pirmdiena, 2009. gada 30. novembris

Rums un revolūcija

Lionā atkal ir karsts, bet mums palīdz Eskimo (vietejais saldējums), Viktoria un Tonia (vetējais alus). Vienigi pirmais rīts pēc hostelī pavadītas nakts iesākas ar vārdiem – es gribu nogalināt to putnu. Mūsu hosteļa dārzā dzivo papagailis, kurš līdz ar gaismu un gaiļiem sāk aktīvu un skaļu dziedāšanu, dažbrīd pat mēģinot attēlot gaiļu dziesmas. Pēdējā naktī viņš tiek ieslodzīts un pārsegts ar lielu lupatu, bet tā kā tas tika darīts tumsā, mēs nepamanījām, ka putna nakts būra apakšā ir caurums = )))) Atkal mums ir milzīgs prieks satikt mūsu draugus = ))) Ale ar Katju atved labāko Gvatemalas rumu un mēs izlemjam, ka pietiks, ja dienā plānosim tikai vienu lielu aktivitāti = )))) Tā kā mūsu hostelis ir pie paša teātra, mēs nevaram nepamanīt afišas un vakarā dodamies uz folkloras baleta/ teātra izradi. Izrādās, ka šis pasākums ir nenormāli populārs un ne tikai mēs, bet arī daudzi neapmierināti vietējie paliek bez biļetēm. Neko darīt, rīt ir Kubas simfoniskā orķestra koncerts = ))) Parīt dienas notikums ir revolūcijas muzejs, kurš sastāv no vienas istabas, kuras sienas ir aplīmētas ar kopētiem materiāliem par tēmu, cenā iekļauts ari gids, kurš spāniski nepastāsta daudz ko vairāk kā var izlasīt mūsu gidā, tomēr beigās esam priecīgi, jo mums tiek piedāvāta iespēja uzkāpt uz mājas jumta, skats un koloniālā arhitektūra ir vienkārši lieliski! Tā nu pēc paris dienām Lionā mums laiks lēnam doties atpakaļ uz Meksiku, no kurienes mums ir lidojums tālāk.

sestdiena, 2009. gada 28. novembris

Organic

Matagalpa ir vienkārša, relaksēta pilsēta, kas ievērojama ar apkārtnē esošajām kafijas plantācijām. Ir sācies ražas novākšanas laiks un pa ceļam mēs varam vērot kafijas pupiņu žāvēšanas procesu. Patīkami, ka pilsēta ir kalnos un karstums tik ļoti necepina. Pēcpusdienā izpētam apkārtni un kaļam nākamās dienas plānus. Diemžēl kafijas muzejā notiek rekonstrukcijas darbi un muzejs ir slēgts. Nākamā diena iesākas ar veļas mazgātuves izmisīgiem meklējumiem, pēc kādām piecpadsmit minūtēm informācijas birojā, tās izpalīdzīgais darbinieks beidzot ir atradis, iespējams, vienigo vietu pilsētā, kur iespējams izmazgāt drēbes. Nākamais solis – organiskā šokolādes ražotne. Pēc pāris km augšup kalnā esam klāt, bet neliela vilšanās – tūre šodien pieejama tikai spāniski. Atceroties tūri cigāru fabrikā, kura arī bija spāņu valodā, secinam, ka mūsu spāņu valoda nav tik perfekta, lai sparastu pilnīgi visu. Tā nu beigās mēs tiekam nedaudz saīsinātā tūrē bez maksas = ))) Diemžēl pašu šokolādes gatavošanas procesu šajā dienā nebija iespējams vērot, jo reizi nedēļā viss tiek tīrīts un kārtots, tomēr gide mums izstāsta visu par šokolādes gatavošanu, vien piebilstot, ka tas ir ļoti vienkārši un tik cienā mūs ar konfektēm. Ražotne ir tikai 5 gadus veca un pieder holandiešiem. Šokolādes sastāvā ir tikai cukurs un kakao, kas atkarībā no šokolādes veida tiek papildināts ar riekstiem, rumu un citām ekstrām. Kakao pupiņas tiek audzētas turpat Nikaragvā, bet organiskais cukurs nāk no Kostarikas. Nopērkam pāris šokolādes un dodamies atpakaļ uz centru, jo drīz jau vakariņu laiks!!! Nezinu, vai iepriekš esam minējuši, cik ļoti mums garšo Nikargvas ēdiens. Brokastīs, pusdienās un vakariņās ēdienkarte īpaši neatšķirās – rīsi, pupiņas, gaļa, bet tas viss tiek pagatavots pēc iepsējas daudzveidīgāk = )))) Rīt dodamies uz Lion, kur mums sarunāts randiņš ar mūsu itālu draugiem = ))))

ceturtdiena, 2009. gada 26. novembris

Pērļu lagūna

Kā vēlāk noskaidrojam sestdienas laiva uz Corn Islands tika atcelta, jo saplīsis laivas dzinējs, tā kā laivas kursē divreiz nedēļā, mums ir iespēja gaidīt trešdienu. Šoreiz mums nav liela izvēle, kurp doties, satiksme ar laivām ir nedaudz ierobežota un arī Nikaragvas Karību jūras piekraste nav ļoti apdzīvota. Tā mēs svētdienas rītā dodamies uz Pērļu lagūnu, kas ir pusotras stundas brauciena attālumā. Par vietu mums nav gandrīz nekādas informācijas, esam priecīgi, ka atrodam hosteli ar izpalīdzīgiem saimniekiem. Jaukas pārmaiņas, ka gandrīz visi šeit runā angliski, saprasties un visu noskaidrot ir daudz vieglāk. Gandrīz visi iedzīvotāji ir melnie, kas pārsvarā savu laiku pavada sēžot pie mājas savos šūpuļkrēslos un vērojot uz ielas notiekošo nesteidzīgo plūsmu. Hosteļa saimniece mums iesaka gidu Orlando, kurš var palīdzēt, ja gribam doties kādās eksursijās un ko apskatīt. Tā kā Jānim ir vēlme doties makšķerēt, tad dodamies uz pāris km attālo ciemu, kur dzīvo Orlando. Jau pašā ceļa sākumā mums vairāki vietējie piedāvā savus gida pakalpojumus, brīdinot, ka ceļš ir krūmains un var būt bīstams. Katram savs bizness! Ceļš uz Awas ciemu ir interesants, tas iet gar upi, kur vietām tajā tiek mazgātas drēbes, vietām “ierīkotas” mazgāšanās vietas. Tuvojoties apkārtnes ciemiem, mājas kļūst arvien vienkāršākas un mēs brīnamies kā visuļvētra tām neko nav nodarījusi. Kad esam Awas, Orlondo mums nav jāmeklē, viņš jau mūs laipni sagiada un stāsta par savu ciemu, kurā gandrīz visi ir viņa radinieki. No makšķerēšanas gan nekas labs nesanāks, jo nav īstā sezona, tā nu mēs sarunājam, ka rīt nāksim uz pusdienām nobaudīt ciema tradiionālo ēdienu – rondon. Pēspusdiena paiet turpat pludmalē, jo mēs satiekam īstu rastu (vairs neatceros viņa vārdu), kurš tikko atgriezies no zvejas un kurš mums stāsta interesantus stāstus par savu dzīvi un rāda savas paštaisītās rotas. Līdz ar tumsu mēs esam atpakaļ Lagūnā, kad pēkšņi visā ciemā pazūd elektrība. Labi, ka vienā no diviem kafūžiem ir pašiem savs ģenerators un mēs tiekam pie gardām vakariņām. Pēc vakariņām, mēs nevaram paiet garām baznīcai... Notiek svētdienas dievkalpojums, iekšā visi dzied tik skaļi un skaisti! Mācītāja sprediķi pavada mūzika, klausītāji bieži applaudē un ik pa laikam tik izsaucas: “Aleluja”!!! Pati baznīca gan vēl nav pabeigta, ir tikai sienas un jumts, kas piedod īpašu gaisotni. Nākamajā rītā gāž kā ar spaiņiem, ap pusdienas laiku nedaudz noskaidrojas un mēs dodamies uz pusdienām pie Orlando. Rondon ir zupa, kas tiek gatavota no zivs, kokosrieksta, banāna un jukas (sakne). Visas sastāvdaļas ir viegli atrodamas turpat apkārtnē. Zupa ir garšīga un arī pārējiem ciema iedzīvotājiem tiek pa kausam. Atpakalceļā nogaršojam kokosriekstu maizītes un baudam pēcpusdienu uz hosteļa terases, jo atkal līst. Līst ari nākamajā rītā, kad jau pirms sešiem esam laivu piestātnē cerībā noķert pirmo laivu uz Blūfīlds, lai trešdienu varētu doties uz Corn Islands. Diemžēl, pirmā laiva aizbrauc bez mums, izrādās, biļetes vajadzēja iepirkt dienu iepriekš. Nekas, pēc pusstundas mēs sēžam nākamajā laivā un priecīgi tiekam galā sausi. Kad mēģinam noskaidrot par rītdienas laivu uz salām, vietējie mums rāda zvejas kuģi, kas burtiski pirms minūtes ir devies ceļā un rītdienas prāmis atcelts – jorpojām tiek labots dzinējs. Noskaidrojam, ka zvejas laiva ir uzņēmusi arī dažus pasažierus un mums ir iespēja to noķert piestātnē pie ieejas atklātā jūrā, kur tam jāpiestāj un jāsaskaņo plāni ar ostas priekšniecību. Tā nu mēs skriešus dodamies uz citu laivu piestātni, diemžel esam tikai 3 pasažieri pagaidām, lai laiva attietu, tai jābūt pilnai – ar 12 pasažieriem. Pēc kādas pusstundas, kad vairs nav laika gaidīt, kopā ar vēl diviem vāciešiem, kuri arī grib paspēt uz to pašu laivu, samaksājam par trūksošajiem un esam ceļā. Kad jau sākam priecāties, ka esam paspējuši un liekas, ka tūlit kāpsim laivā, kapteinis pēc sarunas ar ostas šefiem, paziņo, ka zvejas kuģim nav atļauts uzņemt vairāk kā 6 pasažierus. Tas ir nopietni, jo septītais (liekais) pasažieris mūsu klātbūnē tiek izsēdināts un mēs visi kopā atgriežamies Blūfīlds, kur sākās mūsu rīta skrējiens. Neko darīt, brauksim uz salām nākamreiz, kad būsim Nikaragvā. Dodamies uz Ramu, kur pārlaižam nakti, lai nākamajā dienā dotos uz Matagalpu.

svētdiena, 2009. gada 22. novembris

IDA

Ja līdz tam šaubījāmies vai paspēsim tikt līdz Bluefields, tad tagad skats uz dzīvi sāk likties pavisam optimistiks, kaut kā mums izdodas ne tikai noķert pēdejo busu no Nikaragvas robežas uz Ocatlan, bet jau tumsā zibens ātrumos nomainīt autobusu un tikt tālāk līdz pat Esteli, kas vismaz tumsā šķiet visai parasta pilsēta. Atrast naktsmītni šeit nav pārāk grūti, vienīgi labas un lētas vietas ir retums, lēta viesnīca šeit ir gandrīz sinonīms bordelim, un nav arī īsti skaidrs vai vieta, kurā mēs paliekam nav viena no augstāk minētajām,bet nu tas nav tik svarīgi, jo sen neesam izgulējušies un arī nākamajā rītā plānojam celties pirms četriem, lai paspētu uz pirmo autobusu Managvas virzienā. Vakarā izdodas atrast jauku vietu, kur paēst, tiekam pie cāļa ar gallopinto, kas ir rīsi ar pupiņām. Izgulēties, gan īsti nesanāk un jau ap četriem esam autobusā uz galvaspilsētu, diemžēl plāni sāk ļodzīties, kad pusceļā pārsprāgst autobusa riepa (Centrālamerikas riepu lāsts ir stiprāks par CA-4 līgumu), bet par laimi nākamais autobuss mūsu maratonā atiet no tās pašas autoostas, kurā pirmais piestāj. Sešu stundu brauciens uz Ramu nav pārāk aizraujošs, kā jau iersasts, visa veida pārtikas tirgoņi pārņem autobusa eju katrā miestā vai lielākā krustojumā, pa vidam parādās arī visādu kategoriju ubagi un pat fanātisma pārņemti Dieva sludinātāji, un tas viss notiek džungļos autobusā bez gaisa kondicioniera, toties ar plīvojošiem aizkariem. Lielisko bonusu “vējš pa logu” varam īsti novērtēt tikai tad, kad izkāpjam no autobusa un iekāpjam kārtīgā džungļu sutiņā. Tikai Ramā, gaidot laivu uz Blūfīlds (vienīgais transports uz astoņdesmit kilometrus attālo piejūras pilsētu) uzzinam par viesuļvētru, kas pirms pāris dienām “pārgājusi” pār Kukurūzas salu (Corn Island) un Pērļu lagūnu, diemžēl nav neviens, kas mums patiektu cik daudz abas vietas, uz kurām tik ļoti skrējām pēdējo divu dienu laikā, cietušas. Esam paveikuši gandrīz neiespējamo, divu dienu laikā tikuši no Gracias (Hondurasā) līdz Bluefields (Nikaragvā), vien galā nākas konstatēt, ka steigai nav bijis pamats, jo laiva uz salām nākošajā dienā nav gaidāma. Acīmredzot, dēļ viesuļvētras laiva palikusi salās un joprojām nav atgriezusies kontinenta ostā. Neko darīt, pa tumsu atrodam pieklājīgāko naktsmītni visā pilsētā un pēc pāris Toņas (populārākais alus Nikaragvā) pudelītēm esam gatavi gulēt cik vien ilgi iespējams. Blūfīlds ir pilnīgi savādāka pilsēta nekā jebkura cita vieta, kurā esam iepriekš pabijuši, lielā daļa iedzīvotāju runā gan angļu, gan spāņu valodā. Pa vidam var dzirdēt visādus valodu miksējumus, sākot ar kreolu, beidzot ar miskito. Tik pat miksēta ir tauta uz ielām, lielākā daļa gan ir melna un nēsā Boba Mārlija albūmu vāciņiem vai kaņepju lapām rotātus t-kreklus. Miksētā dzīve neizbrīna, jo sākotnēji šo teritoriju apdzīvojušas Miskito ciltis, bet pilsētu dibinājuši holandiešu pirāti, kas te bāzējušies labu laiku, un kāpēc gan nē, ja pat mūsdienās te ar mašīnu atbraukt nav iespējams, tad piekrasti savā varā ņēmuši angļi, kas ieviesuši darbaspēku no pārējām Karību teritorijām un tikai pēc Nikaragvas valsts dibināšanas, šeit iespraukusies arī spāniskā ietekme. Augu dienu un nakti te skan mūzika, šķiet nav pilsētā nostūrīša, kurā pabūt klusumā, regejs, mariačī, regetons, kantrī, gospelis, tas viss der, galvenais, ka ir kāds pavadījums visai nesteidzīgajām pilsētnieku ikdienas gaitām. Pa lielam gan pilsēta atdzīvojas tikai vakaros, kad arī atveras lielā daļa ēstuvju, kuras šķiet visas piedāvā vienu un to pašu trīs ēdienu ēdienkarti, cepts cālis ar gallopinto, grillēts cālis ar gallopinto vai stroganova tipa liellopu gaļa ar gallopinto, klāt var dabūt kāpostu salātus un dažādus saldus dzērienus, auksto kakao, rīsu novārījumu ar ananāsu suliņu u.tml.

Pupusa

Hondurasa sākas ar robežu, uz kuras, protams, tiek ignorēts CA-4 līgums, kas ir vietējais Šengenas variants, kas sevī ietver Gvatemalu, Hondurasu, Nikaragvu un Salvadoru. Ātri vien saprotam, ka strīdēties nav vērts un šķiramies no dažiem dolāriem, kas acīmredzami nonāk robežsargu mazajā kasītē. Gandrīz visi no mūsu mazā autobusa šķērso robežu pa vienkāršam, vienigo Hondurasā neielaiž krievu, izrādās Hondurasai ar Krieviju nav bezvīzu režīma. Krievs jāpiemin, jo ir diez gan dīvains, IT specialists no Maskavas, kurš jau divus mēnešus tusējas pa Gvatemalu un nesaprot kāpēc ceļo, nesaprot ko vispār grib, bet domā, ka ir ceļotājs ar lielo burtu, kuram vienkārši vairs nav ko pasaulē ieraudzīt. Piestājam Copan Ruinas, kas slavena ar savām maiju piramīdām, tiesa gan mēs esam redzējuši iespaidīgākas vietas, kādēļ negrasamies maksāt padsmit dolāru ieeju un atlikušo dienas daļu notusējamies pa pilsētu, kas šķiet zeļ tikai uz tūristu rēķina, protams, tā vis nav Antigva, bet dažas tendences iezīmējas arī šeit, lielā daļa viesnīcu un restorānu pieder ārzemniekiem, savukārt tradicionālās ēstuves ka jau visur, pieder vietējiem. Kaut arī esam pie pašas Gvatemalas robežas, ko nevar nepamanīt, jo uz ielām (atsevišķos, labi zināmos krustojumos) notiek aktīva valūtas maiņa, virtuve šeit pamatīgi atšķiras, topa lieta ir pupusas, kas ir tādi kā plāceņi no tās pašas tortiļu mīklas, ar dažādiem pildijumiem, jāatzīst – daudz baudāmāka lieta kā meksikāņu tako. Vēl viena atšķirība, kas uzreiz iekrīt acīs ir apsardzes sistēma, banku durvis šeit apsargā vismaz trīs bruņoti onkuļi pretstatā vienam meksikāņu apsargam un diviem gvatemaliešu drošībniekiem. Nākošā pietura Santa Rosa de Copana, uz kurieni tiekam nakamajā dienā. Pilsēta ne ar ko īpašu neizceļas, ja nu vienīgi ar to, ka nemana pārāk daudz tūristu, kam par spīti centrālā parka vidū ierīkots tūrisma informācijas centrs, kurā sēdošā meitene runā tikai dzimtajā spāņu valodā un nevar ieteikt nevienu lētā gala viesnīcu, bet dārgā gala viesnīcu cenas nepārzina. Pēc ilgākiem meklējumiem atrodam viesnīcu, kuras kvalitātes – cenas attiecība šķiet pieņemama, tad ķeramies pie vēl ilgākiem vakariņu vietas meklējumiem. Viesnīcu trūkums varētu būt izskaidrojams ar tūristu trūkumu, bet arī vietējiem taču gribas ēst! Tiekam pie vistas, kas droši vien ir tik pat nozīmīgs ēdiens hondurasiešu ēdienkartē kā pupusas. Vistu viņi apvārta kaut kāda panējumā un burtiski uzvāra eļļā, un kas dīvaini, pati gaļa nav pārāk piesūkusies ar eļļu. Nākamajā rītā dodamies uz cigāru fabriku, kas arī ir galvenais iemesls, kādēļ esam šeit piestājuši. Fabrika nav pārāk milzīga, bet runājot par cigāru biznesu, galvenais jau nav kvantitāte, bet kvalitāte. Pilnīgi visi cigāri, kas nāk no Flor de Copan fabrikas ir roku darbs, kam mēs varam izsekot no paša sākuma līdz beigām. Fabrikā tiek rullēti cigāri arī priekš tādiem lieliem brendiem kā Romeo y Julieta, Churchill u.tml., bet liela daļa no darba ir specpasūtījumi priekš ekskluzīvākiem tirgoņiem. Tieši no šejienes nāk cigāri, kas pasaules cigāru topā droši dzīvojas pa augšgalu, kas neizbrīna, redzot to rūpību, ar kādu te darbi tiek veikti, nemaz nerunājot par daudzkāršo kvalitātes uzraudzības sistēmu. Vienīgi rodas jautājums, cik cigāru tirgus vērtībā ir rullētāju algas, kuri minūtē uzvirpina teiksim vienu Robust “Flor de Copan”, kuru internetā pa lēto var dabūt samaksājot latus divdesmit. Dodamies tālāk uz Gracias, kas arī nav milzu pilsēta, bet labs pieturas punkts, no kura pavisam netālu atrodas karstie avoti, kuros pamērcējamies labas pāris stundas. Tumšs šeit paliek jau ap pieciem tā kā diez ko daudz dienas laikā pagūt nevar un nakts transporta šeit, tāpat kā citās Centrālamerikas valstīs, nav. No rīta uzņemam kursu uz La Esperanzu, bet nonākot galā konstatējam, ka šī laikam nav tā pilseta, kas mūs uzrunā un aicina palikt, tā kā ir vēl agrs ceturtdienas rīts, nospriežam, ka varam pagūt līdz piektdienas vakaram šķērsot Hondurasu un Nikaragvu, lai pagūtu uz sestdienas rīta laivu, kas no Blūfildas atiet uz Kukurūzas salām (Corn Islands). Sakarā ar politisko situāciju valstī divu stundu brauciens uz galvaspilsētu ievelkas, jo autobuss tiek apturēts, visiem večiem, kas vecāki par 12 gadiem jākāpj laukā, tiekam nostādīti rindā, kuru stingri uzrauga onkuļi formas tērpos ar plintēm pie pleca, un pēc dokumentu pārbaudes tiekam reģistrēti iebraukšanai galvaspilsētā. Pati galvaspilsēta ir visai drūma vietiņa, no kuras gribas fiksāk tikt prom. Taksis ir galvenais pārvietošanās veids, vismaz priekš ārzemniekiem, jo drošība šeit ir viena no lietām, ar kuru nevajadzētu jokot, par ko liecina kaut vai tik “smieklīgi” skati kā alus piegāde nelielam veikaliņam, kuru modri uzrauga apsargs bruņu vestē ar pirkstu uz vinčestera mēlītes. Veiksmīgi noķeram nākošo busu un dodamies Nikaragvas virzienā, El Paraiso skrējienā noķeram autobusu uz Los Manos un esam gatavi robežas šķērsošanai. CA-4 ir mīts, par ko parliecinamies atkal, un pēc n-tajiem maksājumiem, n-tajiem papīriem esam tikuši ārā no Hondurasas.

