Izrādās, ka autobuss ir viens priekš visiem braukt gribētājiem, neatkarīgi no tā vai gribi nokļūt Koh Tao, Koh Samui, Krabi, Phuketā vai vēl kaut kur dienvidu virzienā, tā nu pēc diviem naktī kā vienīgie pasažieri ar galamērķi Koh Tao tiekam izsēdināti kaut kādā miestā šosejas malā ar tekstu, ka mūs šeit pēc 15 minūtēm savāks vietējais busiņš un aizvedīs līdz ostai. Paiet 20 minūtes un sākam jau nedaudz nervozēt, jo ir dzirdēti stāsti par apčakarētiem tūristiem, kuri grib lētākas biļetes, līdz ar ko tiek tikai pusceļā, bet tad no citiem autobusiem tiek izsēdināti vēl vairāki cilvēki, kas liek bišķi nomierināties, tomēr pēc vēl 15 minūtēm atbraukušais busiņš savāc visus... izņemot mūs, paziņojot, ka mūs pārvadā cita firma. Finālā pēc vairāk ka stundas nīkšanas atbrauc busiņš un aizved mūs uz lielāku pilsētu, kurā ir firmas galvenais ofiss, tad nu tur pavadam vēl pāris stundas un visbeidzot ap septiņiem esam ostā, no kuras dodamies finiša taisnē uz Koh Tao. Tā nu esam nomainījuši skatuves iekārtojumu no mazpilsētas Kambodžā uz mazsalu Taizemē.... 
Šodien man plānā bija darīt neko, bet tajā pašā laikā gribēju izpētīt, uz kuru salu, lai tālāk dodamies, uzrakstīt dažas pastkartes, apstrādāt bildes, uzrakstīt ko blogam. Pamodos jau pirms astoņiem, kad Jānis izmisīgi sāka meklēt savu fishing tour biļeti, uz kuru šodien viņam paredzēts doties. Viss beidzās laimīgi un tā nu es gaidu viņu mājās ar lielo lomu vakariņām. Pēc brokastīm sāku pļāpāt ar Markusu no Austrijas, kurš pastāsta ko no kuras Taizemes salas sagaidtī, viņš gan šeit ir atpūtā pēc biznesa darīšanam, bet.... 4 gadus atpakaļ arī viņš ir gadu ceļojis. Tā vien liekas, ka ceļo visi, jo uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tos cilvēkus, ko esam satikuši, kas ceļo mazāk kā pāris mēnešus.
Nu jau ir plkst. trīs un es sāku ķerties pie sava plāna. Jau trešo dienu esam uz Koh tao jeb bruņurupuču salas. Aprakstos šī sala salīdzināta ar paradīzi, jā, jau ierodoties nevar nepamanīt dzidro zilganzaļo ūdeni, palmas... Mēs izvēlamies nobāzēties salas Austrumu piekrastē, kas nav tik apdzīvota un kurā ir labas snorkelēšanas iespējas. Tiekam pie mājiņas piecus metrus no jūras zem kokosriekstu palmām, no kurām ik pa laikam nokrīt un sašķīst kāds auglis un ātri dodamies pēc snorkelēšanas inventāra. Ūdens ir ļoti, ļoti silts, zivis gan bijām cerējuši ieraudzīt vairāk un krāsainākas, tā arī pavadām visu pēcpusdienu. Šeit jau paliek tumšs pēc sešiem, bet mēs vēl gribam aiziet līdz salas ”centram” iekost vakariņas, nopirkt kādus augļus un dzērienus nākamajai dienai, jo mūsu apdzivotajā teritorijā veikalu nav. Kartē izskatās viss vienkārši, spriežot pēc mēroga kādi trīs, četri kilometri, sākam iet, mums piebiedrojas divi suņi no viesu mājas, ceļs ved tikai augšup un tā kādu pirmo pusstundu. Vienā brīdī saprotam, ka šis nav tas ceļš pa kuru atbraucām, izskatās, ka šo ceļu neviens nav izmantojis labu laiciņu, bet iet atpakaļ un kāpt lejā negribas, beigās atrodam taku un cerēdami, ka šī taka izvedīs uz pareizā ceļa, kāpjam tālāk kalnā. Mums paveicās un pēc vēl pusstundas esam jau salas centrālajā daļā. 
Jāpiebilst, ka ceļi ir ne tikai stāvi, bet arī vienkārši šausmīgi izskaloti, atpakaļ ar taksi 4km braucām pusstundu, pie tam ne katrs taksis te ved, uz Tanote līci (kur mēs esam apmetušies) ved tikai 4x4 džipi. Nākamajā dienā izīrējam kajaku un dodamies uz labākajām snorkelēšanas vietām, tā ar snorklēšanas pauzēm apskatam gandrīz pusi no salas krasta un atpakaļ tiekam tikai neilgi pirms saulrieta ar sarkanām mugurām un noguruši. Tālāk Jānis par lielajām zivīm un makšķerēšanu = )))))Kamēr Laura atpūtina savu pārcepināto muguru es dodos copēt, astoņos no rīta mani savāc džips un aizved uz ostu, no kuras tiek pacelts enkurs copes laivai, uz kuras ir divi krievi, zviedrs un es, nu labi ir vēl kapteinis un copes guru, kurš maina ēsmu tiem, kas paši to nevar izdarīt. Aizbraucam kādas stundas attālumā no salas, kuru joprojām tālumā redz, un sākam vilināt lielo lomu apmēram 50 metru dziļumā. Svaigais kalmārs ir ļoti iecienīts gardums dzelmes iemītnieku vidū, un fiksi vien esmu ticis pie grupera un sarkanās zivs (vietējie zivis lielākoties tā ari sauc.. dzeltenā, zilā, sarkanā, strīpainā, pumpainā, kuprainā, plakanā.. u.tml.), abas aptuveni 300 g, kad pēc piecirtiena seko pamatīgs rāviens un spoles tirkšķis. Pavisam drīz aukla sāk iet uz beigām, bet par laimi arī TAS, kas zem ūdens paliek mierīgāks, tā nu nākamās 15 minūtes nodarbojos ar lēnu pacelšanu un pietīšanu strauji nolaižot, tomēr izskatās, ka zivij plānos nav vis nākt ārā un cīņa turpinās vēl dramatiskāka. Pārējie copmaņi pēc kapteiņa komandas savas makšķeres jau ir izvilkuši un tā nu es riņķoju apkārt laivai, sekodams zivij, līdz tā izdomā pielietot stratēģiju “zem laivas”. Kapteinim ir risinājums arī šai situācijai un arī viņš dodas zem laivas, lai neļautu auklai kaut kur ieķerties, bet īpaši seklāk par 30 metriem dabūt cīkstoni neizdodas, vēl pēc desmit minūtēm esmu zaudējis kādus 20 metrus par labu zivij, un notiek lūzuma punkts cīņā, tiek salauzts mans pirksta resnuma okeāna copes kāts, kas diez ko neietekmē cīņu, bet tad zivs aptin auklu ap kaut kādu klinti un punkts tiek pielikts gan pusmilimetrīgajai auklai, gan cīņai. Tā nu var tikai minēt kas tas bija un cik liels tas bija, bet pēc vietējo specu aplēsēm, vismaz 20 kg un visticamāk haizivs.. mani gan viņu aplēses ne pārāk priecē, jo zivs ir jūrā nevis uz klāja. Tā nu turpinam vilkt visādus krāsainos 300 – 500 g brīnumus, pamainam vietas un kaut kas lielāks paņem arī krieva ēsmu, tomēr Vitālijs no Novosibirskas nav diez ko pacietīgs kausētājs un jau pēc piecām minūtēm pārrauj auklu, kurai pēcāk velta tautiskus vārdus un met copi pie miera atvērdams līdzi paķerto viskija pudeli, kas saulē nu ir gana uzsilusi.
Tā nu diena iet uz beigām bez lieliem lomiem, kad notiek neticamais un mēs piedzīvojam to dēļ kā daudzi vispār ierodas šajā salā, pāris metru attālumā no mūsu laivas riktīgi tuvu ūdens virsmai nopeld milzīga (īstenībā neliela, bet vienalga kādus 5m gara) vaļhaizivs, fīlings baigais un škrobe, ka nav līdzi snorkla, varētu ielekt un papeldēties ar tādu milzeni, kurš ēd tikai planktonu un neiebilst pret kompāniju. Vēl pa ceļam manām lidojošas zivis, kas točna lido, nevis planē vai tālu lec, vēl redzam haizivju tusiņu (tikai spuras an var redzēt) un pēcpusdienā esam atpakaļ krastā. Vēl iepērku vēsus dzērienus un prasu tūrfirmai, lai ved mani atpakaļ uz Tanote, kā tieku pie vietējā mototakša. Ar skūteri pa izskalotu zeminieku 45 grādu leņķa stāvumā, samērā ekstrēmi, bet visekstrēmākais mirklis pienāk, kad draivers uz ceļa pamana beigtu zivi, skūters apstājas, bet netiek izslēgts, un šis skrien pētīt zivi, bet es palieku sēžam līdz mirklim, kad aparāts sāk turpināt savu ceļu lejup pa kalnu uz savu roku, ķeros pie stūres un bremzēm un kaut kā izdodas novaldīt to rolleri, bet diez gan sāpīgi apdedzinu pret izpūtēju kāju, kuru tagad rotā pelēcīgi sarkans pleķis. Vakarā nedaram neko, vienīgi pirms tumsas līcī pamanu pusbeigtas haizivs (drīzāk aizivs mazuļa) spuru un cenšos atriebties par dienas neveiksmēm, bet bez rezultātiem. Ejot vakariņās gan restorānā aizrunāju kādus svaigus kalmāriņus rītdienas copei “uz savu roku”!Nākošā diena kā jau ierasts paiet zem snorklēšanas un zivju zīmes, pasnorklējam un pie reizes noskatam labākās copes vietas, bet diez ko ar copēšanu nesokas, jo akmeņainajā jūras dibenā āķi trūkst viens pēc otra, kas nav tā vērts. Nolemjam, ka labāk doties vakara šarklēšanā, jo zem ūdens haizivis vēl redzējuši neesam, domāts darīts un stundu pavadam peldoties pa līcīti, kurā haizivis nāk tīrīties pēc dienas darbiem, pāris haizivis tiešām manām un ar vienu izdodas pat kopā papeldēt kādas piecas minūtes, tomēr diez gan tramīgas zivtiņas, ja salīdzina ar visiem raibajiem jūras brīnumiem. Tā nu arī beidzas mūsu piedzīvojumi pa Koh Tao, jo jau nākošajā rītā dodamies atpakaļ uz kontinentu!
1 komentārs:
pleķīts no izpūtēja vēl šobaltdien uz kājas vai nē?!
Ierakstīt komentāru