Tūlīt jau būs nedēļa kā esam Jaunzēlandē! Iet mums kaut kā klusi un mierīgi, sākumā gaidījām Austrālijas vīzu, tagad gaidam rītdienu, kad varēsim iesniegt pieteikumu uzturēšanās atļaujas pagarinājumam, cerams, ka tad vēl nebūs jāgaida, kamēr viņi mums tādu iedos, jo tā jau ir sanācis stulbi, ka mums tas pagarinājums jāprasa.
Lielāko daļu laika vadam pa Kraistčērču, kas šķiet ir otrā lielākā, ja ne pati lielākā dienvidu salas pilsēta. Vispār JZ dzīvo 4 miljoni iedzīvotāju, trīs mazākajā ziemeļu salā, viens dienvidu salā, līdz ar ko nav jābrīnās, ka Kraistčērča nedaudz atgādina pilsētu no vesterna – pārsvarā divstāvu ēkas, kas sakārtotas regulāros kvadrātiņkvartālos, biš tāda provinciāla aura, kas nemaz nav slikta. Pilsētu gandrīz no visām pusēm ieskauj kalni un okeāns. Komplektā ar nu jau radīto ainiņu nāk vērā ņemama tīrība un jaunzēlandieši, kas pagaidām liekas nenormāli laipni, izpalīdzīgi un laimīgi par to, ka viņiem ir iespēja šeit dzīvot. Tikko ierodoties lidostā rodas iespaids, ka visi ir norūpējušies par mūsu somām, kas līdz mums atceļoja tikai divas dienas vēlāk, norūpējušies par to, kur paliksim, tajā pat laikā ar smaidu sejā stāsta par visām tām vietām, kuras Jaunzēlandē mums noteikti jāapskata. Ar pilsētas apskati pirmajā dienā ne pārāk mums iet, jo t-kreklos ir pavēsi un arī laika starpība uzdzen bišķi besīti. Otrajā dienā apskatam visādu superhailaitus, kurus reklamē informācijas centrā sadabūtie bukleti un brošūras, atliekam mākslas centru uz citu dienu, bet ievērtējam botāniskā dārza parku un vecākās pilsētas daļas arhitektūru, kas kaut kādā mērā ir baigi angliskā, nav jau arī nekāds brīnums.
Tomēr ir lietas, kas jaunzēlandiešus atšķir no britiem, urlu trūkums un valoda... seven – siven, eleven – iliven, best – beast, smieklīgi reizēm, it seviški par to best un beast! Tā kā nedēļas nogalē uz Austrālijas vīzu negaidam, un dodamies uz Kraistčērčas nomali Samneru, kas atrodas pie paša okeāna, tajā pat laikā spļāviena attālumā no kalniem. Sestdienā ievērtējam pašu Samneru, bet svētdienā dodamies pārgājienā, kas izvēršas garāks nekā sākotnēji esam plānojuši. Kalnainā ainava ar okeānu un pilsētu apakšā ir baigi iespaidīgā, satiekam arī aitas un kalnu riteņbraucējus, kas šeit ir absolūti traki, ja salīdzina ar tiem naivajiem ripinātājiem, kas atrodami pie mums.
Pirmdiena pienāk ar mākslas centra apskati un Austrālijas vīzu e-pastā. Mākslas centrs ir visai jauks iestādījums, bet visjaukākais ir, tas, ka ik viens var iet un mākslu baudīt pa velti kad un cik vien vēlās, foršs koncepts. Šodien esam sakārtojuši visus papīrus smukā kaudzītē, lai rīt jau no paša rīta steigtu viņus iesniegt migrācijas birojā, cerot uz to, ka mūsu “jautājumu” izskatīs jau iesniegšanas dienā, citādi var nākties pagaidīt pāris nedēļas (bez pases).
Darba atļauju gan nolēmām prasīt Otago provincē, jo pēc informācijas ievākšanas šķiet, ka tā ir drošāk, bet nu par papīru lietām varam pastāstīt vēlāk, tagad gaidam rītu un jaunas ziņas.
