Sestdienas rītā jau pkst.10 ar visām somām esam Vientjanas informācijas birojā (pirmo reizi šāda veida iestadījumā DA Āzijā), kur pieņemam lēmumu, ka šodien dosimies uz Pakkading nevis uz Paxan, kas pēc darbinieces teiktā ir daudz mazāks miests un tur var arī nebūt neviena hosteļa vai viesu mājas. Mūsu plāns ir doties uz kādu vietu, kas nav minēta ceļvedī, īdz ar to varētu būt mazāk tūristiska. Pēc nepilnas stundas jau esam ceļā un vēl pēc dažām stundām esam miestā, kur mums jāmaina autobuss pret pikapu. Nesaprotam, vai tas atiet 50 minūtes pēc plkst. 14 vai tieši pēc 50 minūtēm, bet tā kā esam izsalkuši, atstājam mantas mašīnā un dodamies meklēt ēdamo, jo, ja kas – šoferis zina, kurā virzienā esam aizgājuši. Pēc pusstundas dodamies ceļā un, kad mums paziņo, ka esam klāt, esam nedaudz pārsteigti. Izskatās, ka ciemā ir tikai dažas ielas, bet vispār mums jābūt priecīgiem, jo šeit ir viena viesu māja.
Vairāk kā 75% Laosas iedzīvotāju dzīvo ciematos, tad nu arī mēs šo pēcpusdienu pavadām vienā no daudzajiem ciemiem, kur katras mājas pirmajā stāvā ierīkoti veikali ar dažām čipsu pakām, dzērieniem un visvisādām saimniecības precēm vai arī kāds kafūzis. Tā kā mūsu hostelī ir tv, tad pārmaiņu pēc šo vakaru pavadam uzjautrinoties par ceļojumu kanālu un tur sniegto informāciju.
Nākamajā rītā jau pēc piecem mūs modina gaiļi, kuri dzied nonstopā, līdz ar to jau astoņos esam uz ceļa, kur mēģinam nostopēt pikapu. Ilgi nav jāgaida, var jau sadzirdēt pa gabalu, jo cauri ciemiem un pilsētām viņi brauc pīpinādami. Mūsuprāt, šoreiz tiek prasīta pārāk liela summa, tādēļ sakam, ka mēs nebrauksim, bet tad šoferis un biļešu tirgone izlec no mašīnas un nāk ar mums runāt, sarodas vēl pāris cilvēku apkārt mums un notiek kaulēšanās. Mēs neiespringstam, jo zinam, ka pēc kāda laiciņa brauks nākamā mašīna un šorīt mums nav kur steigties. Beigās cenu nokaulējam gandrīz uz pusi un kāpjam iekšā mašīnā, kura šoreiz ir piebāzta nevis ar rīsiem, bet visādiem dārzeņiem un garšaugiem. Ceļā pavadām kādas četras stundas un brīžiem šķiet, ka vietējie mašīnā par mums uzjautrinās, jo viņu vidū ir kaut kāds robežsarga ar sirpi un āmuru pie krūts, kuram atrodas pa jokam un stāstam skatoties kaut vai uz paša kurpju šņorēm. Atkal jāsaka, ka ainavas pa ceļam ir baigi iespaidīgās, sanāk braukt virs spicām klinšu korēm, un aplūkot lietus sezonas sastrādāto, ar ko cīņu uzsākušas ceļinieku brigādes, šur tur pazudusi viena josla no asfaltētā ceļa, vienviet pat var manīt kā izskatās zemes nogruvums, baisi – koki ar saknēm tiek aiznesti pa kalnu lejā līdz ar ceļu, akmeņiem un visu, kas cits pagadās priekšā. Droši vien jau uz Vietnamu dotos šodien, ja vien mūsu vīzas nebūtu derīgas tikai no rītdienas, tāpēc arī nobāzējamies Lak Ksao (burtiski tulkojot “divdesmitais kilometrs”), atrodam viesu māju un konstatējam, ka LP ceļvedī teiktais ir taisnība, nekā ievērības cienīga te nav, tomēr, tā ir Laosa, un tieši tā no malas izskatās lielākā daļa mikromiestu, kas sabāzējušies ap galvenajiem ceļiem, pa kuriem tad uz pilsētām aizplūst apkārtnes zemkopju ražojumi. Šovakar paliekam bez vakariņām, jo nūdeļu zupu jau ēdam brokastīs un nav vēlēšanās to pašu ēst vēlreiz.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru