Rāma Nāma Satahē... tie ir vārdi, kurus ik pa dažām minūtēm skaļi izrunā bēru gājiena vadītājs un kurus skaļi atkārto mirušā nesēji. Nevaru gluži pretendēt uz precīzu transskripciju latviešu valodā un vēl jo mazāk uz precīzu tulkojumu, bet pa lielam tas ir pilnais hindu dieva Rāmas vārds. Vietējie saka, ka pilnais vārds sevī ietver ideju, ka Rāma ir vistaisnīgākais un droši vien, ka viņš tāds ir, jo no šīs bēdu lejas (indieši domā, ka dzīve uz zemes ir nožēlojama) atpestī ikvienu.
Manukarnika gats (templis) atrodas Gangas krastā, lai līdz tam nokļūtu jāsēžas laivā vai jāmaldās pa vecās Varanasī labirintiem. Varanasī ir pati vecākā pilsēta pasaulē, kas nepārtraukti eksistējusi nu jau vairāk kā četrus gadu tūkstošus un ne velti tā ir viena no vissvētākajām vietām hinduisma piekritēju vidū. Manukarnikas apkaimes ieliņas, kas veido jau pieminēto labirintu ir ne platākas kā trīs metri, kas ir gana, lai tur izmainītos n-tie gājēji, nesēji, bēru gājieni, motociklisti, svētās govis, kas šeit ir kuplā skaitā, un visādi citi indiešu sadzīves dalībnieki. Lai arī ieliņas ir šauras un gana netīras, netrūkst šeit nekāda veida tirgoņu, vienīgi zīda un rotu veikali noslēpušies no nemitīgās miroņu plūsmas, kuru it jauki var vērot sēžot uz viena soliņa ar kādu mūžīgo beteli kožļājošo indieti un dzerot aukstu lassi no māla trauciņa, kurš pēc tam tiek izmests turpat renstelē, kas kalpo gan kā notekūdeņu kanāls, gan miskaste, gan sile govīm, kazām un suņiem, gan publiskā tualete. Līdzīgs liktenis kā māla podiņus, no kuriem tiek dzerta tēja vai lassi, piemeklē arī no koku lapām izgatavotos trauciņus, kuros tiek pasniegti visi gardie ielas ēdieni, par kuru lieliem apjūsmotājiem esam kļuvuši. Arī vietējie ēd ļoti daudz ielas ēdienus, tomēr tur ir savas likumsakarības, ar kurām mēs vēl neesam tikuši skaidrībā, proti, ne katrs ēdiens ir pieejams, katrā diennakts stundā, no rītiem topā ir vieni ēdieni, tad parādās citi, bet vakara repertuārā jau vairs nav atrodami rīta našķi, kurus nomainījuši citi gardumi. Indieši ēd bieži, bet ne pārāk daudz, kas neizbrīna, jo ir diezgan karsts un pilns vēders ari šajā sakarā nepalīdz. Porcijas ir maziņas, bet apmierina ēstgribu uz pāris stundām un laba samosu vieta nekad nav pārāk tālu, lidz ar to nav vajadzības ņemt piecas porcijas, lai panāktu eiropeiskiem standartiem atbilstošu pārēšanos. Kas nedaudz pārsteidz ēdināšanas iestādēs, jo sevišķi ielas ēstuvēs - 99% no ēdājiem ir vīrieši. Un tipiskais indiešu vecis nekur nekustās pēc savām vakariņām bez kārtīgas beteles devas, godīgi sakot, viņš nekustās vispār bez beteles devas. Ne par velti visas rensteles un māju sienas ir sarkanas, jo veči šeit spļaudās ne pa jokam. Pie sarkanām beteles šaltīm vēl var pierast, bet kaut kā negribas pieņemt to, ka neskaitāmi veikalnieki neuzkata par vajadzīgu izspļaut savu kožļājamo pirms sākt sarunu ar tevi, un vārdi “What you want?” no pārpilnas mutes, raidīti griestu virzienā (jāatgāž galvai lai nelīst ārā siekalas) neskan diez ko iedrošinoši.
Pirmo īsto dienu Varanasī pavadam uz atslābuma viļņa, neko daudz nedaram, atrodam interneta salonu, noskaidrojam, kurās ēstuvēs ir vislabākie piedāvājumi, vēl paskatamies uz dažiem degošiem ķermeņiem un izdzeram daudzus litrus ūdens, kas gandrīz tik pat ātri kā izdzerts izsvīst uz pieres. Sēžam uz balkona un skatamies uz līķu straumi, uzspēlējam šahu. Varanasī ir vispiemērotākā vieta miršanai, ja tu esi īsts hinduists, daudz cilvēku ierodas šeit pavadīt savas pēdējās dienas, vēl vairāk cilvēku ierodas jau stīvā formātā uz kremācju Manukarnikā - jaunajā elektriskajā krematorijā, kas ir videi draudzīgāka, vai kādā no mazākajām kremēšanas vietām Gangas krastos, kas ir nedaudz lētāka opcija par slaveno Manukarniku. Starpcitu, līdzīgi kā rietumu pasaulē, arī šeit eksistē visai ienesīgā “apbedīšanas industrija”, pirmkārt jau nestuvju un līķu izrotātāji, tad nesēji un visbeidzot lielie biznesmeņi malkas tirgoņi, kas tirgo gan skaliņus un skaidas, gan ekskluzīvo sandalkoku, kas ir katra mirēja sapnis. Ja tu nespēj tikt pie sandalkoka vai kāda cita koka, tava opcija ir vienkārši tikt iemestam Gangā, kuru dažs arī izmanto (tā runā, paši neesam redzējuši). Ja tu esi jaunāks par 12 vai stavoklī, arī tad tev nav cerības uz kremāciju – pa taisno upē, tomēr tas neattur n-tos svētceļniekus no peldes svētajā upē, kura nu jau ir tik svētīgi piesārņota, ka ūdenī vairs nav atrodams skābeklis un pieļaujamo 50 “slikto baktēriju” uz 100ml ūdens vietā, šeit dzīvo 1 500 000 baktērijas. Peldētāju un upmalas dzīves apskate ir rītdienas plānā, bet šodien vēl pa kādai samosai un pie miera.
2 komentāri:
Atkal jau vērtīga lasāmviela, paldies.
Man ārkārtīgi patīk jūsu attieksme - no jūsu puses nejūt nekādu "es kā eiropietis visu zinu labāk", jūs vnk novērojat dzīvi tās dažādajās izpausmēs un to aprakstāt, varbūt ar tādu vieglu ironiju, bet bez jebkādas didaktikas. Provinciālisms jums nedraud. Forši.
izklausās, kā no šausmu filmām!
Ierakstīt komentāru