ceturtdiena, 2009. gada 12. novembris

Chingao

Pēc Maximona festivāla dodamies tālāk kalnos jeb Atitlan ezera virzienā. Ezers ir diez gan liels, bet atrodas krietni virs jūras līmeņa vairāku vulkānu ielenkumā. Gar krastu izvietojušies vairāki ciemati, kurus pārsvarā apdzīvo vietējās maiju ciltis, bet šķiet arvien vairāk viesnīcas, restorāni un citi tūristu iestādījumi pieder visādiem ārzemniekiem, kas šeit apmetušies uz dzīvi, amerikāņi un žīdi pārsvarā, pa kādam vācietim, pa kādam beļģim.. Vietējās tendences jo spilgti novērojamas Panahačel, kas arī ir mūsu nākošā mazā pietura. Ceļš uz ezeru vijas caur kalniem un kalnu ciematiem, kas šķiet dzīvo to pašu dzīvi, ko pirms gadiem piecdesmit, ja ne vairāk. Mums kaut kā nepaveicas ar laika apstākļiem, bet skaidrā laikā skatam no kalniem uz ezeru vajadzētu būt gana iespaidīgam. Nobāzējamies Panahačel un steigšus organizējam transportu uz Chichicastanengo, lai paspētu uz vienu no lielākajiem tirgiem, kas divas reizes nedēļā uzņem jaudu, kas ļauj lepoties visā maiju apdzīvotajā pasaules daļā. Ceļš uz tirgu sākas mierīgi, bet pēc autobusu maiņas pusceļā izrādās, ka atlikušie padsmit kilometri ir viens no ekstrēmākajiem piedzīvojumiem, kas nopērkams par divdesmit pieciem santīmiem vienā virzienā. Šķiet, ka šoferis gūst baudu no skata spogulī, kurā var redzēt pasažierus iekrampējušos beņķos, dažu ar aizvērtām acīm, dažu skaitot kaut kādus pātarus (droši vien tēvreizi), dažu, kam nu ādas krāsa ļauj, bālējam, dažu nervozi skatoties pukstenī.. Žēl, ka nepaprasijām šofera vārdu, bet visticamāk, tas bija Rapido vai Loco, jo šķiet stūre un ātrums ir viņa dzīves piepildījums, pat tad, ja ceļš ir vieni paši padsmit grādu līkumi un četrdesit grādu kāpumi/kritumi. Tiekam galā galā veiksmīgi un ir gandrīz žēl pamest autobusu, kas citur pasaulē noteikti tiktu saudzēts kā retro vērtība. Uzmetot aci tirgum, tas tiešām ir jaudīgs, bet drīz vien konstatējam, ka lielākā daļa no precēm atkārtojas ik pa trim, četriem tirgoņiem, tā ka tā varenība ir nedaudz pārspīlēta, neskatoties uz ko tiekam pie dažiem labiem pirkumiem. Atgriežamies Panahačel jau ar tumsu un tik vien sanāk kā izmest pāris līkumus pa pilsētu, kad ierodas arī ikvakara viesis lietus, kā nekā lietus sezona. Lielākā daļa tūristu un ceļotāju Panu izmanto kā bāzi apkārtējo ciemu un ezera apskatei, līdzigi ir ari ar mums, jo jau no rīta uzņemam kursu uz San Pedro de Laguna, kas ir otrā ezera krastā, tāda paša nosaukuma vulkāna pakājē. Esam dzirdējuši daudz labu vārdu par miestu un pat esam draugos ar vienu San Pedro iedzīvotāju, kuru gribam apciemot. Šķērsojam ezeru ar laivu, no kuras grūti nepamanīt, ka ūdens ir pilns ar kaut kādu brūnu aļģi, kas nelāgi ož un ainavu nepadara skaistāku ne par kapeiku. Izrādās aļģe uzradusies tikai šogad, kādēļ arī mums nav lemts redzēt ezera izslavēto dzidrumu, kas diez vai atgriezīsies tuvāko pārdesmit gadu laikā. San Pedro nav milzīgs miests, kādēļ ievērības cienīgākās vietas var apskatīt pus dienas laikā, tomēr ciematam piemīt kaut kāds šarms, sava aura, kas liek steigu atstāt ārpusē un baudīt mieru, kas te netrūkst. Otro dienu nolemjam veltīt sava drauga Martina meklējumiem, bet ar to mums diez ko neveicas. Martins ir mūsu draugs no Kanādas ķiršu laikiem, savulaik sešdesmitajos no dzimtās Vācijas atbraucis uz Kanādu, bet deviņdesmito sākumā sapratis, ka Gvatemala ir viņa vieta. Tiesa gan Kanādas pensiju sistēma neļauj mūsu draugam visu gadu dzīvot ārzemēs, tādēļ pa vasarām viņš tusējas pa BC, piepelnoties ar ķiršiem. Martinam nav e-pasta, mobīlā un arī šķiet nav vietējo draugu gringo vidū, kādēļ ar dienu vien mums nepietiek, lai atrastu gandrīz vietējo, kurš pat nenojauš, ka mēs esam pilsētā. Nospriežam, ka ar divām dienām San Pedro mums pietiks un uzņemam kursu atpakaļ, uz Antigvu. Šoreiz braucam ar tūristiem paredzētu busiņu, kuru pa lielam aizņem jauni cilvēki, kuriem joprojām galvā Hallovīns, kas tūristu lokā šeit tomēr tiek svinēts. Esam tikuši labi ja pārdesmit km no San Pedro, kad amerikāņu pārītis konstatē, ka ir aizmirsuši viesnīcas numuriņā pases, kuras esot paslēptas zem matrača, situāciju visai dramatisku padara fakts, ka abiem jau nākošajā rītā plānots lidojums mājup, bet transports starp San Pedro un Antigvu nav nekāds 6. maršruta tramvajs, tā nu pametam abus kaut kādā mikromiestā, ceļa malā gaidot savu iespēju tikt atpakaļ. Te nu mācība neslēpt pasi, vismaz ne no sevis, kas jāņem vērā arī mums, jo jau rīt mums pases vajadzēs šķērsojot Hondurasas robežu.

sestdiena, 2009. gada 7. novembris

Maximons

Es neesmu reliģiozs cilvēks, bet nu ir lietas, kas pavelk... Četumalas baznīca, budistu klosteri, Semana Santa Spānijā un mošejas Ziemeļāfrikā ir gana iespaidīgas, bet ja runājam par reliģiju “sirdij”, tad Maximons vai San Simons ir nepārspējams līderis. Šo rītu sākām ar lokācijas maiņu, no Antigvas devāmies ceļā uz San Andres, kur pēc mūsu rīcībā esošās informācijas tieši 28. oktobrī notiek pamatīgs tusiņš par godu Gvatemalas augstienēs populārajam “svētajam” San Simonam. Simons varbūt nav gluži svētais, ja skatamies uz svētumu no tradicionālā kristieša redzes punkta, bet vīriņš ir pietiekoši varens, lai vietējie maiji viņu cienītu, ja ne vairāk, tad tik pat cik baznīcas svētos. Simons vietējo starpā pazīstams vairāk kā Maximons, no kura var izlūgties atbalstu, aizsardzību un labvēlību visādās lietās, to starp darbā, laulībā, mājas darbos, cīņā ar ienaidniekiem, ļauno un tamlīdzigi. Tas gan viss nebūtu nekas īpašs, tomēr pats Maximons ir tēls ar lielo burtu, jo viņš ir lāga vīrs pusmūža gados, kas allaž tērpies 18.gs. eiropieša uzvalkā, platmali galvā un kam piemīt visas cilvēciskās vājības, kuras tad arī lūdzēji cenšas izmantot. Maximonu var iepriecināt viņam piedāvājot cigārus un labas kvalitātes rumu, tāpat svētais neatsakās no naudas, diemžēl bieži vien cigārus aizstāj cigaretes un labo rumu šņabis vai kāds lētais ruma paveids. Taču sodien ir diena, kad Maximons tiks pie visa labākā un ne jau bišku - pa lielam, visas dienas garumā, šodien ir Maximona diena (Starpcitu, Maximons ir pareizais kadrs pie kura vērsties ar lūgumu palīdzēt, ja padomā ir kāds ne pārāk legāls biznesa plāns vai citas idejas, kas ne pārāk varētu patikt baznīcas svētajiem). Diemžēl mums dienas sākumā tik ļoti neveicas kā Maximonam - pašā San Andres atrodam vienu pašu hoteli, kur tiek prasīta neadekvāta cena par diez gan nožēlojamu istabiņu, neko darīt, jau atmetam domu par festivālu un sēžamies autobusā uz nākošo miestu. Tomēr izrādas, ka viss tusiņš norisinās pa ceļam starp abām pilsētelēm, kuras šķir vien 10 km, tā nu fiksi atrodam normālu hoteli nākošajā pieturas vietā un pēc īsa lielveikala apmeklējuma, kura laikā tiekam pie ruma pudeles (ziedojumam), jau esam ceļā uz festu. Festivāls ir baigi jaukais, visi vietējie ir pārpucējušies, daži arī pārkodušies, bet pozitīvi, skan marimba dzīvajā izpildījumā, caur visu Maximona pagalmu vijas dzīvā piekritēju rinda pārsimts metru garumā, bet laimīgie, kas paspējuši svēto pacienāt ar šmigu un tabaciņu ārpusē jau metas dejās un metas pilni, deg tabakas ugunskuri, ap kuriem ritmiski kustas gigantiksus cigārus pīpējoši Maximona draugi, rums un šņabis tiek patērēts uz nebēdu un visu to pieskata līdz zobiem nobruņojušies apsargi. Ārpus pagalma var tikt pie jauka ēdiena, pie tam ēstuvju saimnieki neniknojas par līdzņemto dzērienu neslēptu patērēšanu, ko mēs arī izmantojam, arvien vairāk iefanojot par Maximona dzīrēm(jā, rindu neizstāvējām, līdz ar to ziedojumu izlietijām paši). Vienā mirkli gan paliek nedaudz neomolīgi, kad atskan kādi desmit pistoles šāvieni, apklust dzīvā mūzika, apkārtējie sāk krist zemē vai bēgt prom, un pie mūsu galdiņa spēlējošā banda gaida uzmundrinājumus ar drebelīgu aci skatoties uz vārtu pusi, no kurienes cilvēki cenšas tikt ārā. Nesamulst vienīgi vietējie mafiozo, kas piesēdušies mūsu galdiņa otrā galā un trenē rumu visai respektējamos apmēros. Pēc vēl pāris šāvieniem un policijas spēku dubultošanās atsākas dzīvā mūzika, un dzīres atgriežas vecajās sliedēs, vēl apruājamies ar pāris vietējiem, kas alko iespaidā kļuvuši pavisam draudzīgi, uzgriežam pāris dejas marimbo pavadījumā un esam gatavi doties mājup. Tik vien vēl iegādājamies mazu Maximona skulptūriņu, tā teikt veiksmei un atmiņām no jauka tusiņa par godu jaukam svētajam.

