piektdiena, 2009. gada 11. decembris

Ceļš

Pēc Lionas dodamies uz netālu esošo miestu (ir pagājis tik ilgs laiks, ka vairs neatceros, kā to sauc), vēlamies apmeklēt ruma un cukura ražotni, bet izrādās, ka patreiz notiek rekonstrukcija. Neko darīt, pēcpusdienu pavadam laiski – internets, garšīgas vakariņas (tas pats cālis ar pupiņām un rīsiem), samainam bankā naudu un nākamajā rita jau sešo sēžam autobusā, kas mūs ved līdz pat Hondurasas robežai. Šķērsojot roežu gribam nošmaukties un nemaksāt tos pāris dolārus par izbraukšanu no valsts(nedaudz tracinoši, ka legāli nelegāli katrā robežkontroles punktā jāmaksā gan par ieeju, ga par izeju no valsts), bet varbūt labi ,ka nesanāca šis plāns, jo jau dažas minūtes vēlāk, kad braucam autobusā un notiek kārtējā pasažieru pārbaude, mums lūdz uzrādīt čeku par izbraukšanu. Ierodoties Hondurasas – Salvadoras robežkontroles punktā, esam priecīgi, ka pirmo reizi mums nekas nav jāmaksā un šeit tiek ievērots CA-4 līgums = )))) Vispār šī diena bija nenormāli gara, kopumā nomainījām kādus 8 autobusus vismaz un, kad vēlā pēcpusdienā ieradāmies Ocatlan, kur bijām domājuši nakšņot, izrādās visi 3 pilsēas hosteļi ir pilni, jo notiek kaut kāds festivāls. Pat necenšamies noskaidrot, kas par svinībām, esam nogurusi un izsalkuši, dodamies uz citu pilsētu. Ir jau tumšs, bet vietējies pieturā saka, ka vēl vienam autobusam vismaz vajadzētu kursēt. Sagaidam autbusu un pēc nepilnas stundas ierodamies jaunā vietā, šoferis mums norāda ceļu uz hosteli un esam gandrīz laimīgi. Hmmm... esam gulējuši arī sliktkās vietās, bet šī vieta varētu ierindoties šausmīgāko hosteļu TOP 3. Gribam iet ko apēst, bet izrādās, ka mūsu istabinai nav atslēgas, tad nu es palieku pie mantām un Jānis iet meklēt ko ēdamu. Tas nav viegli, jo ir vēls un gandrīz visas ēdināšanas vietas ir ciet. Vakariņās mums ir nedaudz pupiņas un rīsi (kas vienmēr ir ļoti, ļoti garšīgi, bet šoreiz nenormāli maz) un auksta cepta ola = )))) Vietējie sīkie grib dauzīties un sit pa mūsu dzelzs durvīm un sauc gringo = ))) Nākamjā dienā tiekam līdz galvaspilsētai, kur mainot autoostas, izbraucam nelielā ekskurisjā ar sabiedrisko transportu. Salidzinot ar citām Camerikas galvaspilsētām, ko esam redzējuši, Salvadora izskatās pārsteidzoši labi. Tā nu pēc pāris stundām esam Juayua! Fantastiski!!! Maza, nenormāli skaista un ļoti relaksēta vieta, kurā laika ieroežojuma dēļ uzturamies tik vienu dienu. Lai arī mēs Salvadorā esam bijuši tik pāris dienas, mums patīk šī valsts, cilvēki šeit ir vēl draudzīgāki kā citās Centrālamerikas valstīs. Tālāk mūsu cēlš ved jau pa zināmām vietām – Antigua, San Kristoal, pēdējā diena Kankūnā un jau esam Losandželosā, kur mums ir tikai 2 dienas lidz nākamjam lidojumam. Esam priecīgi, ka tiekam iekšā ASV bez sarežģījumiem (tas atkal ir garšs stāsts) Pirmo reizi iepriekš bijām rezervējuši hosteli, jo internetā cena un piedāvājums izklausījās gandrīz vai neticams, viss iekļauts cenā - transports no/uz lidostu, uz pludmali, brokastis, pēcpusdienas tēja/ kafija ar cepumiem, vakariņas, šampanietis, apsildāms basiens. internets. Nākamais lidojums jau pēc 2 dienām, tādēļ šīs dienas arī neko īpašu nedaram (neliela pastaiga pludmalē neskaitās), nav arī vēlmes dotes līdz Holivudai un apskatīt slavenību mājas...

pirmdiena, 2009. gada 30. novembris

Rums un revolūcija

Lionā atkal ir karsts, bet mums palīdz Eskimo (vietejais saldējums), Viktoria un Tonia (vetējais alus). Vienigi pirmais rīts pēc hostelī pavadītas nakts iesākas ar vārdiem – es gribu nogalināt to putnu. Mūsu hosteļa dārzā dzivo papagailis, kurš līdz ar gaismu un gaiļiem sāk aktīvu un skaļu dziedāšanu, dažbrīd pat mēģinot attēlot gaiļu dziesmas. Pēdējā naktī viņš tiek ieslodzīts un pārsegts ar lielu lupatu, bet tā kā tas tika darīts tumsā, mēs nepamanījām, ka putna nakts būra apakšā ir caurums = )))) Atkal mums ir milzīgs prieks satikt mūsu draugus = ))) Ale ar Katju atved labāko Gvatemalas rumu un mēs izlemjam, ka pietiks, ja dienā plānosim tikai vienu lielu aktivitāti = )))) Tā kā mūsu hostelis ir pie paša teātra, mēs nevaram nepamanīt afišas un vakarā dodamies uz folkloras baleta/ teātra izradi. Izrādās, ka šis pasākums ir nenormāli populārs un ne tikai mēs, bet arī daudzi neapmierināti vietējie paliek bez biļetēm. Neko darīt, rīt ir Kubas simfoniskā orķestra koncerts = ))) Parīt dienas notikums ir revolūcijas muzejs, kurš sastāv no vienas istabas, kuras sienas ir aplīmētas ar kopētiem materiāliem par tēmu, cenā iekļauts ari gids, kurš spāniski nepastāsta daudz ko vairāk kā var izlasīt mūsu gidā, tomēr beigās esam priecīgi, jo mums tiek piedāvāta iespēja uzkāpt uz mājas jumta, skats un koloniālā arhitektūra ir vienkārši lieliski! Tā nu pēc paris dienām Lionā mums laiks lēnam doties atpakaļ uz Meksiku, no kurienes mums ir lidojums tālāk.

sestdiena, 2009. gada 28. novembris

Organic

Matagalpa ir vienkārša, relaksēta pilsēta, kas ievērojama ar apkārtnē esošajām kafijas plantācijām. Ir sācies ražas novākšanas laiks un pa ceļam mēs varam vērot kafijas pupiņu žāvēšanas procesu. Patīkami, ka pilsēta ir kalnos un karstums tik ļoti necepina. Pēcpusdienā izpētam apkārtni un kaļam nākamās dienas plānus. Diemžēl kafijas muzejā notiek rekonstrukcijas darbi un muzejs ir slēgts. Nākamā diena iesākas ar veļas mazgātuves izmisīgiem meklējumiem, pēc kādām piecpadsmit minūtēm informācijas birojā, tās izpalīdzīgais darbinieks beidzot ir atradis, iespējams, vienigo vietu pilsētā, kur iespējams izmazgāt drēbes. Nākamais solis – organiskā šokolādes ražotne. Pēc pāris km augšup kalnā esam klāt, bet neliela vilšanās – tūre šodien pieejama tikai spāniski. Atceroties tūri cigāru fabrikā, kura arī bija spāņu valodā, secinam, ka mūsu spāņu valoda nav tik perfekta, lai sparastu pilnīgi visu. Tā nu beigās mēs tiekam nedaudz saīsinātā tūrē bez maksas = ))) Diemžēl pašu šokolādes gatavošanas procesu šajā dienā nebija iespējams vērot, jo reizi nedēļā viss tiek tīrīts un kārtots, tomēr gide mums izstāsta visu par šokolādes gatavošanu, vien piebilstot, ka tas ir ļoti vienkārši un tik cienā mūs ar konfektēm. Ražotne ir tikai 5 gadus veca un pieder holandiešiem. Šokolādes sastāvā ir tikai cukurs un kakao, kas atkarībā no šokolādes veida tiek papildināts ar riekstiem, rumu un citām ekstrām. Kakao pupiņas tiek audzētas turpat Nikaragvā, bet organiskais cukurs nāk no Kostarikas. Nopērkam pāris šokolādes un dodamies atpakaļ uz centru, jo drīz jau vakariņu laiks!!! Nezinu, vai iepriekš esam minējuši, cik ļoti mums garšo Nikargvas ēdiens. Brokastīs, pusdienās un vakariņās ēdienkarte īpaši neatšķirās – rīsi, pupiņas, gaļa, bet tas viss tiek pagatavots pēc iepsējas daudzveidīgāk = )))) Rīt dodamies uz Lion, kur mums sarunāts randiņš ar mūsu itālu draugiem = ))))

ceturtdiena, 2009. gada 26. novembris

Pērļu lagūna

Kā vēlāk noskaidrojam sestdienas laiva uz Corn Islands tika atcelta, jo saplīsis laivas dzinējs, tā kā laivas kursē divreiz nedēļā, mums ir iespēja gaidīt trešdienu. Šoreiz mums nav liela izvēle, kurp doties, satiksme ar laivām ir nedaudz ierobežota un arī Nikaragvas Karību jūras piekraste nav ļoti apdzīvota. Tā mēs svētdienas rītā dodamies uz Pērļu lagūnu, kas ir pusotras stundas brauciena attālumā. Par vietu mums nav gandrīz nekādas informācijas, esam priecīgi, ka atrodam hosteli ar izpalīdzīgiem saimniekiem. Jaukas pārmaiņas, ka gandrīz visi šeit runā angliski, saprasties un visu noskaidrot ir daudz vieglāk. Gandrīz visi iedzīvotāji ir melnie, kas pārsvarā savu laiku pavada sēžot pie mājas savos šūpuļkrēslos un vērojot uz ielas notiekošo nesteidzīgo plūsmu. Hosteļa saimniece mums iesaka gidu Orlando, kurš var palīdzēt, ja gribam doties kādās eksursijās un ko apskatīt. Tā kā Jānim ir vēlme doties makšķerēt, tad dodamies uz pāris km attālo ciemu, kur dzīvo Orlando. Jau pašā ceļa sākumā mums vairāki vietējie piedāvā savus gida pakalpojumus, brīdinot, ka ceļš ir krūmains un var būt bīstams. Katram savs bizness! Ceļš uz Awas ciemu ir interesants, tas iet gar upi, kur vietām tajā tiek mazgātas drēbes, vietām “ierīkotas” mazgāšanās vietas. Tuvojoties apkārtnes ciemiem, mājas kļūst arvien vienkāršākas un mēs brīnamies kā visuļvētra tām neko nav nodarījusi. Kad esam Awas, Orlondo mums nav jāmeklē, viņš jau mūs laipni sagiada un stāsta par savu ciemu, kurā gandrīz visi ir viņa radinieki. No makšķerēšanas gan nekas labs nesanāks, jo nav īstā sezona, tā nu mēs sarunājam, ka rīt nāksim uz pusdienām nobaudīt ciema tradiionālo ēdienu – rondon. Pēspusdiena paiet turpat pludmalē, jo mēs satiekam īstu rastu (vairs neatceros viņa vārdu), kurš tikko atgriezies no zvejas un kurš mums stāsta interesantus stāstus par savu dzīvi un rāda savas paštaisītās rotas. Līdz ar tumsu mēs esam atpakaļ Lagūnā, kad pēkšņi visā ciemā pazūd elektrība. Labi, ka vienā no diviem kafūžiem ir pašiem savs ģenerators un mēs tiekam pie gardām vakariņām. Pēc vakariņām, mēs nevaram paiet garām baznīcai... Notiek svētdienas dievkalpojums, iekšā visi dzied tik skaļi un skaisti! Mācītāja sprediķi pavada mūzika, klausītāji bieži applaudē un ik pa laikam tik izsaucas: “Aleluja”!!! Pati baznīca gan vēl nav pabeigta, ir tikai sienas un jumts, kas piedod īpašu gaisotni. Nākamajā rītā gāž kā ar spaiņiem, ap pusdienas laiku nedaudz noskaidrojas un mēs dodamies uz pusdienām pie Orlando. Rondon ir zupa, kas tiek gatavota no zivs, kokosrieksta, banāna un jukas (sakne). Visas sastāvdaļas ir viegli atrodamas turpat apkārtnē. Zupa ir garšīga un arī pārējiem ciema iedzīvotājiem tiek pa kausam. Atpakalceļā nogaršojam kokosriekstu maizītes un baudam pēcpusdienu uz hosteļa terases, jo atkal līst. Līst ari nākamajā rītā, kad jau pirms sešiem esam laivu piestātnē cerībā noķert pirmo laivu uz Blūfīlds, lai trešdienu varētu doties uz Corn Islands. Diemžēl, pirmā laiva aizbrauc bez mums, izrādās, biļetes vajadzēja iepirkt dienu iepriekš. Nekas, pēc pusstundas mēs sēžam nākamajā laivā un priecīgi tiekam galā sausi. Kad mēģinam noskaidrot par rītdienas laivu uz salām, vietējie mums rāda zvejas kuģi, kas burtiski pirms minūtes ir devies ceļā un rītdienas prāmis atcelts – jorpojām tiek labots dzinējs. Noskaidrojam, ka zvejas laiva ir uzņēmusi arī dažus pasažierus un mums ir iespēja to noķert piestātnē pie ieejas atklātā jūrā, kur tam jāpiestāj un jāsaskaņo plāni ar ostas priekšniecību. Tā nu mēs skriešus dodamies uz citu laivu piestātni, diemžel esam tikai 3 pasažieri pagaidām, lai laiva attietu, tai jābūt pilnai – ar 12 pasažieriem. Pēc kādas pusstundas, kad vairs nav laika gaidīt, kopā ar vēl diviem vāciešiem, kuri arī grib paspēt uz to pašu laivu, samaksājam par trūksošajiem un esam ceļā. Kad jau sākam priecāties, ka esam paspējuši un liekas, ka tūlit kāpsim laivā, kapteinis pēc sarunas ar ostas šefiem, paziņo, ka zvejas kuģim nav atļauts uzņemt vairāk kā 6 pasažierus. Tas ir nopietni, jo septītais (liekais) pasažieris mūsu klātbūnē tiek izsēdināts un mēs visi kopā atgriežamies Blūfīlds, kur sākās mūsu rīta skrējiens. Neko darīt, brauksim uz salām nākamreiz, kad būsim Nikaragvā. Dodamies uz Ramu, kur pārlaižam nakti, lai nākamajā dienā dotos uz Matagalpu.

svētdiena, 2009. gada 22. novembris

IDA

Ja līdz tam šaubījāmies vai paspēsim tikt līdz Bluefields, tad tagad skats uz dzīvi sāk likties pavisam optimistiks, kaut kā mums izdodas ne tikai noķert pēdejo busu no Nikaragvas robežas uz Ocatlan, bet jau tumsā zibens ātrumos nomainīt autobusu un tikt tālāk līdz pat Esteli, kas vismaz tumsā šķiet visai parasta pilsēta. Atrast naktsmītni šeit nav pārāk grūti, vienīgi labas un lētas vietas ir retums, lēta viesnīca šeit ir gandrīz sinonīms bordelim, un nav arī īsti skaidrs vai vieta, kurā mēs paliekam nav viena no augstāk minētajām,bet nu tas nav tik svarīgi, jo sen neesam izgulējušies un arī nākamajā rītā plānojam celties pirms četriem, lai paspētu uz pirmo autobusu Managvas virzienā. Vakarā izdodas atrast jauku vietu, kur paēst, tiekam pie cāļa ar gallopinto, kas ir rīsi ar pupiņām. Izgulēties, gan īsti nesanāk un jau ap četriem esam autobusā uz galvaspilsētu, diemžēl plāni sāk ļodzīties, kad pusceļā pārsprāgst autobusa riepa (Centrālamerikas riepu lāsts ir stiprāks par CA-4 līgumu), bet par laimi nākamais autobuss mūsu maratonā atiet no tās pašas autoostas, kurā pirmais piestāj. Sešu stundu brauciens uz Ramu nav pārāk aizraujošs, kā jau iersasts, visa veida pārtikas tirgoņi pārņem autobusa eju katrā miestā vai lielākā krustojumā, pa vidam parādās arī visādu kategoriju ubagi un pat fanātisma pārņemti Dieva sludinātāji, un tas viss notiek džungļos autobusā bez gaisa kondicioniera, toties ar plīvojošiem aizkariem. Lielisko bonusu “vējš pa logu” varam īsti novērtēt tikai tad, kad izkāpjam no autobusa un iekāpjam kārtīgā džungļu sutiņā. Tikai Ramā, gaidot laivu uz Blūfīlds (vienīgais transports uz astoņdesmit kilometrus attālo piejūras pilsētu) uzzinam par viesuļvētru, kas pirms pāris dienām “pārgājusi” pār Kukurūzas salu (Corn Island) un Pērļu lagūnu, diemžēl nav neviens, kas mums patiektu cik daudz abas vietas, uz kurām tik ļoti skrējām pēdējo divu dienu laikā, cietušas. Esam paveikuši gandrīz neiespējamo, divu dienu laikā tikuši no Gracias (Hondurasā) līdz Bluefields (Nikaragvā), vien galā nākas konstatēt, ka steigai nav bijis pamats, jo laiva uz salām nākošajā dienā nav gaidāma. Acīmredzot, dēļ viesuļvētras laiva palikusi salās un joprojām nav atgriezusies kontinenta ostā. Neko darīt, pa tumsu atrodam pieklājīgāko naktsmītni visā pilsētā un pēc pāris Toņas (populārākais alus Nikaragvā) pudelītēm esam gatavi gulēt cik vien ilgi iespējams. Blūfīlds ir pilnīgi savādāka pilsēta nekā jebkura cita vieta, kurā esam iepriekš pabijuši, lielā daļa iedzīvotāju runā gan angļu, gan spāņu valodā. Pa vidam var dzirdēt visādus valodu miksējumus, sākot ar kreolu, beidzot ar miskito. Tik pat miksēta ir tauta uz ielām, lielākā daļa gan ir melna un nēsā Boba Mārlija albūmu vāciņiem vai kaņepju lapām rotātus t-kreklus. Miksētā dzīve neizbrīna, jo sākotnēji šo teritoriju apdzīvojušas Miskito ciltis, bet pilsētu dibinājuši holandiešu pirāti, kas te bāzējušies labu laiku, un kāpēc gan nē, ja pat mūsdienās te ar mašīnu atbraukt nav iespējams, tad piekrasti savā varā ņēmuši angļi, kas ieviesuši darbaspēku no pārējām Karību teritorijām un tikai pēc Nikaragvas valsts dibināšanas, šeit iespraukusies arī spāniskā ietekme. Augu dienu un nakti te skan mūzika, šķiet nav pilsētā nostūrīša, kurā pabūt klusumā, regejs, mariačī, regetons, kantrī, gospelis, tas viss der, galvenais, ka ir kāds pavadījums visai nesteidzīgajām pilsētnieku ikdienas gaitām. Pa lielam gan pilsēta atdzīvojas tikai vakaros, kad arī atveras lielā daļa ēstuvju, kuras šķiet visas piedāvā vienu un to pašu trīs ēdienu ēdienkarti, cepts cālis ar gallopinto, grillēts cālis ar gallopinto vai stroganova tipa liellopu gaļa ar gallopinto, klāt var dabūt kāpostu salātus un dažādus saldus dzērienus, auksto kakao, rīsu novārījumu ar ananāsu suliņu u.tml.