Lielāko daļu laika vadam pa Kraistčērču, kas šķiet ir otrā lielākā, ja ne pati lielākā dienvidu salas pilsēta. Vispār JZ dzīvo 4 miljoni iedzīvotāju, trīs mazākajā ziemeļu salā, viens dienvidu salā, līdz ar ko nav jābrīnās, ka Kraistčērča nedaudz atgādina pilsētu no vesterna – pārsvarā divstāvu ēkas, kas sakārtotas regulāros kvadrātiņkvartālos, biš tāda provinciāla aura, kas nemaz nav slikta. Pilsētu gandrīz no visām pusēm ieskauj kalni un okeāns. Komplektā ar nu jau radīto ainiņu nāk vērā ņemama tīrība un jaunzēlandieši, kas pagaidām liekas nenormāli laipni, izpalīdzīgi un laimīgi par to, ka viņiem ir iespēja šeit dzīvot. Tikko ierodoties lidostā rodas iespaids, ka visi ir norūpējušies par mūsu somām, kas līdz mums atceļoja tikai divas dienas vēlāk, norūpējušies par to, kur paliksim, tajā pat laikā ar smaidu sejā stāsta par visām tām vietām, kuras Jaunzēlandē mums noteikti jāapskata. Ar pilsētas apskati pirmajā dienā ne pārāk mums iet, jo t-kreklos ir pavēsi un arī laika starpība uzdzen bišķi besīti. Otrajā dienā apskatam visādu superhailaitus, kurus reklamē informācijas centrā sadabūtie bukleti un brošūras, atliekam mākslas centru uz citu dienu, bet ievērtējam botāniskā dārza parku un vecākās pilsētas daļas arhitektūru, kas kaut kādā mērā ir baigi angliskā, nav jau arī nekāds brīnums. 
Tomēr ir lietas, kas jaunzēlandiešus atšķir no britiem, urlu trūkums un valoda... seven – siven, eleven – iliven, best – beast, smieklīgi reizēm, it seviški par to best un beast! Tā kā nedēļas nogalē uz Austrālijas vīzu negaidam, un dodamies uz Kraistčērčas nomali Samneru, kas atrodas pie paša okeāna, tajā pat laikā spļāviena attālumā no kalniem. Sestdienā ievērtējam pašu Samneru, bet svētdienā dodamies pārgājienā, kas izvēršas garāks nekā sākotnēji esam plānojuši. Kalnainā ainava ar okeānu un pilsētu apakšā ir baigi iespaidīgā, satiekam arī aitas un kalnu riteņbraucējus, kas šeit ir absolūti traki, ja salīdzina ar tiem naivajiem ripinātājiem, kas atrodami pie mums. 
Pirmdiena pienāk ar mākslas centra apskati un Austrālijas vīzu e-pastā. Mākslas centrs ir visai jauks iestādījums, bet visjaukākais ir, tas, ka ik viens var iet un mākslu baudīt pa velti kad un cik vien vēlās, foršs koncepts. Šodien esam sakārtojuši visus papīrus smukā kaudzītē, lai rīt jau no paša rīta steigtu viņus iesniegt migrācijas birojā, cerot uz to, ka mūsu “jautājumu” izskatīs jau iesniegšanas dienā, citādi var nākties pagaidīt pāris nedēļas (bez pases). 
Darba atļauju gan nolēmām prasīt Otago provincē, jo pēc informācijas ievākšanas šķiet, ka tā ir drošāk, bet nu par papīru lietām varam pastāstīt vēlāk, tagad gaidam rītu un jaunas ziņas.
3 komentāri:
Kā tad ir Jaunzēlandē - podā ūdens griežas uz citu pusi?:):):)
Regbijisti nav uz katra stūra? :)
Regbija veichi ir uz katra stuura, bet par to uudeni visu laiku domaajam, tik aizmirstam nochekot! :D
Ierakstīt komentāru