Vilciens no NJP (New Jalpaiguri) uz Muglai Sarai atiet tikai 10.30 vakarā, bet tikšana uz staciju aizņem gandrīz visu dienu, jo no rīta mums kārtīgi jāpaēd, tad jāiepērk pārtika pārbraucienam un galu galā jāatrod kāds transporta līdzeklis, ar ko tikt ārā no Kalimpong. Viss iet gludi, līdz transporta līdzeklim, kas šoreiz izrādās būs autobuss, kurš kursē vien līdz Siliguri, kas ir kādus desmit kilometrus no NJP stacijas. Pa ceļam nedaudz salīst mūsu somas, kuras, kā jau šeit ierasts, tiek vienkārši samestas uz autobusa jumta, bet tas nav nekas traks, jo viņas tāpat nebija diez ko attapušās no Sikkim mākoņiem. Divarpus stundu vietā, autobuss līkumo pa kalniem un stāv sastrēgumos, kurus kā jau ierasts izraisa dubļu un akmeņu nogruvumi, kādas stundas četras, sākam jau lēnām tiesāt vilcienam paredzētos augļus, bet lielākais pārbaudījums ir mūsu “izmešana” no busa kaut kur pilsētas centrā, galīgi ne vietā, kur iespējams noķert kādus publiskos transporta līdzekļus uz attālo staciju. Iesākumā mums kaut kā niet un taksisti sauc astronomiskas summas (3Ls), bet kaut kā tomēr tiekam pie godīgā autorikšas vadītāja un jau pēc divdesmit minūtēm esam stacijā. Stacija kā stacija, nekas īpašs, vien problēma tā, ka mums līdz vilcienam jāgaida kādas 4 stundas. Sākam vazāties pa apkaimes restorāniem un tiekam pie visādiem “palīgiem”, no kuriem grūti tikt vaļā. Izmantojam jauno stratēģiju, sadalam grupu divās daļās, viena grupa ar “gidu” ieiet restorānā paprasīt ēdienkarti, bet otra tikmēr ieņem galdiņu iestādījumā, uz kuru patiesi gribam iet. Stratēģija strādā, kad Ale ar Katiu ierodas restorānā, kurā jau sēžam mēs, restorāna boss mūsu palīgu dzen prom, kas samazina mūsu rēķinu akurāti par summu, kura maksājama kā komisijas nauda “gidam” par mūsu atvešanu. Vakariņas ir garšīgas un ievelkas uz vairākām stundām, jo īpašniekam nav iebildumu, ka mēs tur pagaidam un uzspēlejam šahu. Divas stundas indiešu restorānā ir līdzvērtīgas divām stundām kinoteātrī, jo apkārt viss notiek, var pavērot pavāru, citus apmeklētājus un ja nu kas, arī televiorā paskatīties, kas pārsvarā demonstrē Bolivudas jaunākos grāvējus, pa vidu uztrāpam programmai “Breaking News”, kurā tiek rādīts sižets par kuģa katastrofu Jaunzēlandē. Nekas intereresantāks sen nav TV redzēts, nav skaidrs, kas noticis, bet nu veids kā ziņa tiek pasniegta skatītājiem ir oriģināla, tiek rādīts kaut kāds drošības kameras ieraksts ar milzu šūpošanos uz klāja, tad amatiervideo ar kuģi, kurš šūpojas megaviļņos, un tad.... labākie fragmenti no supergrāvēja “Titāniks” ar visu Leonardo di Kaprio, un pāri visam skan kāds no romantiskākajiem roka gabaliem no Nickelback jaunā albuma. (Vēlāk internetā noskaidrojas, ka “Breaking News” stāsts par 2400 cietušajiem nav “īsti patiess”, nekādas katastrofas nav notikušas un sižetā izmantotais video filmēts Tasmānijas jūrā 2008.gadā.) Kad apnīk sēdēt restorānā pārvietojamies uz pašu stacijas ēku, kur nav īsti kur apsēsties, jo katrs brīvais placītis ir aizņemts, cilvēki guļ un sēž visur, izņemot militāristiem paredzētajā nodalījumā, kas ir aptuveni trešā daļa no stacijas zāles. Izmantojot pareizo kaujas taktiku, sarunājam ar dežūrantu, ka varam uz stundiņu izmantot militāristu privilēģijas un tā arī pienāk laiks meklēt mums vajadzīgo peronu. Uzrodas vēl vesels bariņš ar vietējiem, kuri grib ar mums fotografēties un vilciens ir klāt. Tā, kā NJP ir tikai pietura lielajā maršrutā, steigšus meklējam savu vagonu, bet tāda vienkārši nav, paklausam vietējos un gaidam, pēc kādām 15minūtēm, mūsu vagons tiek piekabināts pašā sastāva aizmugurē, un izskatās, ka visiem ārzemniekiem biļetes ir tieši mūsu vagonā. Vēl brauc divas vācietes, trīs anglietes un dīvains pusmūža pārītis no sazin kurienes. Izskatās, ka abi vecākie ceļotāji ir pārvērtējuši savas spējas un pamatīgi cīnās ar izvēlēto scenāriju, ceļot bez grupas, jo vēl mūsu klātbūtnē viņi zvana policijai un sūdzas, ka aizdomīgs tips viņiem seko pa peronu. Pats vilciens nav diez ko pārsteidzošs, nedaudz mazāk kopts kā tas, ar kuru ieradāmies no Kalkutas, bet nav arī pilnīgs grausts, tā ka ieņemam vietas un ejam gulēt. Ir diez gan karsts, jo esam atgriezušies lejā un vilciens ir riktīgi skaļš, bet kaut kā izdodas nogulēt līdz pat deviņiem, tiesa gan ar nelieliem pārtraukumiem, par kuriem jāpateicas virtuves vagona personālam, kas mani modina septiņos, tad astoņos, lai noskaidrotu manas domas pusdienu sakarā.
Pa ceļam milzīgs līdzenums ar n-tajiem rīsa laukiem un maziem ciemateļiem, kas no malas izskatās baisi nabadzīgi, un laikam jau par to nav jābrīnās, jo braucam cauri pašai nabadzīgākajai no Indijas provincēm, Bihārai. Ik pa brīdim manam govis, kas cenšas izspiest minidīķīšus no krastiem, salīdušas ūdenī, cieši viena pie otras un meditē pusdienas karstumā. Pat lielākās pilsētās visas sienas nolipinātas ar govju “pankūkām”, kas acīmredzot tiek žāvētas, lai pēc tam izmantotu kurināšanā. Un, protams, atkritumu kaudzes, kas lielākajos miestos ir turpat starp vilciena sliedēm un vietējo mājām. Arī brauciena laikā tukšās ūdens pudeles un ēdiena pārpalikumi lido pa logu laukā visu laiku. Lieki piebilst, ka atkritumu urna vilcienā nav.
Galā nonākam ar nelielu kavēšanos, ceļā esam pavadījuši divdesmit stundas. Muglai Srai stacija nav diez ko lliela, bet pirmā lieta, ko pamanam, tā ir vienkārši pilna ar žurkām. Žurkas dzīvo visur, un diez ko nebaidās no cilvēkiem, dažas ēd kaut kādu maizi, dažas vienkārši izvedušas pastaigā savu jauno paaudzi, citas skraidelē riņķī, un nevienam tas neliekas dīvaini, izņemot mums, uz dažām sekundēm. Diez gan veikli tiekam pie braucamā uz 18km attālo Varanasī, nākas gan nedaudz pakaulēties un paspēlēt teātri, bet tiekam galā un uzņemam kursu uz Manakarnikas templi, kura apkaimē it kā ir pāris pieņemamas naktsmītnes. Izmaldamies pa visādiem labirintiem, bet beigās atrodam ļoti labu viesnīcu, izdodas arī labi nokaulēt cenu, un pēc dušas esam gatavi doties vakariņās. Izdomāju dvieli izkārt uz jumta, no kura paveras skats uz pašu templi. Izrādās Manakarnikas templis ir kremēšanas templis, un katru dienu tur tiek sadedzināti 100-200 hinduisti no visas Indijas. Aizejam paskatīties tuvumā, diez gan iespaidīgi, ko gan nevar teikt par iespējām paēst vēlākā vakara stundā. Šeit ēšana sākas pēcpusdienā un ir cauri jau kādos septiņos vakarā, tā ka dzīves ritms jāpakārto šim faktam. Varanasi mūsu iela ir tāds kā lielceļš uz viņsauli, ik pa dažām minūtēm aiziet kāds ziediem izrotāts mirušais tempļa virzienā, un atpakaļ neatnāk, un tā dienu no dienas, par ko mums būs iespēja pārliecināties, tā kā domājam šeit palikt vairākas dienas.
2 komentāri:
Baigi gribētos parediģēt pareizrakstību jūsu blogā (vnk tāpēc, ka visādi citādi blogs ir perfekts). Piemēram, tā kā vārds "diezgan" atkārtojas katrā ierakstā vairākas reizes, tad gribot negribot rodas vēlēšanās aizrādīt, ka to raksta kopā. Utt. :)
Vispār, ja kādreiz par saviem ceļojumiem izdosiet grāmatu, es piesakos būt par korektoru bez atlīdzības :)
Nu ta ka sis nav nekads pareizraxtibas blogs, tad nav ko piesieties!!!!
Jums ka vienmer labs raxts!!Diez gan superigi iet jums!Turas grupinas biedri!!! ;)
Ierakstīt komentāru