Pupusa

Hondurasa sākas ar robežu, uz kuras, protams, tiek ignorēts CA-4 līgums, kas ir vietējais Šengenas variants, kas sevī ietver Gvatemalu, Hondurasu, Nikaragvu un Salvadoru. Ātri vien saprotam, ka strīdēties nav vērts un šķiramies no dažiem dolāriem, kas acīmredzami nonāk robežsargu mazajā kasītē. Gandrīz visi no mūsu mazā autobusa šķērso robežu pa vienkāršam, vienigo Hondurasā neielaiž krievu, izrādās Hondurasai ar Krieviju nav bezvīzu režīma. Krievs jāpiemin, jo ir diez gan dīvains, IT specialists no Maskavas, kurš jau divus mēnešus tusējas pa Gvatemalu un nesaprot kāpēc ceļo, nesaprot ko vispār grib, bet domā, ka ir ceļotājs ar lielo burtu, kuram vienkārši vairs nav ko pasaulē ieraudzīt. Piestājam Copan Ruinas, kas slavena ar savām maiju piramīdām, tiesa gan mēs esam redzējuši iespaidīgākas vietas, kādēļ negrasamies maksāt padsmit dolāru ieeju un atlikušo dienas daļu notusējamies pa pilsētu, kas šķiet zeļ tikai uz tūristu rēķina, protams, tā vis nav Antigva, bet dažas tendences iezīmējas arī šeit, lielā daļa viesnīcu un restorānu pieder ārzemniekiem, savukārt tradicionālās ēstuves ka jau visur, pieder vietējiem. Kaut arī esam pie pašas Gvatemalas robežas, ko nevar nepamanīt, jo uz ielām (atsevišķos, labi zināmos krustojumos) notiek aktīva valūtas maiņa, virtuve šeit pamatīgi atšķiras, topa lieta ir pupusas, kas ir tādi kā plāceņi no tās pašas tortiļu mīklas, ar dažādiem pildijumiem, jāatzīst – daudz baudāmāka lieta kā meksikāņu tako. Vēl viena atšķirība, kas uzreiz iekrīt acīs ir apsardzes sistēma, banku durvis šeit apsargā vismaz trīs bruņoti onkuļi pretstatā vienam meksikāņu apsargam un diviem gvatemaliešu drošībniekiem. Nākošā pietura Santa Rosa de Copana, uz kurieni tiekam nakamajā dienā. Pilsēta ne ar ko īpašu neizceļas, ja nu vienīgi ar to, ka nemana pārāk daudz tūristu, kam par spīti centrālā parka vidū ierīkots tūrisma informācijas centrs, kurā sēdošā meitene runā tikai dzimtajā spāņu valodā un nevar ieteikt nevienu lētā gala viesnīcu, bet dārgā gala viesnīcu cenas nepārzina. Pēc ilgākiem meklējumiem atrodam viesnīcu, kuras kvalitātes – cenas attiecība šķiet pieņemama, tad ķeramies pie vēl ilgākiem vakariņu vietas meklējumiem. Viesnīcu trūkums varētu būt izskaidrojams ar tūristu trūkumu, bet arī vietējiem taču gribas ēst! Tiekam pie vistas, kas droši vien ir tik pat nozīmīgs ēdiens hondurasiešu ēdienkartē kā pupusas. Vistu viņi apvārta kaut kāda panējumā un burtiski uzvāra eļļā, un kas dīvaini, pati gaļa nav pārāk piesūkusies ar eļļu. Nākamajā rītā dodamies uz cigāru fabriku, kas arī ir galvenais iemesls, kādēļ esam šeit piestājuši. Fabrika nav pārāk milzīga, bet runājot par cigāru biznesu, galvenais jau nav kvantitāte, bet kvalitāte. Pilnīgi visi cigāri, kas nāk no Flor de Copan fabrikas ir roku darbs, kam mēs varam izsekot no paša sākuma līdz beigām. Fabrikā tiek rullēti cigāri arī priekš tādiem lieliem brendiem kā Romeo y Julieta, Churchill u.tml., bet liela daļa no darba ir specpasūtījumi priekš ekskluzīvākiem tirgoņiem. Tieši no šejienes nāk cigāri, kas pasaules cigāru topā droši dzīvojas pa augšgalu, kas neizbrīna, redzot to rūpību, ar kādu te darbi tiek veikti, nemaz nerunājot par daudzkāršo kvalitātes uzraudzības sistēmu. Vienīgi rodas jautājums, cik cigāru tirgus vērtībā ir rullētāju algas, kuri minūtē uzvirpina teiksim vienu Robust “Flor de Copan”, kuru internetā pa lēto var dabūt samaksājot latus divdesmit. Dodamies tālāk uz Gracias, kas arī nav milzu pilsēta, bet labs pieturas punkts, no kura pavisam netālu atrodas karstie avoti, kuros pamērcējamies labas pāris stundas. Tumšs šeit paliek jau ap pieciem tā kā diez ko daudz dienas laikā pagūt nevar un nakts transporta šeit, tāpat kā citās Centrālamerikas valstīs, nav. No rīta uzņemam kursu uz La Esperanzu, bet nonākot galā konstatējam, ka šī laikam nav tā pilseta, kas mūs uzrunā un aicina palikt, tā kā ir vēl agrs ceturtdienas rīts, nospriežam, ka varam pagūt līdz piektdienas vakaram šķērsot Hondurasu un Nikaragvu, lai pagūtu uz sestdienas rīta laivu, kas no Blūfildas atiet uz Kukurūzas salām (Corn Islands). Sakarā ar politisko situāciju valstī divu stundu brauciens uz galvaspilsētu ievelkas, jo autobuss tiek apturēts, visiem večiem, kas vecāki par 12 gadiem jākāpj laukā, tiekam nostādīti rindā, kuru stingri uzrauga onkuļi formas tērpos ar plintēm pie pleca, un pēc dokumentu pārbaudes tiekam reģistrēti iebraukšanai galvaspilsētā. Pati galvaspilsēta ir visai drūma vietiņa, no kuras gribas fiksāk tikt prom. Taksis ir galvenais pārvietošanās veids, vismaz priekš ārzemniekiem, jo drošība šeit ir viena no lietām, ar kuru nevajadzētu jokot, par ko liecina kaut vai tik “smieklīgi” skati kā alus piegāde nelielam veikaliņam, kuru modri uzrauga apsargs bruņu vestē ar pirkstu uz vinčestera mēlītes. Veiksmīgi noķeram nākošo busu un dodamies Nikaragvas virzienā, El Paraiso skrējienā noķeram autobusu uz Los Manos un esam gatavi robežas šķērsošanai. CA-4 ir mīts, par ko parliecinamies atkal, un pēc n-tajiem maksājumiem, n-tajiem papīriem esam tikuši ārā no Hondurasas.

ceturtdiena, 2009. gada 12. novembris

Chingao

Pēc Maximona festivāla dodamies tālāk kalnos jeb Atitlan ezera virzienā. Ezers ir diez gan liels, bet atrodas krietni virs jūras līmeņa vairāku vulkānu ielenkumā. Gar krastu izvietojušies vairāki ciemati, kurus pārsvarā apdzīvo vietējās maiju ciltis, bet šķiet arvien vairāk viesnīcas, restorāni un citi tūristu iestādījumi pieder visādiem ārzemniekiem, kas šeit apmetušies uz dzīvi, amerikāņi un žīdi pārsvarā, pa kādam vācietim, pa kādam beļģim.. Vietējās tendences jo spilgti novērojamas Panahačel, kas arī ir mūsu nākošā mazā pietura. Ceļš uz ezeru vijas caur kalniem un kalnu ciematiem, kas šķiet dzīvo to pašu dzīvi, ko pirms gadiem piecdesmit, ja ne vairāk. Mums kaut kā nepaveicas ar laika apstākļiem, bet skaidrā laikā skatam no kalniem uz ezeru vajadzētu būt gana iespaidīgam. Nobāzējamies Panahačel un steigšus organizējam transportu uz Chichicastanengo, lai paspētu uz vienu no lielākajiem tirgiem, kas divas reizes nedēļā uzņem jaudu, kas ļauj lepoties visā maiju apdzīvotajā pasaules daļā. Ceļš uz tirgu sākas mierīgi, bet pēc autobusu maiņas pusceļā izrādās, ka atlikušie padsmit kilometri ir viens no ekstrēmākajiem piedzīvojumiem, kas nopērkams par divdesmit pieciem santīmiem vienā virzienā. Šķiet, ka šoferis gūst baudu no skata spogulī, kurā var redzēt pasažierus iekrampējušos beņķos, dažu ar aizvērtām acīm, dažu skaitot kaut kādus pātarus (droši vien tēvreizi), dažu, kam nu ādas krāsa ļauj, bālējam, dažu nervozi skatoties pukstenī.. Žēl, ka nepaprasijām šofera vārdu, bet visticamāk, tas bija Rapido vai Loco, jo šķiet stūre un ātrums ir viņa dzīves piepildījums, pat tad, ja ceļš ir vieni paši padsmit grādu līkumi un četrdesit grādu kāpumi/kritumi. Tiekam galā galā veiksmīgi un ir gandrīz žēl pamest autobusu, kas citur pasaulē noteikti tiktu saudzēts kā retro vērtība. Uzmetot aci tirgum, tas tiešām ir jaudīgs, bet drīz vien konstatējam, ka lielākā daļa no precēm atkārtojas ik pa trim, četriem tirgoņiem, tā ka tā varenība ir nedaudz pārspīlēta, neskatoties uz ko tiekam pie dažiem labiem pirkumiem. Atgriežamies Panahačel jau ar tumsu un tik vien sanāk kā izmest pāris līkumus pa pilsētu, kad ierodas arī ikvakara viesis lietus, kā nekā lietus sezona. Lielākā daļa tūristu un ceļotāju Panu izmanto kā bāzi apkārtējo ciemu un ezera apskatei, līdzigi ir ari ar mums, jo jau no rīta uzņemam kursu uz San Pedro de Laguna, kas ir otrā ezera krastā, tāda paša nosaukuma vulkāna pakājē. Esam dzirdējuši daudz labu vārdu par miestu un pat esam draugos ar vienu San Pedro iedzīvotāju, kuru gribam apciemot. Šķērsojam ezeru ar laivu, no kuras grūti nepamanīt, ka ūdens ir pilns ar kaut kādu brūnu aļģi, kas nelāgi ož un ainavu nepadara skaistāku ne par kapeiku. Izrādās aļģe uzradusies tikai šogad, kādēļ arī mums nav lemts redzēt ezera izslavēto dzidrumu, kas diez vai atgriezīsies tuvāko pārdesmit gadu laikā. San Pedro nav milzīgs miests, kādēļ ievērības cienīgākās vietas var apskatīt pus dienas laikā, tomēr ciematam piemīt kaut kāds šarms, sava aura, kas liek steigu atstāt ārpusē un baudīt mieru, kas te netrūkst. Otro dienu nolemjam veltīt sava drauga Martina meklējumiem, bet ar to mums diez ko neveicas. Martins ir mūsu draugs no Kanādas ķiršu laikiem, savulaik sešdesmitajos no dzimtās Vācijas atbraucis uz Kanādu, bet deviņdesmito sākumā sapratis, ka Gvatemala ir viņa vieta. Tiesa gan Kanādas pensiju sistēma neļauj mūsu draugam visu gadu dzīvot ārzemēs, tādēļ pa vasarām viņš tusējas pa BC, piepelnoties ar ķiršiem. Martinam nav e-pasta, mobīlā un arī šķiet nav vietējo draugu gringo vidū, kādēļ ar dienu vien mums nepietiek, lai atrastu gandrīz vietējo, kurš pat nenojauš, ka mēs esam pilsētā. Nospriežam, ka ar divām dienām San Pedro mums pietiks un uzņemam kursu atpakaļ, uz Antigvu. Šoreiz braucam ar tūristiem paredzētu busiņu, kuru pa lielam aizņem jauni cilvēki, kuriem joprojām galvā Hallovīns, kas tūristu lokā šeit tomēr tiek svinēts. Esam tikuši labi ja pārdesmit km no San Pedro, kad amerikāņu pārītis konstatē, ka ir aizmirsuši viesnīcas numuriņā pases, kuras esot paslēptas zem matrača, situāciju visai dramatisku padara fakts, ka abiem jau nākošajā rītā plānots lidojums mājup, bet transports starp San Pedro un Antigvu nav nekāds 6. maršruta tramvajs, tā nu pametam abus kaut kādā mikromiestā, ceļa malā gaidot savu iespēju tikt atpakaļ. Te nu mācība neslēpt pasi, vismaz ne no sevis, kas jāņem vērā arī mums, jo jau rīt mums pases vajadzēs šķērsojot Hondurasas robežu.

sestdiena, 2009. gada 7. novembris

Maximons

Es neesmu reliģiozs cilvēks, bet nu ir lietas, kas pavelk... Četumalas baznīca, budistu klosteri, Semana Santa Spānijā un mošejas Ziemeļāfrikā ir gana iespaidīgas, bet ja runājam par reliģiju “sirdij”, tad Maximons vai San Simons ir nepārspējams līderis. Šo rītu sākām ar lokācijas maiņu, no Antigvas devāmies ceļā uz San Andres, kur pēc mūsu rīcībā esošās informācijas tieši 28. oktobrī notiek pamatīgs tusiņš par godu Gvatemalas augstienēs populārajam “svētajam” San Simonam. Simons varbūt nav gluži svētais, ja skatamies uz svētumu no tradicionālā kristieša redzes punkta, bet vīriņš ir pietiekoši varens, lai vietējie maiji viņu cienītu, ja ne vairāk, tad tik pat cik baznīcas svētos. Simons vietējo starpā pazīstams vairāk kā Maximons, no kura var izlūgties atbalstu, aizsardzību un labvēlību visādās lietās, to starp darbā, laulībā, mājas darbos, cīņā ar ienaidniekiem, ļauno un tamlīdzigi. Tas gan viss nebūtu nekas īpašs, tomēr pats Maximons ir tēls ar lielo burtu, jo viņš ir lāga vīrs pusmūža gados, kas allaž tērpies 18.gs. eiropieša uzvalkā, platmali galvā un kam piemīt visas cilvēciskās vājības, kuras tad arī lūdzēji cenšas izmantot. Maximonu var iepriecināt viņam piedāvājot cigārus un labas kvalitātes rumu, tāpat svētais neatsakās no naudas, diemžēl bieži vien cigārus aizstāj cigaretes un labo rumu šņabis vai kāds lētais ruma paveids. Taču sodien ir diena, kad Maximons tiks pie visa labākā un ne jau bišku - pa lielam, visas dienas garumā, šodien ir Maximona diena (Starpcitu, Maximons ir pareizais kadrs pie kura vērsties ar lūgumu palīdzēt, ja padomā ir kāds ne pārāk legāls biznesa plāns vai citas idejas, kas ne pārāk varētu patikt baznīcas svētajiem). Diemžēl mums dienas sākumā tik ļoti neveicas kā Maximonam - pašā San Andres atrodam vienu pašu hoteli, kur tiek prasīta neadekvāta cena par diez gan nožēlojamu istabiņu, neko darīt, jau atmetam domu par festivālu un sēžamies autobusā uz nākošo miestu. Tomēr izrādas, ka viss tusiņš norisinās pa ceļam starp abām pilsētelēm, kuras šķir vien 10 km, tā nu fiksi atrodam normālu hoteli nākošajā pieturas vietā un pēc īsa lielveikala apmeklējuma, kura laikā tiekam pie ruma pudeles (ziedojumam), jau esam ceļā uz festu. Festivāls ir baigi jaukais, visi vietējie ir pārpucējušies, daži arī pārkodušies, bet pozitīvi, skan marimba dzīvajā izpildījumā, caur visu Maximona pagalmu vijas dzīvā piekritēju rinda pārsimts metru garumā, bet laimīgie, kas paspējuši svēto pacienāt ar šmigu un tabaciņu ārpusē jau metas dejās un metas pilni, deg tabakas ugunskuri, ap kuriem ritmiski kustas gigantiksus cigārus pīpējoši Maximona draugi, rums un šņabis tiek patērēts uz nebēdu un visu to pieskata līdz zobiem nobruņojušies apsargi. Ārpus pagalma var tikt pie jauka ēdiena, pie tam ēstuvju saimnieki neniknojas par līdzņemto dzērienu neslēptu patērēšanu, ko mēs arī izmantojam, arvien vairāk iefanojot par Maximona dzīrēm(jā, rindu neizstāvējām, līdz ar to ziedojumu izlietijām paši). Vienā mirkli gan paliek nedaudz neomolīgi, kad atskan kādi desmit pistoles šāvieni, apklust dzīvā mūzika, apkārtējie sāk krist zemē vai bēgt prom, un pie mūsu galdiņa spēlējošā banda gaida uzmundrinājumus ar drebelīgu aci skatoties uz vārtu pusi, no kurienes cilvēki cenšas tikt ārā. Nesamulst vienīgi vietējie mafiozo, kas piesēdušies mūsu galdiņa otrā galā un trenē rumu visai respektējamos apmēros. Pēc vēl pāris šāvieniem un policijas spēku dubultošanās atsākas dzīvā mūzika, un dzīres atgriežas vecajās sliedēs, vēl apruājamies ar pāris vietējiem, kas alko iespaidā kļuvuši pavisam draudzīgi, uzgriežam pāris dejas marimbo pavadījumā un esam gatavi doties mājup. Tik vien vēl iegādājamies mazu Maximona skulptūriņu, tā teikt veiksmei un atmiņām no jauka tusiņa par godu jaukam svētajam.

Vulkaanoo!

Antigvā ierodamies nezigulējušies, vēl nav astoņi no rīta, tādēļ ari nav viegli pamanīt un sameklēt kādu hosteli, jo visi vēl ir ciet. Kad esam tikuši galā ar pirmo uzdevmu, dodamies uz tirgu, pirmdienas šeit ir tirgus dienas – no apkārtnē esošajiem ciemiem sievietes savos krāšņajos tradicionālajos tērpos, pārvietodamas savu tirgojamo mantu milzīgos grozos un nesot tos uz galvas, jau krietni pirms paša tirgus mēģina visu notirgot (galvenokārt dārzeņus un augļus). Iepērkam ko brokastīm un dodamies nosnausties. Pēcpusdienā izstaigājam pilsētu, kuru nebūt nevar uzskatīt par tipisku Gvatemalai – viss ir gandrīz vai perfkts, tīrs un sakpots. Kaut kur lasīju, ka šādi pēc pāris gadiem varētu izskatīties visa valsts, ja to sāktu kontrolēt skandināvi. Antigva ir vai katra tūrista sarakstā, daudz populārāk kā šeit mācīties spāņu valodu ir vulkānu apsate. Pilsētu ieskauj vairāki vulkāni un viens no tiem ir arī aktīvs. Tā nu nākamajā rītā jau sešos esam gatavi kāpt Pacaya vulkānā. Vulkānā ir iespējams uzkāpt tikai gida pavadībā, līdz ar to mēs kopā kāpjam 12 cilvēki. Kāpiens ir diezgan stāvs un daži jau pēc pārsimts metriem izvēlas tālāk doties ar zirga palīdzību (kādi 7 vietējie uz zirgiem mūsu grupai seko visu laiku ceribā, ka kāds neizturēs un tādējādi varēs nopelnīt). Pēc pāris stundām esam galā, to var just, jo paliek arvien karstāks. Mazus lavas gabaliņus redzam dažus metrus no mums, ik pa brīdim no vulkāna nogrūst kāds akmeņu krāvums. Tā nu mēs ēdam uz lavas grillētus marshmellows un smejamies, ka nevienā citā valstī nebūtu iespējams tik tuvu piekļūt aktīvam vulkānam. Bet izrādās, tas nav viss, mēs dodamies vēl augstāk! Un atkal pēc stāva kāpiena mēs nonākam pie īstas lavas straumes. Diemžēl tuvāk kā pāris metrus nav iespējams pieiet, jo kurpes sāk kust un lipt klāt pie akmeņiem. Laikam ar vulkāna apskati arī esam izsmēluši Antigvas resursus, kas kaut nedaudz mūs vilinātu.

svētdiena, 2009. gada 1. novembris

Tikal tiktāl.. Gvatemala

Pāris stundas autobusā un esam jau Frontera Corozal, kas ir neliels miests Rio Usumacinta krastā. Tur raušamies laivā un vēl stundu kuģojam pa Usumacinta, kas ir diez gan strauja, atvaraina un brūna upe, kura šķir Gvatemalu no Meksikas, gar krastiem vien džungļi un pa retam divu māju ciematiņam, nedaudz atgādina Mekongu. Kad piestājam krastā, nonākam naudas mainītāju ielenkumā, un secinam, ka neesam bijuši uzdevumu augstumos, nenočekojot kāds ir normālais kurss, nākas vien samainīt dažus peso uz Gvatemalas kecaliem, jo pēc dažiem kilometriem lauka vidū ir robežsardzes/migrācijas dienesta postenis, kur nākas nomaksāt nelielu nodevu par zīmogu, kurš it kā derot iebraukšanai arī Salvadorā, Hondurasā un Nikaragvā, kā smejas paši robežsargi – Centrālamerikas Šengena. Diez gan vecs buss mūs vizina pa lauku ceļiem vēl kādas četras stundas, bet mums nav iebildumu, jo nav ne par ko jādomā, esam beidzot tikuši vaļā no ceļazīmju rēbusa un stūrēšanas. Beidzot var uzlikt kādu labu mūzikas gabalu un atslābt, izbaudot ainavu. Austiņās skan āfrikāņu blūzs un mierīgi var iztēloties, ka autobuss mūs ved pa Rietumāfrikas ceļiem, džungļiem apauguši apuguri, mūļu apstrādāta zeme, daži milzu koki ganību vidū... Galamērķis, Flores, vis neatgādina Āfriku, koloniāla paskata ciemats, kas izvietojies uz salas ezera vidū. Katrā otrajā mājā viesnīca, katrā trešajā restorāns (tukšs), pārējās veikali ar tūristiem pielāgotām cenām un neafišētu iespēju samainīt savus meksikāņu peso uz kecaliem pēc ne pārāk izdevīga kursa, kurš tāpat liekas pieņemams, jo bankas nedēļas nogalē ir ciet. Vakarā apskatam pilsēteli, vienā no tukšajiem restorāniem paēdam mazas vakariņas (diemžēl porcijas Gvatemalā nav lielākas kā Meksikā) un jau jāiet gulēt, jo no rīta jādodas uz Tikalu. Laura izdomā, ka paliks Flores, un es jau piecos kāpju autobusā uz džungļiem, kas gadu simteņiem ilgi no ārpasaules ir slēpuši Tikalu, vienu no lielākajām maiju pilsetām. Nonāku galā pirms septiņiem, kas ir īstais laiks, lai satiktu visus džungļu iemītniekus, kas joprojām apdzivo cilvēku sen pamesto pilsētu. Nopērku pāris pudeles ūdens un dodos uz ieeju pilsētā, pa ceļam vēl satieku kautrīgu krokodilu, kas fiksi pazūd zem ūdens, tiklīdz pamana mani, pat napaspēju fočiku pie acs pielikt. Bet nepatīkams pārsteigums mani sagaida pie biļešu kases, kur no ārzemniekiem tiek iekasēta sešreiz lielāka maksa par biļeti nekā no vietējiem. Pēc visas mūsu ievāktās informācijas, tajā skaitā no viesnīcnieka iepriekšējā vakarā, biļetei nebūtu jāmaksā vairāk kā trešajai daļai no tā, kas tagad tiek no manis prasīts, bet pats stulbākais ir tas, ka man nemaz tik daudz naudas nav līdzi. Vēl no rīta rēķināju, ka sanāk biļete, sanāk ūdens, sanāk pusdienas un vēl paliek pāri, bet kuru tagad vainot!?!? Atpakaļ tikt nav iespējams, jo pirmais autobuss uz Flores iet tikai ap pusdienlaiku, moš' apiet kontroli caur džungļiem? Izrēķinu, ka biļete man tomēr sanāktu, ja es nebūtu nopircis ūdeni, kuru vēl neesmu sācis patērēt, tā nu eju atpakaļ uz kafūzi un mēģinu sarunāt ar džekiem, lai paņem ūdeni atpakaļ, tie izrādās pavisam saprotoši, un man pat nav tik dikti jāsarkst. Tā nu tieku pie padsmit latu vērtas ieejas biļetes un sāku kruīzu pa seno maiju pilsētu. Džungļi sāk tikai mosties, visu vēl pārklāj migla un neskaitāmās putnu, zvēru skaņas izklausās vēl iespaidīgāk. Iesākumam izvēlos garākās takas uz mazāk nozīmīgajiem tempļiem, un tā vairāku kilometru garumā nesatieku nevienu pat cilvēku tik vien kā džungļu jenotus un zirnekļpērtiķus, kas diez ko no manis neraustās. Arī pirmos tempļus apskatu vienatnē, rodas tāda sajūta it kā tu viņus bez maz vai esi atklājis, tas vairs nav muzejs kā Palenke, tas ir gandrīz vai vesels piedzīvojums. Vēl lielāks piedzīvojums templis ar nosaukumu “piektais”, kas ir aptuveni četrdesmit metrus augsta piramīda, pie tam nenormāli stāva piramīda. Augšā tikt var tikai pa koka trepēm, kas uzbūvētas oriģinālajā stāvumā blakus nodilušajām un ne pārāk drošajām akmens trepēm. No augšas diez ko tālu redzēt nevar, jo migla joprojām apsedz visu pilsētu, vien apzinies, ka esi virs koku galotnēm un tie mazie lejā ir citi cilvēki. Nekādas barjeras, nekādi ierobežojumi, un liekas pat, ka es zaudēju pārliecibu par sevi, neskatoties uz to, ka no augstuma īpaši nebīstos. Pamestā pilsēta ir padsmit mazāku piramīdu komplekss, līdz kuram citi Tikalas ciemiņi šorīt vēl nav tikuši, tā ka to sanāk izpētīt kopā ar jenotu bandu, kas šķiet šo pilsētas daļu uzskata par pašu mājīgāko. Četrpadsmitajā templī nonāku īstajā mirklī, kad saule tikusi galā ar miglu un no augšas, kas ir vēl augstāka kā piektā pirmamīda, paveras fantastisks skats, visapkārt džungļi, no kuriem iznirušas vien pāris augstāko piramīdu virsotnes. Sāk palikt karsts un es neveltu pārāk daudz laika pilsētas galvenajam laukumam ar visu valdnieka pili un dvīņu piramīdām, kuras sķiet ir populārākais, tūrgrupu mērķis, bet dodos uz attālāko ziemeļu “priekšpilsetu”, kurā atkal esmu viens pats un varu pasēdēt kādas piramīdas virsotnē esošajā templī patikamā vēsumiņā, kas šķiet patīk arī ķirzakām, kuras ir diez gan smieklīgas. Vēl izmetu pāris lokus, satieku baurojošos pērtiķus, kas skaņu taisa lielāku par pašu skaņas radītāju un bēdīgi slaveni ar savu paradumu kārnīt cilvēkiem uz galvas. Karstums sāk palikt pavisam neizturams un šķiet, ka lielā daļa ir izpētīta, jau pēcpusdienā esmu atpkaļ Flores. Apspriežamies un nolemjam, ka par spīti faktam, ka esam samaksājuši arī par nākošo nakti viesnīcā, nav jēgas palikt vēl venu dienu tik garlaicīgā vietā kā šī un labāk doties tālāk, nakts autouss uz Antigvu ir mūsu jaunais plāns.

