Uz Koh Mook tiekam nogādāti ar laivu, no kuras līdzīgi kā Railay jālec ārā vēl jūrā un tālāk brienot. Tā kā ierodamies tikai četratā, mēs un divi zviedri, kuri jau ir rezervējuši bungālīti pirms ierašanās, pievēršam nedalītu galvenā “kūrorta” uzmanību, taču pēc cenu un piedāvājumu apzināšanas, pieņemam lēmumu palikt diez gan ekstravagantā vietā ar nosaukumu “Mookies”.
Mookies pieder austrālietim Braienam, kurš ir sacēlis teltis starp gumijkokiem, pievilcis labiekārtotajām teltīm elektrību, uzbūvējis dušas, noorganizējis bāru un kafūzi un nu jau piecus gadus ir patstāvīgs sava bāra klients un ģimenes biznesa organizētājs. Vispār jau par Braienu un Mookies varētu uzrakstīt tik pat daudz kā par pašu salu, jo pusmūža džeks nu jau 12 gadus nav bijis Astrālijā un izskatās slīgst depresijā, kuru cenšas apkarot ar sava bāra saturu, tomēr pretī stājas vienmuļa dzīve zem gumijkokiem un arvien sarūkošais klientu skaits. Tomēr ideja sacelt teltis gumijkoku plantācijā ir oriģināla, visām teltīm pāri uzceltas tādas kā nojumītes, iekšā ielikts normāls matracis, ir ventilators, galds un galda lampa, tā ka sūdzēties nav par ko. Starpcitu, gumijas iegūšana ap teltīm joprojām notiek un ap diviem naktī ieodas tecinātāji ar ogļraču lampām uz pieres, lai no rīta varētu savākt trauciņus pilnus ar kaučuku. Gumijas bizness uz salas ir topā jo par kilogramu ar jēlgumiju var dabūt gandrīz latu, bet kilogramam vajag tikai trīs vai četrus gumijkokus. Nu labi, atkāpāmies jau no tēmas... Pēc ierašanās “iečekojamies” pie Braiena, kā pirmie latvieši iestādījuma vēsturē tiekam pie dzērieniem uz saimnieka rēķina un atstājam autogrāfus uz bāra letes, bet jau saulei rietot ejam uzmest aci apkārtnej.
Nākošo dienu veltam saviem augļiem un iedegumam, kurš jau sācis palikt raibs, tā pus dienu nogulšņājam pa pludmali, kas par spīti visam kūrortam un popularitātei ir pustukša. Pēcpusdienā ejam uz pāris km attālo musulmaņu zvejnieku ciematu. Galā nonākam pirms tumsas iestāšanās, bet nemana nekur muedzinu aicinām uz vakara lūgšanos, šķiet ka tā musulmaņu lieta te tiek uztverta biš' liberālāk kā dažās tuvējo austrumu zemēs. Atpakaļ nākot ieslīdam vientuļā kafūzī kalna galā (kas nepavisam nav dīvaini arī kafūzis ir gumijkoku audzē) un ieturam vakariņas, kuru gaitā iepazīstamies ar īpaqšnieci, saimnieci un viesmīli vienā personā Sorng. Sorng ir tik pat dīvaina (ļoti pozitīvā nozīmē) kā viņas vārds, kurš taizemiešu valodā nozīmē “divi”. Izrādās pirms divdesmit astoņiem gadiem Bangkokā dzimušajai meitenei mamma iedevusi tādu vārdu, jo viņai ir vecāks brālis vārdā Viens un jaunāka māsa Trīs. Divi (sauksim viņu latviski) ir baigā biznesmene, kura ļoti labi saprot, divas lietas “santīmu nekrāsi – pie lata netiksi” un ja nemācēsi angliski, arī pie santīma tikt būs grūti. Tā nu palīdzam Divi praktizēt angļu valodu, kas ir riktīgi smieklīgs pasākums. Tā nu izrunājam visvisādus taizemiešu un falangu (taizemiešu žargonā – baltais jeb eiropietis) dzīves aspektus līdz nonākam pie ēdieniem, kas ir mūsu draudzenes iecienīta tēma, te nu viņa runā un runā apjūsmojot visādus gardumus, līdz beigās neiztur spriedzi un atnes ananāsu, kuru pa visiem apēdam. Vakars jau galīgi vēls un mums jādodas uz telti, bet sarunājam, ka būsim nākamajā vakarā atpakaļ, lai tik iepērk kokosriekstus un kādu zivi.
Plāns nākamajai dienai ar skaidrs, no rīta mēģinam rāpties apkārt salai, kas nav diez ko grūti, bet nav arī diez ko iespaidīgi, tā nu ap pusdienlaiku esam jau atpakaļ un domājam jau ķerties pie kajaka airiem ceļā uz alu, kurā var ieairēties tikai no jūras, bet mūs aptur lietus, kam komplektā atnācis arī vējš ar viļņiem. Atliek vien nopeldēties ūdenī, kas nu šķiet siltāks vēl kā vannā. Kad lietus bišķi pierimis un pienācis laiks vakariņām, atkal dodamies pie Divi, kura nav aizmirsusi par kokosriekstu un zivīm, tā nu tiekam pie labu labām vakariņām, kas arī ir pēdējās uz Ko Mook, salas kuru vairs par mežonīgu nenosauksi, bet arī par pārtūristiskotu viņu saukt ir par agru. Vēl pēdējo pārsteigumu mums sagādā rīta laika apstākļi, kas spiež mūs braukt uz krastu laivā, kam caurs jumts. Tur arī pirmo reizi manām musulmaņus, kas patiesi izskatās pēc musulmaņiem.. Vienu laikam pārāk smalki gribu izpētīt, tā nu tieku pie konfektes kas šķiet domāta kā draudzības simbols, nu vai kaut kā tā... Konfekti atdodu Laurai un dodamies uz Trang, no kurienes jāsteidz vēl tālāk uz Dienvidiem, lai savām acīm apskatītu megadzidros Koh Lipe ūdeņus.