Vulkaanoo!

Antigvā ierodamies nezigulējušies, vēl nav astoņi no rīta, tādēļ ari nav viegli pamanīt un sameklēt kādu hosteli, jo visi vēl ir ciet. Kad esam tikuši galā ar pirmo uzdevmu, dodamies uz tirgu, pirmdienas šeit ir tirgus dienas – no apkārtnē esošajiem ciemiem sievietes savos krāšņajos tradicionālajos tērpos, pārvietodamas savu tirgojamo mantu milzīgos grozos un nesot tos uz galvas, jau krietni pirms paša tirgus mēģina visu notirgot (galvenokārt dārzeņus un augļus). Iepērkam ko brokastīm un dodamies nosnausties. Pēcpusdienā izstaigājam pilsētu, kuru nebūt nevar uzskatīt par tipisku Gvatemalai – viss ir gandrīz vai perfkts, tīrs un sakpots. Kaut kur lasīju, ka šādi pēc pāris gadiem varētu izskatīties visa valsts, ja to sāktu kontrolēt skandināvi. Antigva ir vai katra tūrista sarakstā, daudz populārāk kā šeit mācīties spāņu valodu ir vulkānu apsate. Pilsētu ieskauj vairāki vulkāni un viens no tiem ir arī aktīvs. Tā nu nākamajā rītā jau sešos esam gatavi kāpt Pacaya vulkānā. Vulkānā ir iespējams uzkāpt tikai gida pavadībā, līdz ar to mēs kopā kāpjam 12 cilvēki. Kāpiens ir diezgan stāvs un daži jau pēc pārsimts metriem izvēlas tālāk doties ar zirga palīdzību (kādi 7 vietējie uz zirgiem mūsu grupai seko visu laiku ceribā, ka kāds neizturēs un tādējādi varēs nopelnīt). Pēc pāris stundām esam galā, to var just, jo paliek arvien karstāks. Mazus lavas gabaliņus redzam dažus metrus no mums, ik pa brīdim no vulkāna nogrūst kāds akmeņu krāvums. Tā nu mēs ēdam uz lavas grillētus marshmellows un smejamies, ka nevienā citā valstī nebūtu iespējams tik tuvu piekļūt aktīvam vulkānam. Bet izrādās, tas nav viss, mēs dodamies vēl augstāk! Un atkal pēc stāva kāpiena mēs nonākam pie īstas lavas straumes. Diemžēl tuvāk kā pāris metrus nav iespējams pieiet, jo kurpes sāk kust un lipt klāt pie akmeņiem. Laikam ar vulkāna apskati arī esam izsmēluši Antigvas resursus, kas kaut nedaudz mūs vilinātu.

svētdiena, 2009. gada 1. novembris

Tikal tiktāl.. Gvatemala

Pāris stundas autobusā un esam jau Frontera Corozal, kas ir neliels miests Rio Usumacinta krastā. Tur raušamies laivā un vēl stundu kuģojam pa Usumacinta, kas ir diez gan strauja, atvaraina un brūna upe, kura šķir Gvatemalu no Meksikas, gar krastiem vien džungļi un pa retam divu māju ciematiņam, nedaudz atgādina Mekongu. Kad piestājam krastā, nonākam naudas mainītāju ielenkumā, un secinam, ka neesam bijuši uzdevumu augstumos, nenočekojot kāds ir normālais kurss, nākas vien samainīt dažus peso uz Gvatemalas kecaliem, jo pēc dažiem kilometriem lauka vidū ir robežsardzes/migrācijas dienesta postenis, kur nākas nomaksāt nelielu nodevu par zīmogu, kurš it kā derot iebraukšanai arī Salvadorā, Hondurasā un Nikaragvā, kā smejas paši robežsargi – Centrālamerikas Šengena. Diez gan vecs buss mūs vizina pa lauku ceļiem vēl kādas četras stundas, bet mums nav iebildumu, jo nav ne par ko jādomā, esam beidzot tikuši vaļā no ceļazīmju rēbusa un stūrēšanas. Beidzot var uzlikt kādu labu mūzikas gabalu un atslābt, izbaudot ainavu. Austiņās skan āfrikāņu blūzs un mierīgi var iztēloties, ka autobuss mūs ved pa Rietumāfrikas ceļiem, džungļiem apauguši apuguri, mūļu apstrādāta zeme, daži milzu koki ganību vidū... Galamērķis, Flores, vis neatgādina Āfriku, koloniāla paskata ciemats, kas izvietojies uz salas ezera vidū. Katrā otrajā mājā viesnīca, katrā trešajā restorāns (tukšs), pārējās veikali ar tūristiem pielāgotām cenām un neafišētu iespēju samainīt savus meksikāņu peso uz kecaliem pēc ne pārāk izdevīga kursa, kurš tāpat liekas pieņemams, jo bankas nedēļas nogalē ir ciet. Vakarā apskatam pilsēteli, vienā no tukšajiem restorāniem paēdam mazas vakariņas (diemžēl porcijas Gvatemalā nav lielākas kā Meksikā) un jau jāiet gulēt, jo no rīta jādodas uz Tikalu. Laura izdomā, ka paliks Flores, un es jau piecos kāpju autobusā uz džungļiem, kas gadu simteņiem ilgi no ārpasaules ir slēpuši Tikalu, vienu no lielākajām maiju pilsetām. Nonāku galā pirms septiņiem, kas ir īstais laiks, lai satiktu visus džungļu iemītniekus, kas joprojām apdzivo cilvēku sen pamesto pilsētu. Nopērku pāris pudeles ūdens un dodos uz ieeju pilsētā, pa ceļam vēl satieku kautrīgu krokodilu, kas fiksi pazūd zem ūdens, tiklīdz pamana mani, pat napaspēju fočiku pie acs pielikt. Bet nepatīkams pārsteigums mani sagaida pie biļešu kases, kur no ārzemniekiem tiek iekasēta sešreiz lielāka maksa par biļeti nekā no vietējiem. Pēc visas mūsu ievāktās informācijas, tajā skaitā no viesnīcnieka iepriekšējā vakarā, biļetei nebūtu jāmaksā vairāk kā trešajai daļai no tā, kas tagad tiek no manis prasīts, bet pats stulbākais ir tas, ka man nemaz tik daudz naudas nav līdzi. Vēl no rīta rēķināju, ka sanāk biļete, sanāk ūdens, sanāk pusdienas un vēl paliek pāri, bet kuru tagad vainot!?!? Atpakaļ tikt nav iespējams, jo pirmais autobuss uz Flores iet tikai ap pusdienlaiku, moš' apiet kontroli caur džungļiem? Izrēķinu, ka biļete man tomēr sanāktu, ja es nebūtu nopircis ūdeni, kuru vēl neesmu sācis patērēt, tā nu eju atpakaļ uz kafūzi un mēģinu sarunāt ar džekiem, lai paņem ūdeni atpakaļ, tie izrādās pavisam saprotoši, un man pat nav tik dikti jāsarkst. Tā nu tieku pie padsmit latu vērtas ieejas biļetes un sāku kruīzu pa seno maiju pilsētu. Džungļi sāk tikai mosties, visu vēl pārklāj migla un neskaitāmās putnu, zvēru skaņas izklausās vēl iespaidīgāk. Iesākumam izvēlos garākās takas uz mazāk nozīmīgajiem tempļiem, un tā vairāku kilometru garumā nesatieku nevienu pat cilvēku tik vien kā džungļu jenotus un zirnekļpērtiķus, kas diez ko no manis neraustās. Arī pirmos tempļus apskatu vienatnē, rodas tāda sajūta it kā tu viņus bez maz vai esi atklājis, tas vairs nav muzejs kā Palenke, tas ir gandrīz vai vesels piedzīvojums. Vēl lielāks piedzīvojums templis ar nosaukumu “piektais”, kas ir aptuveni četrdesmit metrus augsta piramīda, pie tam nenormāli stāva piramīda. Augšā tikt var tikai pa koka trepēm, kas uzbūvētas oriģinālajā stāvumā blakus nodilušajām un ne pārāk drošajām akmens trepēm. No augšas diez ko tālu redzēt nevar, jo migla joprojām apsedz visu pilsētu, vien apzinies, ka esi virs koku galotnēm un tie mazie lejā ir citi cilvēki. Nekādas barjeras, nekādi ierobežojumi, un liekas pat, ka es zaudēju pārliecibu par sevi, neskatoties uz to, ka no augstuma īpaši nebīstos. Pamestā pilsēta ir padsmit mazāku piramīdu komplekss, līdz kuram citi Tikalas ciemiņi šorīt vēl nav tikuši, tā ka to sanāk izpētīt kopā ar jenotu bandu, kas šķiet šo pilsētas daļu uzskata par pašu mājīgāko. Četrpadsmitajā templī nonāku īstajā mirklī, kad saule tikusi galā ar miglu un no augšas, kas ir vēl augstāka kā piektā pirmamīda, paveras fantastisks skats, visapkārt džungļi, no kuriem iznirušas vien pāris augstāko piramīdu virsotnes. Sāk palikt karsts un es neveltu pārāk daudz laika pilsētas galvenajam laukumam ar visu valdnieka pili un dvīņu piramīdām, kuras sķiet ir populārākais, tūrgrupu mērķis, bet dodos uz attālāko ziemeļu “priekšpilsetu”, kurā atkal esmu viens pats un varu pasēdēt kādas piramīdas virsotnē esošajā templī patikamā vēsumiņā, kas šķiet patīk arī ķirzakām, kuras ir diez gan smieklīgas. Vēl izmetu pāris lokus, satieku baurojošos pērtiķus, kas skaņu taisa lielāku par pašu skaņas radītāju un bēdīgi slaveni ar savu paradumu kārnīt cilvēkiem uz galvas. Karstums sāk palikt pavisam neizturams un šķiet, ka lielā daļa ir izpētīta, jau pēcpusdienā esmu atpkaļ Flores. Apspriežamies un nolemjam, ka par spīti faktam, ka esam samaksājuši arī par nākošo nakti viesnīcā, nav jēgas palikt vēl venu dienu tik garlaicīgā vietā kā šī un labāk doties tālāk, nakts autouss uz Antigvu ir mūsu jaunais plāns.