sestdiena, 2009. gada 31. oktobris

Zapatista Car Sales

Palenke ir tikai 220km attālumā no San Cristobal, bet optimistiskākās prognozes paredz, ka šis priekš Meksikas niecīgais attālums veicams piecās stundās. Nav jau arī nekāds brīnums, jo ceļš ir šaurs, līkumains un vijas cauri kalniem un neskaitāmiem mikromiestiem, kas visi lepojas ar n-tajiem guļošajiem policistiem, bonusā vēl lēni braucoši kravinieki, kādēļ arī pilnīgi loģiski pusceļā gribas piestāt kādā vietā, kuras apraksts atbilst Agua Azul, miestam, kurš atrodas pie milzigas ūdenskritumu kaskādes, pa kuru lejup gāžas zils jo zils ūdens, aicinādams uz peldi. Domāts, darīts, griežam nost no lielceļa un cauri džungļiem tuvojamies sen gaidītajai pauzei. Esam jau lasijuši, ka par ieeju nacionālajā parkā jāmaksā, kādēļ neesam pārsteigti par karodziņiem rotātu trosi un onkuļiem, kas tirgo biļetes, īstais pārsteigums seko, kad tiekam pie vēl viena tāda paša posteņa, kur jāmaksā atkal, tik šoreiz tas esot oficiāli. Izrādās pirmo biļeti mums notirgojuši vietējie revolucionāri Zapatistas, kas ir gandrīz vai zīmols visam Chiapas reģionam. Zapatistas ir plaši pazīstami arī ārpus Meksikas, un pat tādi superstāri kā Rage Against the Machines ir Zapatistas atbalstītāju lokā. Kā gan lai dusmojas uz cīnītājiem, kas par savu galveno ienaidnieku uzskata globalizāciju, tik vien nosmejam un dodamies uz ūdenskritumiem. Nevar teikt, ka mūs sagaida vilšanās, vien patiesība izrādas nedaudz citāda kā tā aprakstita mūsu LP gidā, ūdenskritumi nav diez ko zili (pie vainas esot lietus sezona) un ap upi sabūvēti n-tie ūķīši, kas orientējas uz tūrisma biznesu, tirgojot visu sākot ar omleti un maiju gobelēniem, beidzot ar AA tipa baterejām un Ķīnā ražotiem lakatiem, par ko it nemaz nav jābrīnas, jo tūristu šeit netrūkst, veseliem autobusiem, no visas plašās pasaules.. vienīgais, par ko var pabrīnīties – ko viņi visi šeit dara. Daba kļūst baudāmāka, kad paejam kādu kilometru uz augšu no ūdenskritumiem, neviena tirgoņa, neviena tūrista... Pēc pāris stundām dodamies tālāk un atkal mūs panāk meksikāņu riepu melnās maģijas lāsts, šoreiz pārsprāgst priekšējā riepa. Neko darīt, ar jau ietrenētu veiklību nomainam ratu un īsi pēc tumsas iestāšanās ierodamies Palenkē. Nolemjam, ka labāk palikt nevis pašā pilsētā bet viesnīcu ciematiņā netālu no pašam maiju galvaspilsētas drupām. Vien neit tik viegli ar ciematiņa atrašanu, pirmā pietura, viesnīca pārpildīta ar visai snobiska paskata Gringo, otrajā vietā mūs sagaida viesnīcnieks, kuru esot intervējušas LNT ziņas (saistībā ar maiju pareģojumiem), pats viņš esot maijs, bet džungļos šeit augot ap 60 dažādām sēnēm, kuras esot ļoti spēcīgi halucinogēnas, un katru nakti pusnaktī te notiekot tusiņš... atvadamies no sēņu maija un turpinam apskatīt visādu dīvaiņu divainās iestādes līdz beidzot atrodam Margaritas un Eda viesnīcu, kas ir pavisam jauka, vien esam tik izbesīti, ka nav pat spēka iet vakariņās. No rīta ignorējam padomu, kas saka, ka labāk apskatīt palenki no rīta, pirms diena “iesilusi”, un kārtīgi izguļamies, bez steigas paēdam brokastis un ejam uz drupām. Diena ir tiešām karsta, bet tas nekas, jo ir nozuduši visi rīta pūļi, kurus ap mūsu ierašanās laiku savāc autobusi. Palenkes drupas ir samērā iespaidīgas, vien nedaudz traucē tas Meksikai neraksturīgais uzkopums, un uzfrišinājums, vēl arī gribētos tikt iekšā kādā templī, nevis aprobežoties ar pāris atļautajām telpiņām, bet kopumā ir smuki... un karsti. Tā nu mēs vienas dienas laikā esam izpildijuši savu Palenkes plānu un esam gatavi doties tālāk uz Gvatemalu, vien jāmēģina notirgot mašīna, pie kā arī ķeramies jau nakošās dienas rītā. Nav grūti atrast pircēju, jo cenu nolaižam diez gan zemu jau uzreiz, vienīgi neviens negrib čakarēties ar importēšanu, kādēļ nākas cenu nolaist pavisam zemu, uz ko uzķeras kāds vietējais boss. Tad nu seko pus dienas tūre pa visu pilsētu importēšanas patiesības meklējumos, pa visādiem birojiem un somu veikaliem, aiz kuru nevainīgās izkārtnes slēpjas Palenkes mašīnu biznesa guru, kurš it kā saprot visu no angliski rakstītiem papīriem, kuram pilnībā uzticas mūsu auto pircējs. Kad somu pārdevējs dod savu piekrišanu, sākas nākamais etaps, kaulēšanās, tomēr mēs ieņemam stīvu pozīciju “kaulēšanās ir beigusies ar mirkli, kad mēs cenu nolaidām otrreiz”. Paiet stunda līdz meksikānis piekāpjas un pēc neliela līkumiņa pie stūres, saka, ka mašīnu ņem pa mūsu cenu. Tad arī “nokrīt priekškars” un uz skatuves parādās visa meksikāņu ģimene, mamma no mājas iznes naudu, visi vai staro aiz laimes, ka tikuši pie tik lētas mašinas un arī mēs neesam bēdīgi, jo labāk taču zīle rokā nekā mednis kokā. Vēl tik piestājam lielveikalā Super Che un esam gatavi svinībām, trīs vienā, mašīna pārdota, atvadamies no mūsu itāļu draugiem, kas tālāk dodas uz Jukatanu un varam beidzot ķerties pie Jāņa dzimšanas dienas atzīmēšanas. Tik jāatceras, ka sešos no rīta mums jāsēžas autobusā, kas vedīs uz upi, kuras otrā pusē jau plīvo Gvatemalas karogi.

piektdiena, 2009. gada 30. oktobris

Chiapas

Nākamajā dienā kopā ar itāļiem dodamies tālāk. Atkal nomainam mašīnai riepu un 10 stundu pārbrauciens paiet ātri un jautri! San Kristobal ierodamies tumsā un maldoties pa vecpilsētas šaurjām ielām meklējam hosteli. Viens pagrieziens ne īstajā virzienā un mūs aptur policija. Paiet laiks, kamēr Jānis atrod savas tiesības, tad abi ar Ali mēģina ieskiadrot policistiem, ka krustojumā nav zīmes, kas norādītu, ka šī ir vienvirziena iela. Vīri formās gan mēģina iestāsīt, ka sodu labāk maksāt tūlīt un skaidrā naudā, tomēr frāzes “no somos gringo, somos estudentes” nostrādā = )))
Nākamā diena paiet izpētot pilsētu, kurā tieši šaja nedēļas nogalē risinās kultūras festivāls, notiek dažādi koncerti, izstādes un vietējie dejo uz ielām. Iefanojam par tirgiem, iepērkam augļus un dārzeņus priekš vakariņām (juhuuu mūsu hostelī ir virtuve) un tā trīs vakarus mēs vai Katja un Ale gatavo vakariņas. Nākamajā dienā iepērkam arī pa kādam tradicionālam aksesuāram tirgū un dodamies uz maiju tradicionālās medicīnas muzeju. Muzejs ir neliels, ļoti vienkāršs, bet viens no labākajiem un interesantākajiem, kādā esam bijuši. Pat izodadas pavērot kādu no dziedniecības rituāliem, kurā tiek izmanoti visādi spēcīgi līdekli, tajā skaitā jēlas olas un baziliks. Muzejā redzētais mums daudz labāk palīdz izprast notiekošo nākamjā dienā, kad dodamies ekskursijā uz apkārtnē esošajiem ciemiem. Chemul ir mazs miests ar tirgu un baznicu pašā tā centrā, un miesta iedzīvotājiem savos krāšņajos tradicionālajos tērpos. Bet pats, pats, pats iespaidīgākais šeit ir baznīca... hmmm ar ko lai sāk?! Ieejot baznīcā pirmais pārstegums ir simtiem, tūkstošiem degošas sveces. Zeme ir noklāta ar priežu skujām, vietējie (vienmēr uz baznīcu nāk ģimene kopā – kādi 5 cilvēki vismaz) veicot savus rituālus, sēž zemē, atbrīvo kādu kvadratmetru no skujām, lai izliktu un aizdedzinātu sveces (kādas 40 vismaz dažādās krāsās; katrai krāsai ir nozīme, piemēram, dzeltenā krāsa ir lai atbrīvotos no negatīvās enerģijas). Kad sveces aizdedzinātas, tiek skaitītas lūgšanas un lūgšanu laikā tiek veikti rituāli, kuros visbiežāk tiek izmanotatas dzīvas vistas, jēlas olas un svaigs baziliks. Kad tas izdarīts, ir jāgaida, lai sveces izdeg pilnīgi, tikmēr tiek patēreti dažādi gāzētie dzērieni (visbiežāk gan kola). Gāzētie dzērieni veicina atraugāšanos un Chamul ciema iedzīvotāji tic, ka šis ir vislabākais vieds kā izvadīt visus sliktos garus no sava organisma. Šo faktu viņi uztver diezgan nopietni un neviena ģimene neierodas baznīcā ar mazāk kā 6 pudelēm gāzēto dzērienu. Mēs pavadījām baznīcā kādu stundu, dzīvā mūzika, sveces radīja fantastisku un mājīgu atmosfēru. Protams, fotogrāfēt iekšā bija aizliegts.
Nākamais ciems, kas ir pārdesimt minūšu attālumā, liekas pavisam mierīgs un neinteresants līdz brīdim, kad Jānis un Ale ierauga vietējos spēlējam basketbolu un nolemj viņiem pievienoties. Mūsu puišiem tiek iedalīts pats mazākais spēlētājs un spēle var sākties – 3 pret 3! Mēs ar Katju sēžam malā smejamies un mēģinam noķert kādus smieklīgus kadrus, tas nav grūti, jo Jānim skrienot slīd kedas un Ale mēģina rādīt visādus trikus ar bumbu. Pēc kādas stundas un zaudētas spēles mūsu puiši mēģina taisnoties ar to, ka esam augstu kalnos – vairāk kā 2500m virs jūras līmeņa = ))) Rīt dodamies tālākā ceļā pa Zapatistas zemēm!

otrdiena, 2009. gada 27. oktobris

Riks

Oaxaka (Ohaka) ir samērā baudāma pilsēta, nav pārlieku tūristiska, nav pārlieku liela, bet tomēr kaut kas viņai pietrūkst, lai mūs noturētu ilgāk par pusotru dienu. Apskatam pilsētas pievārtē atrodamo seno zapoteku pilsētu, pareizāk laikam teikt tās drupas, kas ir visai iespaidīgas, varbut ne tik daudz dēļ sava izmēra, arhitektūras oriģinalitātes vai skata, kas paveras no Monte Alban kalna virsotnes, bet gan dēļ ģeometriskā ēku izvietojuma, kas ir pavisam regulārs, tajā pat laikā akurāti saskaņots ar debess ķermeņu atrašanās vietām un savstarpējām attiecībām saulgriežos un citos astroloģiski svarīgos mirkļos. Drupas nav pārlieku labi atjaunotas, ne tā kā Ķīnas mūris dažuviet, kādēļ it vienkārši var iztēloties ikdienu tajos pat laukumos kādu gadu tūkstoti atpakaļ. Vēsturiskajam atkāpes mirklim Monte Alban seko ne pārāk tāls, un kā vēlāk izrādās, arī ne pārāk patīkams pārbrauciens uz daudz mūsdienīgāko Puerto Escondido. Lai arī Ohaku no Eskondido šķir tikai 300 km, ceļā tiek pavadītas gandrīz sešas stundas, gluži vienkārša iemesla dēļ – kalnu ceļš visus savus 300 kilometrus ir izlocījis pa līkumu līkumiem, kurus īstam riebumam vēl papildina šausmīgu bedru posmi un n-tie miniciematiņi, par kuriem bieži vien nojaust var tikai dēļ visai grūti pamanāmām Topes, kas ir tie paši “guļošie policisti”. Mēs viņus gan esam sākuši saukt par “neredzamajiem policistiem”, jo nereti betona gabalus var pamanīt tikai īsi pirms triekšanās tajos iekšā. Topes tiek būvētas “kā sanāk”, tas nav standarta pasākums, katra tope ir jāizvērtē atsevišķi, pirms tās šķērsošanas, gandrīz vienmēr garums, platums, stāvums, augstums un bīstamības faktors atšķiras, kas braukšanu vieglāku nepadara, jo sevišķi tādēļ, ka topes mēdz uzaugt arī ceļa posmos, kas nav ne tuvu apdzīvotām vietām, asiem līkumiem vai šauriem šosejas gabaliem. Kad esam galā, pārņem sajūta, ka piecas stundas pavadītas karuselī, par laimi izdodas bez liekiem sarežģījumiem nobāzēties jaukā un patīkami lētā viesnīcelē, kuras boss runā arī angliski un dod mums vērtīgus padomus par šopingu, pārkingu un citām tūristiem aktuālām lietām. Puerto Escondido nav nekāda lielpilsēta un nav arī nekāda UNESCO saraksta kandidatūra, visa dzīve te grozās ap zveju un sērfošanu. Pieļauju, ka pēdējā laikā pat vairāk ap sērfošanu, jo novembra sākumā te norisināsies pasaules čempionāts sērfošanā. Pro sērferi jau ir ieņēmuši pludmales viesnīcas un dzenā vilni augām dienām. Ir jau arī ko dzenāt, kad no rīta ejam ievērtēt ppludmali un slaveno Mexican Pipeline, kas ir pasaules līmeņa sērfa skatuve, vilnis sasniedz jau gandrīz desmit metrus, un tikai paši dullākie no dullajiem cenšas to dresēt. Par peldēšanos Zikatlo pludmalē var aizmirst, jo straumes un viļņi te ir pavisam nopietni. Apjautājos pāris vietās par sērfa kursiem, bet šķiet, ka pasākums jāatliek uz rītu, jo nāk paisums un tas šeit nav labākais laiks, lai noņemtos ar iesācējiem. Kad dullākā pludmale tiek slēgta, jo vilnis palicis pavisam traks, tieku pie bodyboard'a, kas ir sērfa dēļa mazais brālis, ar kuru iepazīties man jau ir bijis laiks un dodos uz otro līmeni, kas no malas neizskatās tik draudīgs. Viļņi seklākajā pludmales galā ir kādus četrus metrus augsti, dziļākajā kādus divus, bet jācenšas trāpīt pa vidu, lai izvairītos no straumes, kas nebūt nepalīdz airēt un turēties sērfojamajā posmā. Diemžēl citu viļņa trenkātāju nav, kādēļ jāmēģina vilni atrast pašam, tieku veiksmīgi pāri joslai, kur vilnis lūst, un sāku airēties uz šķietami labākajām pozīcijām. Pēc piecpadsmit minūšu peldējuma sāku saprast kā te viss veidojās un kur var tikt pie smukākā šļūciena, vēl pāris minūtes un esmu sagaidījis savu lielo vilni. Jēee... tas ir kruta, sajūta, ka tevi nes vairākas tonnas ar neapstādināmu ūdens blāķi, mirklis, kad vilnis turpat aiz tevis sāk lūzumu – mirklis, kad tu piezemējies viļņa pakājē un griezies ārā no bangas.... tas viss liek elpai aizrauties un momentā mesties atpakaļ jūrā, lai steigā ķertu nākošo vilni. Esmu starā, nekad man nav sanācis tāds šļūciens, viss, šitais ir mans hobijs forever. Bet domas mainās, kad veiksme pagriež otru vaigu... Atkal esmu ticis pie viļņa tvarstīšanas un no visa spēka airēdams cenšos noķert kārtējo milzeni seklajā galā, bet nekā, vilnis ir fiksāks, viss ko esmu panācis, esmu nonācis pa kampienam nākamajam vilnim, kas kā milzīga siena aug manā priekšā, nepaspēju apgriezties, nepaspēju pat ienirt, kad viss četrmetrīgais spēks gāžas man virsū. Tas ir vēl lielāks dabas spēks, kuru izbaudīt uz savas ādas, kā Aļaskas daba, tu vari peldēt, vari neko nedarīt, tu esi maza skaidiņa veļas mašīnā. Atsitos vairākas reizes pret zemi un turpinu virpuļot pa okeāna dzelmi, sajūta nav no jaukākajām, kaut kā piespiežu sevi domāt un nesatraukties, un pēc kādām desmit sekundēm jau tieku pie gaisa, saprotu, kur krasts un veikli tinu maliņā... nospriežu, ka kādam mirklim pietiks, jo arī saule sākusi nenormāli cepināt. Aprunājos ar glābējiem, kuri mani kā vienīgo dēli pludmalē visu laiku turējuši uz grauda un eju nedaudz atslābt, lai atgrieztos uz vakara vilni. Vakara scenārijs sanāk ļoti līdzīgs rīta cēlienam, kāds vilnis labāks, kāds sliktāks, kaut kā pat pamanos norauties ar dēli pa degunu, bet beigās atkal līdzīgā kārtā mani noķer milzenis un tieku vēl drausmīgākā veļas mašīnā, kura pat norauj man dēli no rokas. Ar to arī laikam kādam laikam pietiks. Nākamajā rītā krāmējam paunas un laižam tālāk uz Mazunte, kas nav pārāk tālu, bet pēc mūsu jauno itāļu draugu stāstītā ir baigi feinā vieta. Gabrielai visas kabaņjas (bungalo tipa mājiņas) gandrīz pilnas, mums nav izvēles – jāpaliek karaliskās kabaņjas otrajā stāvā = ))) Istaba ir milzīga – 3 gultas, vairāki šūpuļtīkli, balkons ar skatu uz okeānu. Esam slinki un neko negribam darīt, ir arī pārāk karsts... Tā mēs pēcpusdienu pavadam pļāpājot ar pārējiem atpūtniekiem un tik vakarā aizejam līdz centram pēc kāda auksta dzēriena. Nākamajā rītā jau astoņos esam gatavi ar laivu doties jūrā cerībā ieraudzīt bruņurupučus un delfīnus, bet... pārsimts kilometru attālumā no krasta plosās vētra (kas pēc pāris stundām tiks nosaukta par viesuļvētru Riks) un kapteinis ir spiets pasākumu atcelt. Lai arī no rīta spīd saule un liekas, ka diena būs tveicīga, pēc pāris stundām arī mēs sajūtam Riku. Šī diena paiet Gabrielas restorānā...

otrdiena, 2009. gada 20. oktobris

Pilseetas, pilseetas, pilseetas...

Nākamā pietura – Guadalahara. Liela pilsēta – 4 miljoni iedzīvotāju. Kā vienmēr paiet laiks, kamēr atrodam pārkingu, hosteli un dodamies apskatīt centru. Visinteresantākais, ko apskatam, ir tirgus, pats centrs kā jau centrs – laukumi ar strūklakām, veikali.... Lai arī pilsēta liekas jauka, jau nākamajā dienā dodamies uz Guanahuato. Pirmais, kas mūs šajā pilsētā pārsteidz – aiz katra līkuma pāris cilvēki cenšas par katru cenu apstādinat braucošās mašīnas. Vēlāk atkožam, ka tuvojas grandiozs festivāls un vietējie šādā – uzbāzīgā veidā mēģina izīrēt savus (iespējams, arī kaimņu) apartamentus. Atrodam superjauku hosteli ar lielu jumta terasi un dodamies ielās! Esam priecīgi, jo šī ir pirmā vieta Meksikā, kas mums patiešām patīk, pirmā vieta, kur sastopam vēl kādus tūristus. Jaukas pārmaiņas. Tā mēs pirmo vakaru/nakti pavadam uz jumta, kur malkojam dzērienus ar trakajiem itāļiem un citiem ne tik trakiem ceļotājiem. Pavadam vēl pāris dienas šeit, lai noskaidrotu par iespējamo mašīnas pārdošanu. Viss it kā būtu vienkārši - cena laba, ir potenciālais pircējs, bet Meksikā dēļ milzīgā gaisa piesarņojuma par 10 gadiem vecākas mašīnas nav iespējams pārreģistrēt. Nomainam riepas un dodamies tālāk. Galamērķis – Ohaka. Neiet tik ātri kā plānots, tādēļ nolemjam dienas atlikušo daļu pavadīt Morelia un doties tālāk nākamajā rītā. Mums ir paveicies, jo ir sestdiena, bārā superpiedāvājums – 2 dzērieni pa viena cenu , vakarā ielas tiek slēgtas un notiek dažādi priekšnesumi – mūzika, dejas un viss kas cits. Nākamaja rītā jau plkst. 6 esam ceļā. Joprojām brīnamies par meksikāņu ceļa zīmēm, to izvietojumu un priecājamies, ka jau nedaudz tajā visā esam iebraukuši. Tomēr jau nedaudz vēlāk sanāk neliels līkums pāris stundu garumā un ap 10iem vakarā esam galā. Nākamā diena paiet klaiņojot pa pilsētu, apskatot tirgu (kur vienmēr ko inčīgu var atrast), kārtējo reizi žēļ, ka somas pilnas līdz malām un sākušas kļūt par smagu, mierinam sevi ar domu, ka tāpat visu nevar aizsūtīt uz mājam....

trešdiena, 2009. gada 14. oktobris

Speciālziņa - Meksikas virtuve

Meksika ir slavena ar savu superīgo, pikanto virtuvi, kas plaši pārstāvēta ārpus pašas Meksikas. Chili con Carne, asās čilī zupiņas, tako ar visādiem pikantiem pildījumiem, kurus labi papildina spēcīgs siers un marinēta halapeņo pipara šķēlītes, kukurūzas čipsīši ar visādām biezām mērcītēm. Tāpat kā likums visās meksikāņu ēstuvēs var tikt arī pie Coronas ar laima šķēlīti un tekilas šotiņiem, kas it veikli iet lejā kopā ar citrona šķēlīti un sāls šķipsniņu.. un vēl taču ir tas tārps, kas tiek likts iekšā īpaši kvalitatīvos meksikāņu dzērienos, lai tā attīrītu alkoholu no visādiem ražošanas procesā radītiem blakusproduktiem.
Pat nezinu ar kuru no visiem augstāk minētajiem mītiem lai sāk, jo uz sirds ir sakrājies tik daudz – autentiskā meksikāņu virtuuve ir lielākā vilšanās, kuru mums nācies piedzīvot visa ceļojuma laikā, un varbūt tā nebūtu bijusi tik liela, ja mēs nebūtu sevi gatavojuši kaut kam īpašam, tāpēc arī šis bloga speciālnumurs – visiem tiem, kas kādreiz sapņojuši vai sapņo par lielisku meksikāņu ēdienu meksikāņu izpildījumā. Chilli con Carne – kas tas tāds ir? Lai arī kas tas tāds ir, Meksikā tādu atrast nebūs viegli, bet ja nu tomēr kārojas, jāskatās uz kādiem superstīviem iestādījumiem, kas orientējas uz gringo (amerikāņu tipa tūristu) publiku, kas ir pārāk tramīga, lai ietu uz vietējām ēdināšanas iestādēm. Tādas atrast nav pārāk grūti, jāmeklē lielākajās pilsētās ap galveno laukumu, viegli atpazīstamas pēc plašām terasēm, kuras apdzīvo pensijas vecuma amerikāņi ar Nikon D40 kaklā. Tajās pat vietās var meklēt asās čilī zupiņas un citus “meksikāņu” ēdienus, ar kuriem jau esam iepazinušies mājās. Tiesa gan tostitos kukurūzas čipsīšus ar sieru var atrast arī Pemex benzīntankos, tomēr viņi izskatās tik nožēlojami, ka neviens sevi cienošs “meksikāņu virtuves” fans tādus nepirks...
Tātad viss, ar ko mūs ārpus Meksikas baro meksikāņu restorānos ir “parameksikāņu” ēdiens! Kas tad ir īsts meksikāņu ēdiens?? Tako ir īsts meksikāņu ēdiens... protams, ne tas, ko par tako sauc Taco Bell štatos vai Kanādā. Tortiļa - kukurūzas vai miltu pankūka, kas attāli atgādina lavašu tiek pildīta ar grillētu gaļu un dažādiem dārzeņiem, kas tiek pārlieti ar mērci.. Gaļa parasti nav ne daudz, ne garšīga, dārzeņi kā kurā vietā, bet mērces nav ne asas, ne biezas... kopumā neslikts ēdiens, ja vien tas nav jāēd katru dienu, bet meksikāņi tako ēd ne vienreiz vien dienā, un 85% no visām pilsētas (95% no ārpilsētas) ēstuvēm taisa tikai tako. Ja apnīk tako, var paņemt Tortu, Burro, Enchiladu, Vampiru, Hamburguesu vai HotDog'u, kas pa lielam diez ko neatšķiras no Tako, vienīgi tortillas vietā būs maize, dažādās formās.. Vienvārdsakot, meksikāņi pa lielam ēd to, ko citur sauc par fast food, junk food, ātrajām uzkodām vai našķiem. Nu labi, ir jau arī restorāni, kuros var tikt pie “kārtīga” ēdiena, tomēr nevajag pārāk daudz gaidīt no šādiem iestādījumiem, viss ēdiens peld krietnā daudzumā plānas mērcītes, piedevas (kartupeļi/rīsi) ir pavisam minimālas un porciju izmērs diez vai pārsniegs pusi no tā, ko servē vidusmēra latviešu kafūzis, un nav par ko brīnīties, jo uz galda ir krietna kaudzīte to pašu tortiļu, kas veido meksikāņa uztura piramīdas pašus pamatus. Visu šķīvja saturu jākrāmē iekšā tortiļā, kas pēc pamērcēšanas mērcē jāēd nost. Un ja nepatīk arī šāda tipa ēstuves, var doties uz gringo restūžiem (augstāk atrodamas norādes kā tādus atrast) vai tirgu, vai lielveikalu. Labi, ir jau arī izņēmumi, kā piemēram piekrastes pilsētas, kurās var tikt pie labas zivju izvēles un samērā garšīgiem jūras velšu ēdieniem, gandrīz jebkurā miestā var tikt pie grillēta cāļa vai tvaicētas kukurūzas un tā apiet tako lāstu, bet kopumā meksikāņu virtuve ir “pārsteigums”. Lielākais pārsteigums līdz šim – saldējums ar sāli, laimu un čili. Vislabākais, ko līdzšim esam ēduši ir avokado, tiešām labs, ir atrodami inčīgi banāni un citādi augļi, kas nevārtās pa Eiropas lielveikalu plauktiem... Pārtikas cenas veikalos un tirgū ir saprātīgas, bet ēdināšanas iestādes nelutina, te vis nav Āzija.
OK, aizmirstam visu negatīvisma devu, kuru esam veltījuši pārtikai un ķeramies pie saldā ēdiena. Alus Meksikā ir labs!! Corona te ir pats populārākais alus pilnīgi droši. Vietējie diez ko neaizraujas ar mazajām, ierastajām 0.3L pudelītēm, gandrīz jebkurš meksikāņu aliņš nopērkams arī 0.9L un 1.25L stikla pudelēs, kas sanāk krietni izdevīgāk no materiālā viedokļa, jo sevišķi, ja nes tukšo pudeli atpakaļ. Taras apmaiņa te ir topā, pudelēm ir laba cena, kas strādā, pa ielām te stikli nemētājas. Corona ir tikai viens no meksikāņu brūvējumiem, var tikt arī pie Carta Blanca, Victoria, Pacifico, Indio, Modelo (ir arī tumšais variants) un visādiem ne tik populāriem aliņiem. Pacifico ir mans favorīts, bet Laura iecienījusi Coronu (karstais laiks ir darījis savu).
Tekila šeit ar sāli un citronu netiek patērēta un varētu pat teikt nav top dzēriens, daudz lielākā cieņā ir viskijs un mezkāls. Viskijs un mezkāls ir lētāks par dzeramu (legālu) tekilu. Tekila tiek aplikta ar milzīgu nodokli (70%) līdz ar ko nemaz nevar būt pārāk lēta, pie tam zilā agave no kuras jānāk vismaz 51% no cukuriem, kas veidos alkoholu, aug 5-12 gadus, līdz tiek novākta alkoražošanas vajadzībām. Vēl jau reģionālais stāsts, tikai tās destilēšanas iestādes, kas atrodas nelielajā Jilasco provinces daļiņā, kuras centrs ir Tequila, drīkst savu tekilu saukt par tekilu. Viss, kas nāk no citurienes, sastāv no mazāk agaves u.tml. ir mezkāls, kurš dažkārt ir lēts, dažkārt vienkārši pretīgs, dažkārt pavisam pretīgs, dažkārt viņā ir tārps, kura vienīgais uzdevums ir izvilināt pāris peso vairāk no eksotiku alkstošā gringo. Labu tekilu šeit dzer aptuveni tā kā konjaku Eiropā... istabas temperatūra, nejauc ne ar kādiem softiņiem, nedzer šotus, vienvārdsakot, izbauda garšas īpatnības un piedzeršanos neuzstāda par pašmērķi, bet tas viss attiecas tikai uz Aņejo vai Reposado (zeltītā), savukārt Blanco (sudrabotā) ir kā radīts kokteiļiem. Galvenais, kam jāpievērš uzmanību pērkot zeltīto tekilu, cik procenti no dzēriena nāk no zilās agaves un cik atpazīstams ir brends, jo Eiropā nereti tiekot tirgota “viltotā” tekila, kura tad arī tīri labi iet kopā ar sāli un citroniņu.

piektdiena, 2009. gada 9. oktobris

Pacifico

Bahia del Kino ir samērā relaksēta pilsētele, bišķi pretstats mūsu pirmās Meksikas nakts piedzīvojumiem, kādēļ nolemjam tur uzkavēties ilgāk. Sarunājam pa lēto vietu treileru parkā pie pašas jūras (esam vienīgie viesi visā parkā) un nolemjam nedarīt neko, vienkārši atpūsties no visas braukšanas. Tā nu divas dienas tusējamies pa jūras krastu, laiks ir karsts un mitrs, visu laiku tāds kā pirts efekts, kas nebūtu nemaz tik slikti, ja jūrā varētu atveldzeties, bet nevar... ūdens silts kā vannā. Labākais veldzējums ir alus, kas te ir topā pie tam samērā nedārgs un tīri labs arī priekš Latvijas standartiem. Vēl pilsētelē var paēst kādā no diez gan daudzajiem restorāniem, kas visi stāv tukši, bet piedāvā visādas jūras veltes, no tām arī pārtiekam abas dienas, kuras pavadam Kino. Kopumā rodas iespaids, ka viss miests ir pus beigts un atdzīvojas tikai pa ziemu, kad te ierodas visi amerikāņu penči, kuriem te sapirkti īpašumi. Popularitāte aiz ziemeļu robežas šķiet darījusi savu arī naktsmītņu cenu lauciņā, un pie istabas te pa lēto vis tikt nevar, par švakas kvalitātes ūķīti prasa tik pat cik štatos, bet mūs tas nesatrauc, jo dodamies talāk. Nākamā pietura Alamos, kas ir viens no meksikānīgākajiem miestiem Meksikas ziemeļos. Miests kā miests, tikai n-tās mājas nopirkuši amerikāņi un miestā ir informācijas centrs.... kurš nedarbojas. Diez gan liela daļa no pilsēteles ir tā saucamā koloniālā arhitektūra, kādēļ arī meksikāņi ir uzsākuši akciju, kurai būtu jātiek galā ar elektrības un telefona vadiem, kas ir vienīgais šķērslis iekļūšanai UNESCO kultūrmantojuma supersarakstā. Atjaunotās mājas ir baigi smukās, katrai mājai ir iekšpagalms, kurā kā likums aug pa kādai palmai vai citam zaļumam, apkārt ielas terases, kas ļauj paslepties no saules un strūklakas, kas vismaz iedomās dod kādu vēsumiņu vasaras mēnešos. Šķiet ar vienu dienu Alomos pietiek un atkal braucam tālāk, liekas esam jau apraduši ar Meksikas ceļiem un satiksmi, tā ka uz priekšu tiekam diez gan raiti, vienīgais starpgadījums sanāk kādā džunglīgākā ceļa posmā, kur mums neizdodas izvairīties no milzu ķirzakas, kas izdomājusi šķērsot ceļu tieši mirklī, kad mēs tur braucam garām. Šķērsojam ķirzaku un tropu loku pirms Mazatlan, kas ne pēc pašu vēlmes kļūst par mūsu mītni uz pāris dienām. Lai arī sākumā dikti fanojam par meksikāņu ēdieniem, ēdieni “iegāž” Jāni, kurš uz pāris dienām nomokās pa istabiņu un par vietējo ēdienu vairs nevēlas pat iedomāties. Tikmēr Laura nedaudz izpēta apkārtni un joprojām bauda ēdienus un dzērienus. Bet par ēdieniem un dzērieniem droši vien būs jāuzraksta atsevišķa nodaļa, jo patreiz mēs ne viens, ne otrs par ēdieniem daudz nedomājam, ja nu vienīgi par saldējumu un tekilu, jo kā reizi esam apmetušies Tekilas ciematā (no tejienes nāk visa tā garšīgā manta), bet ēdiens..... tagad ir “iegāzis” Lauru.

pirmdiena, 2009. gada 5. oktobris

Bienvenido en Mexico!

Par ASV un Meksikas robežas šķērsošanu esam dzirdējuši dažādus stāstus no amerikāņiem... Mēs esam nedaudz noraizējušies par mašīnas ievešanu valstī un ar to saistītām formalitātēm. Tā kā pēdējā laikā mums plāni mainās diezgan bieži, nav sanācis laiks visas detaļas kārtīgi izpētīt, bet ko nu vairs...
Pierobeža ir pārblīvēta ar visādiem policistiem, muitniekiem, robežsargiem, narkotiku biznesa apkarotājiem un līdzīgiem valsts darboņiem, jūtams, ka lietas te tiek uztvertas nopietni, ko gan nevar teikt par pašu robežu, kuru šķērost abos virzienos var bez liekām problēmām, Meksikas pusē pat ir jāpameklē kāds, kurš varētu sazīmogot pases, lai nesanāk gluži tā, ka esi nelegāls. Bienvenido en Mexico! 21 km no robežas ir kontroles punkts, kurā jākārto nepieciešamie dokumenti saistībā ar mašīnu. Pirmā problēma, ar ko saskaramies – mums pirms pāris dienām ir beigusies Kanādas apdrošināšana... Diemžēl mašīnas reģistrācija un apdrošināšana ir uz vienas un tās pašas lapas. Mēs gan mēģinam skaidort, ka tas ir apdrošināšanas nevis mašīnas reģistrācijas beigu termiņš un tiekam sūtīti tālāk pie cita lodziņa, tad vēl citur līdz beigās džeki pēc pāris minūšu sarunas uzliek zīmogu un apstiprina, ka viss ir ok. Ja Meksikā iebrac ar savu auto, ir jāmaksā importa nodoklis (vai arī jāatstāj bankas kartes numurs), kurš tiek atgriezts, ja arī ārā no valsts izbrauc tas pats cilvēks ar to pašu mašīnu, šādā veidā viņi cenšas iekasēt nodokli, ja nu gadījumā mašīna tiek pārdota. Šoreiz problēma ir tā, ka mašīna ir uz Jāņa vārda, bet vienīgā VISA karte, kas mums ir, ir Laurai, diemžēl tas šajā gadījumā neder, arī skaidras naudas mums tik daudz nav.... Jādoas atpakaļ uz pierobežas pilsētu meklēt bankomātu. Pēc pāris stundām viss ir ok, sāk jau krēslot un mēs dodamies tālāk! Vēl pēc pāris stundām mūs sagaida nākamais pārbaudījums – uzbraucam kam asam un riepa caura.... Ok, nomainam un lēnām braucam tālak cerībā atrast kādu servisu 12os naktī. Pēc kādiem 110km mums ierugam uzrakstu “llantaneria” - riepotava, kas ir atvērta 24/7. Mehāniķis izvelk 20cm asu priekšmetu no riepas, salīmē 2 caurumus un pēc 15 minūtēm mēs jau dodamies tālāk. Gribam nokļūt līdz Kinai – mazai piejūras pilsētiņai, kas ir pēc 100 km. Diemžēl mums tik raiti neiet, pēc pāris minūtēm mūs aptur policija (bijām gandrīz vienīgie, kas nakts vidū braukā pa pilsētu) un piesienās mums ceļa marķējuma ignorēšanu. Viņiem ir taisnība, jo markējums ir gandrīz neredzams. Pārbaudot papīrus, atkal jāskiadrojas par papīru derīgumu beigu termiņiem. Kaut kā tomēr mūsu dialogs spāniski izdodas un tiekam galā veiksmīgi. Pēc pāris km ir nākamais izaicinājums - milzīga migla, varam sasktaīt tik pāris metrus uz priekšu un ātrāk kā 20km/h nav iespējams pabraukt. Ir jau 2 naktī un acis arī arvien grūtāk noturēt vaļā. Gandrīz vai nepamanam, kad esam jau Kinā, jo kā reiz tieši šajā vakarā pilsētā ir pazudusi elektrība un sameklēt vai ieraudzīt kādu hosteli nav viegli. Mums paveicas, un uz pāris minūtēm parādās elektrība, kas ir pieteikoši, lai iečekotos ne pārāk lētā viesnīcā, bet drusciņ par maz, lai paspētu ieiet dušā.

Un atkal USA!

Vankuvera uz kādu mirkli pārtop par mūsu biroju, notiek milzu izpēte saistībā ar darbiem un ziemas sezonu, tomēr visai veikli nonākam pie secinājuma, darbs pagaidīs... braucam uz dienvidiem. Pirmā pēcpusdien paiet šķērsojot Vašingtonu, sanāk vien caurbraucot uzmest aci Sietlai, kas atstāj samērā labu pirmo iespaidu, gan jau citreiz apskatīsim tuvāk. Otrā diena tiek veltīta Oregonas piekrastei, gandrīz visu dienu braucam pa klasisko Route 101, kas nenoliedzami ir skaists ceļš vienīgi uz priekšu tikt diez ko ātri nesanāk, jo ik pa laikam nākas braukt cauri mazākiem miestiem, apdzīšana kalnainākajos ceļa posmos nav no vieglākajiem manevriem un ātruma ierobežojumi kā mājās. Piestājam pusdienlaikā pie jūras un pavisam negaidīti ietaupam pārsimts dolārus, nesamaksājot par vaļu tūri, jo pavisam tuvu krastam dzīvojās kādi trīs vai četri pelēkie vaļi. No klints baigi labi sanāk pavērot kā valis izelpo, tad parādās mugura, un tad milzu aste, kas nemaz nav tik milzīga salīdzinoši ar visu pārējo rumpi, kas viegli salīdzināms ar autobusa izmēriem. Pēcpusdienā šķērsojam Kalifornijas robežas, kur mums liek deklarēt svaigos augļus, šķiramies no viena apelsīna, kurus štatā ievst nav ļauts. Trešās dienas kurss tiek uzņemts uz rietumiem, uz Josemithe nacionālo parku, tomēr iekuļamies visādos satiksmes sarežģījumos, ne visi mazākie ceļi ir labi marķēti, jo sevišķi pilsētās, tā nu nomaldamies pa pāris mazpilsētām un parkā ierodamies tikai vēlā pēcpusdienā. Parks ir ok, un ieleja ir iespaidīga, bet šķiet esam ieradušies nelaikā, jo visur pa pilnam ar cilvēkiem, tā nu jau pa tumsu braucam ārā no parka. Ceturtā diena ir karstuma diena, dodamies tuksnesī uz Nāves ieleju, kas ir riktīgi iespaidīgs parks, vienīgi karstums dara pāri ne vien mums, bet arī fordam, kas sāk nemitīgi pārkarst. Tā nu nākas braukt pavisam lēnām, pāris reizes pat stāties malā atdzišanai, bet daba te ir forša, tā ka īpaši neiespringstam un ap pusdienlaiku sākam ripināties Las Vegasas virzienā. Neilgi pēc tam, kad kārtējo reizi esam stājuši malā dzesēt motoru esam liecinieki citam neveiksminiekam, kura svaigais GT Mustangs ir pārkarsis un aizdedzies vien pus kilometru no ugunsdzēsēju depo. Las Vegasā nočekojam kas par vainu un pašu spēkiem savedam mašīnu kārtībā. Jāatzīst, ka nevar nepamanīt, ka esam Las Vegasā, jo viens no pirmajiem skatiem, ko ieraugam, ir laulību cereminija nelielā laukumiņā, kur mācītāja lomā ir neviens cits ka Elviss!!! Laulību kapellas te nevar nepamanīt, tās ir uz katra stūra, tāpat kā kazino un visādi prostitūcijas aģitātori un bāri, kuros var tikt pie dažādiem superkokteiļiem. Nav jau gluži tā, ka pilsēta ir pagrimusi vai izvirtusi, visi izskatās laimīgi, sapošas un dodas vakara gaitās. Ir padomāts par katru, pilsētas centrā vari izbraukt pa amerikāņu kalniņiem vai pavadīt kādu stundu M&M's veikalā, kas izpleties pa četriem stāviem, un kas pats dīvainākais 90% no veikala apmeklētājiem ir pieauguši cilvēki nevis bērni. No kazino izdodas atvadīties ar pozitīvu bilanci un tai pat vakarā šķērsot Arizonas robežu. Piektā diena tiek veltīta Grand Canyon, kas ir tiešām iespaidīgs dabas brīnums, iespaidīgāks kā bildēs un filmās. Bet ceļš ved tālāk uz dienvidiem... Fēniksa un Tuksona. Vēl vienu dienu pavadam Tuksonā, kas ir samērā jauka pilsēta tuksneša vidū ar spāniska paskata veco pilsētas daļu. Pārlaižam nakti Seguaro nacionālajā parkā kempingā starp kaktusiem, kas te tiešām ir milzīgi. Kaktusi te ir aizsargāti ar likumu, jo izrādās paiet vismaz 75 gadi līdz seguaro kaktuss vispār sāk audzēt savu pirmo “rociņu”. Pirmdiena sākas ar vilšanos, jo izrādās, ka štatos mēs fordu tik vienkārši pārdot nevaram, nepieciešams kārtot visas importēšanas formalitātes, kas nav ne ātri padarāmas, ne lētas, tā ka nonākam izvēles priekšā, pamest mašīnu Arizonā vai doties tālāk...