trešdiena, 2010. gada 10. marts

Augļu sezona

Hmmm ... jā, izrādās, ka Jaunzēlandē pa gadu ir daudz kas mainījies jeb citiem vārdiem sakot, krīze ir arī šeit. Vietējie ir noraizējušies ne pa jokam, jo bezdarbs valstī sasniedz 7%! Tā kā Jaunzēlande ir īpaši populārs galamērķis strādājošo brīvdienu lūkotājiem, darbu atrast nav tik viegli kā pirms gada. Arī Denijs , mūsu priekšnieks, pie kā lasījām ķiršus gan pagājušo gadu, gan šogad, vairs nejoko tik daudz... un ķirši arī šogad sūdīgi. Un vietējie sūdzās par auksto vasaru. Un mēs, piebeiguši ķiršus, dodamies nelielās brīvdienās pa ceļam vien ieskrienam uz darba interviju augļu tirgotavā.
Brīvdienas sākas ar pāris dienām Danīdenā, bet tad nospriežam, ka brīvdienām ir jābūt BRĪVDIENĀM, un uzņemam kursu uz Dienvidiem, liekas, ka Milford Sound ir viens no retajiem Dienvidu salas nostūriem, kur vēl neesam bijuši, tad nu uz turieni arī dodamies. Pirmā diena paiet tiekot līdz pašiem, pašiem Jaunzēlandes dienvidiem, kur atrodam diez gan jauku bezmaksas kempingu jūras krastā. Pēcpusdienā ķerstu haizivis, kas gan šeit nav diez ko lielas, metru garas, varbūt. Laura lasa savu jauno žurnālu un atnāk tik apskatīt manas draudzenes jūraszvaigznes, kas šiten ir milzīgas. Jau nākamajā dienā virzamies tālāk un dažās stundāš šķērsojam vai visu Fjordu zemi. Piestājam Manapouri, kur gandrīz visu dienu arī pavadam pie ezera, kas baigi smuki izvietojies starp kalniem un apskalo mazus olīšus, kuros diez gan labi atlaisties saulītē. Vienīgā nelaime ar mazajiem olīšiem ezera krastā ir tā, ka viņus iecienījušas arī smilšu mušiņas, par kuru neesamību Latvijā katram tās iedzīvotājam ik dienas ir jāpateicas Dievam vai vienalga kam viņš/viņa mēdz pateikties par uz ietves atrastu divdesmit latu banknoti. Pa nakti gan pie ezera palikt nevar, jo vietējie šķiet ne pārāk ciena lētā gala tūrismu, visur salikuši zīmes „No Camping”, var jau arī viņus saprast, jo Te Anau un Manapouri kalpo kā bāze lielai daļai no tiem simtiem, kas ik dienas dodas uz Milford Sound . Atrodam vēl gaumīgāku naktsmītni, ieparkojamies pašā mušiņmakšķerēšanas mekas viducī, Wai____ upes krastā. Upe ir vienkārši fantastiska, droši vien viena no pašām, pašām krutākajām vietām visā pasaulē, foreļu copes ziņā. Desmitiem kilometru garumā pie upes klāt tikt nav iespējams un šī vienīgā vieta, kurā esam apmetušies, tika atbrīvota no krūmiem 60tajos gados, kad Jaunzēlandē plānoja ierasties karaliene māte, kura esot bijusi baigā mušiņmakšķerēšanas entuziaste. Saslapēju visus savus vizuļus un drēbes, bet pie sapņu lomiem netieku, bet pie lomiem netiek arī vecie mušu pro vīri, un pa visiem spriežam, ka makšķerēt ir forši vienalga, tas ne kas, ka forelēm brīvdiena. Nākamo rītu sākam agri, lai uz simtpiecdesmit kilometru attālo „fjordu” tiktu pirms deviņiem rītā un kāptu uz pirmā kuģa, kas tūristus aizved līdz Tasmānijas jūrai un atpakaļ.
Simtu piecdesmit kilometri jau nav daudz, bet Jaunzēlande paliek Jaunzēlande, pāris kilometrus braucam ar ātrumu, kuru mums diktē aitu bars jeb pareizāk aitu baru dzenošais suns. Tūkstošiem aitu un Subaru pa vidu uz valsts nozīmes ceļa, diez vai kur citur pasaulē kaut ko tādu ieraudzīt. Tad ieskrienam mākonī, kas ieķēries kaut kur kilometra augstumā, līdz ar ko laižam garām visus saullēkta kalnu skatus, kas gan satrauc mazāk par sajūtu, ka var palaist garām arī kāda asāka līkuma skatu. Īsi pirms pašas pārejas sasniegšanas izlienam no mākoņa un sākam ceļu uz leju, uz Milford Sound. Šķiet, ka Milford ir pats pazīstamākais un populārākais no visiem Jaunzēlandes „fjordiem”. Kādas piecas kompānijas piedāvā kruīzu pa līci un diemžēl visas piecas savus pirmos kuģus ir palaidušas ceļā īsi pirms mūsu ierašanās. Tiekam pie biļetēm uz kuģa desmitos. Gandrīz divas stundas ilgais brauciens pa garu neliekas. Delfīnus un vaļus gan nesatiekam, tik vien pārdesmit roņus, bet ne jau tas padara kruīzu īpašu. Daba šeit ir patiesi īpaša, jo fjords, kas patiesībā nav nekāds fjords, vijās starp riktīgi iespaidīgām klintīm, kuras apaugušas ar jūras tuvumam spītējošiem kociņiem. Šur tur no klintīm gāžas ūdenskritumi un citi kuģi tālumā liekas kā tādas mazas laiviņas. Viena no augstākajām fjorda sienām sniedzas aptuveni 700 metru augstumā, salīdzinājumam, Empire State Building Ņujorkā būtu vien pus klints augstumā. Mutes vaļā, ko lai citu saka, vēl viena vieta, par kuru nevar īsti vārdos izstāstīt un nevar īsti nofočēt. Ne jau pa velti visi tie tūristu simti šeit sarodas ik dienas. Kad atgriežamies krastā, novērtējam, cik pareizi esam darījuši steidzot uz pirmo kuģi, tagad stāvlaukumi ir pilni un ierodas arvien jauni autobusi, sāk parādīties helikopteri un nelielas lidmašīnas, kas visi vadā fjorda ciemiņus no velns viņ zina kurienes. Jābūt jau tomēr kaut kam īpašam vietā, uz kuru simtiem cilvēku ierodas autobusos no Kvīnstaunas ceļā pavadot sešas stundas katrā virzienā. Atpakaļ braucot mākonis ir pazudis un varam ievērtēt kalnu skatus, sniegoto pāreju, pat pamanamies iebrist sniegā.. Apskatam vēl kalnu grēdu, līdz kuras korei pagājušogad rāpmāmies un atgriežamies civilizācijā ar īsziņas signālu mobīlajā. Darbs augļu tirgotavā ir mūsu, pēc pāris dienām jāsāk strādāt.