Tirgus ir samērā relaksēts, nepavisam nevar salīdzināt ar arābu tirgiem, tomēr pietrūkst bišķi košuma, kas savukārt arābu tirgos reizēm pat ir pa daudz. Ar kaulēšanos arī viņiem te īpaši nesokas, nosauc cenu, tad sakautrējas un pasaka īsto cenu.. ir gan manāmi te arī tipi no Eiropas, kas salasījušies grāmatās, ka Taizemē jākaulējas un ņem to riktīgi pie sirds, bet vietējie to uztver pavisam mierīgi, ieslēdz smaidošo ignorēšanas režīmu, domāju arābi nekautrētos pateikt, ko var nopirkt par desmit santīmiem. Tirgus galvenā lieta un vieta ir laukums, kurš pārpildīts ar galdiņu simtiem, un visapkārt iepērkami visādi našķi, gardumi, ēdieni un dzērieni. Pasākums ir gana populārs vietējo vidū, un nav jau arī nekāds brīnums, jo cenas ir pavisam pieņemamas un uz skatuves manāmas tradicionālās dejas, visādi vietējā mēroga ģitārstāri un vakars sanāk pavisam jauks, arī mēs krietnu laiciņu nosēžam laukumā, pirms došanās uz mūsu ūķi. Rīts atkal sanāk agrāks, jo steidzamies uz Chiang Khong busu, divas ar pusi stundas braucam pa rīta miglu cauri rīsa laukiem līdz nokļūstam pie Mekonngas, kas šķir Taizemi no Laosas. Nokārtojam visas formalitātes un izlavierējot starp dažnedažādiem aģentiem tiekam līdz jau Laosas pusē esošajai laivu piestātnei, kur tiekam pie biļetes uz Luang Prabang. Te arī sākas mūsu divu dienu tūre pa Mekongu.
Lielākā dienas daļa paiet uz upes, bet šķiet par to vismazāk ko varam pateikt, jo īsti aprakstīt tādas lietas ir baigi grūti. Nu skaisti, riktīgi skaisti... Upe ir samērā strauja, bet līkumota un vietām pat krāčaina, tek caur džungļiem apaugušiem kalniem, un krastos mana tikai retus zvejniekus, nelielus ciematus un dažus lopiņus. 
Mega sajūta, kuru nevar ne īsti aprakstīt, ne nofočēt, kaut gan fotografēt centāmies. Tā nu īsi pirms tumsas iestāšanās nonākam Pak Beng, kur paredzēts pārlaist nakti, sākumā liekas, ka nebūs lāga, jo laivai tuvojoties, no “pilsētas” iznirst bars ar hoteļu “aģentiem”, rokās nesdami visādus plakātus ar saviem superpiedāvājumiem. Veikli tiekam galā ar biznesmeņiem un noejot pa vienīgo pilsētas ielu kādus simts metrus tiekam pie pieņemama varianta, nav jau nekāds lukss, bet par 70 santīmiem no katra, neko diži vairāk nevar gaidīt. Pēc iekārtošanās apjaušam pilsētas mērogus, viena iela, padsmt viesnīcas, tikpat restorānu un veikalu, visur pieņem arī citas valūtas ne tikai vietējo kipu, kas dod visas iespējas uz ceļojuma laiku iejusties miljonāra ādā. Atsaucam atmiņā visas iepriekš apmeklētās “pilsētas” un secinam, ka šī ir pirmā, kurā nav elektrības, nu it kā jau ir, bet to ražo katra iestādijuma privātais ģenerators un tikai no sešiem līdz desmitiem vakarā. Diez gan romantiski, daudz kur tirdzniecība norit sveču gaismā, bet ja jau par tirdzniecību, tad jāsaka, ka cenas nav no zemajām, vismaz ne tūristiem. 
Paēdam garšīgas vakariņas vietējā restornā, šķiramies gandrīz no diviem latiem, bet ēdiens ir garšīgs un alus auksts. Arī cilvēki ir ok, liekas jauki, kandžas veikala pārzinis nesaprot ne vārdu no tā, ko es saku, gluži tāpat kā es nesaprotu, ko saka viņš, bet sakarā ar tikšanos piedāvā man iebaudīt rīsu kandžu, no kā gan atsakos, jo sūdīga pašsajūta uz upes nav labākais scenārijs, kuru varētu iedomāties. Apzinam vēl iespējas iepirkt kādu pārtiku līdzi ņemšanai otrajā ceļojuma dienā un laižam atslābt uz mūsu supernumuriņu ar skatu pār Mekongu.Laikam mēs nekad neesam rakstījuši par naktīm, bet nakts Pak Beng sanāk bišku īpašāka, jo pret rīta pusi pilsētā ierodas lietus sezona, kuru pavada vienkārši vājprātīgs pērkons un zibens, lietus gāž kā no 40 litrīgiem spaiņiem, un to visu vēl iespaidīgāku padara mūsu skārda jumts. Tik tuvu pērkonam savu mūžu laikam neesmu bijis, un ja vēl iedomājas, ka esam tik tuvu mākoņiem, kurus pa dienu var redzēt apsedzam kalnus, ja vēl iedomājas, ka mūsu hotelis ir uz kraujas malas, ja vēl iedomājas, ka nav elektrības, sakaru un rīt jābrauc tālāk lietū..... diez ko omulīgi nepaliek. Iemigt neizdodas, un tiklīdz negaiss sāk atkāpties satrakojas visi pagasta gaiļi, dziedādami cik nu spēka.
Drīz arī lienam ārā no savas migas, lietus ir pierimis un bez liekām problēmām tiekam līdz laivai, kurā jāpavada atkal teju vai visa diena. Tā kā ir apmācies, un liela daļa no braucējiem iepriekšējo nakti nav diez ko labi gulējuši, noskaņojums uz laivas nav vairs tik jautrs kā vakar, bet uz labo pusi visu vērš vietējie, kas šodien diez gan daudz, un tiek uzņemti katrā miestā ar rīsu maisiem un visādiem citiem loriņiem, interesanti viņus pavērot, bet pasmieties var par biļešu tirgoni, kas izskatās stipri rūpējas par to, lai neviens neiešmauktu iekšā nesamaksājis par savu galdu vai drēbju maisu. Tuvojoties gala mērķim kalni ap upi paliek stāvāki, bet iestājoties krēslai jau esam galā un ķeramies pie naktsmītnes meklēšanas. 
Drīz vien atrodam jauku istabu, taču tad pilsētā pazūd elektrība, kas nedaudz maisa Laurai tikt ārā no dušas, taču elektrības trūkums šķiet ir daudz lielāka bēda tiem, kas vēl nav tikuši pie istabas. Par laimi nepaiet ne stunda, kad elektrība ir atpakaļ, bet mēs dodamies uz nakts tirgu pārtikas meklejumos, kas nav no vieglajiem uzdevumiem, jo pilsēta ir krietni tūristiska un centrā atrodami vieni vienīgi restorāni. Meklējumi mūs izved cauri visam tirgum, par kuru pagaidām vislabākais iespaids, bet beigās nonākam atpakaļ maršruta sākumā un tiekam pie riktīgi labas grillētas zivs, kuru nākas pasūtīt pat divreiz. Zivs iestādījumā nosēžam līdz pat tā slēgšanai, jo apspriežam visādas aktuālas tēmas ar Mario, mūsu jauno čomu no Savienotajām valstīm, bet mājup dodoties konstatējam, ka pilsēta tukša, gandrīz kā izslaucīta, un nevaram īsti saprast kas pie vainas, svētdienas vakars vai komunistiskais režīms. Gan jau tuvākās dienas rādīs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru