Pa dienu ieslīdam vēl pāris tūraģentūrās, jo ir doma doties “kruīzā” pa Halongas līci.. cenas ir dažādas, bet tirgoņi vēl dažādāki, viens pat pamanās mani kārtīgi saniknot, tā nu nonākam pie secinājuma, ka lētākie un labākie piedāvājumi nāk tieši no mūsu pašu viesnīcas, kur tiekam pie biļetēm uz divu dienu tūri pa slaveno līci.Līcis atrodas relatīvi tuvu Vjetnamas galvaspilsētai, tomēr dodamies ceļā jau ap astoņiem no rīta, jo galā tikšana aizņem apmēram četras stundas. Tā kā esam pēdējie pasažieri, kuriem pakaļ ieradies busiņš, tiekam pie neērtākajām vietām un tās četras stundas šķiet gaaaaras. Nonākot Halongas ostā secinam, ka tūristu vidū džonku atrakcija ir krietni populārāka kā var iedomāties, desmitiem laivu gaida savus pasažierus, un sāk jau likties, ka nekas jauks no tā “kruīza” nesanāks.
Pēc pusdienām, kas tiek ieturētas jau uz klāja, dodamies uz salu, kur apskatāmas kārtējās alas, raugamies uz šādu superapskates objektu skeptiski, bet tomēr izplūstam cauri vienai no alām tūristu straumē (izskatās, ka visas laivas šeit piestāj apmēram vienā laikā), viss izgaismots un iekšā pat strūklaka ierīkota... vienīgais, kas škiet ievērības cienīgs ir caurums alas griestos, pa kuru iespīd saule, nu tāds riktīgi izteikts staru kūlis. Dodamies tālāk, un kaut kā pamanamies atdalīties no citu laivu pūļa, droši vien neredzam tās laivas, jo visapkārt ir n-tās salas, un salas ir tiešām iespaidīgas, atkal liek padomāt cik gan dažāda var būt viena un tā pati Zeme, tiešām vēl viena vieta, kuru aprakstīt neņemamies. 
Tā nu visu pēcpusdienu slīdam gar salām un klintīm, bet iestājoties krēslai noenkurojamies klinšainu salu ieskautā līcī, kuru par bāzi izvēlējušās vēl vesela kaudze laivu.. Ieturam vakariņas, kāds alus, paskatamies uz visapkārt redzamajām gaismiņām, un dodamies gaidīt rītdienu. Rīts sākas ar kajakošanu, tā nu ar kajaku apbraukājam dažas salas, viss tāds mierīgs, un karstums arī vēl nav pamodies, nu riktīgi kā no tādas filmas, filmas ar labām beigām, jo neskatoties uz to, ka abi sēžam kajakā pirmo reizi, tiekam galā sausi un priecīgi.
Pēc brokastīm piestājam uz peldi, kuru gan jau pēc pārdesmit minūtēm izjauc vietējie kārtības sargi, izrādās peldēt “no laivas” nedrīkst, tā nu pa lielam mūsu brauciens pa līci ir beidzies, vēl tik paēdam restorānā nu jau uz sauszemes, un laižam atpakaļ uz Hanoju, kur uzturamies vien divas stundas, jo esam nolēmuši doties dienvidu virzienā. 
Tā nu pēc labām vakariņām un pāris alus kausiņiem vietējā lokālā šķiramies no lielpilsētas, ar kuras satiksmes bijām jau teju apraduši un ielas šķērsošana motociklu burzmā vairs nelikās tik traģiska.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru