otrdiena, 2009. gada 27. oktobris

Riks

Oaxaka (Ohaka) ir samērā baudāma pilsēta, nav pārlieku tūristiska, nav pārlieku liela, bet tomēr kaut kas viņai pietrūkst, lai mūs noturētu ilgāk par pusotru dienu. Apskatam pilsētas pievārtē atrodamo seno zapoteku pilsētu, pareizāk laikam teikt tās drupas, kas ir visai iespaidīgas, varbut ne tik daudz dēļ sava izmēra, arhitektūras oriģinalitātes vai skata, kas paveras no Monte Alban kalna virsotnes, bet gan dēļ ģeometriskā ēku izvietojuma, kas ir pavisam regulārs, tajā pat laikā akurāti saskaņots ar debess ķermeņu atrašanās vietām un savstarpējām attiecībām saulgriežos un citos astroloģiski svarīgos mirkļos. Drupas nav pārlieku labi atjaunotas, ne tā kā Ķīnas mūris dažuviet, kādēļ it vienkārši var iztēloties ikdienu tajos pat laukumos kādu gadu tūkstoti atpakaļ. Vēsturiskajam atkāpes mirklim Monte Alban seko ne pārāk tāls, un kā vēlāk izrādās, arī ne pārāk patīkams pārbrauciens uz daudz mūsdienīgāko Puerto Escondido. Lai arī Ohaku no Eskondido šķir tikai 300 km, ceļā tiek pavadītas gandrīz sešas stundas, gluži vienkārša iemesla dēļ – kalnu ceļš visus savus 300 kilometrus ir izlocījis pa līkumu līkumiem, kurus īstam riebumam vēl papildina šausmīgu bedru posmi un n-tie miniciematiņi, par kuriem bieži vien nojaust var tikai dēļ visai grūti pamanāmām Topes, kas ir tie paši “guļošie policisti”. Mēs viņus gan esam sākuši saukt par “neredzamajiem policistiem”, jo nereti betona gabalus var pamanīt tikai īsi pirms triekšanās tajos iekšā. Topes tiek būvētas “kā sanāk”, tas nav standarta pasākums, katra tope ir jāizvērtē atsevišķi, pirms tās šķērsošanas, gandrīz vienmēr garums, platums, stāvums, augstums un bīstamības faktors atšķiras, kas braukšanu vieglāku nepadara, jo sevišķi tādēļ, ka topes mēdz uzaugt arī ceļa posmos, kas nav ne tuvu apdzīvotām vietām, asiem līkumiem vai šauriem šosejas gabaliem. Kad esam galā, pārņem sajūta, ka piecas stundas pavadītas karuselī, par laimi izdodas bez liekiem sarežģījumiem nobāzēties jaukā un patīkami lētā viesnīcelē, kuras boss runā arī angliski un dod mums vērtīgus padomus par šopingu, pārkingu un citām tūristiem aktuālām lietām. Puerto Escondido nav nekāda lielpilsēta un nav arī nekāda UNESCO saraksta kandidatūra, visa dzīve te grozās ap zveju un sērfošanu. Pieļauju, ka pēdējā laikā pat vairāk ap sērfošanu, jo novembra sākumā te norisināsies pasaules čempionāts sērfošanā. Pro sērferi jau ir ieņēmuši pludmales viesnīcas un dzenā vilni augām dienām. Ir jau arī ko dzenāt, kad no rīta ejam ievērtēt ppludmali un slaveno Mexican Pipeline, kas ir pasaules līmeņa sērfa skatuve, vilnis sasniedz jau gandrīz desmit metrus, un tikai paši dullākie no dullajiem cenšas to dresēt. Par peldēšanos Zikatlo pludmalē var aizmirst, jo straumes un viļņi te ir pavisam nopietni. Apjautājos pāris vietās par sērfa kursiem, bet šķiet, ka pasākums jāatliek uz rītu, jo nāk paisums un tas šeit nav labākais laiks, lai noņemtos ar iesācējiem. Kad dullākā pludmale tiek slēgta, jo vilnis palicis pavisam traks, tieku pie bodyboard'a, kas ir sērfa dēļa mazais brālis, ar kuru iepazīties man jau ir bijis laiks un dodos uz otro līmeni, kas no malas neizskatās tik draudīgs. Viļņi seklākajā pludmales galā ir kādus četrus metrus augsti, dziļākajā kādus divus, bet jācenšas trāpīt pa vidu, lai izvairītos no straumes, kas nebūt nepalīdz airēt un turēties sērfojamajā posmā. Diemžēl citu viļņa trenkātāju nav, kādēļ jāmēģina vilni atrast pašam, tieku veiksmīgi pāri joslai, kur vilnis lūst, un sāku airēties uz šķietami labākajām pozīcijām. Pēc piecpadsmit minūšu peldējuma sāku saprast kā te viss veidojās un kur var tikt pie smukākā šļūciena, vēl pāris minūtes un esmu sagaidījis savu lielo vilni. Jēee... tas ir kruta, sajūta, ka tevi nes vairākas tonnas ar neapstādināmu ūdens blāķi, mirklis, kad vilnis turpat aiz tevis sāk lūzumu – mirklis, kad tu piezemējies viļņa pakājē un griezies ārā no bangas.... tas viss liek elpai aizrauties un momentā mesties atpakaļ jūrā, lai steigā ķertu nākošo vilni. Esmu starā, nekad man nav sanācis tāds šļūciens, viss, šitais ir mans hobijs forever. Bet domas mainās, kad veiksme pagriež otru vaigu... Atkal esmu ticis pie viļņa tvarstīšanas un no visa spēka airēdams cenšos noķert kārtējo milzeni seklajā galā, bet nekā, vilnis ir fiksāks, viss ko esmu panācis, esmu nonācis pa kampienam nākamajam vilnim, kas kā milzīga siena aug manā priekšā, nepaspēju apgriezties, nepaspēju pat ienirt, kad viss četrmetrīgais spēks gāžas man virsū. Tas ir vēl lielāks dabas spēks, kuru izbaudīt uz savas ādas, kā Aļaskas daba, tu vari peldēt, vari neko nedarīt, tu esi maza skaidiņa veļas mašīnā. Atsitos vairākas reizes pret zemi un turpinu virpuļot pa okeāna dzelmi, sajūta nav no jaukākajām, kaut kā piespiežu sevi domāt un nesatraukties, un pēc kādām desmit sekundēm jau tieku pie gaisa, saprotu, kur krasts un veikli tinu maliņā... nospriežu, ka kādam mirklim pietiks, jo arī saule sākusi nenormāli cepināt. Aprunājos ar glābējiem, kuri mani kā vienīgo dēli pludmalē visu laiku turējuši uz grauda un eju nedaudz atslābt, lai atgrieztos uz vakara vilni. Vakara scenārijs sanāk ļoti līdzīgs rīta cēlienam, kāds vilnis labāks, kāds sliktāks, kaut kā pat pamanos norauties ar dēli pa degunu, bet beigās atkal līdzīgā kārtā mani noķer milzenis un tieku vēl drausmīgākā veļas mašīnā, kura pat norauj man dēli no rokas. Ar to arī laikam kādam laikam pietiks. Nākamajā rītā krāmējam paunas un laižam tālāk uz Mazunte, kas nav pārāk tālu, bet pēc mūsu jauno itāļu draugu stāstītā ir baigi feinā vieta. Gabrielai visas kabaņjas (bungalo tipa mājiņas) gandrīz pilnas, mums nav izvēles – jāpaliek karaliskās kabaņjas otrajā stāvā = ))) Istaba ir milzīga – 3 gultas, vairāki šūpuļtīkli, balkons ar skatu uz okeānu. Esam slinki un neko negribam darīt, ir arī pārāk karsts... Tā mēs pēcpusdienu pavadam pļāpājot ar pārējiem atpūtniekiem un tik vakarā aizejam līdz centram pēc kāda auksta dzēriena. Nākamajā rītā jau astoņos esam gatavi ar laivu doties jūrā cerībā ieraudzīt bruņurupučus un delfīnus, bet... pārsimts kilometru attālumā no krasta plosās vētra (kas pēc pāris stundām tiks nosaukta par viesuļvētru Riks) un kapteinis ir spiets pasākumu atcelt. Lai arī no rīta spīd saule un liekas, ka diena būs tveicīga, pēc pāris stundām arī mēs sajūtam Riku. Šī diena paiet Gabrielas restorānā...

1 komentārs:

ap.lv teica...

par to "serfosanu" izklausijas bistami, ja nem vera,ka Baltijas juura lekajot pa vilniem, ari citreiz nakas pavadit sekundes maloties zem udens. Bet pie Taviem vilniem, Baltijas juras vilni ir berna slupsti:)