Aklimatizācija

Dalī
Dali ir pirmā jēdzīgā pilsēta, kurā nonākam pēc ilgajiem pārbraucieniem. Pēdz Guangdzhou 10h busā uz Nanning, no Nanning 14h vilcienā uz Kunming (Nanning bija labs parciņš, kurā vietējie masām vien dejo ķīniešu modernās dejas, pie vienas mūzikas tiek dejots valsis, tango, rumba, ko nu kurš tajā mirklī izvēlas dejot). Ātri sameklējam superjauku hosteli par superjauku cenu un esam svētlaimē. Šoreiz esam priecīgi redzēt pārējos tūristus (lai gan no viņiem lielākā daļa ir paši ķīnieši) vismaz ir izredzes ieraudzīt ēdienkarti angliski. Pilsēta ir relaksēta, kas ir tieši tas, kas mums šobrīd ir vajadzīgs. Pēc gardām un pikantām pusdienām, kuras iebaudam uiguru ģimenes restorānā, apstaigājam pilsētu, pareizāk laikam teikt pilsētas veco daļu, kas ir samērā liela. Var just, ka tūrisms uz šejieni ir atnācis, lielākoties gan tas ir vietējais tūrisms (turīgākie ķīnieši no pilsētām dodas apskatīt laukus), bet kopā ar tūrismu ir atnākusi arī tīrība, kaudze ar ēstuvēm un hosteļiem, visvisādi veikali, riteņu nomas un pilsēta ir tikusi pie atjaunotas vecpilsētas. Protams, tā nav īstā Ķīna, bet patīkami pēc visām tām miljonu pilsētām. Nākamajā dienā iznomājam riteņus un braucam uz tuvējo ezeru, kas ir septītais lielākais visā Ķīnā. Ceļš uz ezeru iet caur vietējo dārziņiem, kuros gan pārsvarā sastādīti rīsi, bet gar ezeru viss notiek zem zvejniecības karoga. Pavērojam vietējos, kas šķiet nav vēl pagaidām diez ko iespaidojušies no tūrisma, piemēram sievietes bieži vien nēsā traicionālos Bai cilts tautas tērpus, večiem arī paskats nereti kā tādiem skolotājiem no 80to gadu karatē grāvējfilmām. Diez gan ātri izbesī braukāšana ar riteni, varbūt tāpēc, ka esam divus km virs jūras līmeņa, un laižam atpakaļ uz pilsētu, kur vakarpusē vēl šo to iepērkam un garšīgi pavakariņojam pie mūsu čomiem uiguriem. Nākamajā rītā jau esam ceļā uz Lijiang, kas nav pārāk tālu, vismaz Ķīnas mērogiem nē, un pēc piecām stundām esam galā. Izskatās, ka pilsētas vecā daļa ir kļuvusi par pašu galveno galamērķi vietējiem tūristiem, viss ir pakārtots tikai un vienīgi ciemiņu labsajūtai, grūti iedomāties, ka Lijiang vispār vairs varētu normāli pastāvēt bez tiem pilsētnieku pūļiem, kas reizēm tūristīguma ziņā pārspēj savus Eiropas kolēģus, visi viņi pērk vienādus suvenīrus, fotografējas ik pa diviem metriem pie katra sū..., ko pamana, vai ko gids piemin. Nerodas pārliecība, ka jelkad tā vecpilsēta vispār ir bijusi tik grezna un kārtīga, tāpat negribas ticēt, ka visas tās sievietes tautastērpos tiešām ir Naxi cilts dāmas, vienvārdsakot, tāda kā ķīniešu tūrisma meka. Starpcitu, UNESCO kaut kad nesen draudēja, ka viņus izmetīs no kultūrmantojuma saraksta, ja viņi bišku nepiebremzēs, jo izrādas, ka pilsētas uzņēmēji bija izdomājuši uztaisīt kaut kādu gigantisku disnejlendas atrakciju parku un “vecpilsēta” izplešas ārpus tās vēsturiskajām robežām. Neskatoties uz visu to pārtūristīgumu reti kurš runā angliski, tie kas runā, reti saprot vairāk kā “How Much?”. Mēs atrodam diez gan sakarīgu naktsmītni, kuru apsaimnieko pavecs naxi pārītis, kas pazīstami ceļotāju aprindās kā mama un baba, izpalīdzīgi un jauki cilvēki. Tā kā esam pavirzījušies tuvāk saulei par vēl nepilnu km un tuvojamies 3000mvjl, arī ēdienkartē parādās visādi jaunumi, kas saistās ar augstkalniem. Protams, jaks, mūsu favorīts ir jaka piena jogurts, riktīgi labais, neslikta ir arī žāvēta jaka gaļa, kaltēta jaka gaļa un vietējie kārtainās mīklas plāceņi. Lijiang akcents tiek likts uz tīrību, tik daudz atkritumu spaiņu droši vien nekur citur Ķīnā nav un šur tur uz sienām rakstīts, ka civilizēti pilsoņi negružo. Pilnas atkritumu kastes rada daudz darba atkritumu izvedējiem, kas kļūst par galveno Lijiang hailaitu..... Pa ielu brauc atkritumu savācēji, kuri pievērš iedzīvotāju uzmanību un ziņo par savu tuvošanos nemitīgi skandinot sintētisku “Happy Birthday to You” melodiju! Tā kā gadījumā, ja jāsvin dzimene un kompānijā ir kāds, kurš grib dziedāt “Happy Birthday to You”, pa priekšu jānočeko vai tuvumā nav kāds Lijiang iedzīvotājs, kurš visu var nedaudz pārprast.
Tā kā Lijiang arī nesavaldzina mūs pa īstam, jau otro rītu pēc kārtas sākam ar kāpšanu autobusā. Šoreiz braucam uz Zhongdian, kuru mūsdienās ķīnieši sauc par ShangriLa. Nosaukumu, protams, ir izdomājuši tūrisma propogandētāji, kas arī cenšas tikt līdzi Lijiang un Dali panākumiem. Ceļš atkal ved uz augšu un droši vien ir riktīgi smuks, bet mums diez ko neveicas ar laika apstākļiem, un lielāko daļu no ceļa pavadam mākoņos un lietū. Ar ierašanos Šangrila esam nonākuši kalnu un tibetiešu valstībā, kaut arī ārpus Tibetas liela daļa no apkārtnes un pašas pilsētas iedzīvotājiem ir tibetieši, ko var labi pamanīt papētot arhitektūru un cilvēkus uz ielām. Kaut arī esam tikai 3200mvjl, ārā ir diez gan auksts, kādi pieci grādi virs nulles un diez ko vazāties apkārt pa pilsētu nevelk, un patiesībā tā skatāmā daļa arī nemaz nav tik liela. Vecpilsēta arī šeit ir uzposta, bet tas nav tāds mākslīgais antīkums, kuru var pa pilnam “apbrīnot” Lijiang, te jau parādās antīkā miksiņš ar mūsdienu vajadzībām, šur tur var manīt gadsimtiem vecās mājās ierīkotas mājīgas kafejnīcas, arī viesnīcas nemēģina iestāstīt, ka te tev būs autentiska Tibetas pieredze, viss iet līdzi ar laiku. Aizlaižam uz tirgu, kurā tirgo visādu augstkalnu stafu un tur mēs sastopam jaka sieru, kas laikam ir viens no piena produktiem, kurus es varētu “nobaudīt” tikai, ja būtu saderējis uz lielāku summiņu. Ja kāds saka, ka Latvijas siers, Rokfors vai Bakšteins smird, jūs maldāties, tas ir tikai patīkams aromiņš, jaka siera tirgones tur mutei un degunam priekšā aizsēju un apkārtne nes pa gabalu, nav brīnums, ka vieta sieriņam ierādīta ārpus pavilijona. Vakarā nejauši nonākam vietējo ikvakara deju pasākumā, kur kā juni tā veci, ar un bez tautas tērpiem, izdanco visādas tibetiešu dejas pašā pilsētas centrālajā laukumā. Ja ir vēlme, var pieslēgties, bet mēs kaut kā pasējam un izvēlamies paskatīties no malas. Pirms gulēt iešanas vēl noskatos kaut kādu filmu par īru un angļu attiecībām starp abiem pasaules kariem, laba filma ja kas, uz seansu ierodas pat pāris vietējās žurkas, kas te netiek uztvertas kā baigā nelaime vai nesmukums. Pa lielam visu Šangrila tūrisma spožumu esam apskatījuši un esam gatavi no rīta pamest Junanu, lai ierastos Sičuanas provincē, kur pirmā pietura mums būs Xiangcheng.