Kad tiekam cauri kazino zonai sākas Kambodžas lauki, un arī tas ir kaut kas pilnīgi savādāks nekā Vjetnamā, Laosā vai Taizemē.., Pazudis ir Taizemes reljefs, pazuduši Vjetnamas n-tie ciemati, pazuduši Laosas meži, cik tālu vien redz, plešas milzu rīsu lauki, ūdeņi un retas palmas visam pa vidu, visapkārt baigākais zaļums. Ierodamies Pnompeņā, kur vispirms nākas izcīnīt cīņu ar taksistiem, kas ir gandrīz tuvo austrumu līmeņa nervu bendes. Pirmo reizi piedzīvojam situāciju, ka ar žogu ir norobežots laukums pie autobusa, lai taksisti netiktu klāt un lai braucēji varētu netraucēti paņemt savas somas no bagāžas nodalījuma. Pēc cīņas ar taksistiem dodamies uz ezera piekrasti meklēt naktsmītni. Tiekam pie 4$ istabas un izmetam līkumu pa tuvējo apkaimi, pastaigu apvienojot ar vakariņu meklējumiem. Lielākoties galvaspilsētas ēdinātāji piedāvā visādus nesmukus ēdienus, kas nebūt nekārdina, jo sevišķi, ja apskata ēstuves no higienas eksperta skatu punkta, tā nu visa eksotika paliek pie tradicionāliem rīsiem ar gaļu. 
Saulrietu jau esam nokavējuši tusējot pa vietējo ēstuvi tādēļ īpaši nealkstam vakaru pavadīt uz terases virs ezera, un žeņšeņa saknes šnabi ar koliņu notestējam paši uz savas terases, no kuras paveras pat interesantāka aina, labi var novērot publiku, kas apgrozas ezermalā, lielākā daļa protams ir ceļotāji un taksisti, bet parādās arī vietējās “jaunkundzes”, kas uzcirtušās gluži kā uz disko, šķiet dāmām bizness iet nemaz ne tik slikti, jo manām ne vienu vien savaldzināto... Jāpiebilst vien, ka Kambodžā ir vislielākā HIV izplatība visā Āzijā! Nākošās dienas priekšpusdienu veltam genocīda upuru piemiņas vietām, ar tuk tuku aizbraucam līdz saucamajiem “nāves laukiem”, kur 14km attālumā no pilsētas sarkanie khmeri no 1975-1979 gadam “tika vaļā” no režīma ienaidniekiem. Vietiņa ar diez gan spēcīgu auru, kuru pastiprina stūpa no 8000 galvaskausiem (ar visām lūzuma pēdām un caurumiem), norādes uz vietām, kur piestāja kravinieki, kur karājās skaļrunis, kas atskaņoja mūziku, lai nedzird visas vaimanas, neaizraktas masu kapu bedres, kaulu lauskas... Pati galvenā galvaspilsētas “atrakcija” ir Toul Sleng cietums, kurš pa lielam atstāts tāds, kads nu viņš bija 1979.gadā, kad no turienes iznesa pēdējos ieslodzītos. 
Muzejā ir diez gan daudz dokumentālu liecību par tiem četriem gadiem, kas aizvadīti zem sarkano khmeru karoga, un jautru prātu pēc tāda apmeklējuma prom doties grūti. Vēl paklaiņojam pa pilsētu, apskatam upmalu, koloniālo arhitektūru, centrālo parciņu, ASV vēstniecību (tāda pati kā citur, milziiiiiiiiiiigi mūri, režģi un kameru kaudze)... un sākam plānot nākošo dienu, jo ilgāka palikšana Pnompeņā ne pārāk vilina. Ievācam informāciju par pilsētu pie Tonle Sap ezera, uz kuru bijām domājuši doties un secinām, ka neiederas tā pilsēta mūsu maršrutā, transporta broblēma mūs pieveic, un pieņemam lēmumu doties pa taisno uz Siem Reap, kas ir visbiezākā Kambodžas pilsēta, jo atrodas pavisam tuvu Angkorvatam, kas savukārt ir pats populārākais apskates objekts valstī, attēlots tās karogā, uz naudas zīmēm, vīzas.. visur, daži pat mēģina viņu dēvēt par vienu no pasaules brīnumiem. 
Tā nu no rīta uzņemam kursu uz Kambodžas tūrisma epicentru! Ceļš ir samērā interesants, bet vēl interesanāka ir nonākšana galapunktā! Autobusi ierodoties izrādās neizmanto vienu autoostu, bet gan vairākus pagalmus pilsētas nomalēs! Tiklīdz autobuss iebrauc pagalmā, vārti aiz tā tiek aizvērti, lai atturētu kaudzes ar uzmācīgiem taksistiem no potenciālo klientu izbesīšanas. Sākam jau spriest par taktiku, ko pielietot izejot pa metāla durvīm, bet izrādās, ka mūs jau sagaida tuk tukists ar plakātu “Welcome Laura & Danis”, tā kā esam gandrīz vienīgie ārzemnieki busā, nospriežam, ka Danis droši vien ir Jānis un taksists ir no viesnīcas, par kuru mums stāstīja biļešu kasē vēl Pnompeņā. Izmantojam iespēju pa velti tikt uz centru un beigu beigās paliekam arī tajā pat viesnīcā, jo istaba nav slikta, cena arī ne..
Tūlīt pat pēc somu atstāšanas istabā paņemam riteņus un dodamies aplūkot pilsētu, kas nemaz neliekas tik milzīga, un ir izvietojusies ap upi, kura pavisam netālu ietek Tonle Sap. Tūrisma citadele ir nenormālu kontrastu pilsēta, jo turpat blakus pieczvaigžņu hoteļiem un spa kūrortiem, kas būvēti ar milzu vērienu var redzēt primitīvas būdiņas, kurās mitinās nabadzīgākie pilsētas iemītnieki. Atceramies to Sudānas bēgļu saliņu Nīlā, kur likās, ka cilvēki dzīvo nabadzībā, un nodomājam, ka tiem sudāniešiem būtu jājūtas komfortabli salīdzinoši ar kambodžiešiem šeit. Iečekojam tirgu, ieejam lielveikalā, apzinam ēstuves un sagaidam lietu, kas šajā reģionā ierodas katru vakaru, par laimi ir līdzi mūsu plēves mētelīši un tiekam atpakaļ sausi. 
Otrā diena Siem Reap sākas jau pirms pieciem rītā, kad lecam iekšā tuk tukā un triecam prom uz Angkorvatu gaidīt saullēktu. Neesam vienīgie, ceļš pilns ar mums līdzīgiem braucējiem, autobusi un takši mēro to pašu ceļu, tā ka masas solās būt iespaidīgas. Nenākas vilties, turisti bariem sasēduši ap vatu un gaida sauli, tomēr, viņi lielākoties nedraudzējas ar loģisko domāšanu, paļaujoties uz saviem gidiem, kas savukārt plāno maršrutu pēc iespējas ekonomiskāku un ausij tīkamāku, iedomājaties “Angkorvats saullēktā”, un ar kamerām rociņās ārpusē gaida maģisko mirkli. Saule lec aiz Angkorvata, līdz ar ko neizgaismo viņu un bildes tur arī nekādas nevar sanākt, ko mēs saprotam un dodamies izpētīt pašu būvi, kas kā par brīnumu ir gandrīz tukša, jo visi taču ārā gaida sauli! Puskrēslā templis izskatās varens, un nav grūti iedomāties kāda te dzīve bijusi 12. gadsimtā, kad tas uzbūvēts. Izložņājam templi, un kad dodamies prom, sāk ierasties arī visi saullēkta gaidītāji. Pirms došanās tālāk izmetam līkumu pa apkārtnes pusdžungli, kur dzīvo vietējo mērkaķu komanda, kas izrāda vēlmi ar mums iepazīties, tāda forša rīta noskaņa. Laižam tālāk uz Bajonu, kas slvens ar torņiem, kurus rotā smaidīgās sejas. Nenormāli iespaidīga vieta, daudz dzīvāka nekā Angkorvats, pavadam tur vairākas stundas, vēl apskatam citus apkārtnes tempļus un ripinamies tālāk, tā nu paiet mūsu diena – templis pēc tempļa.
Atrodam vienu, kurš ir riktīgi augsts, uzrāpies augša un skaties pāri visiem džungļiem, aizlaižam arī uz “Andželīnas templi”, kurā filmēta Lara Krofta, Kapeņu izlaupītāja, diez gan iespaidīgs skats, tas templis ir pa lielam sagruvis, par ko paldies var teikt džungļiem, milzu koki ar savām saknēm vienkārši plēš gadsimtiem veco būvi. Tā nu pēc gandrīz divpadsmit stundām džungļos, tempļos, karstumā un tuk tukā atgriežamies pilsētā. Besis ir diez gan pamatīgs, bet aizejam vēl līdz tirgum (tiekam pie dažas jaunas drēbes), paēdam vakariņu rīsus, iepērkam našķus nākošās dienas rīta cēlienam, kuru grasamies pavadīt uz ezera un uz viesnīcu dodamies ar tuk tuku, kas galīgi nav tipisks mūsu gājiens. Vēl pāris dzērieniuz viesnīcas jumta un dodamies gulēt jau ap deviņiem, jo no rīta atkal jāceļas agri.. Septiņos mūs gaida laiva uz Battambangu, kas būs nenormāli labas un interesantas astoņas stundas, bet par to nākošajā sērijā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru