Milzīga pilsēta ar vēl vairāk motobraucejiem un trakāku satksmi. Gājējiem šeit nav vietas pat uz ietves, jo šeit ir izpletušies vai nu suvenīru tirgotāji vai ir ierīkota motorolleru stāvvieta vai arī motobraucēji ietvi uztver kā papildu joslu. Teorētiski ir gājēju pārejas, bet luksofori ir pagriezti tikai pret braucējiem un praktiski regulē satiksmi tikai braucējiem. Pirmajā dienā apskatam pilsētu, aizejam uz kara muzeju, apspriežam tālāko rīcības plānu un vakarā atzīmējam 23.oktobri kūkas vietā ēdot krabi. 
Krabis mega labs, un iet kopā ar vietējo alu, bet kara muzejs gan like nedaudz vilties, viss atspoguļots tikai no vjetnamiešu “ierakumu puses”, nu komunisms kā ne kā. Vēl aizdodamies uz pasta kantori, kas ir baigais koloniālā laikmeta kultūras piemineklis, un pie viena nosūtam paku ar uzkrātajiem suvenīriem uz Latviju, paka izrādās ceļošot pa jūru veselus divus mēnešus, ar to šķiet iesaiņojums kļūst vērtīgāks par pašu pakas saturu. 
Nākamajā rītā mūs pamodina pērkons un stiprs lietus. Tieši šodien paredzēta ekskursija uz Mekongas deltu. Viss sākas ar braucienu pa Mekongu, vēlāk nomainam laivu un dodamies uz vienu no salām, kur tiek gatavoti kokosriekstu saldumi. Mmmmm silti tikko, gatavoti saldumi garšo lieliski! Skatamies, kā saldumi tiek gatavoti – mīcīti, sagriezti, ietīti...
Konfektes ar rokām tiek ietītas divos papīriņos, no kuriem iekšējais - rīsu papīrs ir ēdams. Talāk atkal braukājamies pa deltu, dodamies uz kādām citām salām, paklausamies tradicionālās dziesmas, uzēdam tropiskos augļus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru