tiek ņemts plaukts un viss tajā atrodamais tiek krāmēts secīgi tev priekšā. Nedod Dievs tu izrādi interesi par kādu no precēm, tas pārdevēja prāt par kādiem 90% jau liecina, ka tu to lietu pirksi. Tā kā cenas nav no augstajām, varbūt arī varētu kaut ko iepirkt, bet tavu nelaimi, lielākā daļa no tirgotavām tādu ekstru kā pielaikošana nepazīst. Vēl dīvaināk ir ar kurpju bodēm, kas pārņēmušas veselu kvartālu un pārbāztas ar da jebkādiem apaviem – veikalā ir tikai 36 vai 37 izmērs, ja tu gribi kaut ko lielāku, zvēri, ka pirksi, mēs tev 20 minūšu laikā sagādāsim. Tā nu ar to šopingu, bet iepirkšanās jau nav vienīgais lauciņš kurā piedzīvot nelielu kultūršociņu, diez gan jautra padarīšana ir arī ēdināšanas iestāžu apmeklēšana. Pirmkārt, 90% no iestādēm ir ēdienkarte tikai ķīniešu valodā, un tur kur viņa ir angliski, ne vienmēr var saprast, kas sagaidāms, pasūtot to vai šito, tāpēc mēs cenšamies izvēlēties ēdienu tur, kur ēdienkartē ir bildītes, vai ēdienu var redzēt pirms viņš tiek krāmēts uz šķīvja. Lielākoties vizuālais nepiečakarē, bet ir izņēmumi, lielāks izaicinājums ir provēt visādas ne tik ļoti vilinošas paskata lietas, un bieži vien arī tās nemaz nav sliktas. Vispār jau ķīnieši ēd pilnīgi visu, jo nenormālāk, jo lielāka delikatese vai labākas dziednieciskās spējas. Tirgū var tikt pie skorpioniem, vabolēm un visādiem citādiem brīnumiem, bet visādos jūras velšu iestādijumos atrodamas visneiedomājamākās lietas, sākot ar sūkļiem, kāpuriem, krupjiem, jūras gurķiem, beidzot ar krokodiliem un bruņurupučiem, un cenas nav tās lētākās. Cita lieta ir tas kā viņi ēd, “Eiropa mūs nesapratīs”, mierīgi to var attiecināt uz ķīniešu galda kultūru, kaulus spļaujam uz galda, ēdam nenormāli skaļi un ātri, un ja neiet tik fiksi, kā gribētos, turam muti 5cm attālumā no trauka, ja šito var visu ievērot, tu esi savējais. Tādas nu ir mūsu atziņas pēc pirmajām dienām Guangžou, redzēs, kā ies tālāk, jo vakarā rāpjamies guļambusā, kas 10 stundas mūs vedīšot uz Nanning.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru