svētdiena, 2008. gada 30. marts

Vietéjais zoo-realitates śovs

27.03.2008.
Joprojām notiek cīņa ar vīnogām, un joprojām pūš vējš, kas no vienas puses ir baigi jauki, bet no otras jau sāk tracināt. Jauki tāpēc, ka pa dienu nav pārāk karsti, bet tracina tāpēc, ka vakarā pārāk vēsi. Izskatās, ka šodien tomēr pārvarēsim vēja faktoru un iesim kalnā kāpt, cik tad var pa iekšu dzivot. Vajadzētu šodien pie neta tikt...
Šovakar realitātes šovs “Dzīvnieku pasaule”, sākās viss ar to, ka Laura pirms pārgajiena gribēja sasveicināties ar Diziju (baltais zirgs), bet piemirsa par elektroganu, rezultātā abas pamatīgi nobijās. Realitātes šova turpinājumā kazu skrējiens, kazu mākonis dodas no ganībām mājup, bet suns iet pa priekšu, interesants skats, ņemot vērā kalnaino fonu. Tālāk notikumi pavēršas tā, ka satiekam Tīnu un Pītu, kuri dodas pēc kaimiņienes suņa. Kaimiņiene, kura dzīvo ielejā, līdz nedēļas nogalei nebūs mājās, kādēļ suni atstāj pie Tīnas. Ceļš diez gan iespaidīgs, braucam ar džipu pa tādu mazu mazu strēlti, kurai vienā pusē klints, otrā pamatīga vieta kritienam vai vismaz ripojienam. Mākslieniecei māja baigi gaumīgi iekārtota, tik pat kā nekas nav pārbūvēts, tā teikt, tradicionāla māja ar modernu piesitienu. Izdomājam, ka suni varam pastaigājoties atvest mēs, un dodamies ceļā. Kokerspanielam nekādas raizes jauni cilvēki nesatrauc, un arī tas, ka dodamies mēs prom no viņas mājas, bet pelēkais runcis seko pamatīgu gabalu, ņaud un taisa skumīgu ģīmi. Kā apstājamies, tā nāk glausties klāt, tīri vai žēl paliek. Beigās šis paliek vienā ceļa līkumiņā un noraugās kā mēs aizejam. Izrādās, ka Stings (pelēkā runča vārds) un Orange (otra runča vārds) baigi pieķērušies savai saimniecei, Tīna stasta, ka šie abi seko viņai līdz pat Tīnas mājai, kad saimniece nāk uz vakariņām, un visu vakaru gaida ārpusē (bailes no suņa), lai pavadītu atkal mājās tos pāris kilometrus. Šova interesantākā daļa sākas, tad, kad pie apvāršņa parādamies mēs un ieraugam Tīnas māju, uz terases jau ir Kikī (Tīnas lielais suns), kurš ķepas pārlicis pār malu gaudo un izskatās neapmierināts. Parasti Kikī kaut kur guļ un nesēž uz vakts, bet šoreiz jau pa gabalu ir sapratusi, ka viņas teritorijā ienāks svešs suns. Kikī tika paņemta no suņu patversmes un tikai nesen ir apradusi ar domu, ka viņai nu ir saimnieki, kas sunim ļoti svarīgi. Abi satiekas, nu ne pārāk draudzīgi, bet kad Laura ar Tīnu šos izved kopā pastaigāties, lietas saliekas pa plauktiņiem. Nervoza ir kaķene, kurai ne pārāk gribas vēl vienu suni savā mājā, vēl trakāku viņas situāciju padara Kikī vēlme demonstrēt savu varu, milzīgais suns sāk trenkāt kaķi, ar kuru ikdienā viņiem ir pavisam draudzīgas attiecības. Vakars solās turpināties dzīvnieku gaisotnē, jo mazais suns par savu guļvietu ir izvēlējies vietu zem galdiņa pie TV, nu jā, ap TV uzturās arī pārējie dzīvnieki, jo te jau ir visi cilvēki. Laurai ļoti patīk šovs, viņa labprāt kļūtu par tā vadītāju. Nu labi, Laurai patīk dzīvnieki nevis šovs, bet man patīk no malas paskatīties, daudz interesantāk kā visi tie lohi teļļukā, kuri cīnās par darba vietu pie kaut kāda citronāra, cenšas iepatikties kārtējai silikona karalienei vai vienkārši šķībi dzied.

Finca el Gato

26.03.2008.
Vakar pabeidzām cīņu ar vīģu atbrīvošanu no visām tām nezālēm. Visi apkārtnē savus stādījumus nomiglo, un lieta darīta, bet tāpēc jau mēs esam bioloģiskajā saimniecībā, ka te ķīmiju nelieto, izplēsām ar rokām visu to apkārt vīģēm saaugušo floru. Prasīju Tīnaii, kāpēc vispār tās nezāles jārauj ārā zem kokiem, ja jau viņas sākoties vasarai tāpat nokaltīs, izrādās, ka tad viņas sarodas ar katru gadu arvien vairāk, un sāk tad viņās visādi brīnumi mitināties, tajā skaitā čūskas, kuras viņa esot pašā sākumā ne mazums manījusi, jo sevišķi pirmajā saimniekošanas gadā. Tā kā visa nezāļu iznīcināšana notiek ziemas sezonā, čūskas esot vēl gulējušas... vienīgo Eiropas indīgo slieku, odzi, gan neesot manījusi, tik teica, ka tās pārējās neindīgās mēdz būt izmēros iespaidīgākas par odzēm, kādēļ arī nealkstu satikt kādu no viņām. Ā, vienīgais no kā esot jāuzmanās ir kaut kāds simtkājim līdzīgs, sprīdi garš, mošķis, kurš dzīvo zem akmeņa, bet baigi ātri bēgot un parasti ar cilvēkiem nekontaktējoties (šķiet šodien viens tāds no manis neaizbēga), kad tas iekožot, tad sāpe esot aptuveni skorpiona kodiena cienīga, bet ilgstot vairākas nedēļas, katrā ziņā nekas nāvējošs. Iespaidīgākie kukaiņi, kurus esam manījuši, ir ērgļi, kuri te šad tad lidinās, esot lieli kaķu ienaidnieki.
Šodien esam nomainījuši profilu, pieķērāmies pie vīnogām. Nemaz nezināju, ka viņas katru sezonu tiek aprieztas pēc ražas, un pavasarī (tagad) atkal apgrieztas, ko tad nu arī daram. Paši tie vīnogkoki ir baigi maziņi, tādi kā celmiņi, no kuriem lien ārā jaunie dzinumi, tad nu mēs viņus visus griežam virs pirmā pumpura nost, bet atstājam tikai vienu, kurš nu liekas visstiprākais, bišķi pairdinam apkārt, novācam nezāles, kas augstāk kalnā ir mazāk un vājākas pretinieces, nu un tad jau var gaidīt ražu. Ja neapgriež tos jaunos dzinumus, tad vīnogulājs pārvēršas par mežoni un atpakaļ ceļa vairs nav. Vīnogulāji, ar kuriem tagad strādājam ir baigi vecie, kādēļ daži sāk panīkt, viņu vietās droši vien nāks vīģes, kuras ir pieticīgas prasību ziņā un izdevīgas un realizācijas viedokļa. Latvijā Malagas reģiona vīni nav paši populārākie, bet cik atminos atzinīgi tika vērtēti Dimā “Grāfā Monte Kristo”, vienvārdsakot, jānoskaidro kā īsti sauc šito mikroreģionu ap Competu, un nākošgad jāmēģina iepirkt kāds no tejienes nācis Moscatell vīns.
Pēcpusdienā uznāca nenormālais vējš, mani gandrīz aizpūta prom pa kalnu, tieši tāpēc arī šodien neejam nekādā pārgājienā un baseins ar vien pats pa pagalmu tusē. Vismaz sanāk laika kaut ko uzrakstīt priekš bloga, sazin kad to uzrakstīto izdosies nopostot.

Nerja un pludmale

24.03.2008.
Lieldienu pirmdiena. Šodien bijām uz Nerhas alām (Cuevas de Nerja), kur atrodama milzīgākā pasaules kolonna, ko veido stalaktīti/stalagmīti, iespaidīga vietiņa, tā kolonna ir aptuveni 30-40m augsta un apkārtmērs varētu būt vēl lielāks. Alas atvērtas apskatei tikai daļēji, bet arī tas, kas jau nu tiek rādits ir baigi varens. Runā, ka alu atklājuši tikai 70tajos gados kaut kādi sīkie, kas apkaimē spelējušies, bet tā ir taisnība tikai daļēji, jo jau krietni pirms mūsu ēras tur bijusi vietējo apmetne, kuras paliekas atraduši izrakumos. Nonācām Nerhā, kas ir visai patālu no Competas, ar Tīnas mašinu, jo viņai šodien vizīte pie zobārsta, ceļš vien ir ko vērts, vieni paši līkumi, kas loģiski, jo kalnos jau pa taisno šoseju neuzbūvēsi, man pat pēc brokastīm likās, ka galva sareibst šitā līkumojot.
Vakar bijām bišku garākā pārgājienā kā ierasts (parasti pēcpusdienā uz pāris stundiņām izskrienam pa kalniem), jau no rīta devāmies uz pludmali, kas pēc vietējo sniegtās info ir kādi 8km no mums (no balkona gan izskatās daudz tuvāk, bet atkal jau kalnu līkumi), ceļš baigi labais, iet pa tādu smuku ieleju, brīžiem to pat var saukt par kanjonu. Nonākot tuvāk jūrai var manīt visādus stādījumus, neskaitot jau mūsu fermā augošās mandeles, vīnogas, citronus, apelsīnus, vīģes, aprikozes un olīves, pa ceļam manam arī mango, avokado, granātābolus un oranžus augļus, kuru latvisko nosaukumu nezinu tāpat kā līdz vakardienai nezināju ka tādi vispār eksistē. Mango un granātāboli nav stadijā, ka kaut ko varētu nogaršot, avokado vēl ir nenormāli cieti, bet milzīgi, savukārt neesam īsti droši par to, ka tie spāņu oranžie augļi vispār ir ēdami un gatavi, nogaršojam, katrs pa vienam, nav ne vainas, kaut kāds zaļu ābolu un aprikožu garšu mikslis, nav slikti. Vēl tuvāk jūrai nonākot, atceramies, ko mums jau iepriekš stāstīja Pīts, pilns ar siltumnīcām, riktīgi nesmukām, milzīgām plēves siltumnīcām, kurās audzē visu to, ko mēs Latvijā ēdam un saucam par “spāņu”, pie tam siltumnīcas ir nenormāli daudz, tās atrodas visskaistākajās vietās, dažas gandrīz pludmalē. It kā viņi nopelna samērā labi, jo valdība subsidējot un zeme esot diez gan auglīga, pie tam var dabūt vairākas ražas gadā. Par ienesīgumu šaubas nerodas, jo tur pat tuvumā esošas nelielas kalnu mājeles ar hektāriņu maksā no 300 līdz 400 tūkstoši eiro, pie tam siltumnīcas atrodas uz plakaniem zemes gabaliņiem, kurus var itin viegli apbūvēt, ir ūdens apgāde, jūras tuvums, vienvārdsakot, var visu pus miljonu izspiest no katras tās saimniecības, rēķinam paši, kāds ienesīgums varētu būt pupiņu audzēšanai siltumnīcās.
Pludmale nav diez ko iespaidīga, un man arī neko neizdodas noķert, jo neesmu laicīgi parūpējies par ēsmu, bet vismaz atklāju peldu sezonu, ūdens anormāli auksts, bet gribas jau kaut kādu veldzīti,to gan vietējie nesaprot. Visinčīgākā lieta pludmalē ir tas, ka pilsētas centrā, kur ir arī šādas tādas daudzstāvenes (pilsēta El Morche), pašā pludmalē ir bomzīga mājele, kurā dzīvo zvejnieku famīlija, un apkārt mājelei pa pludmali ganās vistas. Tā kā baigi negribas apdedzināties pēc dažām stundām pošamies atpakaļ uz kalniem, ceļš gandrīz visu laiku kalnā, beigās Laura jau ir velkama aiz štoka, ko izrādās no mājām binoklī pamanījis arī Pīts un atbrauc mūs savākt. Starpcitu, atpakaļceļā laiks palicis klārāks, nozudusi dūmaka virs jūras, un tālumā var manīt Āfrikas kalnu kontūras. Vakariņas atkal karaliskas un runājam par viņu piedzīvojumiem Karību salās pirms gadiem 20, reāli inčīgi. Starpcitu, šodien vakariņās būs zivs, bet alu dzeru jau tagad, labi, jāiet kaut ko saštukot priekš neta, kurš te ir jau kādu laiku neejošs, kādēļ arī nekādu ziņu neesam devuši.

Laura zińo no Cómpetas

Un tā iet Laurai....
Ir 6dienas vakars, trešā diena pie Tīnas. Virtuvē atkal kaut kas smuki smaržo - Tīna gatavo vakariņas, viņa gatavo venkārši lieliski (un veselīgi)!!! viņa pati gan ir veģetāriete,tomēr savai ģimenei un draugiem bieži gatavo dažādus gaļas ēdienus. Ledusskapī vienmēr ir vairākas pašceptas kūkas , šolololādes kūka ir debešķiga, šodien jau esmu apēdusi 3 gabaliņus, un pie pašreizējā dienas režīma (6 stundas strādājot pie vīģes kokiem un pēcpusdienās dodoties pārgājienā kalnos) man nav ne mazākie sirdsapziņas pārmetumi.

Šeit (Kompetā, kur atrodas Tīnas saimniecība “The Cat” jeb “El Gato”) ir tiešam jauki – visapkārt kalni, no mājas ir buvīgs skats, var redzēt jūru, sviags gaiss, smieklīgi un mīlīgi dzīvnieki - kaķene vārdā Gyzzy, kas atrasta pavisam maziņa uz ielas, sunene Kiki un zirgs Dizi, kas paņemti no patversmes. Tinai ir skaistākais dārzs šajā apkaimē – palmas, kaktusi, vinogu lauks, olīvu dārzs, vīģes, mandeles, aplesīnu, avokādo, citronu un sazin vēl kādi koki. Jāatzīst, ka viņa arī šeit ir vienīgā, kas cenšas audzēt to visu bioloģiski, kaimiņi izmanto dažādas ķimikālijas, piemēram, nezāļu iznicināšanā. Tomēr Tīnas ģimene nav riktigi 'zaļie', līdz ar to varu neuztraukties vairs par savām adidas kedām un no Marokas atvesto ādas somu un, iespējams, par vēl dažām lietām.

Vakar runājoties ar Tīnu arī sapratu, kādēļ daudzi no wwoof neatbildēja uz mūsu nosūtītajiem meiliem – izrādās Spānijā tas ir ļoti populāri, uz saimniecībām dienā pienāk vairāki meili no brīvprātīgā darba meklētājiem. Tādēļ arī nonācām pie Tīnas un Pītera (angļu pāra ap gadiem 50, kas jau kādus 15 gadus dzīvo Spānjā) nevis pie kādas spāņu ģimenes, kā sākumā bijām domājuši.

Spānijā esam tieši nedēļu.... un tikai tagad tā īsti sākam atslābt un baudīt mirkļus. Pirmās dienas bija grūti pierast,ka nav nekādu termiņu, nav atvaļinājums ar noteiktu beigu datumu.

Īstenībā man tagad ir slinkums ko baigi daudz rakstīt, gan jau Jānis būs sarakstījis visu sīkāk un smalkāk = )))

Vēl tikai gribu pateikt, ka esmu ļoti priecīga, ka varu kaut nedaudz ko pateikt spāniski un mani saprot!!!! Tas ir lieliski = ))) (paldies, Havier!)

Kadiza - Malaga

20.03.2008.

Tā kā ārā līst lietus, varu pieķerties pie rakstīšanas, un uzdrukāt to, kas sakrājies pa pēdējām dienām. Kā jau minēju iepriekš, bijām divas dienas Kadizā, tad vienu Malagā, un nu esam netālu no Competas kalnos, kur taisamies palīdzēt vieniem bioaudzētājiem, bet pagaidām līst, kādēļ tusējam pa iekšu.
Heresu pametam gandrīz uzreiz pēc tam, kad nosūtīta pēdējā bloga ziņa par ielādētajām bildēm. Kamēr Laura iepērk brokastis vienā no Heresas veičiem, bet es pieskatu somas, sanāk izdarīt šādus tādus novērojumus, kas apstiprina jau iepriekš dzirdēto par Spāniju un tās auto kultūru, pārsvarā mašīnas ir nelielas vai vidējas, pārāk daudz džipus Heresas ielās nemana, bieži vien autiņos skan skaļš muzons, bet ne gluži tuc tuc, kas pierasts Latvijā, bet gan spāņu pops un hip hops. Lielā skaitā ir rolleri, kas arī saprotams, ja visu gadu ir silts un reljefs nav draudzīgs pilsētas riteņbraucējam. Turpat pie Heresas stacijas uzstādīta milzīga statuja – pliknis bez rokām, nepateikšu gan stilu, bet ne gluži klasisks (laikam vajadzēja nofočēt), un sēžot uz trepītēm jau sāk likties, ka es saprotu monumentālismu, diez gan iespaido. Vilcienu gandrīz nokavejam, jo kaut arī pirms mums biļetes pērk tikai daži cilvēki, tirgoņu nesteidzība un miers, rindu padara krietni garu. Ceļš uz Kadizu nav pats interesantākais, pārsvarā lakuksaimniecībā izmantota zeme (tuvāk Heresai) un meliorēti sālsūdens purvāji (tuvāk Kadizai).
Nonākam Kadizā un pa taisno dodamies uz hosteli, kuru esam iepriekš nopētījuši netā un kurš minēts arī mūsu ceļvadī, pēc nelielas maldīšanās arī atrodam, bet izrādās, ka sakarā ar svēto nedēļu nav vairs brīvu vietu. Tad nu sākas mūsu Kadizas piedzīvojumi. Izrādās, ka arī tūrisma informācijas centrs nezin, kur ir, kur nav brīvas vietas un tik saka, ka tajā lūk virzienā jāmeklē pensiones (hosteļtipa viesnīceles), kurās moš' vēl kāda brīva vieta ir. Tad Laurai piesienas kaut kāds onka uz riteņa, kuram esot dzīvoklis, kurā viņš mums labprāt izīrētu istabu uz svētās nedēļas laiku, onka izskatās nekaitīgs un jūtams, ka viņa drosmes pamatā ir vēlme nopelnīt šajos reliģiskajos svētkos, bet mums nav vēlme vilkties uz viņa dzīvokli un maksāt kaut kādus 35Eur par nezin ko, tāpēc izdomajam, ka es pagaidīšu laukumiņā pie domes ar visām somām, kamēr Laura apstaigās visas tās pensiones. Paiet kāds laiciņš, stunda man šķiet, un Laura atgriežas ziņojot, ka nav nekādu panākumu naktsmītnes meklējumos. Es savos meklējumos nonāku citā tūrisma info centrā, kurā jau paspēju tikt pie atziņas, ka jābrauc uz līcītim otrā pusē esošo pilsētu (laikam El Puerto de Santa Maria), kur jānakšņo kempingā. Vēl pirms došanās uz prāmi izlemjam izmest pāris līkumus pa Kadizu, bet jau drīz pamanam hosteli, kurā Laura neesot bijusi, joka pēc nočekojam un esam tikuši pie istabas par 35Eur, protams nav nekāda medusmaize, bet mums der par cenu, kas, tomēr, nedaudz, bet patīkami atškiras no citiem piedāvājumiem. Kamēr ar spāņu viesnīcnieku kārtojam papīrus, pa teļļuku rāda ziņas, kurās galvenais sižets ir pēdējās vēršu cīņas Valensijā, izskatās, ka vērsis pasprucis publikā un cilvēki tiek mētāti pa riktīgam. Onka uzreiz ziņo, ka pie viņiem Kadizā korida neesot, bet otrā pusē līcītim gan var aizlaist paskatīties. Izdomājām, ka jāēd pusdienas pie okeāna, un iepirksim viņas veikalā, bet veikalus kā izrādās atrast nav nemaz tik viegli, beigās nonākam pie secinājuma, ka labākais orentieris ir bomži, kuri ik pa brīdim slīd uz veikalu pēc nākošās alus devas, tā nu tiekam pie pusdienu gardumiem un sidra. Bomži Kadizā netrūkst, drīzāk jau laikam jāsaka, ka ne bomži, bet alkāni, kuri līdzinās bomžiem, tādus Heresā nemanīja. Kadizā pūš baigais vējš un tie 20 grādi nekādu siltumu nedod, beigās atrodam vietu pludmalē, kur ir aizvējš un apēdam savus gardumus. Sidra nosaukumu vairs šodien neatceros, bet runa bija par kaut kādu svēto, vienvārdsakot lētā gala sidrs šampja pudelē pie pusdienām, par savu cenu neslikts, bet salīdzināt ar britu sidriem nebūtu pieklājīgi, tās ir citas kategorijas, vieglāks, gāzētāks, saldāks.. Nu tas ir gaumes jautājums, pieļauju ka meitenēm labāk patiktu spāņu darinātais, bet īsteni eksperti liktu krustiņu pie britu ražojuma. Ejot mājup nopērkam vakaram vēl venu sidru, šoreiz citu zorti.. Vakarā bišķi besis, jo visu dienu esam pa sauli un vēju tusējuši, bet tā riktīgi atslābt neļauj kārtējais Semana Santa gājiens, kas notiek gandrīz zem pašiem mūsu logiem, atškirībā no Heresas šeit mūzika vairs nav tik nopietna un pa brīdim jau var manīt kādu maršu, liekas, ka arī tie nesamie ir vieglāki un gājiena dalībnieki ir gados jaunāki un visu pasākumu uztver vieglāk, mazāk reliģiozi. Arī skatītāji vairs nav tik smalki uzposušies, kā Heresā, laikam jau lielākā pilsētā vieglāk pazauidēt tradīcijas. Degustējam to sidru, kuru izvēlējāmies pēc principa “dārgāks – labāks”, virsū rakstīts Sidra Natural (De Nuestra Tierra), nav vairs šampja pudele, bet kaut kas līdzīgs old-school alus pudelei ar korķi, kura izvilkšanai jāliek lietā viļķis. Smarža ļoti laba, krāsa nedaudz duļķaina, bet patīkama, smaržā nav tik daudz jūtams raugs kā pašu ābolu aromāts, garša gan neattaisno likmes un izrādās skābena, pie tam sit bišķi uz etiķa pusi, kas, manuprāt, ir dēļ nepareizas glabāšanas, uz pudeles rakstīts, ka noturēts divus gadus. Var jau būt, ka gadījās ne pārāk labs eksemplārs, bet es vērtēju kā viduvēju, tādu kurš nesit pušu lēto galu.
No rīta sakravājam mantas un nonākam pie plāna, ka jāatrod internets, kur jānočeko iespējas doties tālāj, jo Kadizu pa lielam esam jau apskatījuši, un kaut arī pilsēta liekas forša, negribas pārmaksāt par naktsmītnem. Plānu sačakarē viesnīcnieks, kurš saka, ka mantas pie viņa atstāt pa dienu nevar, nu labi, neko darīt, nonākam atpakaļ laukumiņa pie domes, kur šoreiz pie mantām paliek Laura, bet es eju noskaidrot vai nav kāda mantu glabātuve autenē vai stacijā. Autenē nonācis secinu, ka manas spāņu valodas zināšanas nav pārāk noderīgas komunicējot ar pīpējošo mantu glabātuves bosu, kurš ne visai vēlas mani saprast, nav arī līdzi somas, uz kuru rādīt ar pirkstu, atmetu ar roku. Dzelzceļa stacijā nezin kādu apsvērumu dēļ bagāžas glabātuves vispār nav. Neko darīt, aizstiepjamies uz interneta salonu, jo pie domes nav bezmaksas interneta, kuru mēs varētu lietot portatīvajā. Noskaidrojam, ka visas vietas tuvumā ir nobukotas un brīvu vietu nav, bet ir labā ziņa, Tīna no wwoof fermas ir atbildējusi, ka priekš mums istaba jau ir sagatavota un mēs varam ierasties. Aizsūtam ziņu ar jautājumu vai varam parādīties jau ātrāk. Vēl nedaudz paklaiņojam pa pilsētu ar visām somām un konstatējam, ka pie universitātes ir bezmaksas internets, nočekojam meilu un Tīna jau ir paspējusi atbildēt, ka varam ierasties jebkurā laikā. Tad nu pa galvu pa kaklu triecamies uz autoostu, lai brauktu uz Malagu. Nopērkam biļetes uz četriem, kas ir jau pēc 15min, jo nākošais buss ir tikai astoņos. Tad izdomājam apjautāties informācijas centrā cik ilgi tas autobuss līdz Malagai ies, un dāma atbild, ka tā kā šis nav tiešais, tās būšot piecas stundas. Es prasu, kad tad ir tas tiešais un cik ilgi brauc tas, viņa saka, ka astoņos iet tiešais, kurš galā ir divās stundās. Noskaidrojam, ka biļetes var samainīt un nesamies uz kasi. Onka kasē saka, ka samainīt var, bet tas tiešais ies četras stundas, beigās izrādās, ka tante informācijā ne pārāk labi runā angliski, kaut arī mēģina, nu arī atslābstam. Kamēr gaidījām autobusu varēja palūkoties uz vienu dienvidamerikāņu ģimenīti, dāmas trīs paaudzēs, jaunākā no kurām visu laiku gribēja niķoties, bet vecākā visu laiku pīpēja un auroja, lai sīkā apklust. Uz mirkli varējām sajusties kā citā kontinentā.
Par citu kontinentu runājot, jāķeras pie brauciena uz Malagu. Cik esmu pamanījis sabiedriskajā transportā valda līdzīgas tendences kā Latvijā, ļoti liels pensionāru īpatsvars, tikai atšķirībā no LV rezidējošajiem, šejienieši neizceļas ar milzu īgnumu un prasībām pamest viņu vietas. Īsi pirms Tarifas neliels pensionētu spāņu kolektīvs uzsāka dziesmu un ilgi nevarēja šķirties, kad dažām kundzītēm bija jāizkāpj, mums likās, ka to draudzību viņi nodibināja pa ceļam, kaut arī nemanījām riņķojam nekādus grādīgos dzērienus. Nu ja, par to citu kontinentu, jau no Tarifas var redzēt Āfriku, un man nekad nebija ienācis prātā, ka viņa ir tik tuvu, mierīgi var redzēt ēkas otrā pusē šaurumam, un normālam peldētājam tas attālums nebūtu škērslis. Tarifas apkaime, kas pazīstama ar saviem milzu vējiem, kurus izmanto arī visādu veidu sērfotāji, pilna ar vēja rotoriem, diez gan iespaidīgs skats. Kad nonākam Algesirā, kas ir aptuveni pusceļā, šoferis atļauj pus stundu pavazāties pa Āfrikai tuvāko Eiropas pilsētu. Atnākot atpakaļ, tas pats šoferis saka, ka varam ar to pašu biļeti pārsēsties blakus autobusā, kas uz Malagu iet bez pieturām (izņemot Marbella) un būšot galā ātrāk, izmantojam piedāvājumu, un jau drīz pa autousa logu varam aplūkot Gibraltāru, kas pa gabalu nedaudz atgādina hūti. Ienāk prātā “Lemberga hūtes” un Gibraltāra ofšoru saikne! Tuvojoties Malagai, redzam, ka celtniecība rit pilnā sparā, pilns ar vienādām mājām, skats nav pārāk iedvesmojošs. Kad nonākam galā, ir jau vēls un naktsmītnes meklējumus apgrūtina kārtējie Lieldienu gājieni, jo ne visur var aiziet pēc kartes, satiksme bloķēta, un nākas iet apkārt visam tam tusam. Citur nav vietas, bet citur cenas pacēlušas svētku ietekmē pavisam anormālas. Kad apmeklējamo hosteļu saraksts iet uz beigām, ieskrienu vienā hostelī, kur istaba tiek piedāvāta par 30Eur, uzmetu ātru aci un liekas, ka būs ok, saku lai pagaida un skrienu pēc Lauras un somām. Atnākam jau ar somām, nokārtojam papīrus, samaksājam un konstatējam, kur esam nonākuši. Laura solīja daiļrunīgu aprakstu (brangu kritiku).
_______________
Izlemjam izmest līkumu pa pilsētu, bet drīz jau esam atpakaļ, sariktējam guļammaisus un ejam gulēt, par dušā iešanu ne visai gribas aizdomāties. No rīta svētās nedēļas cirks turpinās, vesela armijas daļa maršē orķestra pavadījumā ar krustā sistu koka onkuli uz pleciem. Šoreiz izdodas vienoties ar viesnīcniekiem, ka viņu suns pieskatīs mūsu somas un paši dodamies ielās, paēdam pusdienas skvēriņā un pārējo dienas daļu pavadam pludmales pusē, vējš jau nu diez gan vēss, bet saule spīd, un dažs arī peldās, kopumā pludmale diez gan pilna, var tikai iedomāties kā tur izskatās vasarā, droši vien vairākos stāvos guļ sauļotāji. Vakara pusē dodamies uz autoostu, kur atceramies, ka noteikti jāpaspēj vēl iegādāties pretiedeguma krēms (laikam tā viņu sauc), gandrīz nokavējot autobusu esam tikuši arī pie tāda. Pēc gandrīz divām stundām esam jau Competā, kas ir kalnos, naktīs skats nav slikts, vēl pēc pus stundas esam fermā, kas patiesībā nav nekāda ferma, bet smuka māja kalnos, tur nu tagad arī esam, bet par to laikam par agru rakstīt, lai paiet kāda diena.

trešdiena, 2008. gada 19. marts

Viss kartiba!

Sezam tagad malagas centra, un vakara dodamies uz vienu vina daritavu, kur paliksim nedelu, nezinu vai tur bus internets, bet vismaz bus laika, visus ieprieks uzkratos iespaidus uzrakstit un sagatavot ieliksanai seit! Semana Santa turpinas, ta viniem seit ir baigá lieta! :))

pirmdiena, 2008. gada 17. marts

vakardienas bildes

Links uz flicr galeriju: http://www.flickr.com/photos/23643288@N07/show/
Ja neiet, dodat zinu, centisos kaut ko labot!

Púpolsvétdiena Heresá - 16.03.2008


Pēc vakardienas nakts piedzīvojumiem jau likās, ka Heresa man ne visai patīk, bet rīts škiet pamainīja skatu uz pilsētu. Mūsu naktsmītne, kura nu jau ir naktsmītne arī uz rītdienu, atgādina Maroku un to, ka līdz pat rekonkistai lielā daļa Spānijas bija mauru jeb arābu teritorija. Hostelis iekārtots tādā kā marokāņu pilsētas mājā – vidus tukšs, apkārt istabas, augšā terase, pat flīzes, lampas, kāpnes, galdiņi reģistrācijā un logi ir akurāti tādi paši kā tajos hosteļos, kuros esam nakšņojuši Marokā. Viena gan lieta neļauj pilnībā iztēloties, ka esam otrā pusē gibraltāram, tie ir kristiešu svētie, kuru attēlojumi manāmi pat bāros, kur nu vēl hostelī. Var jau būt, ka tas tikai tagad, kad iesākusies svētā nedēla, jeb kā saka Spānijā – Semana Santa, bet es ticu tam, ka tā ir vienmēr. No rīta saprotam, ka iepriekšējā diena bijusi bagāta piedzīvojumiem, bet visai trūcīga ēšanas ziņā, baisi gribas kaut ko apēst, un Laura atceras izslavētos spānu churros, kas ir kaut kas līdzīgs britu donuts vai mazāk, bet tomēr, līdzīgs mūsu pončikiem, vienvārdsakot, mīklas izstrādājums cepts eļļā, tad nu sapošamies un dodamies pārtikas meklējumos. Jāsaka, ka churros ir bez maz vienīgā iespēja kaut ko iekost, jo svētdienas rītā viss ir ciet. Ir taču pūpolsvētdiena, ko nevar nepamanīt, visi ir uzcirtušies, tiešām saposušies, bet sapošanās šeit ir gaumīga, prieks skatīties un arī pašam liekas, ka nebūtu slikti ietērpties uzvalkā, citādi tāds hipisks uz pārējo fona var izrādities, bet fočiks kaklā mani attaisno – es esmu ārzemnieks. Kā jau var iedomāties Spānijā pūpolu nav pārāk daudz, un tos viņi ir aizstājuši ar olīvjkoku zariņiem. Visu procedūru vēl skaistāku un eksotiskāku padara tas, ka zied apelsīni, kuri te gar ielu malām un pa laukumiem netrūkst. Ja Mārtiņš Rītiņš ceļoja ar garšu, bet Zveja ar autobusu un Silvestru Sīli, tad es varētu ceļot ar smaržu, jo ja tā padomā, katrai vietai sava smarža, ar kuru tā vieta arī vēlāk asociēsies. Blakus vienai no centra baznīcām atrodam churros iestādi, kura ir pārpildīta, droši vien baznīcas tuvums ir biznesa veiksmes pamatā. Nopērkam 250g churros, šokolādi, kurā mērcēt tos churros un dzērienu, nostājamies pie letes (citur vietu nemaz nav) unātri konstatējam, ka nav gluži mūsu gaumē, bet vieta pie letes ir OK, jo var novērot cilvēkus, gan tos, kas ieturas pie galdiņiem, gan tos, kas viņus apkalpo, pie galdiņiem pārsvarā pusmūža un vecāki ģimenes cilvēki, pīpē, ēd savus churros, dzer kafiju un kaut ko spriež svētdienas noskaņojumā, pie letes ne tik ļoti ģimeniskas personas svētdienas rīta cēlienam izvēlas alu, kas šķiet nav pārāk dārgs (būs jāatgriežas), bet vislielākās sajūsmas vērti ir tie džeki (meitenes bāros šķiet nav pārāk daudz, ko var arī saprats), kas strādā aiz letes un pie galdiņiem, viņi tiešām STRĀDĀ, nevis darbosjas vai skaitās, visu laiku kaut ko dara, kā viņiem muguras to tur, nezinu, bet škiet, ka izturēt viņi iztur ne jau pirmo sezonu, jo visi ir virs 30, dažs šķiet pat virs 50. Pēc churros apmeklējuma, saprotam, ka esam nokļuvuši Spānijas dienvidos pareizajā laikā, centrālā iela ir norobežota, jo turpmāko nedēlu katru vakaru te notiks Jēzus gaitām veltīta “parāde”, kura arī šodien sākas 17.00, bet beidzas jau 23.00, ir ko turet tiem brālību večiem, kuriem uz saviem pleciem nesamas visas tās statujas u.tt. Iesim šovakar skatīties. Tagad sēžam uz hosteļa jumta un spriežam, ka vajag apēst zivi un tikt pie saulenēm, jo sažmiegtas acis ne pie kā laba nenovedīs. Vakarā centīsimies tikt pie labām bildēm. Varbūt nopirkt taurīti un bundziņas, kuras te tagad tirgo pa ielu malām, lai var saplūst ar masu? :))
______________________

Esam atpakaļ hostelī, bet procesija veltīta Jēzus ciešanām turpinās, tā teikt bībeles stāstu ekranizējums viduslaiku gaumē. Noskaījāmies dažas stundas un nonācu pie secinājuma, ka reliģjai te ir milzu spēks, kuru pastiprina brālību būšana un tradīciju konservatīvisms. Tas “ainiņas”, kuras uz pleciem iznēsā vietējie vīri un jaunekļi ir ne tikai anormāli smagas, bet arī supergreznas, liekas nekas nav žēlots, lai tikai attiecīgā “ainiņa” būtu iespaidīgāka par citai brālībai piederošajām. Neatpaliek arī paši spāņi, kuri par godu svētkiem ir pamatīgi sapucējušies, salīdzinājumam varu teikt, ka Z un A Eiropas biznesa etiķetei vēl jāpacenšas, lai tiktu līdzi spāņu pensionāriem vai vēl vairāk, lai pietuvotos viņu biznesa onkām. Par dāmām gan es neizteikšos, bet Laura kā stila lietpratēja novērtēja pat ļoti atzinīgi, un man pat prātā nenāk oponēt. Jāpiemin arī bērnu ģērbšanos, jo to nevar nepamanīt, it sevišķi, ja ģimenē sīkie vairāki, visiem saskaņotu krāsu kostīmiņi, kas visbiežāk arī iederas vecāku stiliņā, nu baigie ģimenes cilvēki, vienvārdsakot. Nu jā, kas vēl šeit dīvains, neredz nekādus pankus, hipijus, rastas, metaļorus un citus ārēji pamanāmu subkultūru pārstāvjus, kas tik bieži manāmi Rīgā, ja lūkojamies uz pusaudžiem, visi te tādi klasiski un pieklājīgi, nu labi nomalēs rolleru braukātāji un moš' arī kāds futbola ultru sttrāvojums, par ko gan atgādina tikai reti uzraksti uz sienām (arī retums), bet citādi klusums.
Par to procesiju droši vien varētu stāstīt daudz visādas nianses, kuras pamanījām, bet nu ne jau mēs būsim tie lietpratēji, kuriem bārstīt pirmos iespaidus kā absolūtas patiesības pērles. Viss pasākums tiek translēts tiešraidē pa teļļuku, un bāri arī reliģiozos andalūziešus neapbēdina, rāda visu procedūru tiem, kam alus garšo labāk par stāvēšanu ielas malā. Un alus nemaz nav tik peļams, paguvu kādus trīs “Cruzcampo” izdzert (0.25l), nu, protams, nav jau tērvetnieks, bet “Aldari” sit pušu bez piepūles. Vienā no iestādēm, paķērām arī kaut kādus salātveidīgus zivju izcelsmes našķus, tapu kategorijā, arī neslikti un cenas latviskas, bez jebkādiem pārsteigumiem. :)) Tas nu tā, īsumā par vakara cēlienu.. Jāsaka, ka kopumā diena feina, iegūts pirmais iedegums un atsvaidzināta vecā pieredze par ēdieniem Spānijā – nevajag žēlot pāris eiro, lai tiktu pie kaut kā garšīga, jo tie pāris eiro visbiežāk ir starpība starp saldētu un svaigu ēdienu, un saldētie kā zināms der tikai kuņģa piepildīšanai, nevis garšas kārpiņu tracināšanai vai kultūras baudīšanai, tā teikt ar līdzīgiem panākumiem var apceļot Spāniju blenžot TV ekrānā.

svētdiena, 2008. gada 16. marts

Pirma diena 15.03.2008.

Pirmā diena ārpus LV iesākās visai agri pēc Rīgas laika, bet pēc britu domām mes noteikti esam baisie guļavas, jo tikai ap deviņiem izrausāmies no guļammaisiem, kurus baigi feini bijām ievietojuši klusā lidostas stūrītī. Nekādas grīdas tīrītāju mašinītes un nekādi skaļi paziņojumi netraucēja, varētu pat teikt, ka šī bija viena no labāk pārlaistajām naktīm, kategorijā “gulēšana lidostās”. Apēdām brokastis (no LV) un atradām bagāžas glabātuvi, lai sāktu Stanstedas apkārtnes izpēti. Kartē, protams, viss izskatās tuvu, bet netālā pilsetele (Cēsu izmērs), izrādījās visai grūti sasniedzama, jo pavisam drīz pazuda trotuārs un nacās vadīties tikai pēc ceļazīmēm, kuras jau ne vienmēr norāda uz gājējam tuvāko ceļu. Lai arī garš, bet ceļš izrādījās interesants. Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka savā dzīvē nekad neesmu redzējis tik daudz savvaļas dzīvniekus ejot kajām 6km. Pat nepametot lidostas teeritoriju uzdūrāmies pamatīgai trušu kolonijai, nebaidās viņi neko
ipaši no cilvēka, bet vēl mazāk no kaut kādām tur mašīnām vai lidmašinām. Truši tur ir vienkārši tonnām, pat pmodās tāds kā mednieka instinkts un gāju ar viņiem cīnīties, protams, ar fočiku rokās, un kaut ko jau izdevās arī nošaut. Nākošais parsteigums bija fazāns savvaļā, tādu nekad iepriekš nebiju manījis, bet nofočēt nepaspēju, jo tam gan cilvēku klātbūtne likās mazāk patīkama kā trušiem. Ja reiz par faunu, tad jāpiemin, ka flora tur jau pamodusies krietni vairāk kā pie mums, zied narcises, gaiļpieši un visādas citādas puķes, kuras neatpazīstu, tā teikt pavasaris pilnā sparā. Nonākot pilsētā nedaudz pamaldamies, jo uz ielas, kura pa taisno ved uz centru esot notikusi gāzes noplūde, kādēl policista kungs mūs palūdz iet pa citu ceļu, kura apraksts no viņa puses izrādījās ne pārāk izsmeļošs. Nu varbūt labi arī ka tā, jo paspējām aplūkot, lēnā garā pastaigājoties, ka ta briti dzīvo, jāska, no ārpuses lielā daļa māju liekas labi apkoptas, un katrs par savu pienākumu uzskata iekopt kaut nelelu dārzu vai vismaz foršu dzīvžogu. Centrs kā jau centrs, neko īpaši mani nepārsteidza, varbūt tāpēc, ka ne pirmo reizi UK. Diez gan dīvaina sajūta, ka katra pensionēta dāma, kas nāk pretim uzskata par savu pienākumu uzsmaidīt, baigie pieklājīgie, kas zin, cik tā pieklājība patiesa, cik āriškīga, tādus secinājumus gan nemēģināšu bārstīt. Centrā meklējot ceļu iemaldījamies alkobodē un tikām pie īstena angļu sidra (domājams lielā daļa no tiem, kas šo lasa, zin manu interesi par sidru un tās cēloņus) – Wostons Organic , izvēlējāmies tādeļ, ka “organic” (Lauras PRO) un tādēļ, ka “westons” (mans PRO, jo esmu pabijis westonu rūpnīcā). Meklējot labierīcības iekūlāmies Sainsbury's veikalā, kur tikām pie vel diviem sidriem, kurus tad nu steidzām degustēt vietējā parkā, kuru iecienījuši ne tikai vietējie, bet arī vāveres, kuras gan ne tik lielā skaitā kā pa ceļam redzētie truši, bet apdzīvo parkus un citus zaļumus. Westons protams nepārsteidza, ļoti labs sidrs, nedaudz saldāks par Ezeres brūvējumu, arī biezāks, tā teikt, Laura pieteicās kļūt par šī sidra fani, un man ar tīri labi gāja pie sirds, kaut gan bez pārsteigumiem un “uh un ah”, vairāk garša jūtama tieši mutē, bet pietrūkt pēcgaršas, smarža vairāk neitrāla, kā izteikta. Otrs pretendents uz “dienas dzēriena” titulu bija Henneys Vintage , arī Herefordširas ražojums, bet nekāds vairs “organic” un veseli 7% alk. satura. Man liekas, nebija slikts, nedaudz priekš manis pa stipru, bet kopumā ar labām garšas īpašībām apveltīts sidrs, krietni mazāk gāzes kā iepriekšējam pretendentam, labāka pēcgarša un izteiktāka smarža (viegli iepuvuši āboli), pēcgaršā var sajust arī šo to līdzīgu mucām, ar kurām tik cītīgi eksperimentē viens no Herefordširas atzītākajiem sidra meistariem Maiks Džonsons, nezinu cik dabiska tā garša, bet kopejais efektslabs, manā vērtību skalā tas ieņem to pašu līmeni ko Westonu bioloģiskais – astotnieks desmit baļļu sistēmā. Trešais pretendents “Savannah” gan līdzi pirmajiem diviem nnetur, jo jūtams pamatīgs rūpnieciskums viņa izcelsmē, bet ko gan var gribēt no sidra, kas ražots Dienvidāfrikas Republikā, nu protams, lai kāds neiedomājas, ka es esmu dzēris kaut kādu mēslu, varu ziņot, ka ikvienam no Latvijā ražotajiem “sidriem”, kurus var sastapt veikalu plauktos, līdz āfrikānim vēl tāls ceļš, varētu pat mēģināt viņu analizēt bet kāpēc, ja skaidrs, ka vairāk pa “5” viņam no manis nedabūt, divos vārdos “pārāk daudz ūdens”. Degustējot sākām rēķināt laikus kā un cikos mums jālido, līdz nonācām pie secinājuma, ka esam kļūdījušies par 2h un tagad nenormāli jāskrien...... Vaaaaa... diez gan operatīvi atradām autobusu, kurš pa 1.8GBP mūs aizrāva uz lidostu. Tur kā jau ierasts, čekins, pasu kontrole/kratīšana, ceļš uz lidmašīnu, rinda uz boardingu, iekāpšana lidmašinā, pacelšanās un te nu mēs esam kaut kur virs Francijas vai Spānijas, drīzumā gaidam nosēšanos Heresā un piedzīvojumus hosteļa meklējumos.
__________________________________
Piedzīvojumi tiešām izdevās, un šajā sakarā arī šīsdienas pamācošais teksts – nevajag ar pēdējo autobusu braukt ārā no pilsētas centra, ja nezini precīzi vai tevi tur kāds gaida un ceļu atpakaļ. Kā jau var noprast, klasiski nokļūdījāmies, iekāpām pēdējā autiņā ar kuru var nokļūt Heresas jauniešu hostelī, un jau samērā ātri konstatējām, ka esam ieberzušies. Neilgi pēc tam, kad es jau teju biju atmūķējis tumšiem logiem esošā hosteļa vārtus, apsargs paziņoja, ka hostelis tiek remontēts, un būs vaļā jūlijā! Autobusa vairs nav, bet ir nomale bez neviena takša, kur vietējie jau iesāk Lieldienu svētīšanu, riņķī nēsājot sv. dievmātes statuju un spēlējot pūtēju muzonu, gluži latinos stils, nezinātu, ka Spānija, padomātu, ka Kostarika, dažs no vietējiem jau iestiprinājies blakus esošajā alus bārā, kas tīri vai vilina, jo somas nēsāt lielus gabalus vairs galīgi nav jaudas. Par spīti noeejam kādu kilometru centra virzienā, kur izdodas dabūt taksi, kurš par 5Eur aizved uz centrā esošo hosteli, kura adresi esam atraduši ceļvedī. Tur arī esam, hostelī, kas par 2.5 Eur no personas dārgāks nekā tas, ko biju netā atradis, akurāt tik pat cik maksājām par taksi!

piektdiena, 2008. gada 14. marts