Mookies pieder austrālietim Braienam, kurš ir sacēlis teltis starp gumijkokiem, pievilcis labiekārtotajām teltīm elektrību, uzbūvējis dušas, noorganizējis bāru un kafūzi un nu jau piecus gadus ir patstāvīgs sava bāra klients un ģimenes biznesa organizētājs. Vispār jau par Braienu un Mookies varētu uzrakstīt tik pat daudz kā par pašu salu, jo pusmūža džeks nu jau 12 gadus nav bijis Astrālijā un izskatās slīgst depresijā, kuru cenšas apkarot ar sava bāra saturu, tomēr pretī stājas vienmuļa dzīve zem gumijkokiem un arvien sarūkošais klientu skaits. Tomēr ideja sacelt teltis gumijkoku plantācijā ir oriģināla, visām teltīm pāri uzceltas tādas kā nojumītes, iekšā ielikts normāls matracis, ir ventilators, galds un galda lampa, tā ka sūdzēties nav par ko. Starpcitu, gumijas iegūšana ap teltīm joprojām notiek un ap diviem naktī ieodas tecinātāji ar ogļraču lampām uz pieres, lai no rīta varētu savākt trauciņus pilnus ar kaučuku. Gumijas bizness uz salas ir topā jo par kilogramu ar jēlgumiju var dabūt gandrīz latu, bet kilogramam vajag tikai trīs vai četrus gumijkokus. Nu labi, atkāpāmies jau no tēmas... Pēc ierašanās “iečekojamies” pie Braiena, kā pirmie latvieši iestādījuma vēsturē tiekam pie dzērieniem uz saimnieka rēķina un atstājam autogrāfus uz bāra letes, bet jau saulei rietot ejam uzmest aci apkārtnej. 
Nākošo dienu veltam saviem augļiem un iedegumam, kurš jau sācis palikt raibs, tā pus dienu nogulšņājam pa pludmali, kas par spīti visam kūrortam un popularitātei ir pustukša. Pēcpusdienā ejam uz pāris km attālo musulmaņu zvejnieku ciematu. Galā nonākam pirms tumsas iestāšanās, bet nemana nekur muedzinu aicinām uz vakara lūgšanos, šķiet ka tā musulmaņu lieta te tiek uztverta biš' liberālāk kā dažās tuvējo austrumu zemēs. Atpakaļ nākot ieslīdam vientuļā kafūzī kalna galā (kas nepavisam nav dīvaini arī kafūzis ir gumijkoku audzē) un ieturam vakariņas, kuru gaitā iepazīstamies ar īpaqšnieci, saimnieci un viesmīli vienā personā Sorng. Sorng ir tik pat dīvaina (ļoti pozitīvā nozīmē) kā viņas vārds, kurš taizemiešu valodā nozīmē “divi”. Izrādās pirms divdesmit astoņiem gadiem Bangkokā dzimušajai meitenei mamma iedevusi tādu vārdu, jo viņai ir vecāks brālis vārdā Viens un jaunāka māsa Trīs. Divi (sauksim viņu latviski) ir baigā biznesmene, kura ļoti labi saprot, divas lietas “santīmu nekrāsi – pie lata netiksi” un ja nemācēsi angliski, arī pie santīma tikt būs grūti. Tā nu palīdzam Divi praktizēt angļu valodu, kas ir riktīgi smieklīgs pasākums. Tā nu izrunājam visvisādus taizemiešu un falangu (taizemiešu žargonā – baltais jeb eiropietis) dzīves aspektus līdz nonākam pie ēdieniem, kas ir mūsu draudzenes iecienīta tēma, te nu viņa runā un runā apjūsmojot visādus gardumus, līdz beigās neiztur spriedzi un atnes ananāsu, kuru pa visiem apēdam. Vakars jau galīgi vēls un mums jādodas uz telti, bet sarunājam, ka būsim nākamajā vakarā atpakaļ, lai tik iepērk kokosriekstus un kādu zivi. 
Plāns nākamajai dienai ar skaidrs, no rīta mēģinam rāpties apkārt salai, kas nav diez ko grūti, bet nav arī diez ko iespaidīgi, tā nu ap pusdienlaiku esam jau atpakaļ un domājam jau ķerties pie kajaka airiem ceļā uz alu, kurā var ieairēties tikai no jūras, bet mūs aptur lietus, kam komplektā atnācis arī vējš ar viļņiem. Atliek vien nopeldēties ūdenī, kas nu šķiet siltāks vēl kā vannā. Kad lietus bišķi pierimis un pienācis laiks vakariņām, atkal dodamies pie Divi, kura nav aizmirsusi par kokosriekstu un zivīm, tā nu tiekam pie labu labām vakariņām, kas arī ir pēdējās uz Ko Mook, salas kuru vairs par mežonīgu nenosauksi, bet arī par pārtūristiskotu viņu saukt ir par agru. Vēl pēdējo pārsteigumu mums sagādā rīta laika apstākļi, kas spiež mūs braukt uz krastu laivā, kam caurs jumts. Tur arī pirmo reizi manām musulmaņus, kas patiesi izskatās pēc musulmaņiem.. Vienu laikam pārāk smalki gribu izpētīt, tā nu tieku pie konfektes kas šķiet domāta kā draudzības simbols, nu vai kaut kā tā... Konfekti atdodu Laurai un dodamies uz Trang, no kurienes jāsteidz vēl tālāk uz Dienvidiem, lai savām acīm apskatītu megadzidros Koh Lipe ūdeņus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru