Battambang bang bang!

No Siem Reap uz Battambang var aizbraukt ar autobusu nieka četrās stundās, bet var arī ceļu mērot pa ūdeņiem, tas gan prasa līdz pat astoņām stundām, taču dod iespēju apskatīt Kamodžas megaezeru Tonle Sap, dzīvi uz ezera, uz upes un upes krastos. Mēs izvēlamies otro variantu un jau pēc septiņiem rītā ierodamies laivu piestātnē, ierodamies vienlaicīgi ar lietu, kas grasās sačakarēt visu prieku un braucienu kā tādu, laivas sāni tiek aizklāti ar kaut kādiem “aizkariem”, skats pazūd, bet vēl ļaunāk ir ar jumtu, kurš tek gluži burtiski, sēžam laivā ietērpušies lietus mēteļos, gaidam startu. Laivā esam kādi 30 vai 40 cilvēki, lielākoties ārzemnieki, un šķiet, ka vairāk vietas te arī nav. Ap astoņiem (plānots septiņos) paceļam enkuru, un kā par brīnumu arī lietus liek mūs mierā. Ezers izskatās ne gluži tā, kā izskatās ezeri mūsu galā, ezerā aug pamatīgi ūdensaugu kušķi, veidojot tādas kā peldošas salas, kurām pa vidu tusējas pa kādam kokam, iespaidīgākās no peldošajām salām apdzīvo pat krūmi. Ezers it kā esot vislielākais saldūdens zivju resurss visā pasaulē, izmēra ziņā lielākais Āzijā, bet par to izmēru gan ne pārāk var ticēt, jo ezers diez gan iespaidīgi maina izmērus atkarībā no sezonas, jo ir savienots ar Mekongu, kuras palus tad arī šis sevī savāc. Par tiem zivju resursiem gan varētu noticēt, jo Kambodžā visādi zivju ēdieni ir topā, un pa ceļam manam ne vienu vien komandu, kas mēģina kaut ko nozvejot. Vēl interesantāki par zvejniekiem, kas šķiet zvejas metodēs pēdējo 100 gadu laikā jaunieviesuši ir tikai piekarināmo dīzeļmotoru, ir viņu mitekļi, kas vietām veido pat veselus ciematus. Mājas un būdeles tiek sabūvētas uz pāļiem vai laivām tieši ezerā, var manīt pat veikalus, vistas, kaķus, cūkas.. riktīga ūdenspasaule! Vienā no tādiem ciematiem piestājam ieturēt pusdienas, viss notiek, gluži normāla minipilsēta, var pat iepirkt alu un papildināt mobīlajam kredītu. Cilvēki uz ūdens arī liekas apmierinātāki ar dzīvi nekā galvaspilsētā vai Siem Reap, tomēr galvenie varoņi ir sīkie, kas ne vien vizinās ar laivām vai peldas pie mājas durvīm, bet aktīvi sveicina katru garāmbraucēju, met ar rokām, bļauj “Hello”, iespējams vienīgo anglisko vārdu, kuru iemācījušies un riktīgi priecājas, ka kāds viņiem pamāj pretī. Vēl jau grāmatās raksta, ka ezerā esot n-tie putni, ir jau arī, bet mēs atpazīstam tikai pelikānus, kas šur tur sasēdušies kokos kā tādi strazdi. Tuvojamies otram krastam un pārvietošanās jau notiek tikai pa “tuneļiem” kas izveidojušies vai izveidoti starp kārklveidīgiem krūmājiem, malās sēdētāji nemitīgi riskē norauties ar kādu pirksta resnuma springuli, tā nu visa laiva saliekusies uz ejas pusi un tā gandrīz līdz pat upei, kuras krastā atrodas mūsu galamērķis. Upes krasti ir visai biezi apdzīvoti, un var pavērot vietējo dzīvi gandrīz kā tādu realitātes šovu. Sākumā rīsi, bifeļi, govis, gani (viens noķēris pusdienām žurku), tad jau zvejnieki, bari ar sīkajiem, kas māj un visādi izrādās, veļas mazgātājas, kāzas, ģimenes un visādi citādi nieki, kas tad arī kopumā veido upesmalas cilvēku dzīvi. Nenonākam nemaz līdz pašai Battambangai, kad visus mūs jau nocopē dažādāko viesu māju un hosteļu transporti. Mēs, protams, neprotestējam, jo pa velti aizved līdz centram, galu galā rezervējuši neko neesam un piespiest kaut kur palikt mūs nevar. Nobāzējamies Chaya viesnīcā, nedaudz atvelkam elpu un dodamies izlūkos, kas pārtop par pamatīgu vakariņu festivālu! Atrodam tirgus nostūri, kur visi grillē visu, ķeramies klāt.. Ir jau visādas tradicionālas lietiņas kā grillēta zivs, vista, pīle vai cūkgaļa, bet mūsu sirdis iekaro ar malto gaļu un garšvielām pildītās vardes, nav slikta arī banāna lapā tvaicēta zivs, cūkgaļa neliek vilties un atgādina Laosu, grillēta vista un vistu mādziņas.... pat netiekam cauri visam sarakstam, atstājam prusakus, zivi, bifeli un kaut kādus strazda izmēra putniņus nākošajam vakaram, paķeram pa kādam vēsam dzērienam un laižam pa ilgiem laikiem izgulēties bez modinātāja ieslēgšanas.

Slinkais rīts nesanāk, jo esam pieraduši celties, tā vietā lai gulētu līdz pusdienlaikam jau pēc brokastu rīsiem “ķemmējam” pilsētu riteņu meklējumos, visbeidzot tiekam ne vien pie riteņiem, bet arī pie bezmaksas padomiem un pilsētas kartes. Pēc neilgas pariņķošanas pa pilsētu dodamies ārā, uz “bambusa vilcienu”. Kādus 6km no pilsētas ir bambusa vilciena stacija, kurā tad arī tusējas “vilcieni”, vienu no kuriem nofraktējam pus stundas tūrītei pa džungļiem un rīsu laukiem. Vilciens ir no bambusa veidota platforma, kuru pa sen pamestām dzelzceļa sliedēm uz priekšu dzen tāds kā laivas motors. Kaut arī sliedes laiks diez gan redzami deformējis, bambusnieks uzņem visai ievērojamu ātrumu, kas brīžiem šķiet ne pārāk droši, jo sevišķi kad manāmi kādi sliežu savienojumi, kas novirzījušies viens no otra par kādu pus sprīdi, bet stresam nav pamata, dzelzceļa pakalpojumus ikdienā izmanto arī vietējie. Smieklīgi izskatās, kā izmainās viens otram pretī braucoši vilcieni...... viens tiek nocelts no sliedēm!! :)) Atgriežamies pilsētā, bišķi pariņķojam, iepērkam biļetes autobusam uz Bangkoku, iedzeram pa kādam kokosriekstam, kas ir vislētākais dzēriens, ko var veikalā atrast, pie tam gards un labi slapes veldzējošs, un taisamies uz pēdējām vakariņām Kambodžā, jo rītdien gulēt dosimies kādā no Th Khao San (Bangkokas, Banglamphu ) rajona viesnīcām, lai dotos uz dienvidiem, noslēgt mūsu DA Āzijas tūri pludmalēs, salās, koraļļos un alās!