Jau astoņos no rīta esam taksī un pēc piecām minūtēm jau ārpus pilsētas.
Bēres notiek kalna pakājē, kas jau pa gabalu atpazīstama, jo nogāze kā nosēta ar lūgšanu karogiem un lentām. Izrādās esam tieši laikā un pat grūti noticēt, ka savām acīm redzēsim to, par ko kaut kad tikai lasīts grāmatās. Ceremonijas vadītājs zskatās tikko paveicis rituālus pie karogiem un nu nāk pāri kalnam ar cirvi pār plecu un dunci rokā. Ap vidu viņš ir apsējis n-tos plastmasas maisus, kas pa gabalu izskatās kā kupli brunči, nevar tik noprast cik tajos maisos tradīcijas, cik praktisks nolūks pārāk nenošķaidīties ar aizgājēju. Nelaiķis ir ietīts baltos stiklašķiedras maisos (agrāk esot izmantots balts audekls), no kuriem ar naža palīdzību meistars pa visam fiksi atbrīvojas. Pārāk tuvu gan pašai ceremonijas vietai neejam, jo nav diez ko liela vēlme aizskārt kāda jūtas, galu galā kurš gan grib skatītājus bērēs, tomēr var noprast, ka šodien bērēts tiks neliela auguma cilvēks krietni gados. Kad maisi ir noņemti, meistars sāk graizīt miesu nost no kauliem, kas ir kā signāls maitu lijām, kas līdz tam pacietigi gaidījušas bēru mielastu blakus esošā paugura virsotnē. Putni ir tiešām milzīgi un daudz, bet meistaram talkā nāk šķiet aizgājēja tuvinieki, divi tibetieši ap četrdesmit, un neļauj lijām nospert kādu kumosiņu. Putni zin, ka tik un tā viss pasākums beigsies viņu labā un īpaši nemaz nestreso par gaidīšanu. Nepaiet ne pus stunda, kad šķēršana un dalīšana ir paveikta, un meistars atkāpjas ļaujot vaļu lijām, kas nekautrējas pat uz sekundes simtdaļu. Vienā mirklī līķis pārklājas ar vairākiem desmitiem maitu liju, kas vēl izcīna tiesības par gardākajiem kumosiem savā starpā. Pēc mirkļa, kad sākotnējais haoss ir nedaudz pierimis, var manīt kā liju galvas nokrāsojušās sarkanas, sākas cīņas par zarnām, kuras tiek stieptas un plēstas, cīniņos, kas dažbrīd pietuvojas mums pavisam tuvu. Skats ir baigs un reizē iespaidīgs, bet drīz vien to pārtrauc meistars, kurš padzen putnus malā lai ķertos pie otrā “debesu apbedīšanas” raunda. Tagad lietā tiek likts cirvis, ar kuru tiek sašķaidīts galvaskauss un visi pārējie kauli, darbam tiek pieiets ar lielu rūpību un šķiet no skeleta, kuru sākumā var redzēt gluži kā anatomijas grāmatās, paliek pāri tik mazas šķembiņas.
Šķaidīšanas procesā tiek iesaistīti rupji milti, ar kuriem sajauktās smadzenes drīz atkal tiks piedāvātas putniem. Skaldīšana un šķaidīšana vis neiet tik ātri kā miesas atdalīšana, un visi piederīgie (desmit vīrieši, nevienas sievietes) pāris metru attālumā no meistara atlaižas uz zemes, papļāpā, uzplēš pa kādam jokam, parunā pa mobīlo, arī meistars ik pa brīdim iesaistās sarunās, tā teikt nekāds stress un gaudulība, kas arī ir šo bēru būtība. Tibetieši uzskata, ka ķermenis nav nekas vairāk kā čaumala, kura pēc būtības ir galīgi mazvērtīga, jo sevišķi pēc tam, kad dvēsele to ir pametusi. Ķermeņa atdošana lijām ir kā pēdējais žests, ziedojums debesīm, kur tad arī pacelsies pats ķermenis tīri burtiski. Lijas nesmādē arī otro piegājienu, un drīz vien no mirušā nekas daudz vair nav palicis, tik dažas kaulu lauskas. Meistars aiziet nomazgā savus instrumentus, viens no piederīgajiem ieliek akmeni stūpā, cits ieliek plastmasas maisu, kurā bija ievīstīts līķis, ugunskurā un bēres var beigties. Nekādu asaru, nekādas nožēlas, viens no tuviniekiem vēl priecīgs man cenšas norādīt, ka tagad viss ir debesīs, lieta beigusies. Pa lielam beigusies ir arī mūsu vizīte Litang, jo sarunājam busiņu uz Ganzi, uz vēl vienu tibetiešu pilsētu, uz kuru sabiedriskai transports nemaz pa taisno neiet, kāpēc neiet, to mēs sapratīsim vēlāk, bet iesākumam stundu riņķojam busiņā ap autoostu un pa centrālo ielu, meklēdami citus braukt gribētājus, jo no septiņām pasažieru vietām pilnas vien trīs. Beigās atrodam vēl vienu pasažieri un ceļš var sākties. Pēc pirmā kilometra jau sākam spriest vai nebūtu prātīgāk kāpt ārā kamēr nav par vēlu, jo busiņš pret kalnu kust uz priekšu liekas pēdējiem spēkiem. Iedomājamies cik dienas mums būs jābrauc, ja tāds ir ātrums, droši vien ar zirgu būtu ātrāk. Kamēr mēs spriežam, šķiet ir jau par vēlu, pilsēta ir krietni aiz muguras un esam uzsākuši ripojienu lejup pa kalnu, kas šoferim šķiet ir pati mīļākā disciplīna, par ko es nebrīnos, ņemot vērā faktu, ka pret kalnu buss neiet un līdzenums te ir reta parādība. Apkārtne jau ir riktīgi skaista, jaki, burunduki, nomadu teltis, pat veselas jakkopju telšu pilsēteles, bet drīz beidzas asfalts un sākas pamatīga kratīšanās pa ceļu, kurš nereti vijas tikai pāris metru platumā starp klinti un aizu, riktīgā neskartā daba un tibetiešu pundurciemati, kuros dzīve šķiet rit to pašu gaitu, kuru tā ritējusi pirms gadsimtiem. Vienubrīd ceļš iet pa nelielas upes gultni, jāatzīmē, ka upe arī tek pa to pašu gultni jeb ceļu. Tā nu nonākam Xinlong, kas ir aptuveni pusceļš. Pilsētā šķiet nav neviena tūrista vien nenormāli daudz mūku un kolorītu tibetiešu, kuri visi grib ar mums kaut ko apspriest, vienīgā problēma, mums nav kopīga valoda. Paņemam vēl vienu mūku savā busiņā un ripojam tālāk, ceļš kļūst arvien ekstrēmāks, aizai bonusā nāk tajā bangojoša kalnu upe, bet ceļam bonusā nāk pa pilnam akmeņu, kas kratīšanos nepadara īpaši ērtāku. Kad sāk jau krēslot piestājam kaut kādā miestā, man jau liekas, ka tā jau knapais busiņš ir kaput, jo tiek rauti no salona ārā beņķi, somas tiek lādētas ārā, un neviens neko paskaidrot nevar. Jau pa tumsu busiņš tiek piekrāmēts ar dēļiem, kas sabāzti zem beņķiem un varam doties tālāk. Tumsā burundukus nomaina citi kalnu iemītnieki, un nedaudz bezizejas situācijā pārsteidzam vilku, kurš nepagūst pilnībā paglābties no busa, tomēr kaut kā izsprūk no nobraukšanas. Piedzīvojumi turpinās un šoferis mūs lūdz pirms kārtējā policijas kontrolposteņa nedaudz nomaskēties, ko arī daram, vien nesaprotam kāpēc, jo pēc mūsu rīcība esošā info, Ganzi nu jau kādu laiku nav ārzemnieku liegums. Mūsu maskēšanās nelīdz jo policists palūdz atvērt logu, aiz kura mēs esam sasēduši. Jāpilda ārzemniekiem paredzētās formas, kas nav nekas īpašs, bet kamēr mēs tiekam ar tām galā, šķiet ka busiņš tiek ņemts uz grauda un policija ir nolēmusi to pārmeklēt. Drīz vien saprotam, ko viņi meklē...... dēļus.... nav ne jausmas kāpēc nevar pārvadād padsmit dēļus, bet lieta tiek ņemta nopietni, un spriežot pēc citām nostopētajām mašīnām un dēļu kaudzes posteņa pagalmā, mēs neesam vienīgie pārkāpēji. Šoferim tomēr neizdodas neko sakārtot pa labam un nākas vien šķirties no dēļiem, kurus bargie policisti konfiscē iemetot jau tā prāvajā kaudzē. Neko darīt, var noprast, ka policija nepatīk ne vienam, tajā skaitā mūkam, tā nedaudz noliekot mentus drīz vien esam galā. Nieka desmit stundas. Šoferis gan mums piedāvā naktsmītni pie kaut kāda viņam zināmā viesnīcnieka nedaudz nomalē, bet mēs ņemam somas un meklējam vietu centrā, kas šķiet nav no vieglajiem uzdevumiem, jo visas izkārtnes ir tikai tibetiešu vai ķīniešu valodās. Veiksmīgā kārtā tomēr atrodam vienu vesnīcu, kuras durvis nav slēgtas un pat tiekam pie numuriņa. Šķiet šī ir lētākā viesnīca mūsu ceļojuma laikā, bet katrā gadījumā ne sliktākā, galvenais trūkums ir duša, kuras nav, tomēr piedāvājumā ir bļoda un karstais ūdens, kas šobrīd šķiet pat pieņemami, tāpat kā lielākajai daļai no šīs iestādes klientiem, kas ir tibetiešu mūki.
Bēres notiek kalna pakājē, kas jau pa gabalu atpazīstama, jo nogāze kā nosēta ar lūgšanu karogiem un lentām. Izrādās esam tieši laikā un pat grūti noticēt, ka savām acīm redzēsim to, par ko kaut kad tikai lasīts grāmatās. Ceremonijas vadītājs zskatās tikko paveicis rituālus pie karogiem un nu nāk pāri kalnam ar cirvi pār plecu un dunci rokā. Ap vidu viņš ir apsējis n-tos plastmasas maisus, kas pa gabalu izskatās kā kupli brunči, nevar tik noprast cik tajos maisos tradīcijas, cik praktisks nolūks pārāk nenošķaidīties ar aizgājēju. Nelaiķis ir ietīts baltos stiklašķiedras maisos (agrāk esot izmantots balts audekls), no kuriem ar naža palīdzību meistars pa visam fiksi atbrīvojas. Pārāk tuvu gan pašai ceremonijas vietai neejam, jo nav diez ko liela vēlme aizskārt kāda jūtas, galu galā kurš gan grib skatītājus bērēs, tomēr var noprast, ka šodien bērēts tiks neliela auguma cilvēks krietni gados. Kad maisi ir noņemti, meistars sāk graizīt miesu nost no kauliem, kas ir kā signāls maitu lijām, kas līdz tam pacietigi gaidījušas bēru mielastu blakus esošā paugura virsotnē. Putni ir tiešām milzīgi un daudz, bet meistaram talkā nāk šķiet aizgājēja tuvinieki, divi tibetieši ap četrdesmit, un neļauj lijām nospert kādu kumosiņu. Putni zin, ka tik un tā viss pasākums beigsies viņu labā un īpaši nemaz nestreso par gaidīšanu. Nepaiet ne pus stunda, kad šķēršana un dalīšana ir paveikta, un meistars atkāpjas ļaujot vaļu lijām, kas nekautrējas pat uz sekundes simtdaļu. Vienā mirklī līķis pārklājas ar vairākiem desmitiem maitu liju, kas vēl izcīna tiesības par gardākajiem kumosiem savā starpā. Pēc mirkļa, kad sākotnējais haoss ir nedaudz pierimis, var manīt kā liju galvas nokrāsojušās sarkanas, sākas cīņas par zarnām, kuras tiek stieptas un plēstas, cīniņos, kas dažbrīd pietuvojas mums pavisam tuvu. Skats ir baigs un reizē iespaidīgs, bet drīz vien to pārtrauc meistars, kurš padzen putnus malā lai ķertos pie otrā “debesu apbedīšanas” raunda. Tagad lietā tiek likts cirvis, ar kuru tiek sašķaidīts galvaskauss un visi pārējie kauli, darbam tiek pieiets ar lielu rūpību un šķiet no skeleta, kuru sākumā var redzēt gluži kā anatomijas grāmatās, paliek pāri tik mazas šķembiņas. 
Šķaidīšanas procesā tiek iesaistīti rupji milti, ar kuriem sajauktās smadzenes drīz atkal tiks piedāvātas putniem. Skaldīšana un šķaidīšana vis neiet tik ātri kā miesas atdalīšana, un visi piederīgie (desmit vīrieši, nevienas sievietes) pāris metru attālumā no meistara atlaižas uz zemes, papļāpā, uzplēš pa kādam jokam, parunā pa mobīlo, arī meistars ik pa brīdim iesaistās sarunās, tā teikt nekāds stress un gaudulība, kas arī ir šo bēru būtība. Tibetieši uzskata, ka ķermenis nav nekas vairāk kā čaumala, kura pēc būtības ir galīgi mazvērtīga, jo sevišķi pēc tam, kad dvēsele to ir pametusi. Ķermeņa atdošana lijām ir kā pēdējais žests, ziedojums debesīm, kur tad arī pacelsies pats ķermenis tīri burtiski. Lijas nesmādē arī otro piegājienu, un drīz vien no mirušā nekas daudz vair nav palicis, tik dažas kaulu lauskas. Meistars aiziet nomazgā savus instrumentus, viens no piederīgajiem ieliek akmeni stūpā, cits ieliek plastmasas maisu, kurā bija ievīstīts līķis, ugunskurā un bēres var beigties. Nekādu asaru, nekādas nožēlas, viens no tuviniekiem vēl priecīgs man cenšas norādīt, ka tagad viss ir debesīs, lieta beigusies. Pa lielam beigusies ir arī mūsu vizīte Litang, jo sarunājam busiņu uz Ganzi, uz vēl vienu tibetiešu pilsētu, uz kuru sabiedriskai transports nemaz pa taisno neiet, kāpēc neiet, to mēs sapratīsim vēlāk, bet iesākumam stundu riņķojam busiņā ap autoostu un pa centrālo ielu, meklēdami citus braukt gribētājus, jo no septiņām pasažieru vietām pilnas vien trīs. Beigās atrodam vēl vienu pasažieri un ceļš var sākties. Pēc pirmā kilometra jau sākam spriest vai nebūtu prātīgāk kāpt ārā kamēr nav par vēlu, jo busiņš pret kalnu kust uz priekšu liekas pēdējiem spēkiem. Iedomājamies cik dienas mums būs jābrauc, ja tāds ir ātrums, droši vien ar zirgu būtu ātrāk. Kamēr mēs spriežam, šķiet ir jau par vēlu, pilsēta ir krietni aiz muguras un esam uzsākuši ripojienu lejup pa kalnu, kas šoferim šķiet ir pati mīļākā disciplīna, par ko es nebrīnos, ņemot vērā faktu, ka pret kalnu buss neiet un līdzenums te ir reta parādība. Apkārtne jau ir riktīgi skaista, jaki, burunduki, nomadu teltis, pat veselas jakkopju telšu pilsēteles, bet drīz beidzas asfalts un sākas pamatīga kratīšanās pa ceļu, kurš nereti vijas tikai pāris metru platumā starp klinti un aizu, riktīgā neskartā daba un tibetiešu pundurciemati, kuros dzīve šķiet rit to pašu gaitu, kuru tā ritējusi pirms gadsimtiem. Vienubrīd ceļš iet pa nelielas upes gultni, jāatzīmē, ka upe arī tek pa to pašu gultni jeb ceļu. Tā nu nonākam Xinlong, kas ir aptuveni pusceļš. Pilsētā šķiet nav neviena tūrista vien nenormāli daudz mūku un kolorītu tibetiešu, kuri visi grib ar mums kaut ko apspriest, vienīgā problēma, mums nav kopīga valoda. Paņemam vēl vienu mūku savā busiņā un ripojam tālāk, ceļš kļūst arvien ekstrēmāks, aizai bonusā nāk tajā bangojoša kalnu upe, bet ceļam bonusā nāk pa pilnam akmeņu, kas kratīšanos nepadara īpaši ērtāku. Kad sāk jau krēslot piestājam kaut kādā miestā, man jau liekas, ka tā jau knapais busiņš ir kaput, jo tiek rauti no salona ārā beņķi, somas tiek lādētas ārā, un neviens neko paskaidrot nevar. Jau pa tumsu busiņš tiek piekrāmēts ar dēļiem, kas sabāzti zem beņķiem un varam doties tālāk. Tumsā burundukus nomaina citi kalnu iemītnieki, un nedaudz bezizejas situācijā pārsteidzam vilku, kurš nepagūst pilnībā paglābties no busa, tomēr kaut kā izsprūk no nobraukšanas. Piedzīvojumi turpinās un šoferis mūs lūdz pirms kārtējā policijas kontrolposteņa nedaudz nomaskēties, ko arī daram, vien nesaprotam kāpēc, jo pēc mūsu rīcība esošā info, Ganzi nu jau kādu laiku nav ārzemnieku liegums. Mūsu maskēšanās nelīdz jo policists palūdz atvērt logu, aiz kura mēs esam sasēduši. Jāpilda ārzemniekiem paredzētās formas, kas nav nekas īpašs, bet kamēr mēs tiekam ar tām galā, šķiet ka busiņš tiek ņemts uz grauda un policija ir nolēmusi to pārmeklēt. Drīz vien saprotam, ko viņi meklē...... dēļus.... nav ne jausmas kāpēc nevar pārvadād padsmit dēļus, bet lieta tiek ņemta nopietni, un spriežot pēc citām nostopētajām mašīnām un dēļu kaudzes posteņa pagalmā, mēs neesam vienīgie pārkāpēji. Šoferim tomēr neizdodas neko sakārtot pa labam un nākas vien šķirties no dēļiem, kurus bargie policisti konfiscē iemetot jau tā prāvajā kaudzē. Neko darīt, var noprast, ka policija nepatīk ne vienam, tajā skaitā mūkam, tā nedaudz noliekot mentus drīz vien esam galā. Nieka desmit stundas. Šoferis gan mums piedāvā naktsmītni pie kaut kāda viņam zināmā viesnīcnieka nedaudz nomalē, bet mēs ņemam somas un meklējam vietu centrā, kas šķiet nav no vieglajiem uzdevumiem, jo visas izkārtnes ir tikai tibetiešu vai ķīniešu valodās. Veiksmīgā kārtā tomēr atrodam vienu vesnīcu, kuras durvis nav slēgtas un pat tiekam pie numuriņa. Šķiet šī ir lētākā viesnīca mūsu ceļojuma laikā, bet katrā gadījumā ne sliktākā, galvenais trūkums ir duša, kuras nav, tomēr piedāvājumā ir bļoda un karstais ūdens, kas šobrīd šķiet pat pieņemami, tāpat kā lielākajai daļai no šīs iestādes klientiem, kas ir tibetiešu mūki.
1 komentārs:
a kad bus bildes? :D:D:D
K.
Ierakstīt komentāru